punctum

literatūras un filozofijas žurnāls

Nāra

Mindaugs Jons Urbons

06/06/2019

 

Lietuviešu rakstnieks Mindaugs Jons Urbons (Mindaugas Jonas Urbonas, 1989) ir dzimis laikā, kad, kā saka viņš pats, “pasaulē gruva sienas un šķēlās apziņas kontinenti”. Ne velti rakstnieks to izceļ – tagadnes un pagātnes attiecības ir nozīmīga tēma, ko viņš iztirzā arī stāstā Nāra, pievēršoties atmiņai kā tagadnes un pagātnes, paaudžu, dzīvo un mirušo vienojošajam lielumam.

Ievērojamu vietu šajā stāstā tāpat kā krājumā kopumā rakstnieks dod Žemaitijai, dažādām tās reālijām, vārdiem un žemaišu likteņiem, kas viss, kā atzīst autors, ir veidojis arī viņu, jo tieši Žemaitijā rakstnieks ir uzaudzis.

Stāsts Nāra ir publicēts krājumā Garu urna (Dvasių urną, 2016), kas uzvarēja Lietuvas Rakstnieku savienības Pirmās grāmatas konkursā. Rakstnieks par krājumu saņēma Augustīna Gricjus literatūras prēmiju, kas katru gadu tiek piešķirta labākajai debijai prozā. Gadu vēlāk tika izdots Mindauga pirmais romāns Gadsimtu melanholija (Šimtmečių melancholija, 2017), kas vēsta par Viļņu, kur notiekošais un tēli mijas ar reālo un maģisko. Romāns tika nominēts Eiropas Savienības literatūras balvai.

Nāra ir rakstnieka pirmā publikācija latviešu valodā.

Tulkotāja

 

Vecmāmiņai

 

Pakš-pakš… No deguna pār jahtas bortu pil melnsarkani pilieni iezaļganajā līcī. Asinis, tajā grimdamas, izplūst medūziskās puķēs gluži kā no otiņas nopilējusi krāsa uz mitra akvareļu papīra. Tagad daļiņa manis aizklīst pa līci uz jūrām un okeāniem, tur es palikšu uz mūžu. Zinu, ka no jūrām gribētu nekad neatgriezties.

– Tev tek asinis, – nosmej jahtas īpašnieks.

– Aha, – atgāžu galvu pret debesīm, un sāļais šķidrums sasniedz rīkli.

Ar rokām turos pie margām. Līcim pārlido vējainas kaijas, tās atgādina par neiegūto brīvību. Jahtas bura kā spārns ķer brāzmu, un, šķiet, es esmu uz zemes nokritis Ikars. Cilvēks, kurš zaudējis debesis. Deniņi pulsē. Aukslejās mijas dzelzs un sāls garša. Es gribētu kā putns aplidot ostas pilsētas krastmalu, taču manas domas dziest – gribu vairāk sajūtu! Kajītes dziļumā uz lakota galdiņa gaida neuzšņaukts pulveris, sadalīts svītriņās ar nobloķētu bankas karti.

– Varbūt labāk vairs nešņauc, – viņš saka.

– Tek tikai pa vienu nāsi. Ar otru viss kārtībā.

Toma acu zīlītes izpletušās kā izlijušas naftas plankumi. Zinu, ka arī mans prāts ir nogrimis, tomēr nejūtu tādēļ īgnumu. Esmu kā mušiņa melnā dzintarā, kurā krīt ķīru atspulgi. Pēc šī stāvokļa es biju ilgojies kā pēc brīnišķa sapņa.

– Manā galvā dzīvo putni.

– Dzejnieks… – Viņš nosmaida.

– Drīzāk jau miris rakstnieks.

– Kā tava grāmata? Jau izdevi?

– Vēl ne, bet drīz izdošu… – Atkāpjos no līča un klunkurēju uz kajīti, kurā skan trokšņaina bezdibens mūzika.

Telpa tur pārtop pirmatnējo priekšteču alā, rieksta čaulā un gaidās. No mugursomas izvelku blāķi ar papīriem, kas bija man tik svarīgi, bet tagad tas manuskripts ir par daudz manī, par daudz valda pār mani. Nolādētais Bulgakova efekts! Izraušos uz klāja.

– Tikai nesaki, ka lasīsi, – Toms nobola acis.

– Nevis lasīšu, bet izmetīšu!

Metos pie borta un vietā, kur nesen pilēja manas asinis, sviežu ar tekstu pieskribītās lapas. Tās gaisā noplīkšķ un ātri nogulst sloksnēs uz zaļganā ūdens. Dažas ar tekstu uz augšu, citas – apvērstas.

– Žēl nav? – Toms aizsmēķē.

– Pagaidām nav, bet zinu, ka pienāks laiks, kad nožēlošu. Lai grimst tas mēsls! Vārdi nodevēji. Vārdi nekad neizsaka patiesību.

