punctum

literatūras un filozofijas žurnāls

Skats uz nāvi no putna lidojuma

Ilze Jansone

30/04/2019

 

Par Daniela Kēlmana grāmatu Tils (no vācu valodas tulkojis Zigurds Skābardis; Dienas Grāmata, 2019)

 

Vācu rakstnieka Daniela Kēlmana (1975) romāns Tils  ir darbs, kas, lai arī apbur un aizrauj savu lasītāju, tomēr pastāvīgi un neuzkrītoši pieprasa arī zināmu iedziļināšanos sarežģītā pasaules vēstures posmā, kuru pieņemts dēvēt par Trīsdesmit gadu karu (1618–1648).

Jānorāda gan, ka Tilam Pūcesspieģelim ar vēsturisko Trīsdesmit gadu karu un citiem varoņiem, kuru dzīve ir vairāk pierādīta nekā paša leģendārā āksta mūžs, ir visai maz sakara. Pūcesspieģelis ir izsenis zināms anekdošu un joku stāstu varonis. Ir dažādas mitoloģizētas versijas par šā āksta izcelsmi, bet viena no tām vēsta, ka Tila Pūcesspieģeļa prototips ir varonis ar tādu pašu vārdu, kāds Braunšveigas zemnieks, kurš miris ap 1350. gadu.1 Viņa piemineklis kļuvis pazīstams kopš 16. gadsimta, arī pirmais zināmais „jautro stāstu” apkopojums klajā nācis jau ap 1515. gadu.2

Leģendas arīdzan vēsta, ka viņš apceļojis vairākas zemes, atjautībās pārspēdams pat galma nerrus. Reformācijas laikā Tils nokļūst satīriskos romānos. Līdz šim populārākais no tiem gan tapis 18. gadsimtā, kad romānu Leģenda par Pūcesspieģeli saraksta beļģu rakstnieks Šarls De Kostērs.3 De Kostēra Pūcesspieģelis ir spiests saskarties ar Spānijas karaļu Kārļa V un Filipa II varas ekspansiju Flandrijā un vairāk koncentrējas uz flāmu tautas varonīgo patriotismu iepretim spāņu inkvizīcijai, tēlodams flāmus kā priecīgu zemnieku tautu, savukārt Kēlmana piegājiens, kā noprotams,  ir cits – pārcelt slaveno triksteru laikā, kad Svētās Romas imperators Ferdinands II nolemj savās zemēs nostiprināt katolicismu, bet saskaras ar Bohēmijas un Austrijas protestantu pretestību.4

Tātad Pūcesspieģelis tiek nogādāts Vācijā laikā, kad tā sastāv no daudzām nelielām pavalstīm. Lai arī tēls Kēlmanam padevies daudzslāņains un ar dažādām funkcijām, jau pirmajā nodaļā parādās, iespējams, svarīgākā no tām – spēja ar saviem trikiem, dziesmām un teātra izrādēm likt cilvēkiem smieties un vienlaikus pamanīt pašiem sevī ne to patīkamāko. Jau pirmajā nodaļā, ieradies kādā ciematiņā, kuru vēl nav skāris postošais karš, Tils atstāj vietējiem atmiņas par laukumā izraisīto kautiņu, un tas allaž paliek klātesošs, šis „vidējais starp izbrīnu un  bailēm” (20. lpp.).

Taču ar to vien Kēlmana vēsturnieka rakstnieka gars neapmierinās. Citu pēc cita viņš ieved grāmatā gan vēsturiskus, gan izdomātus personāžus, katram no tiem piešķirot savu raksturu, meistarīgā tīklā savīdams tēlu savstarpējās attiecības. Tie, kas pazīstami ar Kēlmana ievērojamo romānu Pasaules mērīšana (2005, latviski 2007), nojautīs, ka tāda žonglēšana (romāna Tils kontekstā šis vārds liekas pat ārkārtīgi piemērots) ar vēsturiskiem faktiem un realitāti ir autoram jau visai ierasts stils (tieši tāpat kā ironija, starp citu, un tas ir vēl viens no šā romāna plusiem). Un kāpēc gan ne – romānā ir kāda ārkārtīgi aizkustinoša aina, kurā Tils vēlreiz sastop jezuītu, kurš notiesājis viņa tēvu5 un viscaur romānā tiek tēlots kā aizrautīgs daudzrakstītājs, bet ceļojumā devies, lai atrastu pēdējo pūķi, kurš esot apmeties Holšteinā. Saruna ar jezuītu Tilu nomāc, un, lai draugu un brāli uzmundrinātu, uzticamā Nele viņam iesaka pažonglēt, jo žonglējot viss sliktais aizmirstas.

