— Tēmas, kas svarīgākas par mani

 

Lolitu Tomsoni ir grūti ielikt vienā rāmī, vienā kategorijā. Daudzi viņu zina kā spilgtu un profesionālu muzeja direktori – Lolita vada Žaņa Lipkes memoriālu Rīgā, Ķīpsalā, jau gadiem mainot un izaicinot pieņēmumus par to, ko var un drīkst darīt muzejā. Lolitas vadībā Lipkes muzejs ir ne tikai muzejs, bet tikšanās, diskusiju, sabiedriski svarīgu notikumu vieta, aktualizējot diskriminācijas un naida jautājumus arī mūsdienās, ne tikai pagātnē.

Lolita Tomsone ir arī ļoti pamanāma aktīviste. Daudzi ar Lolitu iepazinās t. s. olšūnu protestos – divus gadus feministes, feministi un cilvēki ar kritisko domāšanu pulcējās, lai iebilstu pret Veselības ministrijas piedāvāto ideju aizliegt nedzemdējušām sievietēm ziedot olšūnas. Iemesli protestētājiem bija dažādi, savus apsvērumus piedalīties Lolita paskaidro intervijā. Bet ar šiem protestiem ir sākusies jauna lappuse Latvijas aktīvisma vēsturē. Un Lolita Tomsone noteikti ir viens no uzņēmīgākajiem cilvēkiem, kas to iemieso.

Agnese Logina

 

 

Gribēju ar tevi runāt par Latvijas PEN balvu,¹ ko ieguvi 3. maijā. Vai zināji, ka to saņemsi?

Vienmēr jau kāds kādam pačukst, bet šoreiz – ne! Es vispār neko nezināju! Ceturtdienā biju darbā, kad durvīs parādījās [Ilmārs] Šlāpins, Inga Gaile un [Aivars] Eipurs, un vēl kaut kāds džeks. Un es biju simtprocentīgi pārliecināta, ka viņiem ir kaut kāds viesis un man vajag sarīkot viņam fiksu ekskursiju pa muzeju. Un es viņiem, galvenais, saku – kā tad jūs tā, bez pieteikšanās! Vajadzēja vismaz pateikt, ka jūs nākat! Tad es ieraudzīju, ka nāk Rvīns Varde un [Ivars] Drulle, un sapratu, ka kaut kas notiek, bet vienalga nebija skaidrs, kāpēc viņi visi ir iegāzušies. Un tad Ilmārs saka – tā, tagad apstājies, mēs esam atnākuši ar svarīgu lietu. Un Ilmārs pasaka veselu runu, un es vienkārši stāvu. Tāpēc puse no tām bildēm ir tādas… Es tiešām biju nenormāli pārsteigta, un vēl lielāks pārsteigums bija tas, ka visi Delfi pēc tam bija pilni ar manām bildēm. No kaut kādām demonstrācijām, es ar ruporu, vēl mati pa gaisu… Es pēc tam dīloju ar to. Tās, kas bija no muzeja, gan bija priecīgas pārsteiguma bildes.

 

Kā tu jūties tagad, kad esi saņēmusi šo balvu? Teici, ka kaut kādā mērā tev tas šķiet nepelnīti?

Protams, jo man liekas, ka ir cilvēki, kas ir darījuši daudz vairāk, drosmīgas un jēdzīgas lietas. Es īsti nejutos to tā baigi pelnījusi, jo man liekas, ka tas taču ir… Visi dara tādas lietas.

 

Nē, Lolita, nav tā, ka visi savā brīvajā laikā organizē protestus.

Rvīnam [Vardem] viens draugs bija teicis, ka Tomsone noteikti arī naktī guļ apklājusies ar plakātiem… Tā nav! (Smejas.)

 

Bet es pieļauju, ka balva ir arī iedvesmojoša.

Iedvesmojoša tādā veidā, ka tas ir bijis pietiekami svarīgi arī citiem, visas tās akcijas un piketi. Ne jau nu es tos sev organizēju, lai taisītu sev PR. Man nekas tik ļoti neriebjas kā skatīties uz septiņdesmit savām bildēm Delfu reportāžās un lasīt, kā visi saka, ka es kalpoju Putinam, Sorosam vai…

 

Kādā sakarā Putinam?

