punctum

literatūras un filozofijas žurnāls

Par Montu

Helēna Heinrihsone

27/05/2019

 

Monta. Zaļā zvaigzne!

Pirmās atmiņas – mūsu dzīvoklis daudz plašāks, cilvēkus atceros no apakšas uz augšu. Monta. Montai daudz trūkumu (to dzirdu no omammas un viņas māsas – mīļāsmammas). Man arī. Lieku kājas uz iekšu. Ejot Monta pārāk šūpojot gurnus. Slinka. Nekurina savu (vēlāk manējo) istabu. Dzejoļus raksta gultā (uz līdz grīdai izgulētas tahtas). Izklaidīga – bāzusi nomazgātu kāju nevis čībā, bet ziepju trauciņā.

Monta mīl saldumus. Es arī. Pēkšņi maina svaru – nokrītas līdz nespēkam. Montai sarežģījumi ar naudu un vīriešiem. Montai skanīga balss, bet nevar noturēt meldiņu. Trallina, ejot pa koridoriem.

Montas istaba vilina. Tur nesmaržo pēc virtuves. Kamēr Monta ārpus mājas, laizu (tikai laizu!) konfektes no konfekšu kastes drēbju skapī. Apošņāju un taustu drēbes. Nekā sevišķa nav, bet tomēr…

Monta atgriežas no Neskartajām zemēm. Tur esot bijis daudz putekļu. Ēdam virtuvē melones.

Monta kotika kažokā (atkal kaut kas ne tā ar naudu) brauc uz Latviešu literatūras dekādi Maskavā.

Augstākie literatūras kursi Maskavā. Neizjūtu Montas trūkumu. Atgriežoties Monta saņem dzīvokli Tirzas ielā, Juglā. (Sākumā raud un skumst pēc mūsējiem.)

Montu saucot par Metropoles dāmu. Omammu šokē jaunie dzejoļi. Es jūtu, ka Maskava ir par visu pārāka. Ģimenē piemin Montas draudzeņu vārdus – Vizmu B., Mersedesi S., Edīti J. un Jūliju A., Cecīliju D.

Pastāvīgs bieds ir Litfonda parāds.

Man jau 14. Montai visu laiku par 30 gadiem vairāk. Pavasaris. Sāku slepus vilkt izejamās laiviņas ikdienā. Klaudzinot papēžus, skrienu uz Pingvīnu (Kirova ielā starp Ļeņina un mūsējo, Veidenbauma) – randiņš ar Montu.

Manu dzejoļu iztirzāšana, kūkas, saldējums un kafija. Dzeru to melnu un stipru – arī mājās, parasti pēcpusdienās, kad visi sanāk kopā. Daudz tiek runāts par literatūru, omamma kritizē Vozņesenski, Monta aizstāv.

Monta un Jūlija strādā Draugā. Iegriežos tur diezgan bieži.

Monta aiziet no Drauga uz izdevniecību Liesma. Sākas jauna ēra. Es vairs nemaz nerakstu dzejoļus. Monta raksta daudz un lasa tos man pa telefonu. Mūsu garo un vēlo sarunu dēļ mājās nemieri. Visādi izlokos. Monta jau kļuvusi par manu vaduguni.

Tūlīt pēc skolas skrienu uz izdevniecību, tur mani zina kā Montas Lieni. Garie koridori zilos dūmos. Jūtos kā zivs ūdenī. Vija Kaņepe, Sirmbārdis, Zina Līce… Grozos kādu stundu līdz darba beigām, lasot iesniegtos manuskriptus. Montai bieži jāņem tie uz mājām, uz vietas grūti strādāt – nāk pateicīgie autori ar pudelēm, kūkām, tortēm. Un vēl pašiem visiem dzimšanas un vārda dienas… Beidzot ejam lejā. Sākas mūsu ierastie klejojumi pa parkiem, ielām, veikaliem un kafejnīcām. Pārvietojamies ļoti lēnā gaitā (tā mums patīk iet arī tagad), īpašā veidā sakabinot rokas.

