punctum

literatūras un filozofijas žurnāls

Manas balvas

Mārja Kangro

22/05/2019

 

2018. gadā latviešu tulkojumā iznāca Mārjas Kangro dokumentālais romāns Stikla bērns (Jāņa Rozes apgāds), savukārt igauniski – Mārjas pagaidām jaunākais darbs Manas balvas: kolēģiem veltīts balvu un atzinības tēmas iztirzājuma mēģinājums. Pirmā daļa ir autobiogrāfiska un atklāj Mārjas Kangro pieredzi, balvas saņemot un piešķirot, savukārt otra daļa ir literatūrsocioloģiska eseja par literārajām balvām un balvu kultūru plašāk gan Igaunijas, gan pasaules kontekstā. Punctum lasītājiem ir iespēja iepazīties ar diviem grāmatas pirmās daļas fragmentiem, kas atklāj Baltijas Asamblejas balvas literatūrā, mākslā un zinātnē aizkulises. Savukārt prozas vakarā Šai stundā pieaugušie nevar būt laimīgi, ar ko 30. maijā noslēgsies Punctum festivāls, būs dzirdami citi šīs pašas grāmatas teksti.

Tulkotāja

 

Starpspēle: Baltijas Asamblejas žūrija

2013. gada 3.–4. oktobris

 

Trīs balvas à 5000 eiro

 

Es drīkstēju noparkoties Latvijas Saeimas stāvvietā. Dzeltēja lapas, pabraucu garām Arsenālam, jauniņš policists man iedeva speciālu zildzeltenu kartīti, uz kuras bija uzrakstīts „Atļauja”. Devos aizstāvēt Pētera Sautera kandidatūru, jo Igaunijas Rakstnieku savienības valdes sapulcē pati biju cīnījusies, lai Baltijas Asamblejas prēmijai šoreiz tiktu izvirzīts nevis Indreks Hargla, bet Sauters. Tur vispār nav ko runāt, viņus taču nevar salīdzināt. Grāmata, kas devās cīņā, bija Neliec man mieru.1

Žūrijas locekļi nakšņoja un vakariņoja četrzvaigžņu viesnīcā Neiburgs, kuras restorāns ir tulkotājas Maimas Grīnbergas mīļākais Rīgas restorāns un kur vismaz toreiz par šefpavāru strādāja tulkotāja Guntara Godiņa dēls.

Tīna Jokinena uz Rīgu bija atbraukusi ar lielu koferi, kurā bija skriešanas aprīkojums, jo viņa grasījās nākamajā rītā doties skriet. „Cilvēkam taču jābūt kādai atkarībai,” viņa teica, un Baltijas Asamblejas Igaunijas sekretāre Ene Rengelepa aizkustināti pasmaidīja. Man arī patīk skriet, taču no rītiem es guļu. Lielākoties man ir ļoti jāpiepūlas, lai nenogulētu viesnīcas brokastis. Papildus Jokinenai un Rengelepai Igaunijas delegācijā vēl ietilpa ekonomikas zinātņu pārstāvis Urmass Varblane; šie trīs uz Rīgu bija atbraukuši ar Igaunijas Parlamenta busiņu un, kā man šķita, pa ceļam jau arī sadraudzējušies. Varbūt pat sinhronizējuši savus lēmumus.

Jokinena ar Estonian Record Productions starpniecību balvai bija pieteikusi sava dzīvesbiedra Pētera Vehi oratoriju un tagad bija atbraukusi šo kandidatūru aizstāvēt. „Kurš cits, ja ne paši,” viņa enerģiski teica. No viņas stāstītā noskaidrojās, ka viņi kaut kur (varbūt Komponistu savienībā) bija uzzinājuši, ka BA mākslas balvai neviens cits kandidātu vēl nav paspējis pieteikt, un tad ERP lielā ātrumā bija aizpildījis papīrus. Proti, vismaz tolaik BA Igaunijas pārstāvniecībai bija ērmīgs princips: kurš pirmais brauc, tas pirmais maļ. Ja kāds jau bija pieteicis kandidātu uz balvu mākslā (kas ietver mākslu plašāk, mūziku, kino, teātri utt.), tad citi to darīt vairs nevarēja, nekādas savstarpējās konkurences nebija.

