Piedāvājam septiņus dzejoļus no Punctum izdotās dzejas grāmatas Monta Kroma. Re:, kas veltīta spilgtās modernistes daiļradei. Grāmatas sastādītāja un redaktore ir Elvīra Bloma.
Katrīna Rudzīte
gaistošas substances
I
sākums ir šķirtne matu celiņš
atcerēties sākumu
visvieglāk ir atcerēties ar rokām
ar ādu
neskūpsti mani miegā
šūpodamās trosē virs aizas
miegs ir spoku māja
no kuras atgriežoties tu vairs nekad nebūsi tā pati sieviete
tas pats cilvēks
modīsies kliedzot bez atmiņas
labāk neskūpsti mani nemaz
tu esi kā Ziemeļkoreja
kāds ar napalmu nodedzinājis tavu skaisto ādu
tagad pazemes tuneļos glabājas tumši ieroči
neviens nezina ko tu tur pazemē dari
apskāvusi ēnas
un Nika Keiva ierakstus
jā
it visu pavada mūzika
dažreiz es tavu sadegušo ādu aptaustu miegā
manas rokas raud
II
dzejolis ir māja
tajā tu varēsi dzīvot mūžīgi
ja tu negribi dzīvot mūžīgi šajā dzejolī
ir jau par vēlu
Kārlis Vērdiņš
Čau
Bet vai tad mēs esam uz tu, svešo zēn?
Monta Kroma
čau
čau
kā iet
labi kā tev
arī labi
ko dari
neko
ko tu meklē?
nezinu
nu tad neko
čau
čau
ko dari?
sēžu mājās
viens?
jā
un?
un?
kur tu pazudi?
?
čau
čau
bildi
te būs
bez drēbēm
te būs
vēl kādu
un tavējo?
ko?
?
čau
čau
tiekamies?
tiekamies
kad?
nezinu
tagad?
nevaru
vakarā?
nevaru
rīt
cikos?
kad tu vari?
nevaru
vīkendā
laukos
lol
čau
čau
kur esi?
kūldīgā
kuldīga raksta ar īso u
lol
kā iet kuldīgā?
atbrauc
nevaru
žēl
atbrauc pats
iedod naudu
lol
kas tev žēl
jā
nu iedod taksim
lol
uz kontu skaiti
lol
tūlīt atbraukšu
lol
darīšu visu
lol
fakjū
čau
enlarge your penis!
čau
čau
wanna meet hot guys?
čau
vēlies pelnīt 100 eiro stundā?
ясновидящая провидица Баба Нина
čau
čau
ACERIES MES SARAKSTIJ AMIES
KO DARI SODIEN ES ESU VIENS
PANEM SNABI UN BRAUC SHURP
adrese?
PAGA ES BIK PAGULESU………….
lol
?
SORIX ES AIZMIGU
:)
čau
čau
čau
čau
čau
Aivars Madris
Sapnis par Kromu
virtuvītē smaržo svaigi malta pupiņu kafija,
pannā klusi čurkst brokastis, pat nepamanīju,
pa kuru laiku viņa to visu.
Monta uz balkona smēķē, sārtie rītasvārki vējā
pland.
tālumā Ventspils grīva, tikko ienākusi liellaiva,
celtņi jau bažīgi rosās. gaida.
– sveiks, kā gulēji? – acis siltas kā gāzes liesmiņas.
– vai paliksi uz kafiju? – man pēc desmit minūtēm jābūt
ostā, tu jau zini… – ņurcu rokās žokejnieci, galva nodurta.
vainīgs, vainīgs, ko gan citu… pārāk strauji dzīves dzirnas maļ,
tu jau, mazā, pati labi zini, kad man durvis vaļā slēdz.
– labi, tad jau zvani, – viņa paliek lietišķa kā arvien, kad
pienāk atvadas, siltas lūpas, Kosmosa un ceriņu smarža, kas
virmo prātā, arī iznākot uz ielas, jūlija versmē. dungoju pie
sevis, Džambulaj, mazā meitene jautrā, tevi tā mīl tas
jūrnieks jautrais, un, kad sajūtu viņas dedzinošo skatienu,
sažmiedzu rokas dūrēs, lai negrieztos atpakaļ. labāk šādi,
mazā, labāk šādi. varbūt reiz lemts būs mums maijā tikties
un laimīgiem dzīvot kopā tavā mazajā dzeju kladītē.