Nu, ja ir kaut kādas ebreju tēmas, vai tad, kad ir runa par minoritātēm…

 

Kāpēc tu vispār nodarbojies ar sabiedrisko aktīvismu?

Tāpēc, ka tās lietas un tēmas ir svarīgākas par mani. Tam, ka man pēc tam riebjas klausīties savā balsī vai redzēt bildes, jau nav nekāda sakara ar to, ka ir vēlme aktualizēt pietiekami svarīgu tēmu. Piemēram, par Rumbulas akciju (75. gadadiena kopš Rumbulas slaktiņa – red.). Man bija svarīgi, lai ebreju kopiena to neuztver kā kādu ļoti alternatīvu pasākumu, man gribējās, ka mēs par to domājam un saprotam – tie bija Latvijas cilvēki, kuri tika nošauti, tie bija rīdzinieki. Tas ir neizbēgami, katram otrajam cilvēkam tviterī būs viedoklis par to, kā to darīt pareizāk, ar kādiem līdzekļiem… Vienmēr būs rakstīts, ka tas ir pārāk agresīvi.

 

Skaidrs, ka visi protesti vienmēr esot pārāk agresīvi.

Pārāk agresīvi, pārāk skaļi… Un tu esi mēģinājis taisīt, lai tas ir tiešām iekļaujoši, tu runā ar dažādām grupām, bez oficiālām runām, bez mūzikas – tieši tā, lai tas ir piemiņas akts, ka cilvēki nāk un noliek sveces pie Brīvības pieminekļa, domājot par tiem Latvijas ebrejiem kā par Latvijas daļu.

 

Manuprāt, tā tieši ir vissmalkākā un visiejūtīgākā piemiņas akcija, ko es esmu redzējusi.

Pie tā arī ir jāpierod, ka cilvēkiem šķiet, kā vajadzētu pareizāk… Tieši tas pats par 8. marta gājieniem pret vardarbību pret sievietēm – pārāk drausmīga statistika, ko jūs panāksiet, staigājot no Saeimas līdz Brīvības piemineklim? Vismaz piketi olšūnu jautājumā beidzās ar izmaiņām likumdošanā. Bet vienkārši aktualizēt tēmu, ka tas tiešām nav tikai par tulpēm un mūsu skaistajām sievietēm, ja… Man liekas ļoti forši, ka cilvēki organizē tādas lietas. Man neliekas bīstami, ka tas reizēm ir nelielai cilvēku grupai, cilvēkiem, kam tas tiešām ir svarīgi, jo arī tie, kas vismaz kaut kādā veidā sevi atrod tajās akcijās, tiek pieminēti.

Ir viens dalījums – sieviešu gājieni, visas tās feministes kā vienmēr, protams, agresīvas, ienīst vīriešus, un tev katru reizi ir [jāskaidro] – nē, tā gluži nav… Un cilvēku pārsteigums, ka šajos gājienos ir arī vīrieši… Man liekas, ir ļoti forši lauzt tādu stereotipu. [Bet otrs dalījums] ir koku akcijās, tur bija arī no dažādām partijām citu pārliecību cilvēki, kuri nenāktu sieviešu gājienos. Te ir kāds cits vienojošais motīvs. Svarīgi, ka tie, kas grib redzēt pilsētu ar kokiem, var būt ar dažādām politiskajām pārliecībām.

 

Kā sākās tavs pilsoniskais aktīvisms?

Viss jau parasti sākas ar burkšķēšanu pie vīna glāzes.. Kad dzīvoju Izraēlā, tur bija pilns ar cilvēkiem, kas organizē akcijas. Tavs uzdevums, ja tu kaut kam piekrīti vai kaut ko gribi, bija būt tam ķermenim, kurš pieceļas, iziet no mājas un piedalās. Tev nav arī jāuzņemas atbildība, vienkārši atbalsti to, kā dēļ tu vari piespiest sevi nevis močīt seriālus vai filmas, bet iziet ielās. Tu neesi pazīstams, tu vienkārši esi viens no dalībniekiem. Tādu akciju tur bija daudz –  ne politisku, bet ekoloģisku, arī, piemēram, par dzīvokļu krīzi – studenti visu vasaru dzīvoja teltīs, bija telšu revolūcija, tur bija visi no sociālajām mājām. Akcijas tur bija tiešām ilgstošas.