Montai, Jūlijai un arī man – „mini”.

Vienlīdz alkatīgi saņemu Montas dzejoļus un saldējumu. Laboju Montai krievu valodas kļūdas vēstulēs Koļam. Te sākas mans rūdījums Montas Vīriešu nenosodīšanā. Jebkurā gadījumā. Jebkad.

Pieņemt un mīlēt kā pati Monta. (Un ko tik nerunā par šo lietu mājās!) Kāds burvīgs spēks ir lielai mīlestībai.

Toreiz piekritu visam intuitīvi, tagad saprotu, ka tas ir pareizais ceļš. Monta ir šī ceļa kājniece. Pa šo ceļu ir skriets un rāpots. Ja viens posms ir noiets, Monta atpakaļ neatskatās.

Biju samulsusi, kad Monta izpildīja burtiski manu ieteikumu – izmest pagalma atkritumu konteinerā traucējošās vairs nemīlamā cilvēka čības un dienesta žaketi.

Galīgi nobijos, kad ieraudzīju, ka Monta nodauzījusi manai Fidji pudelītei kakliņu – ātrāk iesmaržoties, ātrāk uz sapulci! Acu priekšā smaržu pilieni uz grīdas…

Cik trausls cilvēks, kad pār viņu gulstas mīlestības smagums! Ko lai dara ar Lielo Mīlu – kaut cik to zina varbūt tikai dzejnieks, ja viņš vispār izdzīvo.

Monta. Mūsu Lielā Mīlētāja!

Es esmu pārmainījusies visa no matu galiņiem…

Rozā zari… Monta saņem dāvanu – mazu rozā džemperīti (tagad tas kopā ar visādiem jokiem mētājas mūsu mājas karnevālkastē). Bija skaidrs, ka pat priekš manis tas par vieglprātīgu. Monta ilgi nevarēja no tā šķirties. Vēlāk saņēmu džemperi un jaunu dzejoli Rozā zari….

Lūpas. Tu. Lūpas. Es. Man šī mazā, plānā, necilā grāmatiņa liekas sevišķs dārgums. Kā viņa tapa – Monta kavēja nodošanas termiņu. Bija jāsarauj. Monta ieslēdzās savā Juglas dzīvoklītī. Rakstīja. Pārtika no ūdens un auzu pārslām. Sakari ar ārpasauli tikai telefoniski. Runājām stundām, arī man ir vairāk ko stāstīt – mācos Mākslas akadēmijā. Monta ir lieliska klausītāja – pacietīga.

Mazliet sāku savam draugam uzkundzēties, turēju par vajadzīgu obligāti izteikt kaut ko kritisku. Cīnījos pret „pārāk” gariem dzejoļiem un no zinātnes un mākslas aizgūtiem terminiem. Monta dedzīgi aizstāvēja savas iekavas un atkārtojumus.

Viens no Montas kolosālākajiem dzejoļiem – Ir vēsas…. (Gribētos to ierindot iedomātā Pasaules Mīlas dzejas antoloģijā.) Pirmoreiz dzejoli noklausījos pusmiegā un ieteicu saīsināt, bet Monta sacēlās, nolasīja vēlreiz un pilnīgi pamodināja – Ir vēsas lūpas…. Tūlīt lūdzos, lai lasa vēl un vēl.

Vispār es karsti vēlējos kļūt par tādu kā „dzejas kontroles automātu”. Monta tā mani veidoja. Sevi viņa tai laikā bieži salīdzināja ar sūkli. Mēs pašas smējāmies par mūsu „detaļu medībām”…

Kas ir dzīve… Jā, kas ir dzīve, kas ir mīlestība, kas ir dzeja? Kas būtu ar mani bez Montas?

Rakstīt par Montu Kromu man nozīmē rakstīt par sevi.

 

Pirmpublicējums žurnālā Karogs (Nr.2, 1989)

Dalies ar šo rakstu