punctum

literatūras un filozofijas žurnāls

Oksiāna

Viljams Brūers

07/06/2019

 

Viljams Brūers (William Brewer, 1989) ir amerikāņu dzejnieks no Rietumvirdžīnijas štata. Brūera dzeja publicēta American Poetry Review, The Nation, New England Review, The New Yorker, A Public Space, The Sewanee Review un citos izdevumos. 2017. gadā izdevis debijas krājumu Es pazīstu tavu sugu (I Know Your Kind), par kura manuskriptu saņēmis National Poetry Series balvu. Šobrīd viņš ir Džounsa stipendiāts Stenforda Universitātē.

Pēdējos gados ASV pārņem atkarība no opiātiem. Rietumvirdžīnijā letālo pārdozēšanas gadījumu skaits ir trīsreiz lielāks par valsts vidējo. Par godu pretsāpju līdzeklim oksikodonam Rietumvirdžīnijas pilsētiņas Oušiānas nosaukums daudzviet izskan kā Oksiāna. Brūera dzejā sastopam šo Amerikas simbolu – mazpilsētu – kā izmisuma un narkomānijas saēstu vietu; dzejoļi izskan kā elēģijas tiem cilvēkiem un vietām, ko atņēmusi atkarība.

Šī ir sestā publikācija laikmetīgās amerikāņu dzejas sērijā Nav, kur ierasties.

Atdzejotājs

 

Oksiāna, Rietumvirdžīnija

Nekas no tā nav piederējis mums: Alegenī,
   miglas žņaugtie marta rīti,
cikādes, kas uz ielas pišas līdz nāvei,

rozā rododendru galvas,
    kuras nocirpis vējš.
Mēs kāvām zemi ar alķīmiju,

vērtām strautu gultnes vīna glāzēs,
   kuras Rūzvelti lietoja galma vakariņās,
kūrām liesmas – tik karstas kā saules sapņus.

Un tapa gaisma: jūdzi
   pazemes raktuvju dzīlēs
tā staroja no mūsu pierēm

kā spārni putekļos.
   Pat dienas mēs nesaucām par skaistām.
Rudens nedēļas nogales, kad DC iebrauca

fotografēties. Sievietes zīda kleitās
   plūca mūsu ābolus, pozēja,
turēdamas mūsu bušeļu grozus

ar mums svešu maigumu.
   Sniegotās dienās uz vēderiem līdām
pa aizsalušo ezeru

klausīties, kā ledus skaita Iliādu.
   Ne Hoghilā, kurā Massey Energy
gāza izdedžus, pelēkās atliekas

starp elpām, saindēti koki
   tik melni kā deguši kauli,
kur dedzinājām mašīnas, kamēr meitenes

mums plaukstās ar mēlēm rakstīja
   mūsu miršanas datumus, – pat tagad,
lietum smacējot dūmeņu rīkles,

rūsai un drazai plūstot pa upes vēnu.
   Vai kādreiz esat redzējuši, kā pēcpusdienā
iepļaukā tik daudz saltu seju?

Tik daudz balsu kliedz: „Celies!”
   Šis ir viņpus iekāres.
Šī ir skatīšanās pa

debesu mūra spraugu.
   Kā lai to aizmirst –
pasauli bez drupām,

pasauli, ko nevar atņemt?
   Kur reiz bijusi ticība,
tagad ir sirēnas: sarkanas spuldzes, kas griežas

no durvīm uz durvīm, divdesmit četri
   vienā dienā – jauns rekords, visi ķermeņi
morgā pilni gaismas.

Kurš gan var izturēt vēl vienu nakti,
   kurā jāzog tablešu saujas
no kaimiņiem, kas sirgst ar vēzi?

Vagonu gaudas,
   būvkoka furgonus, kas aizstiepj
miljons putnu vēsturi?

Nožēlojami? Varbūt. Bet mums pieder tikai aizmirstība.
   Un, ja gribam to nocirst
vai izrakt, vai izsūtīt, lai klaigā

mūsu sirdīs – mūsu izdzīvošana
   tikai tagad ir kļuvusi svarīga.
Virs nama cīkstas purva ozolu rokas,

mucu ugunskuriem dzirkstot kā zvaigznēm ielejā.
   Dienas žokļi aizveras.
Dzirdu, kā brālis skaidro,

ka tad, kad Jona pamodās valī,
   viņš nezināja, kur atrodas.
Es nesaku, ka šis stāsts beigsies leviatānā,

bet nesaku, ka nebeigsies.
   Te nu tā nāk, iznirst no grīdas,
balss, kas man saka, ka esmu noguris

no pasaules, kas mani velk
   savā bālajā valstībā. Ja nu
kāds mani atradīs, viņš kliegs:

„Paliec ar mani!” – ķeksēdams
   no rīkles manu mēli.
Ja pamodīšos, viņš man jautās,

vai zinu, kur es atrodos.