Un, esot Latvijā, es sapratu, ka tā vairs nevaru. Tas savā ziņā ir aiz bezspēcības – tu pēkšņi saproti, ka tiek pieņemti kaut kādi grozījumi tajā olšūnu likumā, kas vispār neņem vērā… Ir kaut kādi kreisie eksperti, dīvaini viedokļi, tev pēkšņi vispār tajā nav balss. Un Katrīna Kaktiņa ir pa punktiem uzrakstījusi, kāpēc pēc likumdošanas un pēc cilvēktiesību normām tas ir nepareizi. Un tas vienalga nestrādā! Ir raksti Satori, ir cilvēki, kas ir pret, bet nekas nenotiek. Mums arī deputāti teica – jūs jau varat protestēt, jūs varat iet tajā piketā, bet tam nav nekādas jēgas. Nu, tādā ziņā, ka jau trešais lasījums. Bet var!

 

Interesantā kārtā „olšūnu protesti” izrādījās kā jaunās politiskās paaudzes dzimšana.

Jā, ņemot vērā, ka taisījām saukļus, protestus, sanācām Takā un citos krogos, tāpēc ka nav jau tādas pulcēšanās vietas… Ja tas būtu palicis tikai sociālo mediju burbulī, mēs vienkārši sūkstītos un burkšķētu, nekas nebūtu panākts. Tieši tas, ka [ir] tie cilvēki [un] iespēja satikties un kaut ko kopā darīt, jau arī nostrādā.

 

Tātad tavs pilsoniskais aktīvisms sākās ar to, ka atbrauci atpakaļ un secināji, ka pie mums sabiedrība joprojām ir stipri pasīva?

Jā, bet man nelikās, ka, ja es kādu kaut ko aicinātu darīt, kāds pieslēgtos. Es ar prieku skatījos, ko dara Pilsēta cilvēkiem. Tu redzi, ka viņiem ir pārliecība, viņi mēģina kaut ko darīt un dara diezgan sistemātiski. No otras puses, es jau strādāju muzejā, Žaņa Lipkes memoriālā. Es biju aizņemta ar visu, kas jādara darbā ar apmeklētājiem, runājot par holokausta apzināšanu Latvijā, par ebreju glābšanu, par ebrejiem kā Latvijas daļu. Man šķita, ka tā ir pietiekami savāda niša jebkurā gadījumā. Un ar to jau tā kā ir gana… Bet nu tās olšūnas mani patiešām saniknoja.

Man ir pazīstamas sievietes, kurām šīs olšūnas bija vajadzīgas, kuras ļoti gribēja būt mātes. Un arī sievietes, kuras negrib būt mātes, bet sieviešu solidaritātes vārdā ir gatavas tās ziedot. Tā jau ir sievietes izvēle, ka viņa var izvēlēties būt māte.

 

Kāda, tavuprāt, ir ideāla sabiedrība? Tāda, kurā šāds aktīvisms vairs nav vajadzīgs, kur viss ir perfekti?

Man šķiet, ka tā nekad nebūs tāpēc, ka cilvēku grupām ir atšķirīga dzīves pieredze. Es galīgi nevainoju tos, kas sēž un baidās, ka mums būs pārāk daudz arābu, musulmaņu vai citas ādas krāsas cilvēku, jo savā ziņā viņiem nav pieredzes būt normālās kaimiņu attiecībās ar kādu, kas neizskatās līdzīgi, neiet uz to pašu baznīcu vai arī principā neiet uz baznīcu. Dzīvojot Jeruzalemē, tev var būt arābu draugi, dažādu veidu ticīgi izraēļu draugi, varbūt arī dažādu pārliecību [draugi], un cilvēki, piektdienas vakarā sēžot pie sabata galda, principā mēģina par politiku nestrīdēties, jo ir pilnīgi skaidrs, ka pēc piecām minūtēm visi kliegs un svaidīs šķīvjus, – tās ir tādas ļoti asas problēmas.

Varbūt tas ir tāpēc, ka tev ir apdraudētības sajūta, ka kāds tevi apšaubīs un atņems tev, es nezinu, Jāņus un tautastērpu ar visu Lielvārdes jostu. To var saprast, ja tu dzīvo apdraudējuma sajūtā.

