punctum

literatūras un filozofijas žurnāls

Lasītāja saruna ar…

Zanda Gūtmane

25/06/2019

 

Par Gundegas Repšes eseju grāmatu Skiču burtnīca. Simts (Dienas Grāmata, 2019)

 

Gundegas Repšes jaunākā grāmata Skiču burtnīca. Simts iekļaujas dokumentālās literatūras laukā – to var saistīt ar esejistikas, literārās žurnālistikas, dienasgrāmatas jēdzieniem. Pati rakstniece lietojusi dokumentālās esejistikas apzīmējumu, kas visai precīzi izsaka Skiču burtnīcas būtību un nozīmi. Lai kādu apzīmējumu mēs izvēlētos, skaidrs ir viens – šāda veida tekstus jau vairākus gadu simteņus sabiedrība gaida un arī sagaida no rakstniekiem autoritātēm, no radošiem cilvēkiem, kuriem ir, ko teikt, un kuri spēj savu sakāmo izklāstīt plašā vispārinājumā. Dokumentālas ievirzes literāri pārspriedumi par laikmeta aktuālajām norisēm, mākslas estētikas, kultūras un politiskās dzīves attīstības procesiem veic savdabīgas kopsavilcēja funkcijas un kļūst par nozīmīgu konkrētā perioda domāšanas, pasaules izpratnes un uztveres liecību. Tautai nozīmīga rakstnieka piedāvājumā dokumentālā esejistiska (ja pieņemam šo apzīmējumu) parasti nedzīvo tikai viendienītes īso mūžu – tās skanējums un nozīme sniedzas tālu aiz konkrētā laika, jo ir pateicīgs izziņas avots nākamo laiku pētnieku un analizētāju rokās. Vai atceramies Raini un Kārli Skalbi, vai iedziļināmies nesenas pagātnes un tagadnes kaimiņzemju rakstniecībā, izceļot Toma Venclovas un Jāna Kaplinska personisko domu literārās izpausmes, allaž ieraudzīsim dokumentālās esejistikas nozīmīgumu un „laikmeta zīmes” potenciālu.

Grāmata, kura atklāj rakstnieka autoritātes personisko izpratni par savu laiku un ietver tā vērtējumu, savā pamatbūtībā aicina uz dialogu. Pretējā gadījumā (proti, ja autors nebūtu vēlējies dialogu) šāda veida grāmata nemaz netiktu nodota atklātībai. Tātad – autoram ir, ko teikt, un viņš grib šajā sarunā iesaistīt arī lasītāju. Gundegas Repšes grāmatas sarunbiedrs Latvijas simtgades laikā, visticamāk, būs kāds, kuram šī saruna solīsies būt saistoša un interesanta, – kāds, kurš pietiekami daudz lasa latviešu literatūru vai pats raksta, kurš klausās mūziku un skatās jaunākās teātra izrādes un filmas, dodas uz Dziesmu svētkiem vai svin tos sevī un kopumā jūtas iesaistīts Latvijas kultūras un politiskajā dzīvē. Šis lasītājs noteikti būs cilvēks, kuram rūp, kas notiek latviskajā kultūrvidē – gan simtgades, gan visos citos laikos. Jādomā, ka viņš, pateicoties savai ieinteresētībai, vēl nav pilnībā pārvērties par manipulējamu bezdomu būtni un nav pārdevis dvēseli globālajā tirgū. Šis ieinteresētais lasītājs, visticamāk, pārstāv Latvijas sabiedrības mazākumu – viņš ir klātesošs, joprojām lasa, viņam ir svarīgs kāda rakstnieka viedoklis. Kāda saruna viņu sagaida? Un kāda varētu būt refleksija pēc šīs sarunas?

