punctum

literatūras un filozofijas žurnāls

Lietas, kuras es neizsviedu

Marčins Viha

18/07/2019

 

Marčins Viha (Marcin Wicha) ir poļu rakstnieks, esejists un bērnu grāmatu autors. Par 2017. gadā iznākušo grāmatu Lietas, kuras es neizsviedu (Rzeczy, których nie wyrzuciłem) viņš pērngad saņēma divas no prestižākajām balvām Polijā: Nīkes balvu un Vitolda Gombroviča balvu. Šīgada maijā Marčins Viha uzstājās Punctum festivāla noslēguma pasākumā Šai stundā pieaugušie nevar būt laimīgi, kopā ar tulkotāju Ingmāru Balodi nolasot dažas esejas no šīs pašas grāmatas. Tagad tās piedāvājam arī lasītājiem

 

Ievads

 

Šis ir stāsts par lietām. Un vēl par pļāpāšanu. Jeb – par vārdiem un priekšmetiem. Šī ir arī grāmata par manu māti, un tāpēc tā nebūs pārlieku jautra.

Agrāk es domāju, ka mēs atceramies cilvēkus, kamēr spējam viņus aprakstīt. Tagad es uzskatu, ka ir otrādi: viņi ir ar mums kopā, kamēr vien mēs neprotam to izdarīt.

Tikai mirušie var mums piederēt, reducēti līdz kādai bildītei vai pārītim teikumu. Fona tēli. Tagad jau zināms – viņi bijuši šādi, tādi vai vēl kaut kādi. Tagad mēs varam tikt galā ar visu to jucekli. Nolīdzināt nekonsekvences. Pielikt punktu. Uzšņāpt atzinumu.

Bet es vēl neatceros visu. Es vēl pagaidām nevaru viņus aprakstīt, viņi ir vēl mazlietiņ dzīvi.

Pirms četrdesmit gadiem – nesaprotu, kāpēc tieši tā saruna ierakstījusies manā atmiņā, – es sūdzējos par kādu izglītojošu raidījumu, kas skanēja Polijas radio, un mana māte sacīja: „Dzīvē nav visu iespējams pārvērst smieklīgos pastāstiņos.” Es jau sapratu, ka tā ir, kā viņa saka. Un tomēr – es mēģināju.

Grāmatā par dizainu es rakstīju, ka mūsmājās žurnālam Es un Tu trūka lappušu ar ēdienu receptēm. Šajā reizē uzrakstīšu, kā es tās atradu.

 

Mantojuma ietvaros

 

Viņa nerunāja par nāvi. Tikai vienreiz. Aptuvens žests ar roku, pamājot uz plauktu pusi.

– Ko tu ar to visu iesāksi?

„Tas viss” bija viena no Ikea nopērkamajām plauktu sistēmām. Metāla statīvs, savienojumi, plauktu dēlīši, papīrs, putekļi, ar piespraudēm piestiprināti bērnu zīmējumi. Kā arī pastkartes, suvenīri, krunkaini kastaņu vīriņi un pērngada kļavlapu pušķi. Man kaut kā vajadzēja reaģēt.

– Atceries Mariušu no mūsu skolas?

– Ļoti jauks, jā, – viņa atburkšķēja, laikam atminējusies, ka man viņš nepatika.

– Pirms pāris gadiem mēs ar Martu bijām pie viņa sievasmātes, vajadzēja kaut ko viņai nogādāt, kaut ko no bērnu lietām, šūpulīti vai ko tādu.

– Cik viņam bērnu?

– Nezinu, bet tā sievasmāte nevarēja vien beigt viņu lielīt. Teica, ka viņai esot tecējis jumts un Mariušs samaksājis par jaunu, no bitumena dakstiņiem, ļoti dārgu, un teicis: „Par naudu, māmiņ, neuztraucieties, viss paliek mantojuma ietvaros.”

– Un kā viņam klājas?

– Nezinu, strādā kancelejā. Neraizējies par mantojuma ietvariem. Vēl ir laiks.

Taču laika nebija.

