punctum

literatūras un filozofijas žurnāls

Escape from the Kingdom of the Dead

Lāsma Gaitniece

12/06/2019

 

Rīga, 1981. gads

 

Viņa bija mirusi, pavisam mirusi, kad kāda šķietami pazīstama vai vismaz agrāk jau dzirdēta balss jautāja, ko viņa tagad vēlētos. Pašu vaicātāju saskatīt nevarēja, tas atradās pārāk tālu, taču balss bija sadzirdama it labi. Mieru, Dieva dēļ, tikai mieru, – viņai gribējās kliegt tai pretī, taču sanāca čuksts. Vēl paspēsi, meit! Tici man, paspēsi!

Melburnas priekšpilsētā Koburgā bija gājusi bojā jauna sieviete. Tiesu medicīnas eksperts, veicot autopsiju, konstatēja, ka nāvi izraisījuši pārdozētie medikamenti. Nav šaubu, tas darīts ar nolūku. Suicīds. Noskaidrojot personību, atklājās, ka nelaimīgā bijusi kāda baltiešu izcelsmes emigrante, laikam latviete, kas zaļajā kontinentā ieceļojusi 1949. gadā kopā ar vecākiem un brāli. Savukārt uzzinot mirušās profesionālo nodarbošanos, tiesu medicīnas eksperta sejā parādījās tāds kā izbrīns, pat cieņas atblāzma. Civilās aviācijas pilote. Sieviete lidotāja – kaut kas neticams!

– Tu tā arī nepateici, ko tagad vēlētos, – balss šķita uzstājīga.

– Rīgu, – viņa vienaldzīgi atbildēja. – Vari pārcelt mani dzimtenē? Gribu redzēt Rīgu.

– Esi nu prātīga, – balss lietišķi atteica. – Tagad tā ir pavisam cita Rīga. Jūs visi reiz bēgāt. Tevi pavisam maziņu…

– Tātad nevar, – viņa bez emocijām atteica.

– Kāpēc ne? Var. Taču uzskati, ka esmu brīdinājis. Kā nekā 1981. gads.

– Un tad?

– Tev tomēr nepielec. Rīgā pilnas ielas cittautiešu. Sveša valoda. Ne kvadrātcentimetra bez čekista, stukača. Pamanīs tevi, un tad…

– Man vienalga. Lai pamana.

– Labi, drosminiec! Laimīgu ceļu! Ja tomēr pārdomā, dod man ziņu!

 

***

Jevgeņija Fjodorovna lasīja lekciju krievu valodā. Tas jau nekas, ka visi viņas klausītāji latviešu plūsmas studenti. Tas pavisam nekas… Taču aptuveni lekcijas vidū notika kas negaidīts – Fjodorovna netīšām ievēroja vienu nu studentēm, precīzāk, zelta ķēdīti ar mazu krustiņu viņas kaklā. Ai, kādu reakciju tas izsauca! Pasniedzēja momentā pārtrauca savu stāstījumu, sākdama lasīt pavisam citu lekciju. Turklāt darīja to ļoti emocionāli, kas robežojās ar personīgu aizskārumu. Padomju cilvēkam, jaunās dzīves cēlājam tas ir kas absolūti nepieņemams! Kas tā par tumsoņu mūsu vidū? Kā tāda vispār tikusi līdz augstskolas solam?

Jauno kurpju papēdīšiem skaļi klaudzot pret Rīgas Politehniskā institūta koridora grīdu, Valērija, asaras rīdama, izskrēja kāpņutelpā. Labi zinādama, ka institūta nelielajā tornītī, kur parasti neviena nebija pat starpbrīžos, nemaz nerunājot par lekciju laiku, varēs nomierināties, pabūt ar sevi un sakopot domas. Arī tagad tornītī nebija nevienas dzīvas dvēseles. Apsēdusies uz augstās palodzes un aizsegusi ar plaukstām seju, Valērija beidzot ļāva vaļu asarām, kuru iemesls slēpās ne tikai šodienas idiotiskajā pārpratumā ar Jevgeņiju Fjodorovnu. Tās bija izmisuša un nelaimīga cilvēka asaras. Pēkšņi meitene sajuta, ka viņas plecam kāds viegli pieskaras. „Ak Dievs, vai tiešām kāds sekoja?” – bija pirmā doma, kas pazibēja Valērijas prātā.