 

Man ir sajūta, ka Latvijā, ja tev ir plāns un pacietība, tu patiesībā vari daudz ko ietekmēt. Pirmkārt, tu vari atrast domubiedrus visnegaidītākajās vietās un tiešām arī atstāt iespaidu.

Tu zini, ka daļa mūsu draugu aizgāja uz dažādām partijām kaut ko darīt? Vienā brīdī cilvēki saprot, ka tā visa sabiedriskā aktivitāte ir laba. Bet principā, kad tu ej politikā, tas ir cits šitstorms, protams. Man nav pilnīgi nekādas vēlmes iet politikā, man liekas, ka varbūt kādam jāpaliek bezpartejiskam arī ārpusē.

 

Kāpēc tev šķiet, ka politika nav tas virziens, kurā tev būtu jāiet tālāk?

Pirmkārt, es esmu muzeja direktore, un muzejs ļoti strādā pie tā, lai ir empātijas līmenis pret daudzām mazām grupām, it īpaši, kad strādā ar holokausta tēmām. Tev ir jāmēģina būt vienojošajam elementam, lai stāstītu par to, kāda tad tā kopiena bija pirms kara, par to, kas ir zaudēts. Kāpēc tas, ka esi saticis vienu ebreju, kurš varbūt nav paticis, neko nepasaka par visu tautu. Man šķiet, ka, ja man piekārtu birku par kādas partijas piederību, tas neļautu to darīt. Es esmu tāds pats cilvēks kā mana māsa vai mamma, kas pirms vēlēšanām lasa partiju programmas, klausās diskusijas un tiešām mēģina izvēlēties, kas šobrīd ir svarīgāks, aktuālāks, par ko jāiestājas. Man vienkārši šķiet, ka Latvija ir pārāk maza, un tas drīzāk būtu kaut kāds šķelšanas, nevis vienošanas elements. Bet es arī uzskatu, ka cilvēki, kas ir partijās, kas ir eksperti, piedalās likumdošanā, var ietekmēt daudz vairāk, nekā organizējot protestus.

 

Pēdējā laikā daudz tiek runāts par aktīvistu izdegšanu. Vai tu arī esi ar to saskārusies, un kā tu ar to cīnies?

Jā, protams! Kad man ir spēku izsīkums, jo vēl paralēli ir jāstrādā tieši tāpēc, ka tas ir svarīgi un tu gribi mainīt sabiedrību vai vismaz daļu no tās… Es paklausos stāstus no Pēterburgas paziņām, kas nodarbojas ar feministu akcijām, kultūras centru, kino, vēl visādām lietām, un par sevi nodomāju – šis viss ir figņa… Ja tu esi ar draugiem vai tev ir laiks kaut kur aizmukt uz kādu laiciņu, tu vari savākties un saprast, kas ir svarīgs. Un nav arī tādas milzīgas atbildības sajūtas, it kā tas būtu uz tevi vienu. Pēterburgas paziņām ir citādi – ja viņas nedarīs, tad neviens nedarīs.

 

Tu teiktu, ka Latvijā ir antisemītiska sabiedrība?

Nē, es domāju, ka mēs neesam antisemītiska sabiedrība. Mana pieredze ir tāda, ka daļā sabiedrības ir stipri antisemītiski uzskati un tie ir skaļi un pamanāmi. Jo lielākajā daļā, man šķiet, ir tāds ikdienas antisemītisms, kam, es ceru, ar naidu nav īsta sakara. Viņiem liekas, ka tie nav bijuši mūsu kaimiņi, skolasbiedri, ārsti un veikalnieki… Un smejas par holokausta jokiem…  Laikam mums nav pietiekami daudz [joku] par izsūtīšanām, deportācijām. [Jo tad] kāds var sākt kritizēt un teikt – kā jūs tā varat… Redzi, tas uzreiz ir cits [atbildības] līmenis.

Daudzi [ebreji Latvijā], man šķiet, ir bijuši citādāki. Piezemētāki. [Viņi gribēja uzsvērt], ka pie mums jau nav kā baltkrievu sādžā, mums ir arī baltie galdauti un viss pareizi… Un smalkas drānas, labas skolas un teātris. Bet vispār, ņemot vērā, ka Rainis un slavenākais ebreju filozofs Ravs Kuks, kas ir veidojis reliģisko cionismu, ir dzimuši vienā gadā pāris kilometru attālumā viens no otra – Grīva un Daugavpils… Pat mans Jeruzalemes ginekologs teica – o, Ravs Kuks nāk no Latvijas!  Latvijas mācību grāmatās ebreji „uzrodas uz holokaustu”.

