punctum

Literatūra un kultūra

Tikai nesaki mammai!

Ketlina Kaldmā

17/06/2019

 

Maija vidū Latvijā viesojās igauņu rakstniece un tulkotāja Ketlina Kaldmā (Kätlin Kaldmaa), jo izdevniecība Liels un mazs latviski izdevusi viņas grāmatu Būt sliktai meitenei ir dievīgi. Grāmata stāsta par bērnību ap 1980. gadu Igaunijas laukos padomju kolhoza ciematā. Ketlina studējusi angļu valodu un literatūru, atdzejo, raksta literatūras kritiku, ir strādājusi Igaunijas Bērnu literatūras centrā. Kopš 2010. gada viņa ir Igaunijas PEN centra prezidente un kopš 2016. gada – PEN International sekretāre. Ketlina palīdzēja atjaunot PEN nodaļu Latvijā un aktīvi darbojas vārda brīvības jomā.

Aija Cepliša

 

Kāds bija tavs impulss rakstīt grāmatu par savu bērnību?

Šī grāmata nav autobiogrāfiska, daži stāsti ir saistīti ar manu bērnību, bet citi ir pilnīgi izdomāti. Tas jau ir literatūras skaistums, ka vari paņemt drusku no patiesības, drusku izdomāt, pagriezt to visu un izmantot kā vēlies. Vari izveidot jaunus tēlus, jaunus notikumus. Visi grāmatas varoņi ir tēli, tā neesmu es, mana māsa vai brālis. Bet daži notikumi ir patiesi.

Taču līdz šai grāmatai es nonācu lēnām, es stāstīju savus bērnības stāstus meitai, kad viņa bija maza, un viņa man teica, lai es tos uzrakstu. Viņa mani mudināja to darīt vairāk nekā 10 gadu, kamēr es saņēmos uzrakstīt. Man vajadzēja iedrošinājumu.

 

Iedrošinājumu vajadzēja, jo stāsti ir personiski?

Drīzāk tāpēc, ka man šķita – tā jau bija visiem, tas nav nekas īpašs. Visiem bija tāda bērnība. Taču tā jau nav, es pati uzaugu mazā Igaunijas ciematā, kas bija pēdējais visās rajona sociālistiskajās sacensībās. Tur īsti nekas nenotika. Tas nozīmē vienu – mums bija garas un brīnišķīgas vasaras un ziemas. Daudz laika pavadījām ārā, palīdzējām vecākiem, skatījāmies televīziju. Un daudz grāmatu lasīšanas, arī vasarā. Tikmēr tiem, kas uzauga Tallinā, bija pavisam cita pieredze. Es sapratu, ka kādam mana pieredze var būt pilnīgi sveša, un tad man tā sāka šķist pietiekami vērtīga, lai par to uzrakstītu.

Un vēl man šķita, ka mums nav bērnu literatūras par padomju laikiem. Jā, ir daudz padomju laikos rakstītu grāmatu bērniem, bet tādu, kas par tiem laikiem raksta no mūsdienu skatpunkta, – maz. Un es saredzēju iespēju tādu grāmatu uzrakstīt. Par bērnību padomju laikos, bet tā, lai laiks nav centrālais aspekts. Jo Igaunijā jau ir grāmatas, kuras ļoti detalizēti koncentrējas uz padomju laika attēlojumu. Manā grāmatā centrālais aspekts ir bērni un viņu dēkas 20. gadsimta 80. gadu Igaunijā.

 

Grāmata ir domāta bērniem, taču es to izlasīju ar aizrautību, nejūtot, ka tā ir bērnu grāmata. Vai, to rakstot, tu domāji par auditoriju, kas to lasīs?

Jā, es grāmatu rakstīju bērnu auditorijai. Bet sanāca, ka tā izgāja ārpus kategorijas, un to lasa arī pieaugušie. Mani draugi to lasa, viņu bērni lasa. Interesanti, ka bērni pēc izlasīšanas prasa saviem vecākiem par viņu bērnības piedzīvojumiem. Grāmata savieno paaudzes, tas ir jauki.