Tikai pēc kāda gada uzzināju, ka šāds princips ir pretrunā ar statūtiem un Igaunijas darbošanās BA prēmijas lauciņā vienmēr bijusi greiza. Un mēs vēl sevi uzskatām par vismazāk korumpēto Baltijas valsti! Latvijā un Lietuvā vismaz tiek izveidota starpdisciplinārā žūrija, kura apspriež visus kandidātus, bet Igaunijā tā netika darīts. Patiesībā statūtiem neatbilda arī tas, ka literatūras balvas kandidātu vienpersoniski izvēlas Rakstnieku savienība: vispirms visus kandidātus būtu vajadzējis izskatīt valsts iekšējā žūrijā. Pie mums rakstnieki nezināja, kas kandidē mākslā un zinātnē, un pretēji. Informācija necirkulēja.

Taču tagad mēs Neiburgā sākām izvēlēties uzkodas, Tīna Jokinena, tērpusies skaistā, izšūtā kleitā, kā pieredzējusi aģente dalīja citiem žūrijas locekļiem CD ar Vehi oratoriju. Uzsvērdama, ka teksts ir evaņģēlijs koptu valodā. Žūrijas locekļi klausījās, māja ar galvu. Koptu valodā! Latvieši saviem kandidātiem pie vakariņu galda priekšreklāmu netaisīja, taču lietuviešu bijušais baletdejotājs Petrs Skirmants slavināja jauno lietuviešu diriģentu Modestu Pitrenu. Glītiņais Petrs uzreiz gribēja arī noslēgt dīlu: ja jūs dosiet savu balsi Modestam, es balsošu par jūsu rakstnieku.

Pamatēdienam izvēlējos sīgu; to izvēlējās lielākā žūrijas daļa.

„Labi, ka mums ar Pēteru vismaz ir dažādi uzvārdi,” Tīna man līksmi teica. No Rengelepas piezīmēm sapratu, ka brauciena laikā viņi ar Jokinenu un Varblani jau vienojušies, ka „Sauters nav nekāds rakstnieks”, un tā es jau pašā sākumā nonācu opozīcijā pret pārējo Igaunijas delegāciju. Kopējam braucienam, neapšaubāmi, ir savas lobisma priekšrocības, taču man patīk visur braukt ar savu mašīnu, un tā esot melanholiķa un introverta pazīme – var ātri aizbēgt. Vai arī krietni aizsēdēties, kas nav introverta pazīme.

Biju taisījusies ieiet vannā un tad agri likties gulēt, tomēr atvēru datoru. Žūrijas locekļa nomāktība auga augumā, pasūdzējos par to Mertam, izteicu aizdomas, ka nespēšu izcīnīt Pēteram balvu, jo jau iet vaļā čakla lobēšana. Nosūtīju viņam saiti uz skaņdarbu, kas tika reklamēts. Merts bija jauks un solidārs, sarakste pašsajūtu mazliet uzlaboja, taču tagad es vēl pusi nakts nosēdēju nomodā un internetā, citstarp centos pierunāt vienu horvātu doties kopā ar mani izbraucienā uz dienvidiem, taču viņš neuzķērās.

 

Kad nākamajā rītā ierados viesnīcas restorānā, visi jau bija paēduši. Es biju gulējusi ilgu taisnprātīgā miegu.

Pēc papīriem un līgumiem mēs bijām „eksperti” (es turklāt arī „šoferis”), un mums vajadzēja izvēlēties trīs laureātus: literatūrā, mākslā un zinātnē. Tā bija viena no dīvainākajām žūrijām, kādu iespējams iztēloties. Baletdejotājs, rakstniece, producente, ekonomists un folklorists, kuriem jāpieņem lēmums par organiskajiem pusvadītājiem veltītu zinātnisko darbu, neredzētu filmu un viņiem nesaprotamā valodā sarakstītu dzeju. Eksperta darbs tiek veikts, pamatojoties uz CV, baumām un prezentētāja dedzību.