Skatos, kā papīrs slapst, un cenšos sajust to savādo šķīstīšanos, rakstoša cilvēka šķīstīšanos, kad teksts aizpeld Baltijas jūrā un to aprij mītiski jūras briesmoņi. Tad tas kopā ar zvaigžņu putekļiem nogrimst dibenā un iemieg tāpat kā mana atvēsusī dedzība dzīvot un radīt. Mana daiļrade nodevēja. Vilšanās padara mani par varoni, bet varoņi nevienam nepatīk.

– Ko tu tur uz tām lapām biji sarakstījis, filozof?

– Ai, stulbi teksti par šo un to… Par mirušajiem un dzīvajiem.

– Vari nerunāt putnu valodā?

Narkotikas pārklāj smadzenes ar melnu lateksu. Mans skatiens izplūst kā akvarelis, skatos, kā no jahtas attālinās ūdenī izklīdušais manuskripts. Bulgakova sindroms. Šķiet, ka pār bortu esmu izmetis paša bērnu, bet man ne priecīgi, ne skumji. Asinis atkal sāk tecēt no nāss un sūkties kreklā. Toms mēģina mani piecelt un ievilkt kajītē, bet es ieķeros margās, jo negribu nekur iet, gribu būt uz klāja, gribu cepties saulē, gribu, lai zīriņi mani apsmej un lietus nomazgā.

Pēkšņi jahta nobūkšķ. Toms pamet mani un izslēdz motoru.

– Mums kaut kas ir tīklos!

Vēl kādu laiku blenžu tālumā, līdz beidzot pamostos no letarģijas un ieraugu, ka Toms velk no ūdens kaut ko smagu. Pieeju pie viņa. Skatos, kā viņš ar spalvainām un dzīslotām rokām stiepj slapjo tīklu. Tīklos spurdz kāds ķermenis. Nāras aste. Pavīd asinis un smaragdkrāsas zaļums.

– Nāra! –  es uzsaucu viņam.

– Kāda vēl nāra? Ronis sapinies. Savainojies pret bortu!

Viņš velk radījumu ārā no tīkla. Smaragdkrāsas pinumos spurdz nāras ķermenis. Kur esmu redzējis šo krāsu? Kur? Kura nāra sadzirdēja manu vārdu tūkstošos sarakstīto stāstu? Pēkšņi atmiņā ieklunkšķas ūdens un paceļas senas bērnības nosēdas. Vecmāmiņas mirstamās kleitas drēbes gabaliņš. Smaragda gruzītis acī.

 

***

Jau desmit gadu pie manas vecmāmiņas gultas galvgaļa ir naktsgaldiņš, kas pārsegts ar lina sedziņu, ko pats savām rokām izšuvu otrajā klasē, un uz tās – smags nogatavojušos plūmju zars. Pirmā atvilktne piegrūsta pilna ar zāļu kastītēm, tablešu rindām čaukstošās folijās, smaga dzīvsudraba pilnu termometru; kļūdas pēc atvilktnē iemestas arī lasāmās brilles, un starp sirds pilieniem un kalcija tabletēm gluži kā kritenē ir nogrimis svētdienas rožukronis, līdzīgs bālganu pērļu grūbu virtenei, – aizmirsts dziļās atvilktnes dibenā kā vecmāmiņas balss tembrs manā atmiņā. Ikkatra tās pērlīte ir virpināta ar asiņainu īkšķi, vecmāmiņai tupus čukstot nebeidzamu „Esi sveicināta, Marija”. Virs gultas galvgaļa karājas bronzas krustiņš, kura cilvēks, nolaidis ērkšķu sadzelto, asiņaino galvu, lūkojas uz tukšo guļvietu. Lūkojas jau desmit gadu. Gaida, kad reiz sadīgs starp zālēm nogrimušie lūgšanu putraimi. Saplaisājušie un noberztie vecmāmiņas pirksti, kas varētu tos izgrābt, nokasīt no atvilktnes dibena, lūgšanā saņemti guļ aklajā tumsā zem zemes. Guļ jau desmit gadu.

Esi sveicināta, Marija. Esi sveicināta, vecmāmiņa, žēlastības pilnā.

Kaut kur tālumā, kaut kur mežonīgajā Žemaitijā, starp uzkalniem rēgojas koka māja. Šai mājai, kas pasaulē palaidusi ne vienu vien bērnu, ir nostaigāts koka slieksnis, ko nodeldējuši tur dzīvojošo cilvēku, bet visvairāk manas klibās vecmāmiņas soļi. Šis slieksnis, nodilušais govsrags, varētu pastāstīt, kā vecmāmiņa, grūti klibodama, to mina ik dienu, kā pār to nāca un gāja ciemiņi, kā ienesa jaundzimušos, izdzina dzērājus… Kur tu esi tagad, vecmāmiņ? Vai vēl staigā tur ar sniegainiem zābakiem, atstājusi zirbulī pārtapušo sirdi zārka šūpulī? Kāda ir gobelēna smarža un krāsa, kad aiztaisa zārku? Neatceros krāsu. Jau desmit gadu.