Es savai meitai uzrakstīju grāmatu Laime ir izvēles jautājums (Õnn on otsuse küsimus, 2013), kad viņa pabeidza vidusskolu. Tajā apkopoju stāstus, kurus viņai gribēju pastāstīt, un domas, ko nodot, bet kurus uzklausīt viņai pietrūka pacietības. Kad tev ir septiņpadsmit gadu, tu negribi klausīties mammas pārdomās par dzīvi, tāpēc es to visu uzrakstīju grāmatā. Un arī šī grāmata savieno paaudzes.

 

Vai nebija bail, ka jaunā paaudze nesapratīs kontekstu? Tavā grāmatā bērni no rīta aiziet uz upi, atgriežas pēcpusdienā, bez vecākiem un mobiliem telefoniem.

Tieši tāpēc es to „testēju” uz savas meitas. Viņa ir dzimusi 90. gadu sākumā, pati padomju laikus nav piedzīvojusi. Tāpēc es devu viņai lasīt grāmatas materiālu, lai noskaidrotu, vai lasītājs, kas nav piedzīvojis tos laikus, sapratīs, par ko ir runa, varbūt kaut ko vajag vairāk paskaidrot, varbūt kaut kas ir pašsaprotams.

 

Rakstīt par savu bērnību varētu būt terapeitiski. Atmiņas, pārdomas, secinājumi.

Es esmu nedaudz nošķīrusi savu rakstīšanu no savas pieredzes. Ja to lasa no mūsdienu sabiedrības skatpunkta, tad grāmatā aprakstītā bērnība ir diezgan mežonīga, bērni ir paši par sevi, neviens viņus īsti nepieskata. Viņi pieskata cits citu, dara blēņas, dara bīstamas lietas. Taču toreiz tas tā vienkārši bija. Igaunijā ar to neesmu saskārusies, bet šeit, Latvijā, kad tikos ar skolēniem, viņi man jautāja, kāpēc ar grāmatas varoņiem notiek tik daudz negadījumu. Bet tie nav nekādi negadījumi! Tu vienkārši dari lietas, tu uzkāp kokā un nokrīti, tā ir daļa no procesa.

 

Un nekādā gadījumā nesaki to mammai!

Jā, jo citādi būs ziepes. Es reiz kādu stundu karājos uz mājas jumta, jo šorti bija uzķērušies uz naglas, kamēr pārējie bērni izdomāja, kā mani dabūt lejā. Līdz manam brālim palika pieci gadi, es jau trīs reizes biju viņu izglābusi no slīkšanas. Tikai pēc 30 gadiem mēs to pateicām mammai. Bet tolaik tu neko nestāstīji mammai.

Šajā grāmatā es gribēju radīt vidi, kurā vecāki nav svarīgi, kur galvenie varoņi ir bērni un viņu stāsts. Tāpēc grāmata nav terapeitiska vai ļoti personiska. Es esmu sarakstījusi citu grāmatu – par savām attiecībām ar mammu, kā bija augt kopā ar viņu. Tā bija terapeitiska, to bija arī grūti darīt, es gandrīz nomiru, to rakstot. Šo grāmatu es gribēju uzrakstīt interesantu, jautru, viegli lasāmu, tādu, kas patiktu bērniem. Un vēl gribējās, lai lasot bērni kaut nedaudz iepazīst to laiku, kurā bērnību pavadīja viņu vecāki. Lai viņi par to uzzina ne tikai no vēstures stundām, bet arī caur daiļliteratūru.

 

Kas padara grāmatu par bērnu grāmatu?