Balvas sākotnējā ideja, protams, bija cildena: baltiešiem vajadzētu labāk iepazīt citam cita kultūru, un balva tam palīdzētu, saceltu troksni. Literatūras balvas laureātus, pēc idejas, būtu vajadzējis tulkot pārējās Baltijas valstu valodās, taču tas netika darīts, jo šāda pienākuma nevienam it kā nebija. Tiesa gan, pāris Noras Ikstenas grāmatas igauniski bija tulkotas, taču ne tā, kas ieguva BA balvu. Vēl bija iznācis Ulža Bērziņa dzejoļu krājums Divsaruna ar laiku, kas bija atdzejots no parindeņiem, un Justīna Marcinkēviča Carmina minora. Tas arī viss. Diez ko neveicās tā baltiešu reklāma.

Tagad literatūrā ar Sauteru sacentās atturīgais lietuvietis Donalds Kajoks, kurš bija sarakstījis dzejoļu krājumu Kurlajam ēzelītim un romānu Ezers un tā pavadītāji, un latviešu „dusmīgā sieviete” Gundega Repše, kura bija sarakstījusi triloģiju Smagais metāls. Lietuvieši nebija lasījuši ne rindiņu no Sautera vai Repšes, es un latvieši nebijām lasījuši ne rindiņu no Kajoka, turklāt es nebiju lasījusi ne rindiņu arī no Repšes. Tiesa, biju veikusi noskaidrošanas darbu, proti, iztaujājusi mīļo kolēģi Jāni Elsbergu, kurš labi pazīst arī lietuviešu dzeju un kura gaumei es uzticos. Kad jautāju, ar kādiem tipiem ir darīšana, viņš man bija raksturojis autoru tekstus un atklājis arī interesantus biogrāfiskos faktus – pēc šīs informācijas vadoties, par Repši pat varētu balsot. Bet tas bija viss. Latviete Ieva Kolmane bija lasījusi divus Sautera stāstus Maimas tulkojumā, tā nu viņa bija visizglītotākā no mums visiem. Varbūt te ir īstā vieta atcerēties Oskaru Vaildu, kurš apgalvoja, ka nekad nelasa recenzējamās grāmatas, citādi varētu rasties kādi aizspriedumi.

Sevišķi fantastiska bija cīņa zinātnē, kur ar Renātes Blumbergas lībiešu pētījumiem konkurēja Rainera Katela inovācijas politika un materiālu ķīmiķa Joza Vida Gražulēviča organiskie pusvadītāji. Lēmēji: baletdejotājs, rakstniece, mūzikas producente.

Līdz šim ir bijis nerakstīts likums: katrai Baltijas valstij katru gadu jāsaņem viena no trim prēmijām. Ja vienā kategorijā kauss piešķirts, tad citā vairs dabūt nevar. Tā nu patiesībā kandidāti sacenšas nevis ar citu valstu tās pašas kategorijas pārstāvjiem, bet ar pārējiem savas valsts kandidātiem.

Lai visas valstis tiktu pie kausa, notiek neoficiāla rotācija, un šajā gadā Igaunijai patiesībā būtu pienācies dabūt literatūras balvu. Man bija licies, ka to izcīnīt būs tīrais sīkums. Pateicu žūrijai, ka tad, ja igauņu valodā būtu iztulkots kāds latviešu Sauters, es jau nu to lasītu ar lielu interesi. Jūs visi gribat lasīt Sauteru!

Taču Tīna Jokinena ar emocionālu pārliecību runāja par Marijas Magdalēnas evaņģēliju un atskaņoja fragmentu, kurā Pēters Volkonskis izgrūž sirdi plosošus brēcienus. Dzied jauktais koris Latvija un Rīgas Doma skolas zēnu koris! Akadēmiskās mūzikas speciālistu starp ekspertiem nebija, latviešu žūrijā sēdēja tautas instrumentu pētnieks Valdis Muktupāvels. Mūsu ekonomikas zinātnieks Varblane teica: „Iespaidīgs darbs.”

 

Žūrijas raisa dažādas pārdomas. Par solidaritāti, tuvumu, atzinības saturu. Korupcija un „savējie” ir mūžvecs kultūras balvu aspekts, jau Grieķijas dionīsijās teātra tiesneši tika turēti aizdomās par to, ka ir uzpirkti un apvārdoti.

