punctum

literatūras un filozofijas žurnāls

Apsēklošana

Leksija Freimane

28/05/2019

 

Leksija Freimane ir austrāliešu rakstniece un redaktore, kas tagad dzīvo Ņujorkā. Līdz 2010. gadam viņa vairākus gadus strādāja par aktrisi Austrālijas nacionālajā Šekspīra trupā, ar kuru regulāri uzstājās Sidnejas Operas namā. Viņas pirmo romānu Inappropriation (Nepiedienīgums) New York Magazine izvēlējās kā vienu no desmit 2018. gada grāmatām, un pozitīvas recenzijas par to publicēja arī Wall Street Journal, New York Times un citi laikraksti.

 

Ar spēcīgām mēnešreizēm Karina atgriezās zviedru puiša bēšajā viesnīcas istabā un atteicās paklāt apakšā dvieli. Jādama tvirto, jauno vikingu, viņa smērēja asins svītras uz sava vēdera un ierīvēja riņķus ap krūšgaliem. Sākumā viņa acis kļuva platas un mute – siekalu pilna, un viņš grūda Karinu augšup kā ienaidniekam nocirstu galvu. Tad, pamanījis asins šļakatu, kas pilēja lejup pa lampas abažūru, atslīga atpakaļ un lūdza apstāties.

„Kāpēc?” viņa ķiķināja, velkot sarkanas kaujas svītras viņam zem acīm.

„Es neesmu nekāda rokzvaigzne.”

„Tās ir tikai asinis.”

„Cilvēki padomās, ka esmu nogalinājis prostitūtu.”

„Es neesmu prostitūta.” Karina juta, kā viņas rokas sakrustojas pār krūtīm. Glītais zēns uztrūkās sēdus, tā ka viņa seja bija vienā līmenī ar Karinas, un slidināja nožēlas pilnu roku pa viņas stilba iekšpusi. Kad viņš to saspieda, viņa atmaiga. Tad viņa mute bija pie viņas auss, elpojot karsti un ātri: „Tu negribētu ieiet dušā?”

„Ej dirst.” Viņa lēnām piecēlās, ar skatienu skenēdama drēbes uz grīdas. Viņa sazīmēja viņa t-kreklu, kura piedurknes bija vardarbīgi izriestas uz āru. Tas pakļāvīgi pārslīdēja viņas galvai un piekļāvās ķermeņa lipīgākajām daļām. „Eu! Tas krekls ir dārgs!”  Viņa ķermenis – kails, asiņains un blonds – bija izgāzies pār visu segu. Mazticams protagonists publiskam skandālam. Viņa pagrāba savu somu un devās durvju virzienā. Liftā asinis tecēja lejup pa viņas kājām un nopilināja karameļkrāsas paklāju. Šis, viņa domāja, noteikti izskatās faking forši. Viņa aizdedzināja cigareti, izgāja foajē un parādīja durvju sargam vidējo pirkstu.

 

Karina bija sevi izsējusi pa visu pilsētu. Viņa dūca balādes pāri tiltiem, atsedzot dibena vaigu pusmēnešus, kamēr viņas siekalu un ādas fragmenti sniga pār šejienes iemītniekiem. Viņa iegrieza savu vārdu galdos un tualetes durvju tintes biezokņos. Reizēm atstāja savu numuru, reizēm – biksīšu smaržu. Neko pārāk romantisku. Viņa aizņēmās lūpu krāsas vannasistabās, pēdiņzeķes tenisa kortos. Ja viņai kāds patika, viņa tam uzcepa maizes pudiņu, ja ne – iespļāva kontaktlēcu šķīdumā.

Viņai bija sajūta – uzkāpjot uz ietves malas, ķemmējot matus prom no sejas, pametot skatienu uz sauli –, it kā uz viņu skatītos. It kā viņa kustētos ar izveicīgu eleganci kā franču jaunā viļņa filmā vai enerģiskā džinsu reklāmā. Viņa uzņēma fotogrāfijas ar savu saburzīto seju rītausmas vilcienā, blogoja par pazudušām kurpēm un citu cilvēku dušām. Divreiz viņa iedziedāja kantrī dziesmu savā vebkamerā un atkailināja krūti. Vannasistabas izlietne bija tāda pati. Tā vēroja, kā kosmētika notek pa viņas seju, un juta vakara trauksmes pelēcīgās nogulsnes gatavībā sniegt kādu atklāsmi, no dīgļa stadijas izgrūst viņu pirmajā attīstības fāzē.