Es domāju, ka tas ir fokuss uz bērniem. Un svarīgi izvairīties no moralizējošas, didaktiskas pieejas. Lai stāsta beigās nav rosinātas pārdomas – „ko mēs no šī stāsta iemācījāmies?”. Tā tas bija vairumā bērnu grāmatu, kad es augu. Īpaši tajās, kas bija tulkotas no krievu valodas, tajās gandrīz katra nodaļa beidzās ar moralizējošiem jautājumiem vai padomu, kā būtu bijis labāk rīkoties, ko mēs no tā varam mācīties un kāpēc Ļeņins saplēsa vāzi. Es no tā neko negribu mācīties! Es gribu to izbaudīt.

 

Tu esi tulkojusi grāmatas un filmas, rakstījusi dzeju, romānus. Strādājusi kultūras laikrakstā kā redaktore. Tas viss liek šaubīties, vai maz vari iedomāties savu dzīvi bez rakstīšanas?

Nevaru! Kad man cilvēki jautā, ko es daru ikdienā, kas esmu, tad es atbildu, ka esmu grāmata. Es zinu visu par grāmatām, to izdošanu, kā rakstīt, kā iesākt, ar ko runāt, kā rediģēt, kā tulkot. Es jau no mazotnes biju liela grāmatu lasītāja, es vienmēr esmu lasījusi, rakstījusi. Skolas laikā rakstīju ne tikai savas esejas un domrakstus, bet vēl pieciem klasesbiedriem.  Pašai šķiet, ka esmu dzimusi rakstniece. Kad meita bija maza, es tikpat kā nerakstīju, bet tulkoju piecas vai sešas grāmatas gadā. Kopumā esmu iztulkojusi vairāk nekā 80 grāmatu. Tas vien apliecina, cik ļoti esmu pieķērusies valodai un grāmatām. Tagad cenšos vairāk rakstīt un mazāk tulkot.

 

Tulkotājs jau savā ziņā ir rakstnieks, kuram jāpārraksta darbs citā valodā.

Tulkotājam ir vieglāk tādā ziņā, ka viņam ir dots ceļš, viņš seko autoram pa pēdām. Pašam rakstot, viegli sanāk apmaldīties. Un man ir kārdinājums iet pa iestaigātu taciņu, nevis veidot savu ceļu. Taču tagad rakstu prozu, tāpēc tulkoju tikai dzeju, jo citādi man galvā sajūk stili.

 

Vai tas ir pašsaprotams ceļš, ka bērns, kas bērnībā daudz lasa, augstskolā studē filoloģiju, tulko, galu galā pievēršas rakstīšanai?

Dažkārt cilvēki pazūd tulkošanā. Viņi sāk tulkot un domā, ka viss ģeniālais jau ir uzrakstīts, „es tulkoju šīs brīnišķīgās grāmatas, bet tik labi nevarētu uzrakstīt”. Un šīs domas ir bīstamas, jo esmu satikusi cilvēkus, kuri ir brīnišķīgi tulkotāji un būtu talantīgi rakstnieki, taču bailes un šaubas viņus attur rakstīt. Man pašai ir tā, ka es jūtu, ja man pakausī ir stāsts. Kad sāku rakstīt, es aizveru acis, ir pilnīga tumsa, es nezinu, kā stāsts atrisināsies, kur tas mani aizvedīs. Un tā sajūta, ka tu nezini, kas tas par stāstu, ir biedējoša. Man pagāja gadi, kamēr varēju bailes pārvarēt. Tagad es vairs nebaidos, es eju iekšā un skatos, kas būs. Pat ja redzi sākumu, rakstot tu nezini, kādas būs beigas.

 

Daudziem cilvēkiem rodas idejas stāstiem, bet ne visi tās pieraksta, jo trūkst pārliecības par sevi.

