punctum

literatūras un filozofijas žurnāls

Dzejoļi no krājuma „Monta Kroma. Re:”

Katrīna Rudzīte, Kārlis Vērdiņš, Aivars Madris, Lote Vilma Vītiņa, Rūta Mežavilka, Pēteris Draguns, Inese Zandere

23/05/2019

 

Piedāvājam septiņus dzejoļus no Punctum izdotās dzejas grāmatas Monta Kroma. Re:, kas veltīta spilgtās modernistes daiļradei. Grāmatas sastādītāja un redaktore ir Elvīra Bloma.

 

Katrīna Rudzīte

gaistošas substances

I

sākums ir šķirtne matu celiņš
atcerēties sākumu
visvieglāk ir atcerēties ar rokām
ar ādu

neskūpsti mani miegā
šūpodamās trosē virs aizas
miegs ir spoku māja
no kuras atgriežoties tu vairs nekad nebūsi tā pati sieviete
tas pats cilvēks
modīsies kliedzot bez atmiņas
labāk neskūpsti mani nemaz
tu esi kā Ziemeļkoreja
kāds ar napalmu nodedzinājis tavu skaisto ādu
tagad pazemes tuneļos glabājas tumši ieroči
neviens nezina ko tu tur pazemē dari
apskāvusi ēnas
un Nika Keiva ierakstus

it visu pavada mūzika

dažreiz es tavu sadegušo ādu aptaustu miegā
manas rokas raud

II

dzejolis ir māja
tajā tu varēsi dzīvot mūžīgi
ja tu negribi dzīvot mūžīgi šajā dzejolī
ir jau par vēlu

 

Kārlis Vērdiņš

Čau

Bet vai tad mēs esam uz tu, svešo zēn?
Monta Kroma

čau
čau
kā iet
labi kā tev
arī labi
ko dari
neko
ko tu meklē?
nezinu
nu tad neko
čau
čau
ko dari?
sēžu mājās
viens?

un?
un?
kur tu pazudi?
?
čau
čau
bildi
te būs
bez drēbēm
te būs
vēl kādu
un tavējo?
ko?
?
čau
čau
tiekamies?
tiekamies
kad?
nezinu
tagad?
nevaru
vakarā?
nevaru
rīt
cikos?
kad tu vari?
nevaru
vīkendā
laukos
lol
čau
čau
kur esi?
kūldīgā
kuldīga raksta ar īso u
lol
kā iet kuldīgā?
atbrauc
nevaru
žēl
atbrauc pats
iedod naudu
lol
kas tev žēl

nu iedod taksim
lol
uz kontu skaiti
lol
tūlīt atbraukšu
lol
darīšu visu
lol
fakjū
čau
enlarge your penis!
čau
čau
wanna meet hot guys?
čau
vēlies pelnīt 100 eiro stundā?
ясновидящая провидица Баба Нина
čau
čau
ACERIES MES SARAKSTIJ AMIES
KO DARI SODIEN ES ESU VIENS
PANEM SNABI UN BRAUC SHURP
adrese?
PAGA ES BIK PAGULESU………….
lol
?
SORIX ES AIZMIGU
:)
čau
čau
čau
čau
čau

 

Aivars Madris

Sapnis par Kromu

virtuvītē smaržo svaigi malta pupiņu kafija,
pannā klusi čurkst brokastis, pat nepamanīju,
pa kuru laiku viņa to visu.
Monta uz balkona smēķē, sārtie rītasvārki vējā
pland.
tālumā Ventspils grīva, tikko ienākusi liellaiva,
celtņi jau bažīgi rosās. gaida.
– sveiks, kā gulēji? – acis siltas kā gāzes liesmiņas.
– vai paliksi uz kafiju? – man pēc desmit minūtēm jābūt
ostā, tu jau zini… – ņurcu rokās žokejnieci, galva nodurta.
vainīgs, vainīgs, ko gan citu… pārāk strauji dzīves dzirnas maļ,
tu jau, mazā, pati labi zini, kad man durvis vaļā slēdz.
– labi, tad jau zvani, – viņa paliek lietišķa kā arvien, kad
pienāk atvadas, siltas lūpas, Kosmosa un ceriņu smarža, kas
virmo prātā, arī iznākot uz ielas, jūlija versmē. dungoju pie
sevis, Džambulaj, mazā meitene jautrā, tevi tā mīl tas
jūrnieks jautrais, un, kad sajūtu viņas dedzinošo skatienu,
sažmiedzu rokas dūrēs, lai negrieztos atpakaļ. labāk šādi,
mazā, labāk šādi. varbūt reiz lemts būs mums maijā tikties
un laimīgiem dzīvot kopā tavā mazajā dzeju kladītē.