 

Vienu vakaru Karina stāvēja pie čipsiem un dipī mērcītēm un pierunāja precētu vīrieti doties uz labierīcībām. Viņš bija vecāks un baltāku ādu un čukstēja viņai ausī neķītru repa dziesmu, kamēr triecās viņā pret tualetes bāku. Flīzes bija mitras, un Karinai vajadzēja turēties pie tualetes papīra ruļļa, lai nenoslīdētu uz grīdas. Kad viņš izgāja, viņa apsēdās uz tualetes sēdekļa un noslaucīja sevi ar mitru dvieli. Spogulī viņa ieraudzīja lāsumainu oreolu apkārt mutei. Viņa atrada alvejas želeju, iebāza to maisiņā un, smagi elpodama caur roku dvieli, kaunīgi aizlavījās prom.

Taču izsitums palika. Nākamajā rītā, skatoties spogulī, Karina atcerējās par baktēriju un parazītu apdzīvoto brutālo realitāti un to, ka viņa neplūst cauri fotosesijām kā zīda šalle. Viņa juta akvāriju zem ādas. Ar savu slikto uzvedību viņa bija uzbūvējusi ligzdu dzīvības formām, kas necienīja viņas centienus. Tā nu viņa locījās un raudāja savos palagos, pārmaiņus ienīstot un mierinot sevi. Tad viņa atkal nostājās spoguļa priekšā un centās saprātīgi aprunāties ar zinātnisko projektu uz savas sejas. Kāds bija tā vēstījums? Ka viņa aprij vīriešus un izpirž viņu sliktos ieradumus atpakaļ atmosfērā? Ka viņa rada nevis mākslu, bet piesārņojumu? Pēkšņi viņai sagribējās ēst. Stundas laikā viņa bija savākusies gājienam uz zemnieku tirgu.

Tomātu stendā Karina iepazinās ar bioloģisko fermeri, kas ieteica izmēģināt lapu kāpostu. Dabas superprodukts, viņa teica. Ik rītu dzerts, lapu kāposta smūtijs noteikti izglābs Karinas seju. Tad fermere teica, ka viņai Rietumkrastā ir slims tēvs, tāpēc viņa uz vasaru izīrē savu kotedžu. Viņa pasniedza Karinai kāposta kātu un lika nokosties. Rūgtums izdūrās Karinai cauri, izstiepjot viņas ķermeni kā balerīnai pie stieņa. Ikviena šūna viņas ķermenī apliecināja dzīves pagarināšanas sajūtu. Karina apvaicājās fermerei par kotedžu. Viņa atbildēja, ka tā atrodas pie bioloģiskās saimniecības, kur īrnieks var pa vasaru strādāt. Tiesa, galvenokārt būtu jāravē un alga ir zema. „Mēs esam kā ārsti,” fermere teica, „mēs padarām cilvēkus veselus. Tad kāpēc mums nemaksā kā viņiem?” Karina nevarēja saprast, vai fermere ir viens no tiem cilvēkiem, kas jokojas ar nopietnu ģīmi, tāpēc pasmaidīja, paraustīja plecus un iekodās lapu kāposta kātā. Bet viņas āda bija pārstājusi dumpoties. Karina pameta tirgu ar fermeres rezerves atslēgām un veselīguma pārpilniem  nolūkiem.

 

Fermeres kotedža bija liela, gaiša, ar valgu gaisu no augiem. Ar tiem bija nokrautas palodzes un vanna, tie valdonīgi nokarājās visos mājas kaktos. Tie sitās pret Karinu, kamēr viņa ložņāja apkārt, izdalot pilsētas indi, kas bija sasūkusies viņā. Pēc piecām dienām viņas āda bija fosforescējoša.

Darbs fermā nosedza vienīgi īri, tāpēc Karina ēdienu varēja atļauties tikai no lauka. Garšas kārpiņas pielāgojās, un pēc nedēļas viņa pārstāja lietot kečupu. Pēc divām nedēļām prāts bija izdzēsis atmiņas par sāli. Tagad viņa bija jaunā, veselīgā posmā, kur visa eksistence mājoja lapu kāposta šķiedrās. Viņa grauza mangoldus un redīsus, sēžot uz lieveņa un lūkojoties uz garo, spīdīgo zāli ielejā. Katru dienu viņa izdzēra piecas glāzes lietus ūdens un našķojās ar sausseržu augļiem. Ik rītu viņa apsēdās uz āra tualetes poda un ar pateicību ieelpoja slapjo zāli, noguldot ideāli cilindrisku kaku.