Ar šo grāmatu bija tāpat. Es zināju kopainu, bet katrs stāsts nāca pa daļām. Daži stāsti ir īsi, piemēram, grāmatas pirmais stāsts par riekstiem – es jau zināju, kā gribu to uzrakstīt, taču trūka nobeiguma. Taču kopumā šī grāmata rakstījās raiti, jo sastāv no dažādiem īsiem stāstiem. Pašlaik es rakstu triloģiju, tur man galvā jātur dažādas shēmas – kurš varonis kuru pazīst, kas ar katru notiek. Liels darbs ar materiāliem, fotogrāfijām. Arī šajā darbā notikumi risinās padomju laikos, stāsta darbība beigsies 1991. gadā. Vispār grāmata Būt sliktai meitenei ir dievīgi ir triloģijas sākums – tikai daudz, daudz vienkāršāks ievads. Triloģijas pirmās grāmatas notikumi norisināsies tajā pašā ciematā, kur es uzaugu. Es šo pieeju noskatīju no kādas talantīgas rakstnieces, jo man šķita, ja autors raksta par sev ļoti labi pazīstamu vidi, man kā lasītājam tas ir jūtams, un tad ir vieglāk noticēt stāsta sižetam. Taču tas nebūs tik personisks kā šī bērnu grāmata. Galvenajam varonim ir septiņi gadi, taču grāmata rakstīta pieaugušajiem. Tur būs daudz smagu tēmu. Taču, rakstot caur septiņgadīga bērna acīm, ir iespēja smagajām tēmām pievērsties naivi.

 

Vai tu pati lasi bērnu grāmatas?

Jā, es daudz lasu bērnu grāmatas. Citi saka, ka ir suņu vai kaķu cilvēki, tādā gadījumā es esmu bērnu cilvēks, jo man ļoti patīk bērni. Man īpaši patīk bilžu grāmatas, jo tās var lasīt dažādās valodās. Un reizē tas ir kulturāls ceļojums, jo bērnu grāmatas bieži ir saistītas ar konkrētās valsts kultūru, ar stāstiem, kas saprotami tajā vietā. Un bērnu grāmatas nav pretenciozas. Pieaugušo grāmatas ļoti bieži mēdz būt pretenciozas. Sāku lasīt un saprotu, ka es tālāk nelasīšu, jo man tas neko nedod. Es saprotu, ka autors gribējis kaut ko pateikt, ka viņš ir gudrs, bet tas arī viss. Savukārt bērnu grāmatas nevar būt bez stāsta, tur ir jābūt sižetam. Bērni netēlos, ka viņiem patika, viņi ir patiesāki savā vērtējumā.

Runājot par bērnu literatūru, esmu novērojusi liekulību no skolotāju un vecāku puses. Igaunijā aptuveni 60% bērnu aug šķirtās ģimenēs, mums ir daudz vientuļo mammu, daudz šķirtu vecāku. Taču absurds ir tajā, ka bērnu grāmatās nedrīkst parādīties vientuļā māte. Manā iepriekšējā bērnu grāmatā ir mamma ar meitu. Sabiedrība šokēta, prasa, kur ir meitenes tēvs? Un tāpēc dažas skolotājas ieteica bērniem nelasīt šo grāmatu. Taču bērniem grāmata patika tieši tāpēc, ka daudziem ir šāda pieredze. Līdzīgi ir ar citas rases bērniem, bērniem ar invaliditāti, viņi Igaunijā ir, bet bērnu grāmatās par viņiem neraksta.

 

Tu pieskaries sociālām tēmām. Pamanīju, ka tavs vārds tiek saistīts ar feminismu.

Pat ar radikālo feminismu. Es uzrakstīju grāmatu Islandē nav tauriņu (Islandil ei ole liblikaid, 2013), kas ir stāsts par vienu ģimeni vairākās paaudzēs. Es to uzrakstīju no sievietes skatpunkta – vīrieši ir jūrā, viņu nav vai viņi mentāli nav piesaistīti notikumiem, jo nedaudz jukuši prātā. Un sievietes ar visu tiek galā pašas. Un tāpēc, ka sievietes bija galvenās stāsta varones, es tiku nosaukta par radikālo feministi. Laikam nedrīkst rakstīt grāmatu, kurā galvenās varones ir sievietes. (Smejas.)  Bet esmu lepna par to, ka esmu feministe. Igaunijā ir daudz sieviešu, kuras noliegs, ka ir feministes, jo domā, ka feminisms ir vīriešu nīšana. Taču es nevienu neienīstu, cenšos panākt līdztiesību. Dažkārt prasu draudzenēm – vai tu gāji skolā? Vai studēji augstskolā? Vai piedalies vēlēšanās? Redzi, tu tik daudz saņem no tā, par ko kādreiz feministes ir iestājušās.