 

Narkomānam, kurš mani apzaga

Dārgais Šā-un-tā k-gs, uz kura drēbēm ir manas asinis,
internetā rakstīts, ka drusciņa manu siekalu
tās izmazgās kā nebijušas.

Es esmu tik dāsns – atdodu sevi,
lai izdzēstu jebkādas pazīmes, ka šeit kādreiz esmu bijis.
Kas ir nežēlīgāks:

nebeidzams numura sastādīšanas signāls,
kas grauž smadzeņu receptorus,
vai pamošanās kādā alejā ar sasistu ģīmi,

zobiem sārtiem un penijsaldiem, kamēr
lietus līst tik dzidrs kā džins?
Lai kur arī tu būtu

ar savu ziemas marku maisiņu,
savu visumu, kas vārās
kādas karotes pakrūtē,

karājoties caurumā gaisā
istabas vidū,
kaut nu es spētu tev novēlēt veiksmi.

Kad labā griba pavēl, lai esmu maigs,
man ir triks: to, ko nespēju just,
iztēlojos kā vietu –

nu dunoņa manās smadzenēs
ir kļuvusi par tavas airēšanās skaņu,
kas tevi ved ja ne uz mājām, tad ceru, ka uz apžēlošanu.

 

Terminālis

Sūrst kakls, skatoties TV ekrānu līci virs lidostas bāra,
ziņās rāda avārijas dienesta mašīnas, kas sapulcējušās ap 767,
kas izbrauca no skrejceļa, ietriecās akmeņu grēdā.
Es to redzēju no sava sektora, pats pirmais mulsumā atklīdu uz šejieni,
kur nu jau divas stundas kopā ar pārējiem sēžu
plecu pie pleca, aiz mums stāv piebāztas vēl trīs rindas.
Ziemas jūkļa dabīgajā ņirbā ātrās palīdzības zibšņi izskatās rozā.
Tiem, kas atstāti ārpusē, nākas drūzmēties ap logiem,
lai nekavējoties redzētu notikumu attīstību. Dīvainā pacilātība,
kas rodas, pieredzot katastrofu. Es jūtu, kā tā pulsē gaisā,
kopīga tuvība, un cik tā reizē katru no mums dara vientuļu,
kaut neviens no mums nav vainīgs pie tā, kur atrodamies.
Kaimiņš man pasūta vēl vienu dzērienu, kuru es gribu negribēt,
kuram varētu teikt nē paldies man pietiek, jo tā arī ir,
bet es pieņemu ar prozit. Man riebjas, kā smaidu, to dzerdams.
Mēs dalījām spārniņu porciju gandrīz kā draugi.
Vīrietis, kurš tur viedtālruni, ieskatās rokaspulkstenī
pie izlidošanas saraksta, kas kvēl sarkans.
Reportieris vējjakā ieiet kadrā,
samiedz acis, lai sargātos no laikapstākļiem, piespiež pirkstu pie auss,
lai labāk dzirdētu studijā sēdošā kolēģa jautājumus.
Sarunas izplešas, aug skaļākas, lai pretotos jaunai informācijai;
nekā nezināšana patiešām liekas īpašs brīvības paveids.
Mans kaimiņš prasa: „Kāpēc sadursmes atkārtojums tik ļoti atšķiras no tā, ko redzēju?”
Iecietinātas, baltas salvetes no mērces aptraipītām mutēm kļuvušas oranžas.
Izliets šņabis ar minerālūdeni, kaulu pilni šķīvji. Kaimiņš prasa: „Saproti, ko domāju?”
Piespiežu pirkstu pie auss un prasu, vai viņš varētu atkārtot?
Kādā kanālā paralēli tiešraidei rāda kadrus,
kas ar telefoniem uzņemti terminālī,
tad ierakstu, kurā pūlis vēro sadursmi.
Kā mēs izlēcām no krēsliem. Likām rokas priekšā mutei.
Sniedzāmies pēc ierīcēm. Ļaudis šņāc pēc klusuma, meklē sevi
ekrānā. Tas, ka es neredzu, uz ko mana seja reaģēja,
liek pagātnei šķist nepilnīgai,
neatkarīgi no tā, ka pats to pieredzēju.
Lūgumi pēc galda piederumiem, subtitri.
Es saku, kad ziņās redzēju brāļa aresta foto,
es nebiju līdz galam pārliecināts, ka tas ir viņš. Bija īstais deguns. Bet seja
pārāk gaļīga. Kadrā ieplūst atledošanas šķidruma garaiņu migla.
Viņš saka: „Es vienreiz redzēju Herefordas lopiem pilnu lidmašīnu, kas devās uz Japānu,
avarējam pacelšanās brīdī Ankoridžā. Tur bēdīgi slaveni vēji.”
Sadriskāti koki un asiņains steiks.
Jutu pienākumu turpināt sarunu, un man derdzās šis atgādinājums.
Teicos reiz lasījis, ka „daiboufu” japāņu valodā ir vējš,
kas apgāž zirgus. Viņš teica: „Mēs runājam par lopiem, un es tāpat to jau esmu dzirdējis.”
Es zinu, ka viņš to nav dzirdējis.
Visur notiek mazas nodevības.
Kāds pasaka, lai uzpīpētu vienu cigareti, tev jāvelkas visu to ceļu ārā,
visu to ceļu atpakaļ.
Pūlis pie loga metas aplaudēt, vēl pirms kameras
ir fokusētas uz vaļā sprāgstošajām lidmašīnas durvīm, ar gaisu pieplūstošajiem dzeltenajiem slidkalniņiem.
Kamēr sākam gavilēt, lai pirmā pasažiere lec,
viņa jau ir uz asfalta un nāk uz mūsu pusi.

