punctum

literatūras un filozofijas žurnāls

Veca, slima suņa murgi

Andrejs Vīksna

20/05/2019

 

Par Pašas Matsinova grāmatu Gogoļa disko (no igauņu valodas tulkojusi Maima Grīnberga; Jāņa Rozes apgāds, 2019)

 

„Kas tikko notika?” un „nu esmu ieberzies, par to taču vispār neko sakarīgu nevar pateikt” bija manas pirmās domas pēc Pašas Matsinova Gogoļa disko izlasīšanas. Tieši šādā secībā, vienīgi ne tik korekti formulētas. Bet es nomierinājos, atšķīru e-lasītājā pirmo no romāna saglabāto citātu (patiesībā negāja tik gludi, jo grāmatzīmi biju ielicis nepareizajā vietā) un iedomājos, ka varbūt pietiek, ja nosūtu Punctum redakcijai tikai šo vienu citātu. Protams, nebūtu tik eleganti kā Pelša recenzija Satori par Madra dzejas krājumu, bet varbūt nostrādātu vienalga: „Uz [..] varavīksnes krāsās noformētās [..] skatuves bija parādījusies kāda vācvalodīgi tetovēta roka, kas šaušalīgā metodiskumā un loģiskumā vilka jēgas aizkarus priekšā primadonnai Bezjēgai”.

Primadonna Bezjēga šajā scenārijā būtu Matsinova romāns, roka pieder man (tetovējumi gan nav vācvalodīgi), bet jēgas aizkars ir recenzija, kura man jāuzraksta. Apdomājies sapratu, ka citātu tomēr vajag paskaidrot un jēgas aizkaru vismaz paraustīt, jo tikai tad joks kļūtu saprotams, kaut nebūtu vairs smieklīgs. Samierinājos, ka no recenzijas rakstīšanas man neizsprukt, bet aizvien nezināju, ko teikt par grāmatu.

Lieta tāda, ka ampelmaņa Matsinova saceltais postmodernais jampadracis Igaunijas pilsētā Vīlandē, kur notiek Gogoļa disko darbība, ir tieši tādas literatūras piemērs, ko mani vecāki ar apmierinātu smīnu un vieglā sašutumā ieplestām acīm nodēvētu par veca, slima suņa murgiem. Un ticu, ka tā nodomās arī citi klasiskas literatūras mīļotāji, kuri atšķirs grāmatu, izlasījuši uz vāka Gogoļa vārdu. Es pats ar šādām frāzēm parasti nemētājos un cenšos par grāmatām izteikties piezemētāk un konkrētāk, īpaši, ja jāraksta recenzija, tomēr esmu nonācis situācijā, kur nekādi nevaru atrast trāpīgāku raksturojumu. Tiesa, man sejā, sakot „veca, slima suņa murgi”, ir plats smaids, bet acis šķelmīgi spīd. Esmu drošs, ka Paša Matsinovs (un mani vecāki) neiebildīs – galu galā arī Matsinovs ir iecienījis tādus pilnīgi vājprātīgus salīdzinājumus kā „paklājs bija mīksts kā spalvains pelmenis, ko laiza lācēns-miška-saldais liktenis” un „apstulbis kā āra termometrs, kam trāpījis dzeņa knābis”. Lieki piebilst, ka, Gogoļa disko lasot, es smējos bieži. Un, patiesību sakot, man būtu vajadzējis zināt, ar ko būs darīšana, vēl pirms ķēros pie romāna, jo pirms pāris gadiem latviski iznāca kāda igauņu rakstnieka Pāva Matsina grāmata Rīgas zilā gvarde. Šī grāmata stāv manā grāmatplauktā, un Pāvs Matsins, protams, ir tas pats Paša Matsinovs. Man vienkārši neatradās laiks, lai Rīgas zilo gvardi izlasītu. Lūk, esmu ieberzies.