Esi sveicināta, vecmāmiņa, žēlastības…

Vakar sapņoju par viņu smaragdkrāsas mirstamajā kleitā. Gribēju pajautāt tāpat kā bērnībā:

– Kad mēs aizbrauksim uz Parīzi?

Atskatījos atpakaļ, bet viņas vairs nebija, bija tikai savāda tukša trauka sajūta. Tāda trauka, kurā bijuši āboli.

Tolaik nezināju, kas ir Parīze un kāpēc to vajag redzēt, tomēr viņa teica, ka reiz mēs tur noteikti aizbrauksim. Tikai es un vecmāmiņa, sasieti ar kādu neredzamu pavedienu cauri laikam un cauri okeānam. Pavediens, kas aptur visuma viļņošanos. Mūsu nabassaite. Saruna pa tukšām konservu bundžām, bērnišķīgi nostiepjot diegu pār lielceļu.

Reiz vakarā, puteņa laikā, tajā mežonīgajā Žemaitijā uz elektrības līnijas uzgāzās goba. Cita pēc citas mājas pazuda tumsā. It kā pēkšņi visi vienlaicīgi pievērtu acis un ieklausītos vējā. Arī mūsu māja pazuda tumsā, un, taustīdamies vedot viens otru pār sliekšņiem, mēs abi aizgājām gulēt bez sveces. Apgūlāmies gultā zem dūnu segas, kas pievilkusies ar aukstumu, un pamazām silām, dzirdēdami, kā putenis plosa ar plēvi aizsistos logus.

Tai pašā acumirklī tālu aiz Marsa no asteroīdu joslas atrāvās milzīgs ieža gabals un pagriezās Zemes virzienā. Apjausma, ka sadursme ir neizbēgama un atkārtotās „Esi sveicināta, Marija” likteni nemainīs.

Šis brīdis – maza sala tumšos bērnības ūdeņos un mēs abi, tās vienīgie divi iedzīvotāji, savienoti ar mazdēla un vecmāmiņas nabassaiti. Guļam. Elpojam. Klusējam.

– Vai tu raudāsi, kad es nomiršu? – viņa pēkšņi jautā, pārraudama klusuma zirnekļtīklu.

Tumsā nevaru ielūkoties viņas zilajās acīs, tomēr caur manu septiņgadīgā bērna sirdi izskrien šermuļi. Patukšota trauka sajūta. Ko tieši nozīmē nomirt? Ko nozīmē vairs nebūt? Logā triecas putenis. Šķiet, tūlīt saplēsīs plēvi, izdauzīs stiklu.

– Tu taču vēl nemirsi. – Izbīstos un pagurstu no saviem vārdiem.

Auksts ieža gabals izriņķo no asteroīdu zieda. Uz vecmāmiņas pieres parādās grumba. Iztēlojos redzam viņu istabas tumsā.

Putenis atkal ar pleciem ietriecas pagalvja logā. Rāmī nodreb stikls.

– Kādu dienu es taču miršu. Visi mirst. Bet vai tu raudāsi, kad es nomiršu?

Marss redz, kā komēta aizlido garām tā orbītai.

– Raudāšu, – negribīgi atzīstos.

– Ļoti? – viņas balss ir mierīga, it kā plūstu pa pavedienu, kas stiepjas starp konservu bundžām pretējās lielceļa pusēs.

– Ļoti, – atbildu no pretējās izplatījuma malas, kaut arī esmu tepat, uz tās pašas salas, zem tās pašas segas. – Mēs vairs nebrauksim uz Parīzi?

– Parīze ir ļoti tālu, – viņa atbild tā, it kā šī pilsēta nekad nebūtu eksistējusi.

– Vai Parīzē ir daudz lielu namu? Vai tur vienmēr ir silts? Kā Āfrikā?

Viņas vietā atbild vēl viena strauja puteņa brāzma logā. Šķiet, tūlīt iedrebēsies gulta, mēs atrausimies no zemes, un kosmiskie vēji mūs aizpūtīs.

– Jā, tur jābūt silti.

– Kā Āfrikā?

– Nezinu, nekad neesmu tur bijusi.

– Cik liela ir tā Parīze? Vai ilgi būtu jābraukā pa to ar mašīnu?

Putenis atdūra ragus pret stiklu. Spiediens ir tik liels, ka, šķiet, logs tūlīt pat sāks plaisāt kā plāns, aizsaluša ezera ledus.

– Nezinu, es teicu. Neesmu tur bijusi, – viņa nopūšas, smagi pagriezdamās uz sāniem.

Tu guli smaga kā nāra, kuras siltā elpa tumšajā, aukstajā istabā sasniedza manu seju. Varbūt tad, tobrīd neredzamā nabassaite bīstami apvijās man ap kaklu. Mūsu izjauktajos pēļos. Mūsu klusajā sarunā par Parīzi. Sarežģītajos vārdos un to nozīmēs.