– Kas jūs esat? – nenoņemot rokas no sejas un pat nepaskatoties, viņa jautāja krievu valodā. – Ko jums no manis vajag?

– Kāpēc krieviski? – skanēja atbilde skaidrā latviešu valodā. Balss bija patīkama. Pārsteigtā Valērija atsedza seju un paskatījās uz traucētāju. Acis sasārtušas, vaigi no asarām vēl pavisam mitri. Viņas priekšā stāvēja garš, slaids puisis tumšiem, pagariem matiem. Jaunietim mugurā bija pelēks, augumam labi piegulošs uzvalks.

– Kāpēc krieviski? – tas bija vienīgais, ko viņa mehāniski spēja atkārtot.

– Es jums jautāju, kāpēc jūs ar mani runājat krieviski? – puisis laipnā balsī pacietīgi atkārtoja.

– Vai jūs… no čekas? – Valērija turpināja, īsti nesekodama līdzi pašas teiktajam.

– Nē. Un jūs? – puisis tikpat mierīgā balsī atjautāja. Valēriju tas tik ļoti pārsteidza, ka viņas saraudātās acis kļuva platas. Puisis, manīdams piepešo meitenes ieinteresētību, pasmaidīja un apsēdās viņai blakus uz palodzes.

– Kā jūs šeit nokļuvāt? Te, tornītī, parasti neviena nav.

– Es sekoju. No pašas auditorijas.

– Tātad?

– Tātad – jā, sekoju, bet ne pēc čekas pavēles, – viņš kļuva nopietns. – Sekoju, lai piedāvātu palīdzību. Un galu galā, lai būtu drošs, ka jums nav padomā kas neprātīgs.

Valērija sarāvās, kā zibens ķerta. Vai viņai uz pieres rakstīts, kas viņa patiesībā ir un kā nokļuvusi vietā, par kuru savā iepriekšējā dzīvē nevarēja ne sapņot. Puisis šo pārmaiņu pamanīja, tā viņu sarūgtināja.

– Nu, netici, netici! – viņš atteica ar gluži vai metālisku pieskaņu balsī. – Vai tiešām tas ir kas nenormāls – piedāvāt otram palīdzēt? Vai tiešām es izskatos pēc čekista? – pēdējos vārdus viņš gandrīz vai izkliedza.

– Nē, – Valērija čukstus atbildēja. – Nē! Tikai, Dieva dēļ, nekliedziet.

– Tā jau ir labāk, – puisis nomierinājies atbildēja. – Mans vārds ir Marats. Marats Balodis. Un saki man, lūdzu, „tu”.

– Labi, – Valērija turpināja runāt čukstus.

– Kā sauc tevi?

– Valērija. Valērija Ošs.

– Priecājos iepazīties, – viņš sniedza roku.

– Es tāpat.

– Klau, Valērij, kā tu skaties, ja mēs izietu ārā un nedaudz pastaigātos? Nekāda studēšana šodien tāpat nesanāks. Tev pavisam noteikti ne; tev tagad jānomierinās. Un arī man uz mācīšanos prāts nenesas.

– Vai manis dēļ?

– Var teikt arī tā – tevis dēļ, – Marats pasmaidīja.

– Piedod, ka tā.

– Par ko tu man atvainojies? – puisis nu jau iesmējās pilnā balsī. – Viss taču kārtībā. Tikai ieej labierīcībās un noskalo seju! Citādi ļaudis uz ielas domās, ka esam saķīvējušies un es tevi saraudināju.

Arī Valērija beidzot pasmaidīja. Vai varbūt Maratam tā tikai šķita? Viņš vēlreiz mudināja meiteni ieiet dāmu tualetē un vēsā ūdenī noskalot seju, pats apsolot gaidīt tepat.