 

Mana mamma dievināja iepirkšanos. Laimīgākajos dzīves gados viņa katru dienu pēcpusdienā devās staigāt pa bodēm. „Ejam uz pilsētu,” viņa tad noteica.

Viņi abi ar tēvu pirka visādus sīkumus. Tējkanniņas. Kabatas nazīšus. Lampas. Mehāniskos zīmuļus. Kabatas baterijas. Piepūšamos ceļojuma spilvenus, ietilpīgus kosmētikas makus un visādas asprātīgas ietaises, kas var noderēt ceļojumos. Tas bija savādi, jo viņi nekur nemēdza doties.

Viņi spēja ceļot cauri pusei pilsētas, lai atrastu iecienīto tējas marku vai jaunu Mārtina Eimisa romānu.

Viņiem bija savas mīļākās grāmatnīcas. Iecienītākās apavu, atslēgu darbnīcas. Viņi iepazinās ar dažādiem – bet vienmēr ārkārtīgi, ārkārtīgi jaukiem – cilvēkiem. Ar kundzi no antikvariāta. Ar kabatas nazīšu pārdevēju. Ar kungu, kurš tirgo stores. Ar to pāri, pie kuriem var nopirkt lapsang souchong tēju.

Ar katru guvumu saistījās noteikts rituāls. Viņi ievēroja kādu īpašu eksemplāru – lietotu lampu veikalā, kur saimniekoja Lampu kungs, ļoti simpātisks pilsonis, lietojot mana tēva dzirkstošo epitetu.

Viņi apskatīja vēlamo pirkumu. Noskaidroja cenu. Nonāca pie slēdziena, ka nevar to atļauties. Atgriezās mājās. Cieta. Nopūtās, grozīja galvas. Nosolījās sev, ka, tiklīdz tiks pie naudas, kam nupat jau vajadzētu notikt, viņi noteikti ņems un…

Turpmākajās pāris dienās viņi runāja par to nepieejamo lampu. Prātoja, kur tai būtu labākā vieta. Atgādināja viens otram, ka tā ir par dārgu. Lampa jau dzīvoja ar viņiem kopā. Tā bija kļuvusi par daļu no saimniecības.

Tēvs stāstīja par tās visneparastākajām īpašībām. Uz salvetes skicēja, kā tā izskatījās (viņam bija teicama redzes atmiņa), norādīdams uz atsevišķu risinājumu oriģinalitāti. Uzsvēra, ka vadam ir austā izolācija, vēl gandrīz pavisam vesela. Slavēja bakelīta slēdzīti (es jau redzēju, kā viņš to skrūvē vaļā ar vienu no saviem skrūvgriežiem).

Reizēm viņi brauca to apciemot. Paskatīties. Man ir aizdomas, ka viņiem ne reizes neienāca prātā kaulēties par cenu. Beigu beigās viņi to nopirka.

Viņi bija ideāli klienti. Labvēlīgi. Laipni apvaicājās par jauno preču klāstu. Reiz kādā tirdzniecības centrā tēvu ķēra trieka pēc tam, kad viņš bija nogaršojis zaļo Frugo dzērienu. Mēs vēl paspējām par to pajokot. Pat ātrās palīdzības ārsts atzina, ka tas ir drusku smieklīgi

 

Palikusi vien sīka tērcīte. Televizora pults. Zāļu kārbiņa. Vemjamā bļoda.

Lietas, kam neviens nepieskaras, nosūbē. Upes meandri, palieņu pļavas, dumbrājs.

Atvilktnes, kas pilnas ar vecu telefonu lādētājiem, salūzušām rakstāmspalvām, veikalu vizītkartēm. Vecas avīzes. Saplīsis termometrs. Ķiploku spiede, rīve un tas, nu, kā to sauca, smējāmies par to vārdu, tik daudz reižu tas atkārtojās receptēs, koka lāpstiņa, nu, mente. Mente.

Un tās mantas jau zināja. Juta, ka drīz tiks pārvietotas. Pārliktas nepareizajās vietās. Nepazīstamu roku aiztiktas. Tās pārklāsies putekļiem. Saplīsīs. Plaisās. Lūzīs zem sveša pieskāriena.