Žonglēts, kā jau tas pienākas šādā romānā, tiek visai daudz – ar vēsturi un fantāziju, senām maģiskām formulām un asprātīgām izteikām no autora puses. Gluži simboliski arī Pūcesspieģelis mācās žonglēt, tad dara to aizvien veiklāk, līdz romāna noslēgumā žonglēšana notiek jau ar nažiem, tādējādi uzliekot smagu simbolisma zīmogu visam romāna tekstam (322–325. lpp.).

Lai saprastu, par kādu simbolismu es te mēģinu runāt, nedaudz jāieskicē arī citi tēli, kas manā lasījumā ierindojami starp svarīgākajiem. Viens no tiem ir Kēlmana radītais Klauss, Pūcesspieģeļa tēvs. Viņš ir dzirnavnieks, kas itin daudz sajēdz arī par maģiju – to apliecina ne vien tēla visai plašās zināšanas par zālītēm, kas lietojamas pret dažādām kaitēm, bet arī formulas, kuru nojēgu pats Klauss it kā nezina, bet kuras Kēlmans pasmēlies, piemēram, no Abramelina grāmatas (kura popularitāti ieguva 19. un 20. gadsimtā līdz ar Zelta Rītausmas hermētiķu ordeni) vai grieķu palindromiem, kas piedēvēti seniem svētajiem. Neremdināmās kāres zināt un saprast dēļ, kā arī tālab, ka vēlas izlasīt kādu grāmatu latīņu valodā, kuru neprot, Klauss, jezuītu tiesāts, tiek pakārts, bet Tils kopā ar uzticamo Neli sāk savu klejojumu kara plosītajās zemēs. Par Tila māti romānā tiek vien mīklaini vēstīts, ka daudzi redzējuši viņu aizejam, taču neviens – kaut kur atnākam.

Lai arī Klauss šķietami pārstāv vecu māņu pasauli, viņā ir kaut kas aizkustinoši lādzīgs, lai arī viņš nav tik superpozitīvs kā Šarla De Kostēra radītais varonīgais ogļracis. Būdams pieķēries maģijai, Klauss vienlaikus ir arī nežēlīgi reālistisks un jau grāmatas sākumā, kad sieva dzemdē nedzīvu bērnu, secina, ka „starp sevi un bērnu vienmēr jātur atstatums, viņi vienkārši pārāk ātri nomirst” (54. lpp.; šī ir tikai viena no daudzajām smalkajām detaļām, ar kurām Kēlmans raksturo 17. gadsimta – un jebkura kara – ikdienu). Tieši rakstnieka meistarība ir arī tā, kas ļauj šo Klausam raksturīgo lādzīgumu romāna gaitā saskatīt Tila tēlā un viņa izspēlētajos jokos, – piemēram, sirsnības pilni ir joki, kurus Tils adresē Ziemas karalim un, jo īpaši, viņa kundzei.6 Elizabete Stjuarte, Ziemas karaliene, arīdzan ir viens no interesantākajiem romāna tēliem – viņu pirmais likumīgais mantinieks ir miris nelaimes gadījumā, abu valdīšanas laiks bijis īss, vīrs pēc vizītes pie Zviedrijas karaļa Gustava Ādolfa (kurā atkal atklājas cita Ziemas karaļa rakstura šķautne) ir gājis bojā, un viņa vēlas atgūt Pfalcas kūrfirsta titulu savam mantiniekam, otram dēlam. Karaliene bez valsts, bez mantas, bez karaļa, bez piemērota apģērba un trimdā.

Ikviena āksta liktenis, kā romānā tiek atkārtots, viņam ir labvēlīgs vien tik ilgi, kamēr āksts spēj pārvietoties un rādīt trikus – pēc tam kumēdiņu meistaru gaida vai nu nāve kādā nabagu pūlī, vai – lielas veiksmes gadījumā – žēlastības maize pie kāda zemnieka (kas gan arī ir reta iespēja, jo klejotāju mājās uzņemt esot nelaba zīme). Un tieši Ziemas karaliene romāna noslēgumā piedāvā Tilam doties viņai līdzi uz Angliju, kur viņam būtu nodrošināta vecumdienu maize. Taču Tils, lepni izsoļojot no romāna lappusēm un atstājot Ziemas karalieni tajās vienu ar sniegpārslām, atbild – labāk par mierīgu nāvi ir nemirt nemaz (325. lpp.).