Šai virzienā doties viņu bija iedrošinājušas dārzniecības rokasgrāmatas. Karina tās uztvēra kā garīgi izglītojošas un izkaisīja pa visu māju, noteiktās vietās atšķirtas. Viņa pieņēma, ka šobrīd izdzīvo reģenerācijas posmu, kas paredzēja pastiprinātu aprūpi un labi daudz berzēšanas. Masturbācija notika visur. Uz lieveņa, uz lauka, pie takas, kas veda kalnā. Naktīs viņa sēdēja uz pakāpieniem mājas sētas pusē un skatījās, kā pišas brieži, kamēr tuklie lietus mākoņu rumpji atsedza neķītrus caurumus debesīs.

Dažkārt viņa glāstīja sevi uz lauka. Viņa noplūca gurķi un apgulās starp ķiploka garajām lapām. Ziedos zumēja bites, un debesīs cits pret citu berzējās mākoņi. Viņas orgasmi kļuva ilgāki un abstraktāki. Pimpji vairs nebija vajadzīgi. Viņa beidza minūtēm ilgi, prātam esot gludam un baltam. Tad viņa raudāja. Tā bija dziļa, žēlīga šņukstēšana, un šais dažos mirkļos viņa jutās mierpilni tukša. Viņa pārstāja domāt par savu vietu pasaulē, savu mērķi un mākslīgās apsēklošanas ideju. Bija palikusi tikai miglaina apjausma, ka viņa rīkojas pareizi, dzīvodama mazu, pašpietiekamu un lokalizētu dzīvi.

Tāpat Karina pārstāja sevi filmēt. Acs, kas bija vērojusi viņu, tagad bija blāva un novērsusies. Tai nepiemita ne izsalkums, ne uzņēmēja nemierīgais gars. Viņai nebija vajadzības ne dalīt sevi ar kādu, ne saņemt citu cilvēku ziņas. Viņa beidza zvanīt draugiem pilsētā. Viņa atslēdzās no sava bloga un izdzēsa iepazīšanās vietnes profilu. Lielāko daļu laika fermā Karina pavadīja ravējot. Saknes padevās ar mulsinošu atsperīgumu. Tieši pirms matainais sīpols izlauzās brīvībā, rāviens uz mirkli iesprūda nenoteiktībā. Viņa bieži prātoja, vai tā bija dvēsele, kas izslīdēja no auga. Tagad viņa visur apjauta dzīvību un juta, kā pašas personība nolobās līdz tīrai esamībai. Tas viss sašķobīja Karinas morāles izjūtu, un gremošanas process viņai sagādāja aizvien lielākas grūtības. Kā gan viņa varēja sakošļāt kaut ko tik dzīvīgu kā ķirbis? Pat kresēm bija intensīvāka mīlas dzīve nekā viņai. Viņa sāka mazāk ēst un vairāk sevi berzēt un dreifēja virs pasaules, vērodama visu no bezpersoniska attāluma.

 

Kādudien Karina ravēja siltumnīcā, kad iekšā ienāca vīrietis. Viņam bija romiešu senatora nežēlīgās uzacis un prāvas, zeltaini iedegušas rokas. Bet viņai negribējās pavest vai tikt pavestai. Patiesībā viņa bija pilnībā nokausēta pēc rīta aerobikas ar cukīni. Aukstā, auga cienīgā manierē Karina prasīja, ko viņš vēlas. Viņš pacēla roku virs ūdens caurules, muskuļus sasprindzinādams, un smaidot teica, ka ferma ir bankrotējusi. Karina juta, ka viņas āda uzliesmo. Kā viņa pilsētā varēs atļauties ēst bioloģiski? Kuras ķermeņa funkcijas viņai nāksies pārdot? Viņa pameta acis uz klasisko, saules skūpstīto ziņotāju un jautāja, kas viņš tāds faking ir.

„Djūks,” viņš teica un izbāza savu drukno ķetnu. Viņa ļāva tai mirkli nokarāties, tad padeva pretī savas dārza dakšas. Viņš tās satvēra un izlaida caur saviem matiem. Kustība izskatījās iestudēta, viltota. „Man patīk lauku saimniecības,” viņš sacīja, „vienīgi šī ir neefektīva, kas to padara daudz toksiskāku par tiem gigantiem dienvidos.” Pilnīgās lūpas lika viņam izskatīties pārāk sparīgam, lai skumtu par dabu.