– Kāds stiprs vējš… Rīt elektrību vēl nesataisīs, – viņa saka.

– Varbūt vasarā? Varbūt tad mēs varētu aizbraukt? Ar autobusu?

– Ledusskapis bez elektrības var atkust, vajag izņemt gaļu.

– Varbūt vasarā varam? Gribu apskatīt to torni. Saka, ka tur ir lifts līdz pašai augšai. Tornis ir tik liels, ka var redzēt visu pilsētu.

Kādu brīdi viņa klusē. Dzirdu, kā elpo, un jūtu no viņas nākošo siltumu. Vecās un novārgušās plaušas sēc. Kādu laiku mēģinu uzminēt, vai acis viņai ir aizvērtas vai atvērtas.

Visumā nav mānīgāku lietu par asteroīda trajektorijām. Tās ir tik nenosakāmas, nekad nevar zināt, vai mēs paši pievelkam tās ar domu spēku, vai arī tās tiek pastumtas pēc Dieva gribas.

– Es nekad vairs neaizbraukšu uz Parīzi.

Viņas balss ir maiga, iestrēgusi starp divām puteņa brāzmām, un es to uzsūcu, apzinādamies, ka jau sen to zināju. Zināju, ka mēs abi nekur vairs neaizbrauksim.

Piepeši stipri ieniezējās naba. Kasīju iedobumaino gliemežnīcu, it kā tajā būtu pamodušies mirušo zvaigžņu putekļi.

– Vai tu ļoti baidies nomirt? – ne no šā, ne no tā pajautāju.

Īss klusuma brīdis. Bļaudams pilnā rīklē, putenis naktī trakoja un uzbruka logam tā, ka tas galu galā padevās. Izdauzītais stikls izbira pa visu istabu un nosēdās mums abiem arī uz ādas, vismaz tā šķita, vismaz es gribēju, lai tā notiek.

– Mēs visi kādreiz mirsim, – viņa atbildēja norimuša ūdens balsī.

– Bet vai tu baidies? – Es iekustināju ūdens virsmu kā egles skuja.

Visticamāk, vajag pussekundi, lai izlemtu, vai drīkst samelot bērnam. Un nedaudz vairāk, lai samelotu sev.

– Baidos.

Istabā kļūst tik auksts, it kā mēs nebūtu vairs mazdēls un vecāmāte, bet gan ledū sasaluši ķermeņi kosmosā.

– Vai tu nokļūsi debesīs pie Dieva?

– Nezinu. Vispirms iešu uz šķīstītavu, bet tad mani nosūtīs uz elli vai debesīm.

No katehisma tiek izplēsta patiesības acs. Pēcnāves ceļu satiksmes noteikumi. Pārlieku precīzie.

Nedzirdu vairs puteni, tikai piesistās plēves čaukstēšanu, kas pulsē kā sirds, te pieplakdama stiklam, te atraudamās no tā.

– Vectēvs dosies uz elli?

– Visticamāk.

– Bet es? Vai es tikšu debesīs?

– Tu aizbrauksi uz Parīzi, – viņa pagriežas atkal uz muguras un nopūšas. – Čučam.

Naktī vecmāmiņu moka sāpes. Viņa nevar aizmigt. Viņas ķermenī ir daudz šūnu, kuru pasauļu dzidrās telpas ir satricinātas. Arī es pagriežos uz muguras un jūtu, ka putenis atkal ir atgriezies pie loga. Mēs abi guļam viens otram blakus un jūtamies kā uz prāmja melnajos pasaules ūdeņos. Slīdam, līdz miegs uzveic domas, ķermeni un mūsu abu Parīzi.

Tā nakts bija kā atsevišķs bērnības vilciena vagons, pirmā saruna par nāvi pirms iemigšanas, kad neviena pasaka tā nenobiedē kā septiņgadnieka skaidrā apjēgšana, ka reiz mēs visu pazaudēsim un mirsim.

Esi sveicināta, vecmāmiņa, žēlastības pilnā…

Jau desmit gadu pie manas vecmāmiņas gultas galvgaļa ir naktsgaldiņš, kas pārsegts ar lina sedziņu, ko pats savām rokām izšuvu otrajā klasē, un uz tās – smags nogatavojušos plūmju zars… Smaga dzīvsudraba termometrs, lasāmās brilles, rožukronis… Viņa guļ zārkā. Tajā koka kapsulā, ieģērbta smaragdkrāsas mirstamajā kleitā. Zaļi zvīņaina nāra. Pēdējā brīdī kāds atsēja kāju pēdas. Kurš? Vairs neatceros. Bet kāpēc atsēja? Lai viņa varētu atnākt? Nu, labi, ja arī viņa ietu, tad kur un pie kā? Es par to domāju. Jau desmit gadu.