Lote Vilma Vītiņa
reizēm rozā koki
1
guļu ēdu
sapņoju soļoju dzeru
mana sirds ir sūklis
nosalusi lūpa
auļojošs zirgs
reizēm
rozā koki
2
iekšā ir parks
parkā ir koki
kukaiņi strūklaka
zeme smiltis suns
taka čiekurs
skaņdarbs
3
aiz jātnieka zirgā
sēž drūmas raizes
kā nozāģēti pirksti
rozā
koki
Rūta Mežavilka
Šī māja ir būvēta purvā
reiz šeit bija lieliski, gaiši, teicami izplānoti jaunie pilsētas rajoni
pilni cerību un brīvdienu rītu, svaigi izmazgātas veļas, siltas maizes un piena miera
– – –
mēs braucam pa brīvības ielu. satumst. halucinē lēni plēnoša gaisma
šie rajoni ir atdoti laikam
– – –
viss mainās, gaismas krišanas leņķis nu ir cits
– – –
sieviete aizslēģotu sektantes seju
katru vakaru viņa bībeli lasa – ak mans jēzu saldais
baloži kakā viņas pagalmā, dūdo tik un ķēzās
bet svētā gara kā nava tā nava
– – –
šī māja ir būvēta purvā
– – –
tavas rokas uz stūres. smagas raupjas vīrieša rokas
mēs nogriežamies uz pērnavas ielu un ienirstam grīziņkalna labirintos
ielas kā tuneļi uz nekurieni
te namiem ir tumšas un saplaisājušas acis
te nekad nekas nav bijis lielisks, gaišs un tīrs.
– – –
mēs lēnām slīdam. mēs vērojam
– – –
viņai ir melni kruzuļoti minisvārki un sarkana blūze
viņai ir spīdīgi klipši kā septembra zvaigznes
viņa ir vīnogu ķekars nobriedis pulsējošs
viņa zvārojas uz trotuāra malas
viņa krīt
smieklīga komēta, traģisks zvaigžņu ielas meteors,
šķaidīdams viltotu zeltu
krelles izšķīst pret asfaltu,
veidojot pabeigtu mūžības rakstu.
– – –
mēs neatskatoties pabraucam garām
šī pilsēta ir būvēta smiltīs
– – –
rokas izteic vairāk nekā vārdi mute lūpas
nedzīstošās skrambas uz pirkstu kauliņiem, sarepējis melnums pie īkšķa
glāsti un sitieni dzīvo tavās plaukstās
– – –
mēs pagriežamies uz ziemeļiem un sekojam vējam
deglavtilts. purvciems. ķīnas mūris. pļavnieki
– – –
gaismas ņirb ritmā. mēs atgriežamies mājās.
baloži klusē. pagalmi ir tukši un izslaucīti.
– – –
šī vasara bija bīstama un traka. sūrums
iespraucas starp logu rāmjiem, ievelkas palagos, aizkaru audumā,
pat naivajās puķītēs uz tapetēm,
putekļu lēšķēs zem dīvāna. no kurienes putekļi rodas?
jā, reiz šie rajoni bija jauni un cerību pilni
mēs pārkrāsosim sienas
aizmūrēsim logu
neskatīsimies vairs uz pagalmu un nelaidīsim nevienu iekšā
– – –
mene mene tekel
mājas pamatos kāds skaita
Pēteris Draguns
Nakts protēze
Pirms rakstu dzeju —
Es vēlos,
Lai mana delna būtu tavas — dvīnis.
Monta Kroma
pamodies tikai nakts atmiņa sausu izsūc kā migla
pēdējās aprises ēnām nakts protēze viena
pret fantoma sāpēm šķiet pēdējā pietrūks
tad pārtrūks pamodies atkal delna izplēn kā čuksts
atšķirību var redzēt tik ar zilo lampu aģents smaida it kā ko jēgtu
no spektrālām trīsām no skausta augšup dalīties protams te poga
programma glāsts te atmiņu slēdzis pret grēmām te funkcija
piepūst pilnu sevi kā lelli ar šķidrām sērām
protēzes fantoms aktivizējas kad satumst
kad izskan kā kliedziens kad vējš atplēš vaļā
visas durvis elpu aizsit ledus gaisā
viņš saka
līdz apjēgai astoņi tukšumi tavas acis šķiet pazīstamas
lai nekad neredzētas delna vienmēr pamodina
katru nakti pamodina pēdējā šķiet pietrūks delna
izplēn kā čuksts
Inese Zandere
Bremzēšanas ceļš
– “starp diviem dzirņiem tapsat samalti”
un mūsdienīgās bremzes nepalīdzēs
ne laikmets augšā necelsies, ne
hikmets kremļa
novodevičjē
kā puķēs paslēpts pūķis
ne raiņa partija, ko atjaunosat
plakans sapnis
ar riepu nospiedumiem
sarkans trotuārs
kā patiesības glezna izstādē
– bet cilvēks bija labs
– stop, vadītāj, kas sabraukts sabraukts
rokas dreb uz stūres pil
čaka baiļu sviedri uz
paura
grigulim un sieviete grib
domāt mīlēt un
labās domas mērdēt mīl
kāds cits
(kopā lasās pūlis)
pa autobusa logu kāds
reflektē par bremzēšanas
ceļa nospiedumiem un desmit
apstākļiem vai varbūt apustuļiem un
kartītēm ar parakstu vai bez un
drošu distanci ko dzejā
neievēro
– nāc glezno, pīpkanniņ
ap mani sarkans
pat pēdas sarkanas
pa debess trotuāru sarkana un kaila
un milicis ar lukturīti iespīdina sejā
(klusums)
– kur laika liecinieks?
– es tikai garāmgājējs