Skotu rakstniece A. L. Kenedija pēc savas pieredzes Bukera balvas žūrijā ir sacījusi, ka uzvarētāju nosaka tas, „kurš kuru pazīst, kurš ar kuru guļ, kurš kuram pārdod narkotikas, kurš ar kuru precējies, kura kārta pašlaik pienākusi”. Par narkotikām teikt nezinu, bet citus gadījumus varu apstiprināt. Kas tik nav gadījies! 1974. gadā, piecus gadus pēc Bukera balvas nodibināšanas, žūrija tai nominēja Kingslija Eimisa romānu Ending up, bet tiesnešu vidū bija arī Eimisa sieva Elizabete Džeina Hovarda. 1994. gadā Džons Beilijs no Bukera balvas īsā saraksta noņēma savas sievas Airisas Mērdokas romānu, taču pamatīgas nepatikšanas sanāca, kad tāpat nerīkojās kritiķis Džeimss Vuds, kurš arī pie mums zināms kā termina „histēriskais reālisms” tēvs. Gluži pretēji, Vuds visiem spēkiem iestājās par savas sievas Klēras Mesudas nominēšanu. Kādreizējais Bukera balvas tiesnesis Marks Losons, uz to reaģēdams, laikrakstā Independent rakstīja, ka, lai nu kādus trikus taisījuši pārējie žūrijas locekļi, „tomēr mēs visi savus pienākumus esam veikuši bez riska, ka 20 000 mārciņu uzvaras čeks varētu tikt nosūtīts uz mūsu pašu adresi”.

 

Skatoties tikai uz faktiem, arī es nevaru mazgāt rokas nevainībā. Pati esmu bijusi žūrijās, kas piešķīrušas balvu cilvēkam, ar kuru man bijuši – kā lai skaistāk pasaka – intīmi sakari, un savukārt saņēmusi prēmiju no žūrijām, kurās bijis šāds cilvēks. Tiesa gan, parasti te līdzdarbojusies nobīde laikā: balvu piešķiršanas brīdī intīmie sakari vairs nav bijuši aktuāli. Varbūt tāpēc es ne reizi neesmu uzskatījusi, ka lēmums būtu koruptīvs vai ka intīmajiem sakariem tajā vispār būtu kāda loma. Igaunija, nenoliegsim, ir maza (un Islande un Malta ir vēl mazākas, es nodungoju katru reizi, kad kāds turienes kolēģis lepni paziņo par savu prēmiju). Literatūras pasaule ir maza, mazs ir informēto kolēģu loks, un kāds tad tur brīnums, ja tie, kuri dala gaumi un sapratni, reiz dalījuši arī gultu. Tomēr reizēm tas, ka lēmēju vidū gadās kādreizējais sirdsāķītis, var izrādīties arī kaitīgi – gadījumā, ja afēras pamatā bijusi tikai īslaicīga seksuāla kaprīze bez dalītas mākslas gaumes. Vai tad, ja spēlē iesaistīts aizvainojums. Nuja, arī man ir daži tādi, kuru atrašanās žūrijā nozīmē, ka man tur nekas neatlēks.

Maikls Volzers ir sarakstījis slavenu grāmatu par taisnīguma sfērām. Uz nopelniem balstītajā taisnīguma sfērā itin kā nedrīkstētu būt vietas uz tuvības balstītai solidaritātei, ģimenes un draugu būšanām. Protams, arī jebkāda atzinība teorētiski ir jo taisnīgāka, jo tālāk viens no otra atrodas atzinējs un atzītais. Tajā pašā laikā, jo augstāka vai specifiskāka ir daiļdarba vai zinātniska pētījuma kvalitāte, jo mazāk tur „augšā” paliek to, kas prot novērtēt darba līmeni un cilvēka ieguldījumu. Tādējādi palielinās arī tuvības bīstamība: vienīgie par adekvātiem uzskatāmie tiesneši būtu draugi, domubiedri, kolēģi. Lai iegūtu lietpratīgu recenziju par grāmatu ar neikdienišķu tematu, draugam lūdz recenzēt draugu; labi vēl, ka autoram nav jāraksta pašam par sevi. Un vai tad draugs drauga vērtību adekvātāk nemāk izcelt arī žūrijā? Atcerēsimies Odena auglīgo patvaļu, kad viņš bija Jeila Universitātes dzejas balvu vienīgais tiesnesis: viņš savus laureātus izvēlējās nekorekti, tomēr izrādījās labāks talantu pazinējs nekā jebkurš cits korektais tiesnesis pirms vai pēc viņa.