Bet vai tu baidies?

Baidos.

Komētu trajektorijas ir mānīgas.

Pakš-pakš… Medūziskas asinspuķes izplešas līča ūdenī. Palieku tur uz mūžu. Ar pujenēm. Tādas asiņainas pujenes ik vasaru ziedēja pie lauku mājas, vecmāmiņa tās apsēja ar virvi, lai smagie stublāji un skudru pilnie ziedi nenoliektos pie zemes.

Plaukstošās, asiņainās pujenes manas vecmāmiņas galvā.

Bet vai tu baidies? Vai tu baidies? Vai tu baidies?

Jau desmit gadu.

Pēdējā dzīves mirklī vecmāmiņa rosījās vasarnīcā. Bija rudens rīts, un uz krāsns burbuļoja milzīgs cūkbarības katls. Asiņainās un smagās pujenes dārzā bija apvītušas un zaudējušas skaistumu. To krūmi no zemes apakšas dzēra nakts lietus mitrumu. Pilienos uz ziediem peldēja noslīkušas skudras.

Pujene – slepkava. Pujene – nodevēja. Skudru sekundes.

Viņa rosījās vasarnīcā, bet es… Ak Dievs, kur biju es, kad pietuvojās tas nolādētais asteroīds? Kurā skolas klasē sēdēju, ka nesajutu dūrienu sirdī? Ka nesajutu strauji grūstošo Parīzes torni, pamatus un trotuārus?

Cieta visuma šķemba pietuvojās Zemei. Neievērota tā aizlidoja garām planētas atmosfērai un nokļuva vecmāmiņas asinsvadu labirintā. Asteroīds riņķoja pa sarkanu, putnainu eritrocītu pārbagātību, un tie zibsnīdami metās malā, pie sieniņām plakdami. Asteroīds riņķoja pārliecinoši, visus biedēdams. Nesdams nāves eņģeļa skūpstu. Kobras ilkni.

Virs uguns burbuļoja katls. Vecmāmiņa, atbalstījusi spieķi pret krāsni, maisīja kūpošo virumu. Lielās krūtis cilājās. Sirds sitās. Plūda sviedri.

Tas tuvojās pa ķermeņa asinsvadiem. Ar neapbruņotu aci neredzams. Ieskrēja tur, kur tumšie asinsvadi ir mazliet aizkaļķojušies un bremzē straujo tecējumu kā vecas caurules.

Viens acumirklis, kad debess ķermeņi maina stāvokli un ūdens Zemes dziļākajās dzīlēs sakustas. Kad izcirstajā meža klajumā mierīgi ēdoša stirna piepeši nozūd tumsā, sajūtot kaut ko nelabu. Kāda skatienu. Nodomu. Tuvošanos.

Asteroīds iestrēga šaurā asinsvadu tunelī. Pa to zibenīgi traucās putnainie eritrocīti, līdz tunelī radušais korķis sāka uzpūsties.

Krāsns karstums klaudzināja vecmāmiņai pa pazodi, izraisīdams aizdusu. Zemāk sirds tā kā sapurinājās. It kā pēkšņi būtu palicis slikti. It kā būtu pietrūkusi elpa. It kā nesataustītais spieķis būtu nokritis uz klona. It kā galva pēkšņi būtu ieslēgta kastē, ko kāds izmetis lēnai nogrimšanai jūras dibenā. It kā… It kā Parīzē kāds būtu saticis velnu un tobrīd uzspiedis asiņojošu īkšķi dvēseles pārdošanas līgumam.

Viss vienā acumirklī. Galvā uzplaukst pujene un nomirst Parīze.

Esi sveicināta, vecmāmiņa, žēlastības pilnā…

Jau desmit gadu pie manas vecmāmiņas gultas galvgaļa ir naktsgaldiņš, kas pārsegts ar lina sedziņu, ko pats savām rokām izšuvu otrajā klasē, un uz tās – smags nogatavojušos plūmju zars. Pirmā atvilktne piegrūsta pilna ar zāļu kastītēm, čaukstošās folijās…

Todien, kad atgriezos no skolas, man pateica, ka vecmāmiņu piemeklējis insults un viņa ir aizvesta uz slimnīcu. Teica, ka kritusi uz karstas krāsns. Kad atrada, teica, viņas roka bija apdegusi līdz pašam kaulam, bet galva, viņi teica, sapampusi, it kā to būtu sadzēlis vesels strops – vecuma grumbas izlīdzinājušās, āda kā zīdainim. Teica, ka viņa kļuvusi par divdesmit pieciem gadiem jaunāka. Nav runājusi, tikai ar nejutīgu mēli kaut ko murminājusi. Acis, viņi teica, grozījušās kā trakas. Viņa izskatījusies kā dūkstī nogrimis cilvēks.

