punctum

literatūras un filozofijas žurnāls

Heliotrops un katedrāle

Jānis Taurens

08/05/2019

 

Eseja publicēta sērijā Ārpuszemes, kas būs festivāla Survival Kit tēma arī šogad, apdzīvojot ārpuszemi” Pārdaugavu. Festivāls no 23. maijam līdz 30. jūnijam norisināsies bijušajā Latvijas Universitātes Fizikas, matemātikas un optometrijas fakultātē.

 

Daži pieturas punkti: Frankfurte, Oksforda, galu galā – Kalifornija, Holivudas pievārtē, 1946. vai 1947. gads… Visticamāk – emigrants, kāds vācu ebrejs… Viņš atceras bērnību pārtikušā namā. Kāda dāma ierodas ciemos, uz kumodes brīdi ir aplūkojama viešņas atnestā smaržu pudelīte, kuras pirmo reizi sajustais aromāts līdzinās neeksistējošām atmiņām; kā feja pasakās runā ar bērniem, tā arī viņa, redzot fascināciju jautātāja acīs, stāsta par tālām zemēm un liktenīgā balsī pavēsta par svaiņa smadzeņu atmiekšķēšanos un māsasdēla laulības nedienām; un puisēns uzreizi jūtas uzņemts varenajā un noslēpumainajā pieaugušo pasaulē. Varbūt nostalģiskā atskatā no Amerikas, izjūtot savu neiederību tajā, stāstītājs pavēsta par zīlnieci čigānieti, kas reiz ielaista pa parādes durvīm. Divu viešņu negaidītais sastatījums, pateicoties ierašanās veidam un svešatnības aromātam, tumšo pareģes tēlu atbrīvo no „cita” statusa, un atmiņās tas top par apskaidrotu eņģeli, kas zēnu glābj no tuvākās tuvības (buržuāziskās) laimes lāsta, salaulājot to ar tālāko tāli.

Šis tuvā un tālā, bērnības un pieaugušo pasaules, ģimeniskā un eksotiski svešā salikums, kas šeit, krietni saīsinot, brīvi izklāstīts, atklājies Adorno – stāstītājs, kā nojaušat, ir viņš – kādā atmiņu uzplaiksnījumā. Tas ir arī veids, kā saprast ilgstošo emigrāciju un izpostīto dzīvi. Līdzīgi kā Madlēnas kēksiņa garša Prusta varonim paver aizmirsto Kombrē pasauli, Adorno, iespējams, tādu pašu lomu spēlējis heliotrops – svešzemju augs vai minerāls, kura vārdā nosaukts nelielais fragments. Atsauce uz Prustu nav nejauša, par mémoire involuntaire (nepatvaļīgo atmiņu), kas negaidīti paver un ļauj acumirklī savienot attālus dzīves (vai paplašinātā, metodoloģiskā nozīmē – vēstures) momentus, rakstījis arī Benjamins. Un, lūk, cits pieturas punkts fragmentēti ieskicētā trajektorijā: Berlīne, Parīze, Marseļa, Portbou Spānijā un (nekad nesasniegtā) Amerika… Marseļa šajā sarakstā ir bēgšanai (tādai pašai, kuru savlaicīgi veicis Adorno) nepieciešamo dokumentu iegūšanas vieta; tomēr aptuveni desmit gadus iepriekš kādā skicē dīvainā konstelācijā Benjaminam savienojas katedrāle un dzelzceļa stacija. Patiešām, vai gan nepastāv līdzība starp dziesmu grāmatām ar to rādītājiem un starptautiskajiem vilcienu sarakstiem? Guļamvagoni uz mūžību šeit attiet mesas laikā – kā paredzējums paša Benjamina pēdējam gājienam, nelegāli šķērsojot Francijas un Spānijas robežu, un tā arī nekad neiekāpjot kuģī, kas dodas uz Ameriku.