Drīz neviens vairs neatcerēsies, kas nopirkts ungāru biedrībā. Kas dē-esā. Kas iekš Cepelia. Kas antikvariātos, prosperity laikos. Pēc tam vēl trīs gadus nāca firmas apsveikumi trijās valodās, allaž ar kāda apzeltīta sīkuma bildi virsū. Pēc tam vairs nenāca. Varbūt bodes īpašnieks zaudēja cerību, ka viņi vēl ko nopirks. Varbūt aizvēra pašu veikalu.

Neviens vairs neatcerēsies. Neviens vairs nepateiks, ka vajadzētu salīmēt to kafijas tasīti. Nomainīt vadu (kur tādus var dabūt?). Rīves, mikseri un sietiņi pārvērtīsies izmetamās drazās. Paliks mantojuma ietvaros.

Taču mantas tik viegli nepadevās. Tās grasījās pretoties. Mana māte gatavojās cīņai.

– Ko tu ar to visu iesāksi?

Daudzi uzdod šo jautājumu. Mēs nepazudīsim bez pēdām. Bet, ja arī pazudīsim, tad paliks mūsu mantas, putekļiem klātas barikādes.

 

Akmeņi

 

Smags, brūngans, gandrīz melns, pēc formas atgādina pamatīgu veļas ziepju gabalu. Katrā mājsaimniecībā bija tāds priekšmets: vasarā tas, uzlikts uz vāka, iespieda dziļāk toverī gurķīšus ar dillēm un ķiplokiem. Manas mātes akmens.

Tēva akmeņi bija nelietderīgi. Viņam jo īpaši patika oļi. Ar gaišām, mazliet reljefām dzīsliņām. Vai sārti un poraini. Vai balti. Vai tumšpelēki.

Viņš neinteresējās par ģeoloģiju. Tēvs spēja atšķirt kramu, granītu, kaļķakmeni ar ieaugušiem gliemežvākiem. Smilšakmens – plāksnēm, marmors – apmalēm, šķembas – celiņiem. Viņš tomēr piederēja pie tiem ļaudīm, kuri skatās, kur kāju liek. Viņš nespēja vienaldzīgi paiet garām ideālai formai. Pie jūras viņš lasīja stikliņus un pacēla porcelāna lauskas. Neatteicās arī no izskalotām ķieģeļa atlūzām. Tāds ķieģeļa gabaliņš jau ir cilvēka un dabas kopdarbs. Viņam tas patika.

Viņš tos stiepa kabatās. Veda mājās no atvaļinājumiem, bet pēc tam, nezinādams, ko ar tiem iesākt, sabēra puķu podos. Mūsu mājās katram nabaga kaktusam nācās augt cauri mazītiņiem kaķupauriem. Tādējādi, tikai mazākā mērogā, dalot likteni ar pilsētas kokiem.

Viņi par to nestrīdējās. Viņi vispār reti kad strīdējās. Viņi bija kā divi pretnostatīti spēki. Tektoniskās plāksnes, kas spiežas viena pret otru. Māte sūdzējās. Tēvs izteica pretenzijas. Katrs parādīja savu nostāju un abi turpināja būt līdzsvarā. Reizēm tikai mazliet lavas un pelnu.

Kad tēvs nomira, māte aizvien turpināja rūpēties par saviem augiem. Viņa pirka puķēm mēslojumu un izsmidzināmo līdzekli pret laputīm. Ja bija kaut kur jāizbrauc, viņa pievienoja sistēmu ar keramisko noteci, lai ūdens augsnē iepilētu pili pa pilei. Bet ūdens ar grūtībām vispār spēja izlauzties līdz sakņu kamolam, jo iekrātos kaķupaurus jau māte nebija izmetusi.

Reizēm viņa izvēlējās kādu īpaši skaistu akmeni un aiznesa tēvam uz kapiem. Pēc laiciņa viņa tomēr aizpildīja tukšās vietas ar jauniem atradumiem. Ja pēc tēva nāves ģerānijas un kopernīcijas bija cerējušas uz to, ka režīms kļūs maigāks, viņas noteikti piedzīvoja baisu vilšanos.