 

Kā tādā ļoti sliktā šausmu filmā.

Jā, kaut kā tā. Līdz ar to arī nevar aptvert, kāds tas ir zaudējums Latvijai, kultūrvidei. Tāpēc lielai daļai tas nav nekāds zaudējums, jo paši vainīgi. Un viņi atkārto nacistu laikā veidotos stereotipus, ka visi bija čekisti, kas izsūtīja. Cik cilvēku runā par to, ka 1941. gadā izsūta arī ebrejus, cik cilvēku par to zina? Cik tas parādās skolu literatūrā, un kurš vispār domā par to, ka [deportācijas] ļoti daudziem Latvijas ebrejiem glāba dzīvību? Mūsu deportāciju stāsts ir drausmīgs, [bet te] tiem, kas izdzīvoja [deportācijā], bija šance izdzīvot, kaut kāda iespēja.

 

Kāpēc tas tā ir? Jo šie stāsti liek atcerēties, ka vēsture nav tik melnbalta, kā reizēm gribas domāt?

Melnbalta – tā ir viena lieta. Bet otra ir mūsu domāšana par nacionālu valsti, kas reizēm ir tādā 19. gadsimta ideālistiskās nacionālās valsts līmenī. Mēs nemitīgi dalām, kurš tad ir „īsts latvietis”. Atceries, kas sākās, kad cilvēki, arī tie, kam ir poļu, baltkrievu, visādi radi, kas ir adoptētie bērni vai kuriem ir bijuši audžuvecāki, gribēja pasē ierakstīt, ka ir latvieši.

Starp citu, par to ir pikets, ko neuztaisīju, jo tas būtu pārāk politisks. Iedomājies, mēs ietu uz Saeimu, latvieši, kuriem pasē rakstīts „latvietis”, ar saviem vectētiņiem, vecmāmiņām vai vecvectētiņiem, vecvecmāmiņām… Man būtu vācieši, igauniete vecvecmāmiņa, bet neviens krievs, ja… (Smejas.) Noteikti būtu arī poļi, baltkrievi, čigāni un ebreji.

Visi tie deviņdesmito gadu saukļi, protams, bija radīti tāpēc, ka bija cīņa, lai atdalītos no Padomju Savienības, un bija ļoti svarīgi pateikt, ka Latvija ir latviešiem. Un nesen Jeruzalemē satiku ebrejus no Rīgas, kuri man teica – mēs nobalsojām par Tautas fronti, bijām par to, lai Latvija ir neatkarīga, un tad mēs aizbraucām, jo bija pilnīgi skaidrs, ka mēs Latvijā nevienam nebūsim vajadzīgi.

 

Kā tas, ka esi arī muzeja direktore, papildina tavu sabiedriskās aktīvistes lomu?

Muzeja vadīšana – tas ir darbs. Ja man kāds būtu pateicis sākumā, cik daudz no tā ir Excel tabulas, es nekad nebūtu piekritusi. No otras puses, tā ir iespēja satikt ikdienā [citus] cilvēkus, no skolām un tos, kas ir pirmo reizi Rīgā. Es arī saprotu, ka mums kā muzeja darbiniekiem ir cits skatījums uz sabiedrību, pirmkārt, mēs ieraugām to arī ar ārzemnieku acīm. Un patiesībā tev ir baigās kultūras atslēgas rokās – kuras vietas tu viņiem iesaki, ko pastāsti. Tu reizēm esi pirmais un vienīgais latvietis ārpus lidostas un viesnīcas, kuram uzdot jautājumus par karu – vai tavi vecāki grib, lai atgriežas komunisms, vai tu stāvēji Baltijas ceļā?  Skaidrs, ka savā ziņā esi pilsētas seja.