„Cita” izraidīšana, iesēdinot to kuģī, nav nekas jauns. 15. gadsimta literatūrā vērojama vesela burenieku plejāde, no kuras pazīstāmākais ir Sebastiāna Branta Muļķu kuģis (Daß Narrenschyff ad Narragoniam, Bāzele, 1494); dažviet gan Brants runā par veselu floti. Šajā literāro ceļojumu transportlīdzekļa izvēlē noteiktu lomu spēlējuši arī antīkās pasaules jūras klejojumu mīti, bet, iespējams, svarīgāks ir tas – kā savā darbā Ārprāts un neprāts raksta Mišels Fuko –, ka 15. gadsimtā muļķis jeb bezprātis kļūst par šīs kultūras nozīmīgāko personāžu, kas iemieso gan draudus, gan izsmieklu, gan reibinošo pasaules bezjēdzību un cilvēka smieklīgo niecību.

Protams, ceļojumam pa ūdeni muļķu kuģu gadījumā ir arī rituāla jēga – citādā izdzīšanas un attīrīšanas nozīme –, taču tam ir arī brīnumainā aura, kas piemīt svešajam un nezināmajam un ko varam atrast seno īru „imramos” (immram) jeb specifiskā jūras ceļojumu žanrā, kura sākotnējo etimoloģisko nozīmi varētu atveidot kā „apkārt airējums”. Viens no saistošākajiem tekstiem šeit ir Brana (Febala dēla) jūras ceļojums (Immram Brain (maic Febail), pierakstīts 7. gs. beigās – 8. gs. sākumā). Skatoties uz šobrīd „politiski aizpeldošās” Anglijas literatūru, tas ir daudz tuvāks pirmavots, piemēram, Virdžīnijas Vulfas romānam The Voyage Out (nosaukums tulkots arī kā Ceļojums ārup, būtu gan jāpiebilst, ka angļu voyage ir termins, ar kuru pieņemts atveidot senīru immram). Bērnu literatūrā jūras klejojumu tēmu turpina Klaiva Steiplsa Lūisa „Rītausmas ceļinieka” brauciens (The Voyage of the Dawn Treader, 1952), kas, līdzīgi kā savulaik kristietība apropriēja ķeltu mitoloģiju, ir šo sižetu transformējis labi uzrakstītā kristīgās didaktikas paraugā.

Taču airus nomaina buras, buriniekus – tvaikoņi, uz kartes nepaliek vairs noslēpumu salas, un tumsas sirds jāmeklē iekškontinentālos plašumos. Minētajā tematā gribētu izcelt mazāk zināmu darbu – Alfrēda Kubīna fantastisko romānu Cita puse (Die Andere Seite. Ein phantastischer Roman, 1909) –, un atliek vien cerēt, ka viss iepriekš teiktais kaut kādā veidā kalpos šī uzdevuma veikšanai. To atvieglo – vai, tieši otrādi, sarežģī – tas, ka Kubīns vispirms jau ir mākslinieks, kas cita starpā uzrakstījis literāru darbu, ko papildinājis ar 52 attēliem un vienu plānu. Darbam ir trīs daļas un epilogs, bet to apjoms ir atšķirīgs – nedaudz vairāk kā divas lappuses garo epilogu var aizmirst vai neievērot, pirmā daļa (Aicinājums) kā sasteigts sižeta aizmetnis ir reizes piecas īsāka par otro un trešo (Perle un Noriets), kas tad veido Kubīna fantastiskās pasaules iekārtojuma un bojāejas aprakstu.

Tomēr katra no Citas puses daļām netieši norāda uz interpretējošu skatpunktu, kurš plašākā nozīmē var kalpot kā metodoloģisks piemērs 20. gadsimta apjēgsmei (mēs nevaram izvairīties no fakta, ka lasām šo darbu šodien, 21. gadsimtā, līdzīgi kā, pārfrāzējot Borhesa domu, var teikt, ka tas, kurš vispirms izlasījis Eneīdu, caur Vergīlija prizmu skatīs vēlāk iepazītos Odiseja klejojumus). Turpmākais būs dažas piezīmes par šīm savstarpēji papildinošām interpretācijas iespējām.