„Tātad,” teica Karina, „tu esi šeit, lai man pateiktu, ka esmu atlaista?”

„Un vēlreiz pieņemta darbā. Mana ģimene ir iegādājusies nelielu zemes gabalu, un mūsu dārzeņu pleķim būs vajadzīgs dārznieks.”

Karina jutās ielenkta un norādīja uz savām dakšām. Viņš padeva tās atpakaļ.

„Tu varēsi dzīvot bungalo netālu no apspriežu zāles,” Djūks smaidīja. „Mūsu ģimene ir drīzāk garīga apvienība.”

Viņai tika dota viena diena, lai apdomātos. Tai naktī viņa vēroja, kā zem zīdkoka kniebjas brieži. Violetās ogas sapurgāja viņu kažokus caurejai līdzīgā juceklī. Karina noskatījās, kā pāris aizlēkšo katrs savā virzienā, un izlēma, ka nevar atgriezties pilsētā.

 

Djūka ģimene bieži naktīs gulēja tīrumā. Karina nebija droša, ko viņi tur darīja, bet zināja, ka tas ietver astroloģiju un masāžu. Ģimene bija kosmiski jūtīga. Viņi saņēma emocionālas norādes no planetārajām trajektorijām un grupveida migrēnas no mēness. Viņi atklāti runāja par to, kā bērnībā tikuši seksuāli izmantoti, kopā dauzīja spilvenus un kliedza. Djūks teica, ka viņi atrodas uz starpgalaktiku ceļa pretī apgaismībai. Viņi visi bija saķērušies saulē un slapināja biksēs no galaktikas, un redzēja zvaigznājus kā sēklu un caurumu kartes. Viņi berzēja cits cita plecus un sadevās rokās, un bieži skūpstījās.

Dažkārt viņi tīrumā rīkoja bēres saviem ego. Naktīs viņi parasti kaili peldējās ezerā un dziedāja zvaigznēm, un bungoja mēnesim. Runājot viņi skatījās Karinai acīs, un vīrieši spieda viņas plecus. Daudzi atvainojās, ka liek viņai justies neērti, un taisnojās, ka ir „kinestētiķi”. Bet, gluži kā labi pabarotu vilku bars, viņi likās pietiekami nekaitīgi, lai sadzīvotu vienā teritorijā.

Karinas bungalo bija trūcīgi mēbelēts ar pītu paklāju, moskītu tīklu un sienas izmēra mēness kalendāru pretī logam. Viņa to izmantoja, lai atzīmētu savu menstruālo ciklu un ignorēja zvaigžņu vērošanas grāmatu uz zemākā plaukta. Ēdienreizes Karina ieturēja kopā ar ģimeni un šad tad ravēdama ļāva tiem nolasīt savu horoskopu, bet citādi palika neskarta.

Pēc nedēļas Djūks ieradās apraudzīt viņu bungalo. Viņš gribēja novadīt meditāciju. Karina spēja novērtēt Djūka pievilcību no citas sugas perspektīvas. Viņas acīs viņš bija tikai glīts vācu aitusuns. Viņa redzēja, kā sievietes cīnās par viņa uzmanību. Pat vecākās – izkusušas zem saviem batikotajiem kaftāniem – sāka ķiķināt un gorīties un zaudēja jebkādu cienīgumu. Bet Karinu vairāk interesēja kosmoloģiskās priekšrocības, ko sniedza piederība ģimenei. Dārzeņi piesaistīja viņu zemei, un pašizsēja apmierināja, bet viņas dzīve, iespējams, bija kļuvusi mazliet par šauru. Karina aicināja Djūku ienākt bungalo, un viņi apsēdās uz paklāja viens otram pretī, dziļi un izstiepti elpojot. Pēc kāda brīža Djūks izteiksmīgi ievilka elpu un ierunājās.

„Karina, es vēlos, lai tu dodies lejā pa kāpnēm uz savu iekšējo tumšo pagrabu.” Karina prātā lavījās lejup pa kāda pagraba drūpošajām kāpnēm, ko reiz bija redzējusi šausmu filmā. Viņa gribēja, lai viss izdodas.

„Tagad pastāsti, ko tu redzi.”