Bet tā jau tas ir, tūkstošiem mārciņu uz savu adresi. Vai eiro. Un galvenais – kauss, gods. Ne vienmēr ir darīšana ar tādu kāzusu, kur noteiktu baktēriju vai kādas tālas kultūras konkrēta perioda dzeju tiešām pētī tikai divi cilvēki, kas ir mīlnieki. Un kurš tad vairs atceras, kas žūrijā ir bijis un ko teicis, ja laureāta vārds ir iecirsts mūžībā?

 

Sēdējām Saeimas blakusmājā, augšējā stāvā. Man mugurā bija melns džemperītis ar īsām piedurknēm, zālē ar rozā aizkariem pamazām kļuva drēgni. No manis pa labi sēdēja mūsu pārējā delegācija, priecīga, apmierināta. Sākām balsot, un kurlajam ēzelītim dzeju rakstījušais Kajoks saņēma septiņas, bet Sauters – divas balsis. Pieņēmu, ka par viņu balsoja arī Ieva. Pēc rezultātiem prēmijas bija ieguvuši gan Vehi, gan arī Katels, māksla un zinātne. Lietuvieši būtu saņēmuši literatūras balvu, bet Latvija būtu palikusi bez jebkā. Un lai taču paliek, ieskatīja Ieva Kolmane, ko mēs te spēlējamies. Kāpēc mums jāizliekas, ka nez kāpēc ir pašsaprotami katrai Baltijas valstij ik gadu saņemt prēmiju. Oficiāli taču šāda klauzula statūtos nav ierakstīta. Bet Baltijas Asamblejas cilvēki nebija ar mieru. Tā neder, jūs neviens netiksiet no šejienes prom, pirms no skursteņa pacelsies balti dūmi.

Devāmies uz Saeimas ēdnīcu pusdienās, taču pēc tam vajadzēja notikt jaunai balsošanas kārtai.

Saeimas ēdiens bija slikts: sauss laša gabals, kura garša atgādināja zāģskaidas. Interesanti, kā ir ar mūsu parlamentu, vai arī tur ir draņķīgs ēdiens. Ēdnīcas zālē nebija logu, galdabiedru sarunu tēma bija „kuri ir inteliģentāki, suņi vai kaķi”. Tīna Jokinena staroja un bija laipna. Viņasprāt, inteliģentāki ir kaķi.

Jaunajā balsošanas kārtā pazuda lielākā daļa balsu par Katelu, un zinātnē par uzvarētāju kļuva Renātes Blumbergas lībiešu grāmata. Godātie žūrijas locekļi bija sapratuši, kā jābalso, lai tiktu mājās. Kajoks joprojām bija literatūras balvas ieguvējs, un oratorija no deviņām balsīm saņēma septiņas. Kāds principā diezgan saprātīgs literatūras cilvēks apliecināja, ka šis skaņdarbs „vienkārši aizsniedzas tālāk par Baltijas valstu kultūru, ir dziļāks”. No blakus kabineta tika atnests izprintēts lēmums, ko žūrijas locekļiem parakstīt. Domāju, kas notiktu, ja kāds atteiktos parakstīt un aizietu. Jau noslēgtajā eksperta līgumā kaut kādi pienākumi gan bija fiksēti, tomēr, ja es nedotu savu parakstu, Latvijas policiju man pakaļ laikam nevarētu sūtīt. Merts rakstīja, ka tagad ir jāaizlej acis un jādomā par mūziku un cilvēces nākotni. Ka tagad rullē tādi kā tie, kas sacerēja Kultūras galvaspilsētas kantāti. Viņš domāja Roksanu Panufniku, tā patiešām bija kā koptu dvīņumāsa.2 Atbildēju, ka šādus cilvēkus vajadzētu ar laika mašīnu aizsūtīt uz piecdesmito gadu Darmštati.

 

Ķuzes kafejnīcā satikāmies ar Maimu Grīnbergu, mana mašīna stāvēja turpat netālu. Lapas, nelaimīgās, dzeltēja vienā dzeltēšanā, rudens man nav paticis nekad.

Tātad tādas tās lietiņas. Sūrie eksperti. Baltijas valstu valdību finansēts pasākums. Vesela organizācija, kas cauru gadu strādā un šaudās pa Eiropu.