Sākšu ar otro daļu, kas uzdod spēles noteikumus. „Borhesiskam” prātam tā ir pati valdzinošākā. Pārstāstīt šīs pasaules detaļas – veclaicīgo modi, smaržas, neiespējamību piekļūt Pateram (vienlaicīgi protagonista skolasgadu draugam un tādam kā dievam – starp citu, neapšaubāmam Kafkas „pils” nepieejamības prototipam) un galu galā tik viegli panākto tikšanos (Kafka šeit, kā zināms, ir konsekventāks) – nav vērts, jo tas nozīmētu atdarināt, turklāt bez grafiskā papildinājuma, Kubīna stāstnieka un mākslinieka veikumu. Taču no šodienas viedokļa, vairāk nekā desmit gadus pēc Žana Bodrijāra nāves, šo fantastiskās pasaules skici var saukt par simulakru paredzējumu, līdzīgi kā kaut kur pa vidu starp Simulakriem un simulāciju un Citu pusi to vienā rindkopā bez sākuma netieši modelējis Borhess, aprakstot Kartogrāfijas Mākslu kādā Impērijā (Del rigor en la ciencia, 1946). Kubīns, starp citu, it kā citējot Bodrijāru, raksta: „Neviens cilvēks, kas šeit iedzīvojās, negribēja atkal doties prom, „tur ārā”, tā bija blēdība, tas nebija it nekas” (167. lpp.).1

Trešā daļa ir veltīta šīs simulētās pasaules bojāejai, ko ievada iepriekšējās nobeigumā aprakstītais un Kubīna ilustrētais sirreālais sapnis („Kāds zaļās ādas drānās tērpies vīrietis ar cepuri, kas izskatījās pēc [Bavārijas] baltās desas, sēdēja kokā bez lapām un ķēra gaisā zivis” utt.). Vērienīgi zīmētajā pelēkās sapņu pasaules – tajā nekad caur mākoņiem nespīdēja saule – iznīcībā ir divi svarīgi tēli. Pirmais ir miljardieris no Filadelfijas, kuram dots „runājošs” vārds – Herkuless Bels. Viņš ir tāds kā amerikāņu „pārcilvēks”, lai arī atšķirībā no Nīčes „blondās bestijas” ir ar melniem matiem, un mūsdienu patērniecības kritikas zīmē nolasāms kā Rietumu liberālās ekonomikas uzvaras gājiena simbols, kas savienots ar – tomēr tas ir vēl tikai 20. gadsimta sākums – personīgu drosmi un fizisku spēku. Reizē šīs daļas pirmās nodaļas nosaukums (Der Wiedersacher) liek domāt par dieva (Patera) pretimrunātāju jeb pretimstāvētāju, kā Ījaba grāmatā vai Nīčes pašraksturojumā Cilvēciskais, pārlieku cilvēciskais vēlāk uzrakstītajā priekšvārdā. Metaforiskā nozīmē bojā iet „vecā pasaule” (Perlē, kā sauc šīs zemes galveno un vienīgo pilsētu, tiek savāktas Eiropas vecās mājās, lietas un, kā izrādās vēlāk, netikumi), taču tas iezīmē arī cilvēka vadošās lomas norietu, ko apzīmējam ar terminu „posthumānisms”. Dažādas dzīvās būtnes, kopojoties un vairojoties, burtiski pārpludina Perli, zirgi – nozīmīga būtne Kubīnam – satrakojas un samaļ cilvēku pūli. Arī šajā grāmatas daļā netrūkst šķebinošu detaļu, kas tikai daļēji atainotas zīmējumos.