Pēc neilga brīža Valērija bija atpakaļ. Marats, ieskatīdamies viņai dziļi acīs, konstatēja:

– Tā, nu jau tu izskaties ievērojami labāk. Kamēr notiek lekcija, pasēdēsim tepat, bet pēc tam ieiesim auditorijā pakaļ mantām.

– Ko? – Valērija atkal satraucās. – Iet atpakaļ??? Nē, neparko!

– Nu jau, nu jau! Protams, ka jāaiziet atpakaļ, jāsavāc mantas. Tu savu portfeli domā tur atstāt?

– Nē, atpakaļ es vairs nevaru iet.

– Nu, labi! – Marats nopūtās. – Tad iešu es. Pie viena paņemšu arī tavas mantas.

– Paldies, – Valērija čukstus atbildēja.

Aiz loga vēl aizvien smīlāja lietus. Laiks kā jau vēlā rudenī – vējains un vēss. Neviens cilvēks labprātīgi uz ielas neietu, taču Valērija bija gluži priecīga tikt ārā no ēkas, kurā viņa pirms pāris mirkļiem tika publiski pazemota. „Tevi brīdināja! Tevi taču brīdināja, ka var iznākt visādi,” viņa pati sev klusībā atgādināja. „Par ko tad tu tagad esi tik sašutusi?”

– Par ko tu domā, Valērij? – Marats, pievirzījies viņai mazliet tuvāk, jautāja.

– Nē, ne par ko sevišķu. Es tikai prātoju, kur mēs iesim.

– Varbūt tu nemaz negribi? Laiks arī pēc suņa…

– Ko tu runā? Protams, ka gribu! Jo ātrāk, jo labāk! Gribas tikt prom!

– Nekā nebija! Vispirms jāsagaida lekcijas beigas; es atnesīšu mantas, un tad varēs iet.

Pēc pāris minūtēm noskanēja zvans. Pagaidījis vēl aptuveni piecas minūtes, kuru laikā kursabiedri varētu būt atstājuši auditoriju, Marats piecēlās no palodzes un, vispirms nozvērinājis Valēriju, ka viņa nepazudīs, bet gan pacietīgi gaidīs, lēnā gaitā devās atpakaļ uz telpu, no kurienes bija viņai sekojis. „Savāds skuķis,” viņš pie sevis domāja. „Savāds, bet interesants.”

Kā solījusi, Valērija gaidīja. Viņa vēl aizvien sēdēja uz palodzes. Seja nu jau atguvusi savu parasto izteiksmi, arī acis vairs nebija sasārtušas.

– Tā, nu mēs varam doties, – Marats noteica, sniegdams Valērijai viņas portfeli un pierakstu kladi, kas bija palikusi uz galda. – Saliec mantas, un ejam! Ceru, ka auditorijā neko neesmu atstājis.

– Paldies! – Valērija noteica. – Tevi neviens neredzēja?

– Paklau, no kā tu baidies? Jā, redzēja, un kas par to? Mūs visu laiku kāds redz.

– Tas ir tiesa, bet vai no kursa kāds…

– Nē, no kursa neviens. Klau, mēs varētu beidzot celties un iet.

– Jā. Uz kurieni?

– Es zinu pāris vietu, kur var labi pasēdēt, nobaudīt piena kokteili. Ko saki? Piena kokteili gribēsi?

– Jā, labprāt. Sen neesmu tādu dzērusi, – un Valērija piepeši atcerējās savas iepriekšējās dzīves pusaudzes gadus, kad pēc stundām kopā ar draudzenēm Betiju un Džeinu mēdza ieskriet vietējā kafejnīcā pamieloties ar kūkām par tēta doto kabatas naudu. Hmmm, vai piena kokteiļi arī tur bija? Nē, laikam gan ne. Tikai kūkas un saldējums – dažādu veidu.

– Labi, laižam! – Marats jau kļuva mazliet nepacietīgs. – Varbūt uz Lunu?