Un tieši šī frāze, līdzīgi kā žonglēšana ar nažiem, manuprāt, vedina domāt, ka talantīgais vācietis Kēlmans ir radījis kārtējo meistardarbu. Kur tad vēl nāve ir cilvēkam tuvāk, ja ne kaujaslaukā, karavīru nometnēs, mēra epidēmijas laikā? Kēlmana tēlotie kauju skati ir bez mazākās romantizācijas – tie ir brutāli un naturālistiski, karā valda nāve, ķermeņi tiek sarauti gabalos, mirušie izplata ap sevi neciešamu smirdoņu, un kara apstākļus neizturējušie bērni karavīru nometnē tiek sakrauti kaudzēs. Visur valda bads, nekur nav droši, un šajā Eiropas karu vēstures retrospektīvā vien āksts atzīst, ka šāda pasaule viņam ir piemērota, – no nāves viņam nav ko baidīties, īpašumu viņam nav, un arī viņa titulu neviens nekāro. Āksts šajā karā ir cilvēcības personifikācija, zēns, kas mācījies staigāt pa virvi un visu mūžu atceras grāmatu, par kuras glabāšanu nogalināts viņa tēvs.   

Un droši vien šā iemesla dēļ gribas uzskatīt, ka Tils vienlaikus ir un nav 21. gadsimta romāns, – tajā jaušas pārlaicīga vēsture, skats no putna lidojuma uz dzīvību un nāvi un atgādinājums, ka ikviena vēsture sastāv no atsevišķa cilvēka stāsta, pat ja šis cilvēks šķietami ir tikai viens no anonīmajiem pārogļotajiem ķermeņiem nodedzinātā ciematiņā, no kura pāri palikusi vien circeņu čirkstēšana, kāds no daudzajiem mēra upuriem vai āksts, kas vēlējies sev mūžīgu dzīvošanu.

Šķiet, katram briesmīgajam vēstures laikam ir nepieciešams savs Tils Pūcesspieģelis, bet bez smiekliem cilvēks nekad nekļūs brīvs nedz no tā, ko vēstures gaita nodarījusi viņam, nedz arī no tā, ko vēstures gaitā viņš nodarījis citiem – un senās godības veltīga alkšana ir taisnākais ceļš uz nāvi vientulībā, kur, ja paveiksies, blakus būs kāds āksts. Bet varbūt arī ir tā, kā Kēlmans raksta: „Nāve mums vēl arvien ir kas jauns, un dzīvo lietas nav mums vienaldzīgas. Jo tas viss bija nesen” (22. lpp.). 

  1. Latviešu Konversācijas vārdnīca. 17. sēj. Red. A. Švābe, K. Būmanis, K. Dišlērs. Rīga: Grāmatu apgādniecība A. Gulbis, 1938. 34370. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
  2. Til Eulenspiegel. Encyclopeadia Britannica. Pieejams: https://www.britannica.com/topic/Till-Eulenspiegel-German-literature (skatīts 21.04.2019.  (atpakaļ uz rakstu)
  3. De Kostērs, Š. Leģenda par Pūcesspieģeli un Jēru Maigumu, par viņu varonīgajiem, jautrajiem un slavenajiem piedzīvojumiem Flandrijā un citās zemēs. 2. izdevums. Tulk. J. Jaunsudrabiņš. Rīga: Zvaigzne, 1986.  (atpakaļ uz rakstu)
  4. Šis, protams, ir ārkārtīgi vispārināts Trīsdesmit gadu kara sākuma raksturojums, kas pielāgots Kēlmana vēstījumam. Detalizētāk ar informāciju par kara vēsturi var iepazīties teju jebkurā enciklopēdijā, piemēram, šeit: https://www.britannica.com/event/Thirty-Years-War (skatīts 21.04.2019.).  (atpakaļ uz rakstu)
  5. Šis daudzrakstītājs jezuīts Anastasijs Kirhers arīdzan ir vēsturiska persona un ir dzīvojis  Trīsdesmit gadu kara laikā. Tāpat patiešām interesējies par eģiptoloģiju un, iespējams, centies atšifrēt hieroglifus. Dzīves laikā Kirhers sarakstījis 44 grāmatas, ir saglabājies iespaidīgs skaits – vairāk nekā 2000 manuskriptu. Plašāk par Kirheru sk.: https://www.britannica.com/biography/Athanasius-Kircher (skatīts 22.04.2019.).  (atpakaļ uz rakstu)
  6. Jāpiezīmē, ka interesanta ir arī Kēlmana izvēle par vienu no spilgtākajiem tēliem romānā padarīt protestantisko Frederiku V (1596–1632), kurš Bohēmijā valdīja kā Frederiks I no 1619. līdz 1620. gadam.  Plašāk sk.: https://www.britannica.com/biography/Frederick-V-elector-Palatine-of-the-Rhine (skatīts 23.04.2019.).  (atpakaļ uz rakstu)

Dalies ar šo rakstu