Viņa redzēja salauztu krēslu un veļas mazgājamo mašīnu un jutās izgāzusies. Tad atcerējās, kas tā bija par filmu, un klusi teica: „Zombijus.”

„Labi. Un ko zombiji dara?”

Karina lūkojās apkārt pēc zombijiem. Viens atradās stūrī, pa pusei ēnā, cenzdamies iedarbināt veļasmašīnu. Viņš paprasīja 25 centus.

„Un ko zombiji dara, Karina?”

Karina sasprindzināja uzacis un centās no zombija izspiest kādu ļaunumu. Zombijs atsēdās saliekamajā krēslā un sāka lasīt izklaides žurnālu. Viņa atvēra acis. „Es atvainojos,” viņa sacīja, „nekas nesanāks.”

„Viss kārtībā,” teica Djūks, „pamēģināsim kaut ko citu.”

Karina paraustīja plecus un atkal iekārtojās, aizvērusi acis un cenšoties elpot vienmērīgi. Djūks darīja tāpat un pēc ilga klusuma ierunājās.

„Ieej savā ideālajā mežā. Paskaties uz kokiem, puķēm, tekošo strautu.  Paskaties uz briedi…”

Djūka karstā elpa bija pie viņas auss. Viņš bija pietuvojies Karinai.

„Tagad apgulies mīkstajā zālē un paskaties debesīs. Saule noriet – ”

Viņa sajuta viņa plaukstas svelmi tieši virs sava atslēgas kaula.

„– debesu tonis mainās no gaiši zila uz ceriņkrāsu un tad uz dziļu, piesātinātu indigo, un tad tu ieraugi savu pirmo zvaigzni…”

Viņš pieskārās Karinai, ar pirkstiem vilkdams līnijas lejup no viņas pleca un veidodams mazus apļus uz viņas rokas maigās iekšpuses.

„Tā ir tava zvaigzne, un tā grib tev kaut ko pastāstīt. Tā zina, kas tu esi.”

Viņas āda tirpa, un vēderā kņudēja pūkains siltums. Karina pēkšņi saprata, cik nedabiska viņa ir bijusi, meklēdama seksuālo apmierinājumu faunā un florā. Viņa bija beigusi kopā ar visu dabu, izņemot to vienu sugu, kas bija radīta viņas ķermeņa iekustināšanai. Viņa sajutās apreibusi. Gandrīz piedzērusies. Kad Djūks saspieda viņas augšstilbu, viņas ķermenis sāka atslābināties.

Viņi drāzās divas stundas. Pēc tam Karinai bija vecā, pazīstamā sajūta, ka viņa atrodas kaut kur tālu prom no sevis. Bet viņa juta saikni ar Djūku kā siltu pulsēšanu vēderā un padarīja sevi par tās satelītu. Viņi gulēja blakus, līdz norietēja saule. Tad viņa sekoja viņam cauri papardēm un iekšā tīrumā. Kad debesis satumsa, abi raudzījās augšup zvaigznēs, un viņš teica, ka nekas nav „īpašs”.

Tajās vakariņās Djūks sēdēja viņai līdzās un tāpat arī nākamajā rītā brokastīs. Ap pusdienlaiku viņš pieklauvēja pie Karinas durvīm, un viņi kādu stundu nogulēja uz paklāja, tad viņa devās Djūkam pa pēdām tīrumā. Viņa plūca savvaļas kreses un aizsprauda tās sev aiz auss. Viņa lidinājās Djūkam blakus, jūtot pieneņu pieskārienus savām kājām un sperot gaisā to pūkas. Uz viņu atkal skatījās, un tas viņu padarīja skatīšanās vērtu. Tonakt viņa debesīs ieraudzīja savu zvaigzni un prātoja, vai pietiek ar to, ka esi izplatījumā izsēklota maza daļiņa no kaut kā daudz lielāka par sevi. Viņa dalījās šajās pārdomās ar Djūku, un viņš noskūpstīja viņu un novilka lejā zālē. Atgriezusies savā bungalo, viņa pārbaudīja mēness kalendāru un izlēma, ka nav ovulācijas laiks.

Tā pagāja divas nedēļas, un viņas jūtas pret Djūku sāka nostiprināties. Esot kopā ar viņu, atgriezās Karinas apetīte. Viņa vairs nedomāja par burkāna šausmām un rāceņa pirmsnāves gvelšanu. Djūks gribēja runāt par viņas iekšējo pasauli. Tā nu viņa sāka uzbaroties.