Kad iznāca filma Tēvs nakts, kas sasniedza daudz vairāk cilvēku nekā muzejs, cilvēki nāca un uzdeva jautājumus, viņi to ir redzējuši un par to domājuši. Man liekas, tas ir ļoti interesanti, ka muzejs ir vieta, kur cilvēki atveras, kur viņiem ir drosme uzdot jautājumus un kaut ko noskaidrot, nevis tikai uzzināt faktus. Es arī pati viņiem jautāju, īpaši, kad man prasa, vai Žanis Lipke glāba ebrejus tāpēc, ka viņš pats bija ebrejs. Jautājumā nav nekādas loģikas, jo kā tad viņš, būdams ebrejs kara laikā, kad visus citus šauj, glābj… Un tomēr tas ir tik normāls jautājums, jo ideja ir, ka savējie var glābt tikai savējos. Bet Lipke neglābj „savējos”, viņš glābj draugus, paziņas un pēc tam arī cilvēkus, kurus redz pirmo reizi dzīvē.

 

Kā tu vērtē to, ka muzeji nereti kļūst arvien aktīvāki sociālajā ziņā? Vienlaikus muzejam kā sabiedriskai, valsts finansētai iestādei ir jābūt maksimāli pieejamam visiem.

Protams, ka muzejam ir jābūt iekļaujošam, un protams, ka tas nav tikai audiogids, bet, piemēram, jārēķinās, ka krievu tūrists var pajautāt –  ko latviešu sabiedrība domā? Arī tāds, kas uzskata, ka visi latvieši ir fašisti. Pastāv arī stereotips, ka Latvijā nerunā par holokaustu. Un ir ļoti svarīgi pateikt – es saprotu, ka jums medijos tas [tā] parādās. Bet cilvēki runā, un holokausts ir pētīts, uz filmu [Tēvs nakts] gāja arī ļoti daudz krievu publikas. Simtgades filmām tas nemaz nebija tik tipiski. Viena lieta, ka muzejam ir jābūt iekļaujošam, ir jābūt kaut kādam stāstam priekš visiem. Un otrs –  [ir svarīgi] ikvienam sabiedrībā pastāstīt, ka [ir bijusi] šī ģimene un viņu palīgi, kas nedalīja nevienu pēc reliģijas, pēc tautības, pēc valodas, bet bija gatavi glābt un palīdzēt. Un ka tādu cilvēku bija vairāki simti, nevis Lipke viens, un ka tas ne vienmēr beidzās labi. Tas ir nenormāli svarīgi, ka sabiedrībā, lai kāds bija totalitārisma režīms, bija cilvēki, kas domāja ar savu galvu, kam bija savs mugurkauls, kas bija pietiekami viltīgi, meistarīgi, darbojās ar visādiem nelegāliem līdzekļiem. Bet viņi nosargāja cilvēku dzīvības. Tas tomēr ir neparasti, jo no mums neviens neko tādu neprasa.

 

Man šķiet, būtu ļoti vērtīgi, ja mums būtu arī sabiedriskā aktīvisma muzejs.

Jā, bet redzi, mums taču ir bijušas arī sievietes revolucionāres un anarhistes un Džutas fabrikas demonstrācijas, un kas tik ne… Tā vēsture taču ir diezgan nemierīga, īpaši ap 1905.–1906. gadu. Un nav arī bijis stāstu un izstāžu ar tādu nosacīti sociālo vai sieviešu leņķi par, piemēram, sievietēm deputātu kandidātēm. Ir daudz vārdu, kas varbūt ir zināmi, bet bilžu nav. Ineta Lipša Ladyfest par to nolasīja lekciju. Mēs jau paši Latvijas vēsturē nezinām pat tās sievietes, kuras bijušas deputātu kandidātes, kas viņas ir, no kurienes nāk, kāda bijusi viņu motivācija. Vienkārši nav. Nav bijis tādas intereses, uzsvars ir bijis uz kaut ko citu.

 

Vai tu teiktu, ka aktīvismā nākotnes Latvijā būtu vairāk jādod iespēja cilvēkiem, kuri šobrīd netiek sadzirdēti?

Jā, bet viņi ne vienmēr būs gatavi iet. Par pensijām, piemēram. Ar pensionāriem būtu jāiet arī viņu mazbērniem, lai ir rezonanse. Piemēram, praidā puse vai pat lielākā daļa ir cilvēki, kuri vienkārši atbalsta geju un lesbiešu tiesības, viņi paši ir sabiedrībā atzītās attiecībās ar tiesībām precēties, laulāties un adoptēt bērnus.