Romāna pamattekstu ievada īsa pirmā daļa. Miglainā ēnu zeme ir novietota kaut kur Ķīnā, bet tās rašanās un pastāvēšanas pamatojums ir apveltīts ar minimālu ticamības devu, šķiet, lai ātrāk varētu izvērsties tās apraksts. Aprauts un sasteigts ir vēstījums par galvenā varoņa un viņa sievas (kura nomirs Perlē) ceļojuma maršrutu: Minhene, Budapešta, Belgrada, Bukareste, Konstance (Melnās jūras krastā), Batumi, Krasnovodska (nedēļa romāna laikā un knapi trīs lappuses pirmizdevuma teksta), Buhāra, Samarkanda un ceļojums ratos, līdz protagonistu pamodina sievas sirēnas balsij līdzīgais aicinājums: „Celies, mēs esam klāt, sapņu valstībā!” (46. lpp.). Kubīns no orientālā kolorīta atkratās ar vienkāršu kalambūru, sakot, ka austrumu pilsētas „ir tieši tādas pašas kā mūsu, tikai austrumnieciskas (orientalisch)” (39. lpp.). Tomēr dīvainā, ar mūri apjoztā teritorija ir konceptuāli novietota „citā pusē”, un viena no romāna nosaukuma nozīmēm ir „ne Rietumu”. Kubīns nav brīvs no Edvarda Saīda aprakstītā orientālisma diskursa, lai arī tas nav izvērsts. Sākotnēji ceļojums pa Krievijas impērijas teritoriju šķietami atbilst galvenā varoņa gaumei – tā ir „milzīga, zeļoša un pirmatnēja, taču piedāvā komfortu, ja vien ceļotājam kabatā šķind nauda” (33. lpp.) –, tomēr brauciens pār Kaspijas jūru netīrā kuģelī liek iespaidam mainīties uz slikto pusi. Sapņu zemē mīt arī zilacaini kādas senākas (āriešu?) rases pārstāvji ar gaišāku ādas krāsu, kas nav sajaukušies ar tīri mongoliskajiem iedzīvotājiem, kuri acīmredzot, tāpat kā pa vilciena logu redzētie turbāni un karakula cepures, nav stāstītāja uzmanības vērti. (Starp citu, zilacaiņu loma un attiecības ar Pateru romāna tekstā atstātas līdz galam nenoskaidrotas, kas, līdzīgi kā citi simboliskie elementi Kubīna darbā, sabalsojas ar sapņu zemes krēslaino, nenoteikto un īslaicīgo pastāvēšanu.)

Un visbeidzot epilogs kā atgriešanās reālajā pasaulē… Šodienas kontekstā tas ir svarīgs ar ievadfrāzi: In der Heilanstalt („Dziednīcā”). Divdesmitā gadsimta traumatiskā pieredze romāna tapšanas laikā tā autoram nav un nevarēja būt zināma (mēs varam runāt tikai par personīgiem pārdzīvojumiem, tai skaitā līgavas nāvi 1904. gadā no tīfa Minhenē, kur viņa bija ieradusies pēc Kubīna aicinājuma), taču šodienas lasītājam tā ir romāna jēgas elements, kuru reizē gribas aizmirst. Traumatiskā pieredze, kā raksta feminisma mākslas teorētiķe Grizelda Polloka, pēc definīcijas ir neizpaužama, un varbūt tikai māksla savā darbībā spēj to transformēt dziedinošā jēgā. Kubīna pieeja ir vienkāršāka un tiešāka – aprakstīt un uzzīmēt to, lai arī tikai kā fantāzijas tēlus.

Šodien mēs rakstnieka izveidoto pasauli redzam savādāk un neatkarīgi no autora iecerēm, piemēram, kritiski uztverot tradicionālās patriarhālās ideoloģijas noteiktās lomas, ko Kubīns piedāvā sieviešu tēliem, tai skaitā galvenā varoņa sievai, kas paklausīgi seko vīram, lai arī ar ļaunām priekšnojautām. Vienubrīd gan viņa iemieso sievišķīgo pavedinātāju „sirēnu”, ko tālāk romānā pārņem ārsta sieva Melita, „liekot” stāstītājam seksuālā uzbudinājumā aizmirst tikko kā mirušo dzīvesbiedri. (Romānā Melita, protams, tiek sodīta ar atbilstošu nāvi…)

Tomēr Cita puse nav tikai paraugs dažādām interpretācijas metodēm vai romāns, kura jēgu Latvijā vēl arvien populāras 19. gadsimtā biogrāfiskās metodes stilā varētu reducēt uz autora dzīves faktiem. Darbs ir divdabīgs – tas estetizē šausminošo, ko varētu saukt par „cita” piejaucēšanas stratēģiju, pakļaujot to kultūrā valdošajiem priekšstatiem. No otras puses, „fantastiskais romāns” ir kā heliotrops, kas ļauj vienā tēlā līdzās pastāvēt zīlniecei čigānietei un buržuāziskai dāmai, dziesmu grāmatai un vilcienu sarakstam, katedrālei un dzelzceļa stacijai… Sarakstu gribētos noslēgt ar kādu uzskaitījumu, kuru veidotu mūsu šodienas šauri nacionālās politiskās vai mākslinieciskās reālijas un to „citas puses”.

  1. Atsauces ir uz romāna 1909. gada pirmizdevuma pagināciju (Reprint edition spangenberg, 1990).  (atpakaļ uz rakstu)

Dalies ar šo rakstu