punctum

literatūras un filozofijas žurnāls

lietuvēni

Elīna Vendija Rībena

10/05/2019

 

***

tu satiec savu galvu
pagriezienā starp apakšdelmu
un plaukstu

tu zini
krustcelēs ja nonāc
tad visās reizē

piebirs acis ar miegu
tur tu stāvi – ceļa stabs
pāri savai ēnai
un savu paša seju
vairs nevari nolasīt

 

***

knikš
tā es nolaužu teikuma galu
kā sausu zariņu iekuram
aukstums šoreiz ir pa īstam un pa īstam salst

es tikai rokas gribu apdedzināt
lai cietos cimdos saplaisā āda
un es varu ogles grābt riekšavām
un skrūvēt kā spuldzītes dzerokļu caurumos

knikš

 

***

es aizveru acis
baltā miglā grimst klusums
smilgas šūpina debesis – zemas
un mīkstas
rokas ap pleciem

es aizveru acis
akmeņi atstaro debesu
aukstumu – viegli
un kūpoši
šķīst padebeši
tu nomazgā seju

es aizveru acis
zilgmē lēzeni pakalni
noguļas rāmi
un atdziest

 

***

starp segām sienām un virsmām
es nejūtu savu atspoguļošanos
nav noturīga ne mana ne sienu krāsa
un sega ne silda bet smacē
un virsmu kailumu nosedz vakardienas trauki
šodienas ēnas

šī ir tava pagaidu istaba
un tāpēc arī mana
pagaidu istaba

vēl tikai pagaidām
nesanāk pārcelties
viss tikai pagaidām
cerot ka trāpīsies
pareizais – ā – ie – tie
pareizi – os – ajos
laikos

un nav arī tā
ka pāriet
un nav arī tā
ka mūžīgi nepāries

šīm sienām nav vārda
bet mēs starp tām runājam

 

***

cauri logiem svīdušiem tu tur
klusē
un klusē
siltu ūdeni mutē kā zivs
mana zivs
mana pulsē ar upi
pa upi pa upi
un nenokļūst krastā
mana upe tu zivs
mana upē ar ūdeni mutē
tu zilē tu zilē
un zilē tava seja un sasalst
tava seja un
aiziet
un aiziet kā ledus pār straumēm
bet zivs mana
tu
mana klusē tu
zilē tu zilē
un gaidām mēs gaidošie laivās
un pulsē upes
un pulsē
upes un pulsē
upes un pulsē
mana zivs mana
zilo ūdeņu zivs manu
silto ūdeņu pusē

 

***

un tā zivs atpeld pie manis sapnī
ar spuru plēsusi kreveles upes aukstajā mizā
un es zinu
rīga nekad nesaaugs kopā
nekad neaizlips viņas lūpas
nekad viņa nebeigs gaudot
nekad viņai nekritīs kreveles
tikai anēmiķi un garā vājie
rotās ceļteku netīrās delnas
nu eju es mājup – ielas kā zvejnieka tīkls
savelkas man ap plaušām es redzu –
zeļ piebūvju balasta krusti
aug mājas un aug viņu ēnas
un pagrabi iestiepjas zemē
mikli un cieti kā dadžu saknes
un nav nekā cita
kā tikai akmens saulē
silts un brīvs no sevis paša
un es vairs negribu
būt neaizskarams

 

***

tas nav lietus – tās ir sudraba zvīņas
kas lobās no mēneszivs tālu
aukstākajā no jūrām
un man paliek tik sveši
ka nepietiek skaņu
ko varētu tev
tik tumšā un vientuļā naktī
zvejot

 

***

caurumu krūtīs aizstampā ar sālsūdenī izmērcētām lupatiņām
pāri palikušo slapjumu izžmiedz
lauzītā zibensrakstā litijs no tavas uzlauztās krūškabatas baterijas
izēdas cauri un atstāj tevi sausu un kaistošu
atstāj tevī sausu un kaistošu caurumu krūtīs kuru tu aizstampā
ar sālsūdenī izmērcētām lupatiņām
tik ļoti tu gribēji bangās brist

 

Dalies ar šo rakstu