Es baidījos iet vasarnīcā, lai netīši nesaostu piedegušas gaļas smirdoņu. Ieraudzīju ārdurvīm blakus pieslieto spieķi. Vecmāmiņa pret to vairs neatbalstīsies. Un pēkšņi mani no galvas līdz kājām pārņēma stindzinošā tukša trauka sajūta.

Spieķis. No dienas uz dienu tas vienmēr bija ceļojis kā šujamā adata, lāpīdams sētas taciņas, šūdams te zāli, te tikko uzkritušo sniegu; vienu brīdi tas steidzās caur lietu, bet citu – mīcīja apledojušās lapas. Tagad visu izstaigājušais spieķis ir pieglaudies pie lauku mājas. Kauls bez gaļas. Neremdējama pieķeršanās. Bet galošas, viņas piepampušo kāju nošķiebtas, piesaistīja kosmisko aukstumu. Tās bija noliktas koridora kaktā. Skatījos uz tām kā uz urnu, kas gaida dzīvā gara atgriešanos.

Izplēsu no atlanta lappusi, kur ar punktu bija atzīmēta stulbā Parīze. Maigs un slidens papīrs. Tādu viegli nesadedzināsi. Tāpat kā elpa no spoguļa, tā arī uguns atlec no papīra virspuses, nepielīp un nerij to kā prastās rajona avīzes.

Pie velna, sadedz, tu, neuzveicamā Parīze! Dedz! Dedz! Dedz!

Bet tā nedeg. Tikai Francijas maliņa nokūp, un uguns, elpu neievilkusi, nodziest. Slidena Parīzes virspuse. Maigs atlanta gabaliņš. Vecmāmiņa man iemācīja maigumu, kad es nevarēju atminēt tā noslēpumus. Kā toreiz, kad vēl biju četrus gadus vecs un man lika pieskatīt cāļu bariņu, es ar spieķi sasitu viņus visus līdz pēdējam, jo nepazinu maigumu, jo tukša trauka sajūta bija kaut kur tālu un neapzināta kā kosmosa ķermenis, kas peld pārāk tālu, lai to apspīdētu gaisma. Viņa izgaismoja visas manī esošās tumšās istabas. Kā zibens, kas pātago aiz loga.

Dedz! Dedz! Dedz! Stulbā Parīze!

Un tagad, kad atgriežos lauku mājās starp uzkalniem, tas spieķis joprojām kā šujmašīna klaudzina cauri sētai. Nē, neklaudzina, tikai spokojas, lai klaudzina un brien nošķiebtās galošas, kurās smagās kājas notur debess velves, un tādēļ joprojām griežas šī pasaule, un tādēļ joprojām šo saucam par pasauli. Jau desmit gadu. Jau desmit gadu. Jau.

Esi sveicināta, Vecmāmiņa, žēlastības pilnā.

Kad pēc diviem mēnešiem kopā ar mammu ierados pie vecmāmiņas slimnīcā, nebiju domājis, ka tas būs pārbaudījums. Trešajā stāvā smirdēja pēc linoleja, zālēm un slimnieku sviedriem. Vecmāmiņa gulēja vienā no palātām. Nezinu, kādēļ viņa, man ieejot, šķita tik maza. Nogrimusi sniega krāsas gultas veļā. Piegāju tuvāk un sajutu, kā sastingst manas acis. Kā pamirst sirds. Mana vecmāmiņa. Saimniece žemaišu spieķim, kuru no liepas izgatavoja vectētiņš. Tā, kura dzemdēja bērnus un visiem mācīja maigumu, tā, kura iemācīja pirmos burtus, lasīja no grāmatām teikas, bubināja pātarus, jā, tā pati. Viņa gulēja biedējoši izdēdējusi. Uz muguras izgulējumu rētas. Viņa skatījās uz mani kā no akas, ne vārda nesakot. No vilku bedres neglābjama. Apdegusī roka bija pārsieta un nekustīga. Galva – vai tā ir manas vecmāmiņas galva? Tā nav galva, tas ir acu priekšā ņirbošs punkts. Punkts atlantā, kas apzīmē Parīzi, kaut arī Parīze patiesībā ir pavisam kur citur. Tverdams gaisu, es pieskrēju pie loga. Mamma nočukstēja, lai valdos, tādam vecmāmiņas acīs labāk nerādīties. Viņa pārgrieza ābolu un ar tējkarotīti sāka kasīt to biezenī, barodama vecmāmiņu kā čīkstošu, runāt vēl neprotošu zīdaini.

Kas tur? Tajā viņas skapītī pie gultas? Pagaidiet, tur tiešām ir brilles, rožukronis kā savērtas pērļu grūbas un… un… Kas vēl? Sakiet, kas vēl? Nu ne jau esmu aizmirsis?!

Zāles! Protams, zāles! To tur ir milzum daudz! Vēl sedziņa izšūta ar smagu plūmju zaru. Neaizmirsti, atmiņa, lūdzu, neaizmirsti.