 

Atradināšanās sapnis ar spalvu un nazi

Kādā ziemas rītā pamodos un sastapu visas savas sāpes
vientuļa, balta laukakmens veidolā,
pagalmā ar spīdošu dzeni, tā galva
gailēja sarkanās spalvās, veltīgi
grebdama kaulu krāsas virsmu.
Devos pār sarmaino zāli un sniegu
ar stikla adatām zolēs, lai iedotu putnam
nazi. Vējš caur apledojušajiem zariem
kā pirksts, kas skūpsta kristāla malu.
Putns saķēra nazi savā tēraudstiprajā
knābī un sadūra manu roku,
un nekas nenotika. Bet diena,
kaut arī es nezinu, kā tieši,
pārkārtojās, katrs sniega grauds,
zobrats izplūdušā dzinējā, krita
debesīs caur mani, caur
to, kā varēja būt,
un es sapratu, ka – tāpat
kā reizēm kļūmīgi saucam sniegu par puteni,
kad tas vienkārši snieg tik mērķtiecīgi,
ka esam atsvešināti no tā brīnuma –,
ka, lai ko arī es esmu izpostījis,
esmu to izdarījis tieši tā, kā plānots.

 

Matērijas skaidrojums Oksiānā

Kroketa bārā pēdējais
no vecajiem stikla pūtējiem sēž
piedzēries, viņa smilšu pilnās plaušas
skaita laiku, saka, ka es kļūdos
par visuma likumiem.

Uguns nav matērija. Tā ir plazma.
Tā ir process – liesma un gaisma…

Kā ar balto lāsmu,
reizē enerģiju un mirdzumu,
kas dus dziļi krāsnīs,
kurās tu reiz pūti, es vaicāju.

Tā, viņš saka, tā ir tapšana 

Es vaicāju, kas no tevis ir sanācis,
piesaucu tavu vārdu,
viņš saka, ka mēs glabājam tikai tukšus vārdus.

Es viņam stāstu, kā tonakt, kad nomiri,
ieskrēju pagalmā, grūdu
mutē sniegu
un kliedzu tavu vārdu,
straumei pinoties,
kā tad, kad kalumu
rūda ķivetē,

sacietējis metāls, zvetēts
līdz savai galējai sūtībai,
varu apzvērēt, ka no mēles
nokrita kāds dzelzis…

Viņš saka, ka sirds
(asins rūpnīca) ir dzelzs,
vārdi vienmēr ir vien stikls.

 

No angļu valodas atdzejojis Edvards Kuks

Dalies ar šo rakstu