– Uz Lunu? Kas tas ir?

– Tu laikam no mēness esi nokritusi! – puisis saņēma viņas roku, nekādi nespēdams saprast, vai Valērija tikai tēlo vai arī patiešām šo populāro kafejnīcu nezina. Nē, šķiet, ka netēlo vis.

– Ja, nezini Lunu, varbūt ejam uz Nicu? Vai Nicā esi bijusi?

Saprazdama, ka tiek pārbaudīta, Valērija nedaudz sabozās. Nu, nezināja viņa ne Lunu, ne Nicu, vispār neko nezināja. Varbūt sākt izjautāt jauno paziņu par kafejnīcām Koburgā? Diez, ko tad viņš teiktu? Nē, to nu gan ne par ko nedrīkst darīt… Viņa apklusa un palūkojās uz Maratu nedaudz samiegtām acīm. Skatienā jautās kas spītīgs.

– Nu, nebozies, nebozies, es to tāpat. Galu galā, ja nezini, tad drīz uzzināsi – kāda starpība. Es jau redzu, ka tu neesi vietējā.

– Neesmu gan.

„Ak, Marat, Marat, ja vien tu zinātu, kas esmu un no kurienes nāku, tu nolādētu to brīdi, kad izlēmi man sekot,” viņa ļāva vaļu domām. „Bet nu jau ir par vēlu. Ko gan lai dara? Izgaist? Pazust? Nē, to nu gan ne! Laikam pats Dievs man beidzot ir piespēlējis vienu īstu, dzīvu cilvēku. Cilvēku, kurš abām kājām stāv uz zemes.”

Kad viņi bija izgājuši uz ielas un nonākuši gandrīz blakus Strēlnieku piemineklim, Marats piepeši ar spēku parāva Valēriju atpakaļ. Nākamajā mirklī ļoti tuvu garām pabrauca automašīna, un, ja nebūtu puiša asās reakcijas, meitenes mētelis tiktu nošķiests ar dubļiem no augšas līdz apakšai.

– Ir nu gan dulls braucējs! – Pamanījis Valērijas apjukušo skatienu, viņš paskaidroja: – Nu, es domāju – tas vecis, kas sēdēja pie stūres.

– Paldies, Marat! – viņa klusi noteica, par spīti tam, ka paraušana aiz rokas bija diezgan sāpīga un no tās varētu palikt pat zilums.

– Nu, re, nosargāju!

– Jā, man šodien ir laimējies. Pat dubultā!

Nevēlēdamies, lai šis svešais un nenoliedzami dīvainais skuķis sāk runāt kādas sentimentālas blēņas, Marats izlēma mainīt tematu.

– Zini, kas man ienāca prātā? Kā būtu, ja mēs pēc kafejnīcas aizietu tepat, uz ķinīti? Uz dienas seansu vēl mierīgi var paspēt.

– Uz ko? – Valērija iepleta acis. – Kur?

– Uz kino. Tepat, netālu, uz veco labo Rīgu. Tu jau droši vien tur neesi bijusi, vai ne?

– Nē, – Valērija pusčukstus atbildēja, baidīdamās, ka viņas nezināšana varētu šķist pārlieku aizdomīga un mudinātu uzdot liekus, nevajadzīgus jautājumus, uz kuriem viņa tāpat nespētu atbildēt.

„Tas ir kas absolūti neticams! Vai ir kaut viena vieta, kur tas skuķis pārmaiņas pēc ir bijis? Kas viņa tāda ir, no kurienes, ka nezina pilnīgi neko?” šie jautājumi zibens ātrumā ienāca puiša prātā. Nekas, gan jau… Gan jau ilgi nespēs noturēt mēli aiz zobiem un pati visu atklās.

– Arī tur ir jauka kafejnīca, ieiesim pirms seansa, ieturēsimies, – viņš turpināja, izlikdamies pavisam mierīgs un, kā pašam šķita, meistarīgi slēpdams savu izbrīnu. – Vai varbūt tu nemaz nevēlies uz ķin… uz kino?