 

Tad īpašumā tika ieaicināta filmēšanas komanda. Jauns, daudzsološs režisors uzņēma dokumentālo filmu par kultiem un vēlējās runāt ar Djūku. Vakarā pirms viņu ierašanās Djūks palūdza Karinai  izskalot viņa matus ar citronu sulu, un visu nākamo rītu abi sauļojās. Doma par kamerām Karinā kaut ko sakustināja. Viņa iztēlojās sevi kā slaiku pirmo lēdiju, kas līkumo caur dārziem ar matos iepītām lavandām. Viņa uzvilka savu īsāko kleitu un ierīvēja lūpas ar sastampātu zemeni. Tad palūdza Djūkam pameditēt kopā. Viņi sēdēja, sadevušies rokās, un Karina juta, kā starp viņiem riņķo silts mīlestības vilnis.

Kad ieradās filmēšanas komandas furgons, Karina redzēja, ka kamera jau ir notēmēta pa logu. Djūks pielēca no paklāja un aizlēkšoja viņus satikt. Kad mirkli vēlāk parādījās Karina, Djūks neiepazīstināja ar viņu kā savu draudzeni.

Tovakar filmēšanas komanda pievienojās ģimenei vakariņās. Djūks nebija pieskāries Karinai visu pēcpusdienu un ēdamistabā staigāja starp galdiem, smiedamies un masēdams visu plecus. Kad viņš beidzot apsēdās pie pārpildītā galda, režisors jautāja viņam par saikni starp astrālajiem un cilvēku ķermeņiem. Djūks paliecās uz priekšu un sadevās rokās ar divām jaunajām meitenēm, kas sēdēja viņam katra savā pusē. „Mēs visi esam tikai izplatījumā izsēkloti zvaigžņu putekļi. Visums ir nejaušība un vienlīdzība.” Djūks smaidīja, un meitenes ķiķināja, un Karina aizrijās ar matainu burkānu. Nākamajā rītā brokastīs pie viņu galda apsēdās Džīna, rudmate ar lapsas seju, un dzīvi stāstīja kamerā, ka ir dzimusi gaisa zīmē. Djūks klausījās ar miklām acīm, un Karina aizgāja brokastot ārā dārzā.

Tas turpinājās vairākas dienas. Karinas bungalo Djūks tagad uzturējās tikai pusstundu un pārsvarā runāja par filmu. Un tuvojās saules aptumsums. Viņš teica, ka ģimenei šis ir ļoti nozīmīgs laiks. Jaunā mēness radošais potenciāls viņiem visiem nesīs transformāciju. Jo sevišķi viņai. Karina nosprauslājās un ieritinājās viņa padusē.

Nākamajā dienā Djūks neatnāca viņu apraudzīt. Viņa gaidīja stundu, tad izgāja ārā un ieraudzīja viņu mīcām Džīnas apakšdelmus un muldam kamerā. Karina ravēdama noskatījās no zemeņu dobes. Viņa pamanīja, ka līdz ar zemenēm izrausta arī dumpīgos sīpolus. Viņa nepārstādīja atpakaļ to trauslos kātus ar delikātajiem dzeltenajiem ziediem.

Kad intervija bija galā, viņa vēroja, kā Djūks un Džīna aiziet prom tīruma virzienā. Karina strauji piecēlās, un režisors viņu pamanīja. Viņa sāka maršēt atpakaļ uz savu bungalo, bet viņš Karinu panāca. Pāris soļus iepakaļ klupdams sekoja operators.

„Tu esi viņa draudzene, vai ne?”

„Es esmu dārzniece.”

„Ā, okei. Likās, ka izturies kā viņa draudzene.”

„Es audzēju dārzeņus.”

„Nu, man žēl to dzirdēt, tava seja ir kā radīta kamerai.”

Viņa juta ko līdzīgu saules stariem izlīstam pār savu ādu.

„Es agrāk uzņēmu filmas,” viņa teica un sajuta, kā vaigu kauli uzmirdz vecajā, labajā manierē.

„Skaidrs,” sacīja režisors, „aprunājamies?”