Gundegas Repšes Skiču burtnīcas ierosinātā saruna, kā jau cerēts, ir dzirksteļojoša un svaigi asredzīga. Tā skar visu, kas bijis rakstnieces uzmanības lokā simtgades laikā, un lasītājs, kurš šo gadu nav nogulējis gluži dīkā, atpazīs daudzus no rakstnieces piesauktajiem notikumiem – būs lasījis romānu sērijas Mēs. Latvija, XX gadsimts romānus, redzējis filmu par Kurtu Fridrihsonu, apmeklējis Dziesmu svētku pasākumus un dažādus simtgades koncertus, zinās par Baltijas Asamblejas prēmiju. Ja vēl viņš nedaudz pasauli ārpus savas dzimtās zemes redzējis, varēs domāt par savu un rakstnieces viedokļu sakritību vai atšķirībām Spānijas, Francijas, Sibīrijas vai citas vietas vērojumā. Literārās skices piedāvā skaidri asus redzējumus, skaudras apjautas, trāpīgi ironiskus, pat sarkastiskus spriedumus par sabiedrību, literatūru, valsti, citu zemju pieredzi. Tāpat kā skices mākslā, arī šīs literārās skices iekļauj turpmākās attīstības potenciālu gan pašas rakstnieces domas, gan autores un lasītāja sarunas perspektīvā. Par katru no Gundegas Repšes ieskicētajiem vērojumu un pārspriedumu zibšņiem iespējams izvērst veselu diskusiju lavīnu, pieteiktajam viedoklim gan piekrītot, gan tam oponējot, meklējot argumentus un pretsvarus. Dialogs ar rakstnieci, tekstā aizsācies, solās būt nerimtīgs vēl ilgi pēc lasīšanas. Tas, protams, liecina par rakstnieces jau labi zināmo spēju uzrunāt lasītāju ar savu tiešumu, nelaipošanu, bezkompromisa attieksmi, kā arī vēlreiz apliecina to, ka rakstnieka misijas daļa ir skaidrs un atklāts sava viedokļa paudums, un arī latviskajā kultūrvidē tas joprojām ir ļoti vajadzīgs.

Skiču burtnīcas ierosinātais lasītāja iekšējais dialogs ar rakstnieci izskatās neizbēgams. Cits jautājums ir šī dialoga publiskošana un atklātas refleksijas iespējamība. Vai sarunas partneris, kurš, kā sākumā minēju, ir ieinteresēts rakstnieces domu uztvērējs, grāmatas vienlaidu lasījumā nav sajuties kā norāts bērns, kuram vajadzētu apkaunēties par it visu, ko viņš varētu domāt, teikt vai darīt? Vai lasītājs, kurš nolemtu publiski risināt savu dialogu ar rakstnieci, nebūtu uzskatāms par pārgalvīgu un neapdomīgu nelgu, kas nezina, ko dara, bet, kad, par spīti šai neapdomai, to tomēr dara, tad patvaļīgi liek galvu cilpā? Ņemot vērā Skiču burtnīcas intonāciju, ir pavisam skaidrs, ka remdena un bezpersoniska reakcija būtu nožēlojama, necienīga, iztapīga un nevajadzīga. „Kā sauc, tā atskan” – zinām šo seno un patieso parunu. Šajā gadījumā jāatskan tā, kā saukts, – tikpat tieši, godīgi un asi, tikpat mīlot un paģērot, novērtējot un tiesājot. Tomēr šim lasītājam, kurš varētu būt potenciāli apveltīts ar emocionālās inteliģences druskām, rastos pašsaprotams jautājums – kas gan tu tāds esi, ka atskanēsi tā, kā saukts? Vai tu no zemes citas puslodes? Un ko gan tu tādu būtu sasniedzis, ka vari atļauties tā atskanēt? No teksta vāliem vien veļas neizbrienami pašapsūdzības un paššaustīšanas mākoņi, veļas uz tevi, tieši uz tevi, lai kas tu arī būtu un ko darītu, galvā skandējot: mana vaina, mana vaina, mana vislielākā vaina. Pat tad, ja tu nejūties kā īsta globālā tirgus haizivs un nerādi varas „tukšuma klabošos zobus” (123. lpp.), tu varētu uz sevi attiecināt vismaz kaut ko tik apkaunojošu kā „inteliģences pamatstraumes nostalģiskās un traģikomiskās alkas” (97. lpp.). Vai arī, ja esi Gundegas Repšes amata brālis, tu varētu būt noziedzies kā rakstnieks, kas ar savu „autobiogrāfiskumu jāj uz vēstures viļņa” (111  lpp.), vai – vēl trakāk – tu esi dzejnieks ar doktora grādu, kas taču pielīdzināms nekam citam kā purvam (15. lpp.), ar ko neviens īsts dzejnieks nevarētu iedomāties lepoties. Vai varbūt tu esi pētnieks – kādas izcilības „personiskās dzīves aizrautīgais interprets”, kurš beigās ņems galu, izbalodams „savas niecības tuvplānos” (65. lpp.). Vai arī neesi neviens no šiem – tikai parasts lasītājs, kurš lasa latviešu literatūru, bet neprotas, nelga, turēt muti – gatavs „uzbraukt” un „iepurkšķēties” par „latviešu literatūras minoru, žēlabainību un upurīša grūtdienīša litānijām” (52. lpp.). Vismaz kāda (patiesību sakot – gan jau vairākas) no šīm lomām būs attiecināma uz tevi, mīļais Skiču burtnīcas sarunas partneri. Un šis nesaudzīgais sarkasms nerada pārliecību, ka tu vispār būtu tiesīgs runāt, jo kaut kas jau ar tevi pavisam noteikti nav kārtībā. Tu, vieglprātīgais lasītāj un, vēl jo vairāk, trakais aprakstniek, kas savu taukumu uzēdis, no citu darba barodamies, ar tik tipiski latvisko aizbildniecisko intonāciju (163. lpp.) līdz šim nebiji zinājis, „kas ir latviešu literatūra un kādai tai jābūt” (168. lpp.). Tu biji cerējis, ka literatūrai vajag lasītāju un lasītājam vajag sarunu, jo tāds nu reiz ir katra darba rezultāts – viens rada, otrs vētī –, vai tā būtu svētku torte, jaunas kurpes, koncerts vai grāmata. Pirmais grib dot un otrais grib saņemt, abiem vajag vienam otru, un no abu priekšstatiem par došanu-ņemšanu-atpakaļ došanu atkarīgs, kāda būs savstarpējā saskarsme. Ja gardum gardu, sātīgu un vircotu virumu tās baudītājam pamet ar saucienu „tad nu lai plucina, knābā un vētī” (168. lpp.), laikam gardums tomēr sprūdīs kaklā un baudas nebūs. Un tā nu labticīgais Gundegas Repšes sarunas partneris stāv klusu, ar sātīgo virumu, kaklā iesprūdušu. Vispār jau viņam gribējās teikt, ka dāvinājums varētu būt gards un barojošs, ka viņš tik daudz kam piekrīt, ka jūtas pateicīgs par smalkajām un precīzajām detaļām un vērojumiem – gan par Spāniju un Franciju, gan par Dziesmu svētku notikumiem, gan par Raiņa Lauztajām priedēm un trāpīgo romānu sērijas Mēs. Latvija, XX gadsimts romānu raksturojumu, par rakstnieces mammas izsūtījuma stāsta ieaudumu tekstā, kam te vieta un nozīme. Galu galā par visu to, ko rakstniece dara un dod latviešu literatūras lasītājam, – romānu sēriju, kurā „izdevās mobilizēties caur daudzveidību, ne ideoloģisko vektoru” (157. lpp.), Kurta Fridrihsona klātbūtni, jauniem projektiem, literatūras pamatjēgas apzinājumu un patiesības meklējumiem. Par to, ka uzrakstītais ir talantīgas rokas vadīts un vērīga skatiena vētīts, par to, ka brandisku ideālu rosināts.