– Nē, kāpēc ne, tikai neesmu tur bijusi.

– Vēl jo labāk! Tad tagad būsi bijusi.

Nonākuši pie kino Rīga, abi sāka pētīt afišas. Uzmanību piesaistīja divas – tās vēstīja, ka šonedēļ kinoteātris skatītājiem piedāvā noskatīties divas pavisam jaunas Rīgas kinostudijas mākslas filmas – Birutas Veldres režisēto Tāpēc, ka esmu Aivars Līdaks un režisora Jāņa Streiča filmu Atcerēties vai aizmirst.

„Kāds savāds nosaukums,” Valērija nodomāja. „It kā tas būtu par mani – atcerēties vai aizmirst. Dilemma.”

– Njā, mums jau nav izvēles: pa dienu rāda tikai Tāpēc, ka esmu Aivars Līdaks. Sporta filma, padomā tik! Ko saki, iesim uz sporta filmu?

– Par ko tur būs?

– Kā, nu par sportu – tas ir skaidrs kā diena! – Marats jautri iesmējās.

– Labi, iesim.

Kamēr Marats pirka biļetes, Valērija netraucēti vēroja apkārtni un arī savu jauno paziņu. „Kādas greznas telpas, padomā tikai!” viņa klusībā apbrīnoja. „Viss pārējais gan pelēks – ielas, nami, pat cilvēki. Maratam pelēks uzvalks, bet par pelēcību viņu nenosauksi, pat gribot ne. Diez, kā ir ar mani? Kaut gan – nē, ja es būtu pelēcīga, pasniedzēja mani vispār nebūtu pamanījusi un nesāktu ņirgāties.”

Izstāvējis ne pārāk garo rindu un nopircis divas biļetes, Marats smaidīdams atgriezās.

– Vari priecāties! Man izdevās dabūt labas vietas.

– Es priecājos. Saki – es tev atdošu naudiņu.

– Kādu vēl naudiņu?

– Par biļeti, protams!

– Nepaliec jocīga! Es taču tevi aicinu!

– Ak, tā? Tad paldies!

„Nē, nudien ērmots skuķis,” Marats prātoja, vezdams viņu uz skatītāju zāli. „Vai tiešām var būt, ka neviens viņu nav aicinājis uz randiņu un vedis uz kino? Šaubos gan, pārāk glīta sejiņa. Bet kāpēc tad viņa tā izturas?” Viņš ieskatījās pulkstenī un saprata, ka laika līdz seansa sākumam vēl ir pietiekami, lai ieietu kafejnīcā un nopirktu solīto piena kokteili. „Diez, par to viņa man arī gribēs atdot naudu?” puisis iedomājās un klusi iesmējās. Valērija to tomēr sadzirdēja un strauji apstājās. Viņai zibens ātrumā ienāca prātā doma, ka smejas par viņu, taču Marats, meiteni draudzīgi saņemdams aiz rokas, noteica:

– Mums laika vēl pietiekami. Un es tevi solīju aizvest uz kafejnīcu. Ieiesim, varbūt laimēsies dabūt piena kokteili. Ja vien tur nebūs nenormālu rindu, mēs pat varētu paspēt kaut ko apēst. Un arī šo izmaksāju es!

– Kāpēc tu par mani smējies?

– Ko?… Nu, nē, tev tā tikai izlikās, – Marats atteica, uz mirkli apjucis. Valērija vēl aizvien stāvēja un klusēja, kas tikai pastiprināja Marata neērtības sajūtu. – Piedod, Valērij! Tas neatkārtosies, – viņš vēl piebilda, pats brīnīdamies, ka no piepeša apmulsuma gandrīz vairs nefiltrē, ko viņai saka. Nē, viņš bija gribējis teikt ko pavisam citu, bet sanāca tā jocīgi.

– Nekas.

– Labi, bet nu gan ejam, citādi nepaspēsim.