Ābols no lauku māju ābeles, kas tika stādīta, kad vecmāmiņa vēl bija jauna. Kad viņa vēl bija… Mamma kasa ābolu un baro. Man sāka trīcēt ceļi. Ieķēros palodzē. Šķita, ka izplēsīšu rāmi, sagāzīšu sienas, taču manī iekšā bija klusums, tāds klusums, ka vairs nebija ko elpot.

Viņa pat košļāt normāli vairs nespēj! Kā viņa norij?! Neuzdrošinājos pagriezt galvu un skatīties uz šo ainu, kas placina manī esošo maigumu un rūpes.

Asaras bira kā pupas no pārplīsušas pāksts. Skatījos pa slimnīcas logu tālumā, uz autostāvvietu, uz līkajām priedēm, kas bija pie tās sastādītas. Vēlējos, lai to adatas izdurtu man acis, lai iekšā kaut uz brīdi pārstātu tā sāpēt. Bet mamma viņu tikmēr rūpīgi baroja. Tējkarotītes galu liek viņas bezzobu mutē un slauka pazodi. It kā viņa būtu mazāka par mani. It kā būtu meitene.

Ak Dievs, kur ir tā nolādētā Parīze, kad pasaule kļūst par tukšu trauku? Skatījos pa logu un svaidījos, kaut gan nepakustējos ne par centimetru. Man bija jāuzsūc visas avārijas, visas zemestrīces un cunami, visus asteroīdus un supernovas, visus melnos caurumus. Šeit un tagad. Bija jāsaprot, ka viņa nekad vairs nerunās, nekad vairs nestaigās, nekad vairs neizrunās manu vārdu. Nekad. Un no šī brīža mūžīgi.

Pēc diviem mēnešiem vecmāmiņa nomira. Smags un apklājies ar miglas palagu, rudens virzījās no oktobra novembrī. Otrā pasaules malā svinēja Halovīnus, bet pie mums veļi pulcējās pie mājas pamatiem un skatījās pa logiem uz dzīvajiem, drošākais no veļiem varbūt pārsalis iegriezās arī mājā. Vakarā piezvanīja no slimnīcas un paziņoja, ka vecmāmiņai ir paaugstinājusies temperatūra un strauji sitas sirds. Var būt pēdējā stunda. Jau gatavojāmies doties ceļā, taču pa durvīm iegāzās atbraukusī tante ar asarām acīs. Teica, ka vajag sagatavot viesistabu. Apsist sienas ar austiem gultas pārklājiem, bet lampu apklāt ar melnu lakatu.

Par ko viņa runā? Viņas ātrrunā kaut kur pazuda vārdi „nomira”, „vairs nepaspēsim”. Būtība nogrima starp tām darbībām, ko vajag paveikt nekavējoties.

Tas arī viss? Sirds krūtīs pamira. Izgāju verandā, lai neviens mani neredzētu. Vēlējos paslēpties kaut kur tumšā kaktā un pabūt viens. Jutu, kā mana un vecmāmiņas nabassaite pēkšņi pārtrūka kaut kur pa vidu laikam un telpai, kaut kur starp bezgalīgiem gaismas gadiem. Un viss. Moira notīrīja šķēres, ielika atvilktnē un, beigusi darbu, izgāja no mājas.

Raudāt nebija laika. Pēc dažām stundām vecmāmiņu jau atveda zārkā. Mājā to nesa no sētas puses, sunim šausmīgi rejot. Izņēma logus, iecēla zārku, uzlika uz sagatavotā galda. Uz tā paša, pie kura allaž ēdām Lieldienu un Ziemassvētku ēdienus, pie kura vienmēr smējāmies un dzērām, nopūtām dzimšanas dienu toršu svecītes. Visa ģimene. Tagad šis galds balstīja mirušo.

Neaizmirsīšu, kā atvāza zārku. Tur bija viņa. Zaudējusi pusi sava ķermeņa svara. Kādreiz izteiksmīgās krūtis tagad iekritušas. Ieģērbta garā smaragdkrāsas kleitā. Viņas mīļākā krāsa. Izbalējusī seja mierpilna. Baltās rokas uzliktas virs sastingušās diafragmas. Nezin kāpēc pārbaudīju, vai elpo. Zināju, ka muļķīgi: viņa neelpoja. Baidījos pieskarties. Viņu. Varbūt pat ne viņu, bet ķermeni, kas gulēja nedzīvs kā tukšs trauks.

Mamma ielēja bļodā ūdeni. Kaut ko tajā iepilināja un palika zem galda, lai nākamo sēru dienu laikā nomāktu smaku. Tante aizdedza sveces. Onkulis pabāza malku zem saliektajiem vecmāmiņas ceļiem, lai kājas būtu taisnas. Sveču flotile dejoja ap viņu uguns deju. Izskatījās, ka viņa elpo, jo liesmiņas, aizmukt gribēdamas, pulsēja un kustējās. Tas bija lauku mājas caurvēja un dzīvo dēļ, kuri nāca pie vecmāmiņas. Arī šo dienu nomītais mājas slieksnis atcerēsies tāpat kā tūkstoš citas dienas, kad soli pār to spēra dzīvie un mirušie. Lūk, tāds tas mirušās nāras tēls manī. Jau desmit gadu.

