punctum

literatūras un filozofijas žurnāls

Pāreja

Ilmārs Šlāpins

14/05/2019

 

Eseja tapusi, turpinot Punctum un Rīgas Fotogrāfijas biennāles pērn aizsākto sēriju Kaut kur redzēta sajūta, kurā autori aicināti rakstīt par vienu no biennāles fotogrāfijām, nezinot ne attēla autoru, ne nosaukumu. Rīgas Fotogrāfijas biennāle NEXT 2019 norisinās līdz 28. jūnijam Rīgā un Berlīnē.

Paula Jansone, no sērijas The Pearls of the Atlantic / Atlantijas pērles 2018

 

2003. gada vasaras sākumā biju nonācis Ladakā – nomaļā Indijas ziemeļrietumu reģionā, ko no visām pusēm ieskauj kalnu grēdas. Tas pavisam nesen bija atvērts ārzemju tūristiem, jo iepriekš ieilgušo konfliktu un neskaidro robežu ar Pakistānu un Ķīnu dēļ tika uzskatīts par visai militāru zonu. Pašā galējā ielejā, kur izdevās iebraukt ar īrētiem džipiem, atradās Lamajuru ciems un 10. gadsimtā dibināts budistu klosteris, kas pieder Drikung Kagju skolai, vienlaikus turpinot gan Tibetas budistu, gan bon reliģijas tradīcijas. Mēs noīrējām vienīgajā viesnīciņā istabas, kuru stūrus rotāja svastikas inkrustācijas (lamajuru tulkojumā arī ir svastika jeb sauvastika – laba vēlējuma zīme), apmeklējām senā klostera dziļākās nišas, kur varēja tumšākā kaktā pamanīt mumificējušos mūku ķermeņus, kas turpināja sēdēt meditatīvās pozās jau desmito gadu simtu, paēdām kaut ko siltu un puscaurspīdīgu no tomātiem un nenosakāmas izcelsmes lakstiem, lai tad dotos gulēt.

Ciemats atradās diezgan stāvā kalna nogāzē, augšējās ēkas un ieliņas no zemākās gravas šķīra kāds kilometrs Himalaju vertikāles, un, agrā rītā pamodies, es vienatnē nolēmu tikt līdz tālumā redzamajam strautiņam. Ceļš lejup bija salīdzinoši viegls, strautiņš – pavisam sažuvis, taču vietām bija dzirdamas dzidra ūdens čalas, krastā pamanīju augam tos pašus man nezināmos lakstus, ko visās Ladakas ēstuvēs pasniedz salātu vietā. Brīdi šaubījies, vai dabisko vajadzību kārtošana tik skaistā vietā nebūtu uzskatāma par zaimošanu, es ļāvos intuīcijai un tvēru dienu, kā to savulaik mums tika vēlējis Horācijs kādā no savām odām.

Nākamais, ko es atceros, bija mobilā telefona ekrāns – tie vēl bija tālie un neizglītotie laiki, kad mobilie telefoni nebija ne skārienjutīgi, ne viedi –, ko ieslēdzu, vien lai paskatītos, cik ir pulkstenis, šajā vietā tikpat nekādu sakaru nebija, nu, tas ir, nevajadzēja būt. „Neesoša vieta,” man skaidrā latviešu valodā teica Nokia, nākamajā brīdī uzraksts nodzisa, un es tā arī nesapratu, ko mobilo sakaru operators man ar to bija gribējis teikt. Visdrīzāk kaut ko par tīklu pieejamību un savu datu neatbilstību konstatētajai situācijai, taču efekts, ko šis paziņojums atstāja uz mani, bija pavisam cits. Pārkāpu pāri strautam un paskatījos atpakaļ kalnā, kurp man nāksies atgriezties, taču pakrūtē turpināja kņudēt. Es uz brīdi biju nonācis neesošā vietā. Pagriezos un devos atpakaļ.

Pārkāpt pāri strautam arī bija simbolisks akts. Budistu tekstos bieži tiek izmantota alegorija par upes šķērsošanu. Apskaidrību un atbrīvošanos meklējošais cilvēks atrodas vienā upes krastā, bet viņa mērķis – otrā. Pāriet uz otru krastu ir katra sevi cienoša budista uzdevums, budisti vispār sevi sauc par „straumē iekāpušajiem”, tātad tiem, kas atrodas jau pusceļā uz mērķi, bet savu mācību Gautama Buda nodēvēja par plostu vai prāmi, kas palīdz upi šķērsot. Taču ir vēl kāds palīglīdzeklis, kas izmantojams šajā ceļā. Pareizāk sakot, tās ir desmit īpašības vai spējas, kas sevī jāattīsta, – pāramitas (paramijas, ja lietojam theravādas budisma vārdnīcu), to vidū ir tikumība, drosme, pašaizliedzība, godīgums, apņēmība, labvēlība. Parasti šo terminu tulko kā pilnību vai perfekciju (parama+ita – tas, kas ir visaugstākais, pāri visam esošais), taču ir arī cita etimoloģija, kas atbalsojas jau minētajā latviešu vārdā „prāmis”, krievu „паром”. Para+mita sanskritā nozīmē to, kas nonāk otrā pusē. Pārcēlāju.