Kad viņi bija iegājuši kafejnīcā un konstatējuši, ka, par laimi, rinda pie letes ir pavisam īsa, Marats ar roku norādīja, kur meitenei apsēsties, kamēr viņš nopirks ko ēdamu un dzeramu. Piena kokteiļa, protams, vairs nebija. Pasaukt Valēriju un pajautāt, ko viņa vēlētos tā vietā, viņš kautrējās, turklāt meitene jau bija aizgājusi un apsēdusies norādītajā vietā. „Stulba situācija,” Marats nodomāja. „Nekas, būs vien jāņem kafija un kaut kas piekožams. Pīrādziņi? Labi, ņems tos pašus pīrādziņus. Cerams, ka svaigi.”

– Lūdzu, atvaino, bet nebija. Solītā kokteiļa šodien vairs nav. Stulbums.

– Tas nekas.

– Negribēju saukt, bet vai tu kafiju dzersi? Nekā cita, izņemot melno tēju, nebija.

Dzerdami kafiju un ēzdami pīrādziņus, viņi tikpat kā nesarunājās, jo katrs kavējās savās domās. Cik sen, cik neizsakāmi tālu tas laiks, kad uz Karaliskā Viktorijas aerokluba kafejnīcu mani aicināja nākamais vīrs – Bairons Hjū Lamonds. Viņš bija pavisam citāds nekā šis latvietis. Vai Bairons man kādreiz atvainojās, ja gadījās misēklis? Nē, laikam ne reizes. Un arī manas domas viņš nekad nejautāja, kur nu vēl par tādiem sīkumiem, ko es labprātāk vēlētos – kokteili vai kafiju. Bet šis man atvainojas, ka nevar nopirkt kokteili… Nevar, jo nav.

Cik tas tomēr savādi – nokļūt pilsētā, pēc kuras savulaik tik ļoti alka mani vecāki, un iepazīties ar puisi, kurš citā situācijā un pie citiem apstākļiem mierīgi varētu būt bijis Bairona vietā, ja ne tas viss… Mūsu bailes, bēgšana, mēnešiem ilgā nīkšana Eiropas bēgļu nometnēs, trīs nedēļu ceļojums pāri okeānam, pēc tam Bonegilas tranzītnometne un tikai tad kaut kas, ko varētu saukt par jaunas dzīves sākumu. Kad viss beidzot šķita nostabilizējies, kad likās – varēsim uzelpot –, sākās jauni grūtumi un pārdzīvojumi. Šoreiz ar vīrieti, kuru kļūmīgi biju izvēlējusies par savu vīru.

Ak, ja sasodītie čekisti zinātu, kas bija mans tēvs… Visus, pilnīgi visus viņa kolēģus, kuri izlēma palikt Latvijā, represēja, deportēja, aizsūtīja drošā nāvē. Par ko? Par to, ka bija patrioti, ka mīlēja dzimteni un nepieciešamības gadījumā bija gatavi to aizstāvēt ar ieročiem. Ja vien čekisti zinātu, kā meita ir atgriezusies Rīgā… Tas nu gan būtu varens joks! Kaut gan – kāds nu joks; tēvs šad tad teica, ka tie esot vēl briesmīgāki par izsalkušiem meža zvēriem. Cilvēka dzīvības cena čekistiem nulles vērtībā.

 

***

Savādā tikšanās nebija pagājusi nepamanīta. Viņus ne tikai pamanīja, bet arī vēroja, sākot jau no nepatīkamā atgadījuma ar auto pie Strēlnieku pieminekļa. Negadījums, protams, bija inscenēts. Tā nolūks – nevainīga pabaidīšana, kas neizdevās, jo Marats bija izrādījies veiklāks.

Interesi bija izsaukusi meitene. Kur tāda, pie velna, te radusies? Viņas vārda nav nevienā dokumentā. Gluži kā no mēness nokritusi. Aizdomīgi. Par otru personu – par Maratu Balodi – skaidrs pilnīgi viss, bet skuķis… Nu gan atradis, ar ko pīties. Pats sevi dzen nelaimē, vai tiešām to nesaprot?