 

Teorētiski

 

Kādu dienu piektajā klasē es teju vai iesitu vārtus. Tas ir garāks stāsts, un to nav vērts stāstīt. Katrā ziņā es nekad nebiju bijis vārtu iesišanai tuvāk nekā tajā fizkultūras stundā.

Es nonācu soda laukumā. Ieraudzīju lepnumu vārtsarga sejā. Spēru bumbu – bikli, teju vai jautājoši. Bet tā negaidīti bija ar mani vienisprātis un devās uz vārtiem, un – šeit es gribētu kaut ko piebilst, papildināt, pierakstīt, izstiept gan to teikumu, gan mirkli. Bet ne. Bumba pagriezās, atsitās pret vārtu stabu un aizripoja zālē. Viss atgriezās parastajā stāvoklī.

Aizgāju mājās. Pildīju kaut kādus mājasdarbus. Radio skanēja Trešās programmas Filharmonija. Gaidīju, līdz atskanēs soļi, slēdzenes (tādas kā bagātību lādēm) čirkstieni un būkšķīgā iepirkumu somas atsišanās pret durvīm. Steidzos palīdzēt un jau turpat uz sliekšņa vēstīt par savu veiksmi.

Tajā mirklī gan es kļūdījos. Uzvedos kā mūsdienu avīze vai ziņu portāls. Pārspīlēju ar virsrakstu. Aiz slinkuma. Neatradu labāku veidu, kā paust savas triumfa jūtas.

– Es iesitu vārtus.

– Vārtus? – mamma nopriecājās.

– Teorētiskus vārtus, – es precizēju.

Nu, un kāpēc ne? Es taču izdarīju visu, ko vajadzēja. Man nebija varas pār pēdējo bumbas manevru. Turklāt vārdu „teorētiski” es tikai nesen biju iemācījies, tādēļ labprāt to liku lietā.

– Kādus?

– Teorē…

Es sapratu savu kļūdu. Lai arī ne līdz galam zināju, kāda cena man par to būs jāmaksā. Īpašības vārds „teorētisks”, norijot patskaņus, kļūst par murminājumu.

– Es iesitu trtsk vrtus, – es atkārtoju.

– Iesiti teorētiskus vārtus? – atkārtoja mana māte.

– Jā.

– Tātad neiesiti vārtus?

– Jā, nē, – es nu jau biju ieniris ne vien valodiskos pārspīlējumos, bet arī bezjēdzīgā pineklī ar dubulto noliegumu. – Patiesībā tā sanāk, ka neiesitu.

– Neiesiti.

Ne jau es vienīgais pazinu to toni. Reiz kāds pacients, ne tas inteliģentākais, diemžēl dabūja vispārējo zināšanu pārbaudes testa atbildes. Autori bija atzīmējuši pareizo atbilžu amplitūdu, bet tas nabadziņš bija iekalis visas atbildes no galvas.
– Cik kilometru līdz Parīzei?

– Tūkstoš līdz tūkstoš piecsimt, – viņš atbildēja.

– Tātad tā ir uz gumijas? – mamma pavaicāja. – Tā Parīze? Pietuvinās un attālinās, ja?

Šī pane maģistre spēja būt visai indīga. Viņa nebija no cilvēkiem, kas viegli pieliek punktu kādai tēmai, un tā nu mani ilgāku laiku vajāja viņas sīkās piezīmes: „Un ko tu vispār proti? Iesist teorētiskus vārtus?”

Mana māte novērtēja pūliņus, pat tādus, kuri nevainagojās ar panākumiem. Viņa spēja saprast un piedot sakāves. Varēja atcelt sodu par meliem. Piedot riebeklību, gļēvulību un vājumu. Laist gar ausīm lielīšanos (ar grūtībām). Bet viņa nepieļāva spēlēšanos ar vārdiem.

 

No poļu valodas tulkojusi Ingmāra Balode

Dalies ar šo rakstu