Iespējams, ka apdomīgais lasītājs pateiks šo paldies un norīs rūgtumu, bet neapdomīgais rakstnieces godīgumam liks pretim savējo, jo patiesībā jau Skiču burtnīcas lasītāja un rakstnieces skata vektors lāgiem pat varētu sakrist, izpratne par sarunu gan, iespējams, katram atšķirīga.

Atceroties Gundegas Repšes izteikumus par okupācijas un deportāciju pieredzi Latvijā, kas pārradīta viņas romānā Bogene, nāk prātā rakstnieces ierosinātais pavisam vienkāršais, bet ne tik bieži aktualizētais jautājums – kāpēc gan cilvēki nepretojās izvešanai un citām represijām, kāpēc neizrādīja savu attieksmi? Tā ir autores organiska izjūta, ka cilvēks vardarbības priekšā izrāda pretestību: „Jo man liekas, ka cilvēks un pretošanās – starp tām ir vienlīdzības zīme. Tu esi cilvēks tik ilgi, kamēr ar tevi nevar izrīkoties neviens un nekādos apstākļos.”1 Tas pats ar sarunu – ja sarunājamies, esam partneri, ja cīnāmies – tad cīnāmies. Par ko gan, ja domājam līdzīgi?

  1. Skutelis A. Saruna par radīšanas brīnumu. Pieejams: http://www.punctummagazine.lv/2016/05/25/saruna-par-radisanas-brinumu/  (atpakaļ uz rakstu)

Dalies ar šo rakstu