punctum

literatūras un filozofijas žurnāls

Vēl daudz nāksies klejot

Greta Ambrazaite

19/07/2019

 

Greta Ambrazaite dzimusi 1993. gadā Viļņā. Beigusi filoloģijas studijas Viļņas Universitātē. Šobrīd studē literatūras antropoloģijas un kultūras maģistrantūrā. Debijas grāmata Trauslas lietas uzvarēja Lietuvas Rakstnieku savienības izdevniecības Pirmās grāmatas konkursā un tika izdota 2018. gadā. Par šo grāmatu viņai piešķirta Jaunā jātvinga prēmija, grāmata tika iekļauta gada dzejas grāmatu pieciniekā, un lasītāji to izvēlējās par gada grāmatu Lietuvā. Sacer arī mūziku – ar pseidonīmu kog leval iznācis soloalbums asins pelīte (lo-fi). Strādā par redaktori.

Gretas dzeja atdzejota angļu, latviešu, igauņu, krievu, grieķu un ķīniešu valodā.

Atdzejotāja

 

Volkswagen Passat

uzsmēķējam, braucam projām no šejienes,
tuvojoties nākamajai desmitgadei,
piepūšam dobjus debesu kaulus,
mašīnai pārklājoties ar skābi,
griežoties betona vilciņos,
mūs neviens nespēj noķert

es esmu litogrāfija, kuru
atver un uzraksti,
ka Sietla
un ka 89. gads nav pagājis velti,
arī toreiz bija Čūskas gads,
ieliec kabatā,
tas ir ļoti personīgi,
tāpat kā šķelta mēle

uzsmēķējam, braucam projām no šejienes,
jo laiks ir relatīvs lielums,
kompostējams lielums,
lielums, kas visu uzsūc,
jo mēs izslimojām mākoņus,
izslimojām tos laikus,
izslimojām baltas
pusaudžu gadu hortenzijas

tāpēc tagad tikai jābrauc,
kā teica Kafka,
jābrauc, jābrauc,
jābrauc, nav svarīgi, uz kurieni,
galvenais – pēc iespējas tālāk no šejienes,
kaut vai pa apli

 

miegs

miegs ir stiprāks par skūpstiem un lieliskiem stāstiem,
kas aprakstīti grāmatās, pat par indi piesūcinātām lapaspusēm,
stiprāks par vārdu mitekli vai slēdzeni pie paradīzes restēm,
istabu katafalku tumsu, kurā vairojas irstoši cilvēki,
miegs – sarkani ķieģeli visattālākajā stacijas cirksnī,
notecējusi kristību līme un vēl siltas salūzušas adatas,
kadrs pēc kadra aizveras četras izsistas acis,
klusā skandināviešu krēslā miegs ziemas ekrānos,
miegs – melna kaste, kas nogrimusi zvēresta ūdeņos,
degvīna stipruma sapnī sabirzuši ķermeņa nožogojumi,
miegs ir smags kā svins un mirstamajās drānās pārvērtušās avīzes,
kuras žurkas saplosa tā, kā miegs saplosa sēras,
miegs ir stiprāks par virvēm, kas piesien kaulu pie kaula,
un plēsonīgs kā gaismas stars, kas pāršķeļ sapņa placentu

 

sastingums

zāle, sniegs, zāle, sniegs, zāle, sniegs, aizvien blīvāk un blīvāk,
viss pārējais – irstošas mušas, koku skeleti aiz divkārša stikla,
reizēm jūtu, ka tūlīt atradīšu pierādījumus, kuri visu paskaidrotu,
ja tikai iztaisnošu muguru, kļūšu gandrīz par origami, visbeidzot, par pelnu sauju,
zinu, ka iekšpusē mēs esam skaisti, viņi visi to ievēro,
zinu, ka ķermeņi, kas mani pavada, ir tikai mēģinājums attaisnoties,
mūsu rokas iegrožo sēru lentes, sazarojumi, krustojumi,
zinu, ka neizbēgami esam saistīti, tas ir kaut kāds pieredžu zirnekļu tīkls,
tāpēc joprojām atrodu kādu ieganstu, metodi, izejvielu, iztrūkstošu posmu,
no skūpstu nosēdumiem, saldūdens asinīm būvēju mums apokaliptisku bunkuri,
tu tikai stosties, žagojies, domā, ka piesienu tev zelta āķīti,
starp zobiem iestrēgst manu saērcināto pārdomu šķembas,
asaka rīklē, dūņas, smiltis, smiltis un pilis,
caururbjošs prinča skatiens pārvēršas zivs skatienā,
bet tajā mīt brīnišķīga salabšana, marmora svētlaime…
kāpēc tad izvairos no jauniem vārdiem adresātu grāmatiņā,
vai tas jau ir no kādas citas, ne mūsējās laiktelpas?
nevaru pamatot šo stagnāciju, man ir aizvien mazāk argumentu,
reizēm lepojos ar vājumu, pilnīgu noasiņošanu,
ka citādāk, nekā ir patiesībā,
pateikt nespēju

 

vēl daudz nāksies klejot

vēl daudz nāksies klejot 
šī rindiņa griežas galvā,
griežas manā mutē,
kā iestiguši mašīnas riteņi,
vairākus desmitus reižu
iestrēgusi plate
starp divām domām,
divām minūtēm,
ūdenī ieliktas četras
rozes uz galda,
baidos no pāra skaitļa,
baidos, ka rožu dēļ
nokritīs lidmašīna,
kuru pilotējam,
un mums nāksies mūžību klejot,
nekas nesanāk,
kad pārāk daudz centies,
kad centies lūgties,
kad centies apvārdot,
nekustēties vai
pārāk ātri skrien,
visur esmu bijusi, tāpēc
vēl daudz nāksies klejot –
īstenoju visus ceļojumus
savā galvā, tāpēc
vēl daudz nāksies klejot –
kāds uzraksta
uz manām mājas durvīm,
uzreiz atveras brūces
uz manām nogurušajām kājām

 

es pārāk maz domāju par Dievu

es pārāk maz domāju par Dievu,
lai varētu atbildēt,
kā aizirties līdz atrisinājumam
un iznirt no neprātīga
galvas reiboņa,
kā pārstāt staigāt pa apli
un mūžīgi atgriezties uz mērķi

es pārāk maz domāju par Dievu,
lai atbildētu uz jautājumiem grāmatās,
kur ir garāka zāle,
kur kalns stāvāks,
kur mirkšķinās putna actiņas,
kur mēs, dzīvības pilni
kā tikko ceļā devies ceļotājs

es pārāk maz domāju par Dievu,
lai atrastu pareizu maršrutu,
kur viss, ko lūdzu, ir vien žēlastības dāvana,
kur sveša ir mana reliģija
šajā piemirkušajā pilsētā,
kas iestrēgusi trokšņainā bārā
ar aizvilktiem aizkariem

es pārāk maz domāju par Dievu,
lai varētu aizmirst,
kā viņš sakniebj lūpas,
un sīc klusums
visos visuma skaļruņos

 

No lietuviešu valodas atdzejojusi Indra Brūvere-Daruliene

Dalies ar šo rakstu