Maima klausījās un saprata: viņa man izmaksāja šokolādes trifeles. Vēl izstāstīja, ka Latvijā grāmatas ir jūtami lētākas nekā Igaunijā, pēc viņas domām, pat pārāk lētas.

 

Starpspēle: Baltijas Asamblejas žūrija

2014. gada 25.–26. septembris

 

Trīs balvas à 5000 eiro

 

Es atkal Rīgā drīkstēju atstāt mašīnu Saeimas viesu stāvvietā, jauniņš policists man atkal pasniedza zildzeltenu kartīti, uz kuras bija uzrakstīts „Atļauja”. Atkal bija rudens, un es bija ieradusies uz Baltijas Asamblejas žūriju aizstāvēt Sautera grāmatu.

Taču šoreiz man bija labāks nodrošinājums, es biju sagatavojusi diapozitīvu prezentāciju, kas sākās ar fotogrāfiju, kurā Pēters sirsnīgi smaida. Biju aizņēmusies no Maimas žurnāla Karogs numurus ar tulkotajiem Pētera stāstiem un latviski tulkoto Bērnu grāmatu.3 Tam visam vajadzēja atkausēt pat viscietākās sirdis.

Šoreiz man bija arī domubiedri, proti, kuratore Marija Aruso bija atsūtīta prezentēt mākslas balvas kandidāti Meriki Estnu. Marija uz Rīgu bija braukusi ar Igaunijas Parlamenta busiņu, kurā sēdēja arī Ene Rengelepa un zilimelnbaltā Lacoste kreklā tērpies jūras tiesību profesors Heiki Lindpere. Busiņā notikušais kūdīšanas darbs Mariju bija stipri vien šokējis. Proti, gan Rengelepa, gan Lindpere bija centušies Marijai iestāstīt, ka šajā gadā Igaunijai, lai tur lūst vai plīst, jāsaņem balva zinātnē, jo ir Baltijas ceļa jubilejas gads un Killo Arjakass tam par godu izdevis albumu jeb zinātnisko darbu ar nosaukumu Kad mazie bija lieli, izdevējs Tautas frontes muzeja raksti. Taču Sauters (joprojām) neesot nekāds rakstnieks, bet vienkārši rupeklis, par kuru balsot nedrīkst… Kurš zina, cik Sautera grāmatu viņiem bija gadījies turēt rokā.

Pirms gada es kopā ar Pēteru, Haso un Svetu biju piedalījusies bibliotēku tūrē, un Rakverē no publikas atkal atskanēja apnicīgais jautājums par lamāšanos. Pēters mazu brīdi apdomājās un tad melanholiskā nopietnībā atbildēja: „Lamāšanos es neciešu.” Ļaudis izplūda smieklos, bet es zināju, ka viņš runā taisnību. Viņš patiešām nelamājas. Viņš ir pēdējais cilvēks, kurš noņurdētu: „Vecā peža,” – ja, piemēram, durvīs iesprūstu atslēga. „Peža” un „pimpis” bez negatīva emociju lādiņa (kaut gan Pēters laikam saka „daikts”) nedrīkstētu būt rupjības. No otras puses, pasaulē bez balvām nav palikušas arī vulgāras balsis. 1994. gadā Bukera balva tika piešķirta Džeimsa Kelmana romānam How Late It Was, How Late, darbaļaužu klases skotu valodā sarakstītai grāmatai, kurā vārds fuck esot sastopams 4000 reižu. Bet nu, protams, ir cildeni temati un zemi temati. Ir Baltijas ceļš un ir kniebiens.

No Marijas uzzināju, ka zilimelnbaltajā tērptais Lindpere busā esot nemitīgi svaidījis jociņus par sieviešu tēmu. „Rīgā ir lētākas sievietes nekā Tallinā,” profesoram paticis uzsvērt. Sieviešu tēma viņu uzbudināja arī tad, kad viņš tika ārā no autobusa, un uzbudināja vēl arī nākamajā dienā.