Gogoļa disko pirmās nodaļas ir maldinoši rāmas un iepazīstina lasītāju ar plašu, kolorītu tēlu galeriju: te ir cienījamais kabatzaglis Konstantīns Opiatovičs, kas drīz mēģinās aptīrīt no kapa svaigi izkāpušo Gogoli, Vasja Koļugins, kurš plāno Bītlu tempļa celtniecību, bomzīgais alkacis un tautā iemīļotais ziņģu kaucējs Arkaša, Ādolfs Izrailovičs, kurš uz veciem rentgena uzņēmumiem štancē nelegālas plates, muzejniece Nataša ar salauzto sirdi un daudzi citi. Viņi visi dzīvo Vīlandē viegli halucinogēnā nākotnē, kur Igauniju atkal ir okupējusi Krievijā atjaunotā cara vara un īstu igauņu palicis tik maz, ka par šejienes vēsturi daudzi iedomājas, varbūt vienīgi uz poda sēžot, jo likumā ir noteikts, ka atejā jāstāv vismaz pāris igauņu grāmatām, taču tās lasīt ir aizliegts. Varbūt labi, ka tā, jo Gogolim igauņu literatūra tāpat šķiet par sarežģītu. Aizliegts ir arī daudz kas cits, taču par to neviens nebēdā un dzīve rit uz priekšu īsti padomiskā ritmā un padomju reāliju ielenkumā.

Gogoļa ierašanās Vīlandē saceļ kārtīgu trādirīdi, taču dižo krievu rakstnieku Matsinovs ātri pamanās ieslēgt ķemertiņā, kur viņš labprāt arī paliek, bet stāstījuma pavediens tikām svaidās no viena varoņa pie nākamā, kuru rimtā padomju ikdiena pēkšņi pārvēršas par barokālu murgu ar bibliskām atsaucēm un vērienu. Dažs labs nomirst, dažam aizbrauc jumts, bet tas nekas, jo lasītājam tāpat visi tēli ir sajukuši vienā putrā un ir jāspēj noturēt līdzsvars latviski-krieviski-angliski savērpto teikumu virāžās un salīdzinājumos, ar kuriem Matsinovs azartiski žonglē kā cirkus klauns, jūsmojot par savu izveicību un izdomu. Atliek tikai kārtējo reizi apbrīnot Maimas Grīnbergas spēju turēt viņam līdzi.

Galu galā Gogolis atstiepj kātus un pamet skatuvi tikpat spēji kā uzradies, bet dzīvi palikušie, kas viņa augšāmcelšanās brīnumu pieredzējuši, steidz pierakstīt katrs savu notikumu interpretāciju jeb gogoļevaņģēliju, un jaunās mācības izplatība cariskajā Krievijā vairs nav apturama: pēc Gogoļa piemēra samīcītās maizes bumbiņas dievmaizītes rij arī pats cars. Romāns virzās pa tādu kā salūta raķetes trajektoriju – sākumā lēni, bet tad aizvien straujāk uzkurbulējot gaitu, līdz uzsprāgst varavīkšņotu vīziju ņudzeklī un tad pēkšņi apraujas, neko daudz aiz sevis neatstājot. Varbūt labi, ka tā, jo, lai cik jautrs lasāmgabals ir Gogoļa disko, ilgi to izturēt nebūtu iespējams. Stāstījuma bibliskajās atsaucēs, protams, ir iespējams rušināties, meklējot kādu jēgas graudu, tomēr forma, stils un ālēšanās prieks šajā grāmatā dominē pār vēstījumu un saturu, tāpēc te es apstāšos un vairs nemēģināšu ar savu tetovēto ķetnu stīvēt priekšā aizkaru primadonnai Bezjēgai. Tā vietā piedāvāju jums ieskatu tajā, kā iztēlojos romāna tapšanas gaitu:

Pirms pāris gadiem Paša Matsinovs no kādas radinieces, iespējams, tantes, savā bērnības pilsētā Vīlandē mantoja dzīvokli ar visu tam piederīgo kultūrslāni, ko nu vientuļa sieviete iespēj sakrāt savas dzīves laikā. Dzīvokļa interjerā nekas daudz nav mainījies kopš Berlīnes mūra krišanas vai pat astoņdesmito vidus, kas ir apmēram tas laiks, kad tante šeit ievācās. Matsinovam dzīvoklis patīk tāds, kāds ir, un vismaz pagaidām viņš te nedomā neko mainīt. Visā tajā ērmīgajā drazā ir kaut kas rosinošs, maigas nostalģijas piestrāvots. Turklāt šurp viņš brauc reti, tikai kad jūt vajadzību izrauties no Tallinas murdoņas, atslēgties, ierakties un koncentrēties rakstīšanai. Šobrīd viņš strādā pie romāna, kas iecerēts kā groteska parafrāze par Jēzus augšāmcelšanos. Ideju ir daudz, bet tās negrib īsti turēties kopā, teksts klab, un patiesībā viņš jau divus mēnešus vairāk dzēš nekā raksta, mēģinot atrast īsto intonāciju, – viņš negrib būt pārāk tiešs vai izsmējīgs, pārāk nopietns vai, pasarg dievs, pamācošs. Vajag īsto fokusu.

Vakarā Matsinovs CouchSurfing saņem ziņu no kāda Nikolaja Gogoļa. Ukrainis, drusku pāri divdesmit. Vai nav smieklīgi? Matsinovs nospriež, ka tikšanās ar Gogoli varētu palīdzēt iekustināt romānu, un ļauj jaunietim pāris dienas palikt Vīlandes dzīvokļa viesistabā.

Gogolis, kā jau daudzi CouchSurfing lietotāji, sirdī ir drusku hipijs, bet viņš tāds ir varbūt vairāk nekā citi: Gogoļa mīļākā grupa ir The Beatles, viņš ir vegāns, feisbukā seko new age lapām un no Ukrainas līdzi ir paņēmis vienu LSD marku sarkanā krāsā ar Krievijas cara ģerboni. Gogoļa dīlerim ir humora izjūta, bet LSD nav smaržas, tāpēc pārvest to pāri Ukrainas robežai uz Vīlandi nav grūti. Gogolim šķiet, ka būtu superīgi tripot ārzemēs. Varbūt sanāk labs stāsts draugiem.

Un tā arī notiek. Sagaidījis, kad Matsinovs ir prom no dzīvokļa, Gogolis norij marku, bet viņam paliek drusku slikti un viņš brīdi rīstās tualetē. Tā mēdz gadīties, tas nav nekas traks. Kad nelabums ir pārgājis, viņš atgriežas viesistabā, ieslēdz televizoru, kur rāda kādu no padomju klasiskajām komēdijām – Briljanta roku vai Operāciju „i” un citus Šurika piedzīvojumus –, un gaida, līdz LSD sāks darboties.

Negaidīti mājās pārrodas Matsinovs, kurš pārsteidz Gogoli tripa vidū, tomēr rakstnieks un rakstnieka vārdā kristītais jauneklis ātri pārvar mulsumu un sāk saraustītu sarunu, kurā mijas angļu un krievu valoda, fonā virmo televizora melnbaltais ekrāns, grīdas parkets, tepiķis pie sienas un viss pārējais. Matsinovs ir sasmērējis sviestmaizes un piedāvā arī Gogolim, bet LSD ir nokāvis viņa apetīti, tāpēc jaunietis tikai izklaidīgi viļā rokās maizi, stāstot Matsinovam par savām vīzijām un metafiziskajām atklāsmēm par mīlestības dabu. Matsinovs klausās ar patiesi interesi, un, raugoties kā Gogoļa pirkstos aprises iegūst maizes bumbiņa, viņš jūt, kā prātā noapaļojas arī romāna ideja. Pēkšņā skaidrība apstulbina viņu kā āra termometru, kam trāpījis dzeņa knābis. Matsinovs izlemj, ka rakstīs gogoļevaņģēliju un sauks to par Gogoļa disko.

Dalies ar šo rakstu