Viņu pazīšanās ilga aptuveni mēnesi. Skaistas, kultūras pasākumiem – izstāžu, izrāžu, labu kinofilmu apmeklējumiem – piepildītas dienas, ko nomainīja maigas un kaislas naktis. Kā neprātīga Valērija tvēra katru minūti, katru visniecīgāko laimes mirkli, līdz kādā naktī, gulēdama blakus Maratam un vērodama ēnu rotaļas uz nelielās istabiņas griestiem, viņa atkal sadzirdēja balsi.

– Tavs neprāts ir fascinējošs! Tu vispār spēj arī domāt?

– Domāšana ir gudro privilēģija. Es vienkārši baudu. Izbaudu to, ko man liegusi dzīve. Padomā tik, būt mirušam nemaz nav tik slikti!

– Apklusti, Dieva dēļ! Padomā vismaz par viņu.

– Jā, tev taisnība. Marats nekad nesapratīs, ka saistījies ar… Ar parādību, ar sievieti, kuras nav.

– Ne tikai Marats vien. Arī acīgie draugi.

– Tie čekisti?

– Tie paši. Viņi ir panikā. Viņi domā, ka esi angļu spiedze. Jau rīt viņi gatavojas tevi aizturēt. Kad staigāsi pa parku, pieies no mugurpuses, uzliks tev roku uz pleca, aizvedīs līdz Volgai.. Tev tiešām to vajag? Pratināšanas stundu stundām un…

– Engelsa ielā?

– O, to vietu tu tomēr zini.

– Ir dzirdēts.

– Jā, Engelsa ielā. Kur citur?

– Ko lai es tagad daru?

– Atgriezies, Valērij! Atgriezies, pirms nav par vēlu! Saproti beidzot, ka tava izvēle bija aplama jau no paša sākuma.

– Escape from the kingdom of the dead. Tas vispār ir iespējams?

– Atgriezies, Valērij! Tūlīt pat atgriezies!

 

***

Tikpat ātri, cik uzradusies, Valērija pazuda. Nekur, pilnīgi nekur viņas vairs nebija – ne institūtā, ne uz ielas, nekur visā lielajā Rīgā. Pēc jauki pavadīta mēneša, kas aizritēja, dienu dienā esot kopā, Marats pat nebija parūpējies pajautāt viņas dzīvesvietas adresi un telefona numuru. Šķita, ka viss norit tik pašsaprotami, tik dabiski. Bet ko lai tagad dara – kur lai meklē? Ja nu ar Valēriju noticis kas nelāgs?

Marata meklējumiem nebija rezultātu. Tika apzvanītas gan slimnīcas, gan morgi. Nekā. Pagāja dienas, nedēļas, jau mēnesis apkārt. Atlika vienīgi Engelsa iela. Varbūt viņa no turienes? Nē, nekad! Bet ja nu tomēr, tad labāk to nezināt!

– Uzskati, ka viņa ir mirusi. Viņas vairs nav, – Maratam deva padomu viņa labākais draugs.

– Vienkārši aizmirsti. Gan jau drīz satiksi citu! – viņš tikpat bezbēdīgi turpināja.

Ja vien laipnais padomdevējs būtu zinājis, cik tuvu viņš ir patiesībai! Mirusi, tikai Rīgā to nezināja… Pat Valērijas sargeņģelis, tas pats, kurš viņu nespēja atrunāt no neprātīgās avantūras, bija nobijies.

Valērija bija mirusi. Atkal mirusi, taču, atšķirībā no pirmās reizes, šoreiz mirušo valstībā nokļuvusi ne pēc pašas vēlēšanās. Gluži kā toreiz, arī tagad viņa tālumā izdzirdēja balsi. To pašu, jau zināmo.

– Rīgu gribēji? Rīgu dabūji!

– Dabūju… Dabūju, – viņa nočukstēja. – Atgriezties nevar?

– Nevar.

 

Dubultu Rakstnieku nams, 2019. gada 9. marts.

Dalies ar šo rakstu