Tradicionālajās vakariņās Neiburgā ieraudzīju pazīstamas sejas – Ievu Kolmani, lietuviešu baletdejotāju Petru Skirmantu. Petrs atkal apliecināja, ka mums ir jāizvēlas ārkārtīgi talantīgais diriģents Modests Pitrens. Mēs par to varētu jau vienoties, jo Modests patiešām ir balvas cienīgs. Pēc vakariņām mēs ar Mariju vēl aizgājām iedzert vīnu turpat Radisonā, kur nakšņojām šoreiz (numuriņā minerālūdens pudele maksāja € 4,50), taču no rīta mundrais profesors Lindpere mūs sveicināja ar jautājumu: „Nu, nākat pa taisno no pilsētas, ja? Tad nomakšķerējāt vakar kādu veci, ko?”

Savukārt stāvvietā man pietuvojās kāds vecāks lietuviešu kungs ar piedāvājumu: jūs balsosiet par mūsu mākslas kandidātu, bet mēs – par jūsu zinātnieku. Viņš pastiepa roku.

„Ak, tā,” es teicu.

„Par ko tad, pēc jūsu domām, mums vajadzētu balsot?” kungs vaicāja. „Jūs aizstāvat rakstnieku?”

„Mēs taču nevaram tā vienoties,” es teicu. „Tādā gadījumā visu vajadzētu izrunāt publiski. Ar visiem.”

Mums nekāds dīls nesanāca, bet tas nenozīmēja, ka vecajiem kungiem darījums būtu palicis nenoslēgts. Bija taču Baltijas ceļa jubilejas gads.

 

Un tātad: Bērnu grāmata, Nabaga rakstnieku nams, dziļa cilvēcība. Mana prezentācija beidzās ar to pašu Pētera smaidu. Izlemiet paši, latviešu tulkotāja Maima Grīnberga ir autora fane. Kad es savu aizstāvības runu beidzu, piepeši pavedienu pārķēra Ieva: „Redziet, tas, par ko Sauters raksta, – Nabaga rakstnieku nams, alkohols, krāsns apkure, vispārēja ekonomiskā nedrošība – tas taču ir kopīgs visiem Baltijas valstu rakstniekiem. Tam vajadzētu būt pazīstamam mums visiem.”

„Jā, viņš ir viens no mums,” es teicu. Vistīrākais Baltijas rakstnieku prekariāts!

Skirmanta un Lindperes prezentācijas bija īpatnējas: abu slaidi bija blīvi aizpildīti ar tekstiņiem sīkā šriftā, pārējie neko nevarēja salasīt. Lindpere neslēpa savu neobjektivitāti, uzslavēdams Arjakasu arī par to, ka vairākās vietās šajā grāmatā pieminēts pats Lindpere. Daudz jauku fotogrāfiju, pamatīgi apraksti par to, kā tika organizēts Baltijas ceļš.

„Tas ir ļoti vērtīgs darbs, un to pierāda jau tas, ka pirmā tirāža ir pārdota,” profesors teica.

Un tagad es ņēmu vārdu pret igauņu lietu. Ir jauki, ka šāds darbs ir radīts, es teicu, neapšaubāmi vērtīgs faktu un attēlu materiāls, un jauki, ka to pērk, taču tas nav zinātnisks darbs. Šādam darbam mēs zinātnes balvu piešķirt nevaram, jo tad balva zaudētu savu saturu. Vietējie vēsturnieki to par zinātni neuzskata, droši vien neuzskata arī pats autors.

„Darbs vienkārši ir tik svaigs, ka vietējie vēsturnieki vēl nav paspējuši izteikt tam atzinību,” Lindpere teica.

„Es konsultējos ar mūsu vēsturniekiem,” es teicu, „man ir pierādījumi!”

Radisona numuriņā patiešām biju e-pastā sarakstījusies ar pazīstamiem vēsturniekiem. Man bija lūgts saglabāt viņu anonimitāti, taču es jau sliecos uz nodevību. Galu galā arī pats Arjakass taču nevarētu priecāties, ja jubilejas albums tiktu atzīts par viņa zinātniskā darba izcilāko sasniegumu!

„Cik igauņu, tik atšķirīgu viedokļu,” Lindpere uzsmaidīja publikai.

Latvieši man sazvērnieciski miedza ar aci, taču Lietuvas kungi bija drūmi. Dīls bija apdraudēts. Kad sākās balsošana, viņi zinātnes prēmijas kategorijā balsoja nevis par savu organisko pusvadītāju speciālistu Gražuleviču, bet par Arjakasu un Baltijas ceļa jubilejas albumu.