Bet vai tu raudāsi, kad es nomiršu?

Tu vēl nemirsi.

Naktīs sāp naba. Pārplūdušais sāpju strautiņš applūdina vēderu, iesakņojas iegurņa kaulos ar pujenes krūma saknēm, un tad viņa parādās sapņos, pavīd smaragdkrāsas mirstamajā kleitā. Dažreiz skaidra kā rītausma, tauriņu un lauku puķu pilniem matiem, bet citreiz kā fantoms, kad tikai jūtu viņas klātbūtni. Reiz sapņoju, ka izraku viņu no kapa, gružu maisā savācu kaulus un pārvedu mājās. Iekāpu pa viņas guļamistabas logu – tā viņa tika ienesta un iznesta zārkā –, pa to pašu, kurā citkārt triecās gadsimta putenis, kad runājām par Parīzi un nāvi. Izņēmis viņas kaulus, mēģināju salikt tos gultā kā tādu puzli, atgriezt mājās viņas svēto klātbūtni, tomēr nekādi nespēju to salikt, it kā visa kā trūktu. Vilku kaulus no maisa, visus smalkos, visus liku kopā uz gultas – gan smalkākos, gan asākos, gan tos, kas līdzīgi nāras astes asakām. Tā bezspēcības sajūta, kad ne viss notiek pa tavam prātam. Zaimojoša sajūta. Pazemojums. Tikai balss, zīda mīkstuma tembrs, kas iemūžināts zemapziņas arhīvos, uznira sapnī. Viņa pat neparādās, bet jūtu, ka ir. Pelēkajās nokrēslas mājās. It kā mazā meitene smaragdkrāsas mirstamajā kleitā slēptos sienās, aiz krusta, aiz manu roku izšūtās sedziņas, meitene smaragdkrāsas mirstamajā kleitā, meitene, kura arvien vēlas, lai kāds ar tējkarotīti pabarotu viņu ar ābolu biezeni.

Pamostos ar sāpošu nabu. Kad saraujos kamolā, sāpes pazūd un jūtos tā, it kā viņa būtu atnākusi un lūkojusies uz mani miegā. Ieraudzījusi sapni manā dvēselē, kas klejo pa pasauli, ieraudzījusi mēģinājumus sasiet pārtrūkušos pavedienus, apmānīt Moiras un asteroīdus.

Un šādi jau desmit gadu. Arvien retāk viņa atnāk paskatīties, kā iemiegu, laimes un bēdu piespiests. Kā sapņoju par mūsu agrākajām un neizsmeļamajām sarunām, kā samaisās fakti ar vēlmēm, bet vēlmes nomaina fakti, kā atmiņa pamazām laupa man spēju atgriezt viņu no pagātnes. Kā pazīstamā tukša trauka sajūta aiziet līdz otrai visuma malai un atnāk jaunas sajūtas.

Vecmāmiņ, kā man tās visas izturēt? Visapkārt ir sadīgušas tavas pujenes. Skudru sekundes. Mūsu pārtrūkušās saites driskas joprojām mētājas mūsu izvēlētajā debesu platībā virs Parīzes. Pamazām zūd saikne, un jaunā pieredze aizsedz atmiņas – cik veci ir atmiņu ūdeņi? Nosēdas te paceļas, te nogulst, bet līcī joprojām tīklos var izvilkt nāras. Jo ir taču taisnība, ka atvilktnē joprojām ir brilles, smaga dzīvsudraba termometrs, bet starp zālēm nogrimis rožukronis, izvirpināts kā pērļu grūbas. Bet, ja arī vairs nav, vienmēr sevi mānīšu, ka ir vēl joprojām. Vecmāmiņas guļamistabas galdiņš, kas attālinās no Zemes pretī visuma malai.

Vecmāmiņ, tu kā aprakti Pompeji pamazām grimsti mālā, un mūsu abu nabassaites paliekas nogulst uz tava kapa un pār aizgājušo dzīvi. Neapskaužu to melno, pulēto akmeni, kur iekalts tavs vārds un datumi.

Vai tu raudāsi, kad es nomiršu?

Bet tu vēl nemirsi.

Runā, ka asinis cilvēka ķermenī pavisam nomainās ik pa septiņiem gadiem. Cik reizes esmu miris, tev aizejot? Ķermenis piepildās ar putnainiem eritrocītiem un ik septiņus gadus tevis paliek arvien mazāk un mazāk.

Bet vai tu baidies? Vai tu baidies? Vai tu baidies?

Arvien mazāk, arvien mazāk.

No lietuviešu valodas tulkojusi Madara Skudra

Dalies ar šo rakstu