 

Kas, tavuprāt, ir veiksmīgākais, ko tu kā aktīviste esi sasniegusi?

Man liekas, tā koku akcija.²

 

Tāpēc, ka beigās to „kapu tramvaju” atcēla?

Es nedomāju, ka to atcēla manis dēļ. Drīzāk tāpēc, ka tur bija dažādas grupas, dažādi aktīvisti, dažādu politisko pārliecību cilvēki. Mēs ar uzsaukumiem piedalīties vai izteikt viedokli mēģinājām uzrunāt cilvēkus tajā mājā. Un atnāca krievu kundze, kas atstiepa kaut kādu audeklu un teica, lai uzrakstu latviski un krieviski saukli par kokiem pilsētā. Tie jau bija arī vietējie iedzīvotāji, nevis tikai aktīvisti no rajona vai tie, kas parasti piedalās [protestos] un mēģina kokus nosargāt.

Un visas runas, ka mūsu protests bija agresīvs… [Tie koki] kā tāda budistu kopa izskatījās ar visām tām lentītēm, kurās bija iekarināti teksti latviski un krieviski – dažādas lietas par kokiem. Kā tie koku zari pēc tam tika griezti, cirsti nost, jo bija pavēlēts viņus novākt… Un mēs vēl pa nakti gājām ņemt nost lentītes, lai tās neiznīcina, neizmet miskastē. Lūk, tas bija agresīvi! Man ir divas nelielas glezniņas, zīmējumi, kas ir palikuši no koku akcijas, bet tikai tāpēc, ka es turpat netālu dzīvoju.

 

Vai tev tuvākajā laikā ir kāds protests padomā?

Nē, neko es negribu, nē! (Smejas.) Es tikai domāju, kā lai panākam to, ko es nupat redzēju Viļņā un pavisam nesen Liepājā, – to, ka pilsētas prioritāte ir, lai atgriežas koki. Tas šķiet kaut kas tik normāls un elementārs. Paskaties, kā Pļavnieki izskatās. Kad cēla visus tos betona klučus, pagalmos taču tika sastādītas ievas un akācijas, kļavas un vilkābeles. Iedomājies, kā tie rajoni izskatītos, ja tas nebūtu izdarīts. Tie tiešām ir ļoti zaļi. Bet tie koki, teiksim, Juglā, jau pamazām noveco.

Un galvenais, ka tas jau nav tikai par pilsētu, bet par vidi kopumā. Pagājušgad, kad bija karstā vasara, kāda uzvārījusies bija Avotu iela un Čaka iela! Ir arī jāsaprot, ka, rakstot vēstules un aizpildot visus tos pieteikumus, aizsargāt kokus ir iespējams. Redzi, Skanstē tagad saglabā trīs lielos vītolus, ko taisījās izcirst. Un Bolderājā 87 koki saglabāti. Ne visi, bet tomēr daļa koku. Tādā ziņā ir vērts izteikties, rakstīt un piedalīties, jo citādi tā sajūta, ka visiem vienalga… Uz to mani arī iedvesmoja kāds, kurš taisījās nocirst gobu kādā Ģertrūdes ielas pagalmā, jo, nocērtot vienu gobu, var nolikt veselu vienu vai pat divas mašīnas… Bet zaļums jau ir visam pagalmam. Un tikai viens no iedzīvotājiem bija iestājies pret. Viens! Un gobu nenocirta. Parasti jau raksta, teiksim, par Purvciemu, kur bija vairāk nekā 1500 parakstu, Kuldīgas ielā vairāk nekā 400, bet vienalga nocērt. Un nocērt vēl pirms. Jo redzi, kad jau nocirsts, vairs nav, ko apspriest. Labi, ka ir arī tādi piemēri – viens uzraksta, un ir rezultāts.

1. http://www.punctummagazine.lv/2019/05/03/latvijas-pen-pirmo-balvu-iegust-lolita-tomsone/  (atpakaļ uz rakstu)
2. 2017. gadā notikusī zibakcija Pērnavas ielā Drīz nebūšu, kas bija vērsta kastaņu aizsardzībai: https://pilsetacilvekiem.lv/zibakcija-pernavas-ielas-koku-aizstavibai/.  (atpakaļ uz rakstu)