Radās divi bloki, taču mūsējais bija lielāks. Nevienu lietuviešu balsi gan nedabūjis, lietuviešu ķīmiķis tomēr ieguva balvu zinātnē, latvieši nolēma, ka šoreiz prēmiju literatūrā saņems nevis viņu apvienība Orbīta (simpātiski Latvijas krievi, pēc kuru uzaicinājuma es pirms kāda laika Rīgā biju piedalījusies dzejas festivālā), bet gan Sauters, un Marija samierinājās, ka Merike Estna nedabūs balvu mākslā. Saspringtajā dīlu situācijā cerības uz to tik un tā būtu bijušas mazas.

Kad balsošanas rezultāti bija noskaidrojušies, pie manis pienāca Ene Rengelepa un nikni nočukstēja: „Izskatās, ka jūsu mīlulis balvu saņems. Cerams, viņš uz ceremoniju neieradīsies pilns kā zeķe. Mums šogad ir jubilejas gads, un ja viņš tādā brīdī sagādās kaunu!…” Sirdī cerēju, ka Pēters pirms svinīgā sarīkojuma paspēs kārtīgi aizliet acis.

Marija vēlāk dzirdēja, kā profesors Lindpere busa šoferim gānās, ka stulbās aitas visu sabojājušas, jo nesaprot, kas ir vēsture un kas ir zinātne. Neizvēlēties Arjakasu, BA dibinātāju, esot tas pats, kas iespļaut sejā aicinātājam.

Saeimas ēdiens daudz labāks nebija kļuvis, laikam atkal bija sauss lasis ar sausiem rīsiem, taču, kad pieticīgā maltīte bija galā, mēs ar Mariju devāmies uz Mākslas telpu, kur bija ieradies autobuss ar mūsu Mākslas akadēmijas cilvēkiem. Māsa Kirke mani atrada, izdzirdusi manus negantos smieklus aiz kādas instalācijas priekškara.

Kopā ar māksliniekiem vēl aizbraucām apskatīt Survival Kit festivāla lielo ekspozīciju vecajā tekstilfabrikā Boļševička. Ļoti tika slavēta Katrīnas Neiburgas instalācija, būve, ko viņa bija izoderējusi ar vecām ledusskapju durvīm un kam varēja iziet cauri. Vecajā, putekļainajā fabrikas ēkā iespīdēja saule, es aizsūtīju Pēteram īsziņu par viņa uzvaru. Viņš man līksmi atbildēja: „Opā. Blagadarju. Nosvinēsim.”

Braucienam atpakaļ uz Tallinu mašīnā paņēmu ne tikai Kirki, bet arī Džonsonus, tas ir, Tāvi un Indreku. Pirms izbraukšanas vēl visi kopā paēdām hipsteru kafejnīcā Trusis. Runājām par to, kāpēc neviens no mums nav pametis Igauniju un vai tagad pārcelties uz dzīvi citur jau būtu par vēlu. Pērnavas Statoilā vēl iedzērām kafiju. Bija tumša, tomēr vēl maiga septembra nakts, caffè latte garšoja labi, kauss bija izcīnīts. Marija, kas atpakaļ brauca ar IMA autobusu, bija atstājusi pie manis materiālus par Meriki, un tie manas acis priecē joprojām.

Nākamajā, 2015. gadā, savu prēmiju beidzot dabūja arī lietuviešu diriģents Modests Pitrens. Es tad vairs uz žūriju nebraucu. Toties Pēters man, manām māsām, mammai un māsasmeitai uzsauca luksusvakariņas Ķēniņa restorānā, tur viņam aizgāja krietna tiesa no prēmijas naudas.

No igauņu valodas tulkojusi Maima Grīnberga

  1. Grāmatas fragments publicēts žurnālā Latvju Teksti (2015. gada februāris).  (atpakaļ uz rakstu)
  2. Roxanna Panufnik: Dance of Life – Tallinn Mass. http://www.tallinnmass.com/  (atpakaļ uz rakstu)
  3. Sauters P. Vēdergraizes. Karogs. 1998. gada maijs; Sauters P. Bandīts un biktstēvs. Karogs. 2005. gada maijs; Rulls, Eke, Pipa, Pēters Sauters. Bērnu grāmata. Rīga: Liels un mazs, 2007.  (atpakaļ uz rakstu)

Dalies ar šo rakstu