 

Lote Vilma Vītiņa

reizēm rozā koki

1

guļu ēdu
sapņoju soļoju dzeru

mana sirds ir sūklis
nosalusi lūpa
auļojošs zirgs

            reizēm
            rozā koki

2

iekšā ir parks
parkā ir koki

kukaiņi       strūklaka
       zeme     smiltis      suns
   taka        čiekurs

              skaņdarbs

3

aiz jātnieka zirgā
sēž drūmas raizes

kā nozāģēti pirksti

rozā
  koki

 

Rūta Mežavilka

Šī māja ir būvēta purvā

reiz šeit bija lieliski, gaiši, teicami izplānoti jaunie pilsētas rajoni
pilni cerību un brīvdienu rītu, svaigi izmazgātas veļas, siltas maizes un piena miera

– – –

mēs braucam pa brīvības ielu. satumst. halucinē lēni plēnoša gaisma

šie rajoni ir atdoti laikam

– – –

viss mainās, gaismas krišanas leņķis nu ir cits

– – –

sieviete aizslēģotu sektantes seju
katru vakaru viņa bībeli lasa – ak mans jēzu saldais
baloži kakā viņas pagalmā, dūdo tik un ķēzās
bet svētā gara kā nava tā nava

– – –

šī māja ir būvēta purvā

– – –

tavas rokas uz stūres. smagas raupjas vīrieša rokas
mēs nogriežamies uz pērnavas ielu un ienirstam grīziņkalna labirintos
ielas kā tuneļi uz nekurieni
te namiem ir tumšas un saplaisājušas acis
te nekad nekas nav bijis lielisks, gaišs un tīrs.

– – –

mēs lēnām slīdam. mēs vērojam

– – –

viņai ir melni kruzuļoti minisvārki un sarkana blūze
             viņai ir spīdīgi klipši kā septembra zvaigznes
             viņa ir vīnogu ķekars nobriedis pulsējošs
             viņa zvārojas uz trotuāra malas
viņa krīt
        smieklīga komēta, traģisks zvaigžņu ielas meteors,
                                      šķaidīdams viltotu zeltu
krelles izšķīst pret asfaltu,
                          veidojot pabeigtu mūžības rakstu.

– – –

mēs neatskatoties pabraucam garām
šī pilsēta ir būvēta smiltīs

 – – –

rokas izteic vairāk nekā vārdi mute lūpas
nedzīstošās skrambas uz pirkstu kauliņiem, sarepējis melnums pie īkšķa
glāsti un sitieni dzīvo tavās plaukstās

– – –

mēs pagriežamies uz ziemeļiem un sekojam vējam
deglavtilts. purvciems. ķīnas mūris. pļavnieki

– – –

gaismas ņirb ritmā. mēs atgriežamies mājās.
baloži klusē. pagalmi ir tukši un izslaucīti.

– – –

šī vasara bija bīstama un traka. sūrums
iespraucas starp logu rāmjiem, ievelkas palagos, aizkaru audumā,
pat naivajās puķītēs uz tapetēm,
putekļu lēšķēs zem dīvāna. no kurienes putekļi rodas?

jā, reiz šie rajoni bija jauni un cerību pilni

mēs pārkrāsosim sienas
aizmūrēsim logu
neskatīsimies vairs uz pagalmu un nelaidīsim nevienu iekšā

– – –

mene mene tekel
mājas pamatos kāds skaita

 

Pēteris Draguns

Nakts protēze

Pirms rakstu dzeju —
Es vēlos,
Lai mana delna būtu tavas — dvīnis.
Monta Kroma

pamodies tikai nakts atmiņa sausu izsūc kā migla
pēdējās aprises ēnām nakts protēze viena
pret fantoma sāpēm šķiet pēdējā pietrūks
tad pārtrūks pamodies atkal delna izplēn kā čuksts

atšķirību var redzēt tik ar zilo lampu aģents smaida it kā ko jēgtu
no spektrālām trīsām no skausta augšup dalīties protams te poga
programma glāsts te atmiņu slēdzis pret grēmām te funkcija
piepūst pilnu sevi kā lelli ar šķidrām sērām

protēzes fantoms aktivizējas kad satumst
kad izskan kā kliedziens kad vējš atplēš vaļā
visas durvis elpu aizsit ledus gaisā
viņš saka

līdz apjēgai astoņi tukšumi tavas acis šķiet pazīstamas
lai nekad neredzētas delna vienmēr pamodina
katru nakti pamodina pēdējā šķiet pietrūks delna

izplēn kā čuksts

 

Inese Zandere

Bremzēšanas ceļš

– “starp diviem dzirņiem tapsat samalti”
                        un mūsdienīgās bremzes nepalīdzēs
                        ne laikmets augšā necelsies, ne
                        hikmets kremļa
                        novodevičjē
                        kā puķēs paslēpts pūķis
                        ne raiņa partija, ko atjaunosat
                        plakans sapnis
                        ar riepu nospiedumiem
                        sarkans trotuārs
                        kā patiesības glezna izstādē

– bet cilvēks bija labs

– stop, vadītāj, kas sabraukts sabraukts
                        rokas dreb uz stūres pil
                        čaka baiļu sviedri uz
                        paura
                        grigulim un sieviete grib
                        domāt mīlēt un
                        labās domas mērdēt mīl
                        kāds cits

(kopā lasās pūlis)
                        pa autobusa logu kāds
                        reflektē par bremzēšanas
                        ceļa nospiedumiem un desmit
                        apstākļiem vai varbūt apustuļiem un
                        kartītēm ar parakstu vai bez un
                        drošu distanci ko dzejā
                        neievēro

–  nāc glezno, pīpkanniņ
                        ap mani sarkans
                        pat pēdas sarkanas
                        pa debess trotuāru sarkana un kaila
                        un milicis ar lukturīti iespīdina sejā

(klusums)

– kur laika liecinieks?

– es tikai garāmgājējs

Dalies ar šo rakstu