Rietumu kultūrā robežu, šķērsli vai barjeru mēdz uzskatīt par kaut ko tādu, kas traucē un ir iespējami ātrāk pārvarams, nojaucams, apejams. Mūsu robežas visbiežāk ir tādas kā dzeloņstiepļu ieskautas mirušās zonas, kur uzirdināta augsne, lai labāk varētu saskatīt pārbēdzēju pēdas. Tikai atsevišķos robežšķērsošanas punktos notiek aktīva satiksme, tirdzniecība, tur satiekas cilvēki, valodas un kultūras. Pretrunas un atšķirības starp centru un pierobežu vienmēr ir būtiskas. Tajā pašā laikā mēs redzam, ka lielie civilizācijas centri ir veidojušies tur, kur saskaras divas atšķirīgas stihijas, – jūru vai upju krastos. Pirms kāda laika okeanologi ar izbrīnu atklāja jaunas dziļūdens tārpu sugas, kas dzīvo pazemes avotu tuvumā – tur, kur saskaras okeāna ūdens ar pilnīgi citas temperatūras un ķīmiskā sastāva ūdeni. Faktiski jau arī visa dzīvība, kas radusies uz mūsu planētas, attīstījusies ļoti plānā slānī – tur, kur zemes garoza saskaras ar atmosfēras zemākajiem slāņiem. Mazliet dziļāk un mazliet augstāk nekas nedzīvo, pareizāk sakot – nerodas. Pāreja no viena stāvokļa citā ir vienīgā iespēja dzimt kaut kam jaunam. Kādam dziļūdens tārpam vai arī kaut kam skaistākam.

Neskaitāmi ir ieteikumi par to, kā padarīt visu skaistāku, kā labāk dzīvot – ņemt visu savās rokās vai paļauties uz kādu spēcīgāku un gudrāku. Par to ir sarakstītas grāmatas, par to runā radio un televīzijā. Esmu dzirdējis, ka ir tādi cilvēki, kuriem tas ir arī izdevies. Viņi sākuši dzīvot labāk, ir laimīgi un skaisti. Tas laikam nozīmē, ka pāreja no viena stāvokļa otrā ir iespējama. Viss, kas notiek ar mums, par to taču liecina.

Dažkārt, no rīta pamostoties, tu īsti nesaproti, kā ir labāk – palikt vēl mazliet iepriekšējā stāvoklī un nevērt vaļā acis vai tomēr ieskatīties pulkstenī, lai saprastu, ko esi palaidis garām. Nē, varbūt tieši otrādi – tu esi pamodies par agru un šīs ikdienībai nozagtās stundas vai minūtes vari veltīt kaut kam vērtīgam. Vērtīgākam par vienkāršu gulēšanu. Un tad piezogas zināmas šaubas, vai kaut kas vērtīgāks par vienkāršu gulēšanu ir iespējams. Pāreja no sapņa nomodā ir vienlaicīgi krasa un izplūdusi. Cilvēkam parasti ir vajadzīgs noteikts laiks, lai pārslēgtu apziņu tajā režīmā, kurā mentālo procesu kontinuitāte savieno vakardienu ar šodienu, citiem vārdiem sakot – padara mūs par to pašu personu, kas gājusi gulēt.

Ikdienā mēs par to nedomājam – šķērsojot ielu, pārkāpjot gulošam sunim, ejot pāri tiltam – mums jau sen būtu jābūt sajukušiem prātā, ja ikreiz nāktos domāt par to, vai tas es, kas nonācis otrā tilta pusē, ir tas pats, kas šo ceļu bija uzsācis? Tilti vispār ir pārsteidzošas būves, es vienmēr esmu brīnījies, kā inženieriem un celtniekiem izdodas savienot krastus un tajā pašā laikā atstāt upi neskartu. Nē, es saprotu, ka tas tā nav, vienmēr jau cieš arī upe, tajā tiek sadzīti pāļi, būvēti balsti, celtniecības laikā droši vien viss ir vienos dubļos un putās, taču beigu beigās tilts izsmalcināti pārliecas pāri tam visam un dod cilvēkam iespēju šķērsot straumi, neizmantojot ne tikumību, ne drosmi, ne pašaizliedzību, vai kas tur vēl bija tiem budistiem nepieciešams?

Cilvēks uz tilta vienmēr izskatās neaizsargātāks par to, kas krastā, un tā nav tikai poza. Izdarīt pašnāvību, nolecot no tilta, – tā gan ir poza, turklāt mazliet pretencioza. Spert soli, lai šķērsotu upi, tad aiziet līdz vidum, apstāties un pārkāpt margām. Nepabeigt iet. Krist.

Kaut kādā ziņā jebkura nāve ir šāds kritiens pusceļā. Reti kurš no mums var nāves brīdī apgalvot, ka ir aizgājis līdz tilta otram galam. Tas, kurš to apgalvos, melos, bet tas, kurš patiešām būs šķērsojis upi, klusēs. Nu, tā vismaz vajadzētu būt.

Dalies ar šo rakstu