No šī gada Igaunijā darbojas arī VIDA (VIDA: Women in Literary Arts) organizācija, kas seko līdzi dzimumu līdztiesībai un sieviešu tiesībām. Arī sieviešu reprezentācijai medijos. Iestājas par vienādām iespējām, piemēram, literatūras balvu sadalījumā. Latvijā ir citādi, jums ir daudz lielisku prozas rakstnieču sieviešu. Es jau kopš 90. gadiem ar baltu skaudību esmu uz to noskatījusies. Igaunijā sieviete drīzāk var rakstīt grāmatas bērniem, jo tā īsti jau nav nopietnā literatūra. Vēl sievietes var būt dzejnieces, tulkotājas, bet prozas rakstīšana ir domāta vīriešiem. Ja sieviete raksta prozu, ir jūtama pretestība – ai, ai, ai, kur tu lien! Tas nav tavs lauciņš. Mēs apkopojām statistiku – no 1991. līdz 2018. gadam no visām literatūras balvām, kas tajos gados pasniegtas, tikai 26% saņēma sievietes. Vienlaikus sievietes saraksta  40% no visas jaunradītās literatūras. Un no 2000. gada tas pat ir samazinājies, pēdējos gados tie ir 22%. Man liels prieks, ka Latvijā situācija ir labāka.

 

Tu esi Igaunijas PEN centra prezidente un PEN International sekretāre. Pastāsti par savu motivāciju iesaistīties šajā organizācijā.

PEN ir pasaulē lielākā rakstnieku organizācija, tai ir pārstāvniecība vairāk nekā 100 valstīs. 150 centri pasaulē, dažās valstīs pat vairāki. PEN Latvijā un Igaunijā darbojās jau iepriekš, padomju laikos, vienkārši centri bija ārpusē, piemēram, Igaunijas PEN – Kanādā. 90. gados PEN atgriezās Igaunijā, taču nekas īsti nenotika. Un 2010. gadā tas atdzima, pateicoties somu kolēģiem. Un pagājušajā gadā mēs palīdzējām PEN atdzimt Latvijā.

PEN darbība sākās Londonā 1921. gadā, lai apvienotu rakstniekus. Abreviatūra PEN sākotnēji nozīmēja Poets, Essayists, Novelists. Organizācija 30. gados pievērsās arī vārda brīvības jautājumam uzplaukušā nacisma dēļ. Arī mūsdienās ir daudz darba saistībā ar vārda un izteiksmes brīvību. Pirms pieciem gadiem neviens neiedomājās, ka būs tik daudz darba šajā sfērā ASV, bet par prezidentu ievēlēja Donaldu Trampu, un viss mainījās. Arī Igaunijā mums ir gandrīz vai trampveidīga valdība, varēsim šiem jautājumiem drīz pievērsties arī Igaunijā.

 

Pirmā Latvijas PEN balva tika pasniegta Žaņa Lipkes memoriāla direktorei Lolitai Tomsonei par nozīmīgu veikumu vārda brīvības veicināšanā, cenzūras ierobežošanā un diskriminēto grupu atbalstīšanā.

Ļoti labi, ka pirmā balva pasniegta Lolitai Tomsonei par sociālo aktīvismu. Tas skaidri parāda, ka, ja gribi iestāties par savām vērtībām, tad dari to. Uzmanība un balva sociālam aktīvismam ir ļoti nepieciešama. PEN nav zaudējis savu nozīmību, notikumi ASV un Eiropā, Krievijā tikai norāda, ka tas vēl joprojām ir vajadzīgs. Vārda un izteiksmes brīvība var tikt apdraudēta.

Dalies ar šo rakstu