Savā bungalo Karina apsēdās zem mēness kalendāra, elkoni izliekusi pret plauktu. Viņas rokas izskatījās slaidas, un viņa pagrieza sejas fotogēnisko pusi. Viņa tiem pastāstīja, kā izlēmusi atbraukt no pilsētas, lai uzlabotu ādas stāvokli, bet palikusi svaigo dārzeņu dēļ. Tad viņa runāja par iepazīšanos ar Djūku un kā viņš bija piedāvājis apmesties ģimenes īpašumā.

„Tātad tu šeit ieradies tikai tāpēc, lai iestādītu dārzu?”

„Man arī patīk astroloģija.”

„Un viņš?”

„Man patīk Djūks.”

„Un sēkla debesīs?

„Tas viss ir metafora.”

Karina redzēja, kā režisora mute sašķiebās smaidā. Viņa jutās seksīga un zināja, ka kamera to redz.

„Mēs bijām tuvi, bet tagad tas ir galā.” Viņa pārsteidza sevi. „Man ir ko darīt pilsētā. Venēra ir retrogrāda. Šis ir ļoti radošs laiks.”

Pēc intervijas režisors un operators izgāja dārzā pafilmēt viņas dārzeņu tuvplānus. Kaut kas tajā Karinu uztrauca. Kad tie pietuvināja viņas kunkuļainās zemenes, viņa sajutās niecīga un smieklīga. Bija pienācis laiks doties prom. Viņa atradīs Djūku un pateiks to viņam. Šodien bija saules aptumsums, ideālais laiks pārmaiņām. Viņa sekoja filmēšanas komandai uz tīrumu.

Ģimene bija salikusi krēslus plašā lokā, kura iekšējā orbītā atradās tvaikojošas bļodas. Sadalījušies trūcīgi ģērbtos pāros, viņi stāvēja ārpus apļa, dungodami un ritmiski piesizdami ar kājām. Djūks stāvēja blakus Džīnai un stoiski skatījās uz apļa centru. Tad priekšā iznāca Nina, noskrandusi sieviete ar delfīnu tetovējumiem, sagrābusi aiz rokas Benu, izstīdzējušu zēnu ar drediem. Karina noraudzījās, kā viņi svinīgi aizsoļoja uz vienu no sēdekļiem. Nina novietoja Bena pēdas bļodā un mudināja viņu atslīgt krēslā. Tad viņa nometās ceļos zēna priekšā un sāka masēt viņa papēžus, turot pēdu gaisā kā tālruni un dūcot tās izliekumā. Bens aizvēra acis, un pār viņa vaigu noritēja asara. Pa vidu klusai šņukstēšanai viņš murmināja paldiesus un glaudīja Ninas taukainos matus. Tagad arī citas sievietes veda vīriešus apsēsties krēslos, mazgāja un masēja viņu pēdas. Džīna turēja Djūka kāju īkšķus savas krūtežas vidū, pilinot ūdeni pār viņa potītēm. Karina vēroja, kā viņa smaidīja un čukstēja savos matos. Džīna slidināja rokas augšup pa Djūka stilbiem un iekārtojās viņa klēpī.

Tad visas sievietes jāteniski sēdēja uz vīriešiem. Daži no viņiem skūpstījās. Viens no vecākajiem vīriešiem bija iebāzis rokas sievietes svārkos. Karina redzēja krūšgalus mērcējamies mutēs un daiktus izlaužamies pa atvērtiem ravējslēdzējiem. Viņa paskatījās uz Djūku un ieraudzīja, kā viņa mute pazūd starp Džīnas kailajiem stilbiem. Karinai nāca vēmiens. Viņa apcirtās apkārt, uzdūrās statīvam un paklupa pār kameras vadu. Kad viņa paskatījās augšup, kamera bija tieši sejā. Viņa ar roku aizsedza lēcu un sāka skriet atpakaļ uz bungalo, piespiedusi pirkstus pierei kā dēļus. Kad viņa sasniedza durvis, debesis satumsa. Viņa dzirdēja smilkstus un elsas, un mežonīgas orgasma brāzmas.

 

Karina aprija kaudzi ar lapu kāpostiem uz paklāja sava mēness kalendāra priekšā. Viņa skenēja kalendāra kārtīgās rindas, atkal un atkal pārbaudot datumus. Bet viņas vēders bija apaļāks; pilns ar kaut ko. Viņa paskatījās uz nelielo uzblīdumu un nikni izrāva matu zem nabas. Sakne turējās tieši tik ilgi, lai sajustu tās mazo dzīvību.

No angļu valodas tulkojusi Daina Tabūna

Dalies ar šo rakstu