punctum

literatūras un filozofijas žurnāls

Latviski Haņina kosmosā: lingvistiska analīze

Guna Kalniņa

23/07/2019

 

Par Semjona Haņina bet ne ar to (Neputns, 2017. Samta sērija. No krievu valodas atdzejoja Ronalds Briedis, Inga Gaile, Pēteris Draguns, Aivars Eipurs, Jānis Elsbergs, Valts Ernštreits, Liāna Langa, Marts Pujāts, Edvīns Raups, Jānis Rokpelnis, Māris Salējs, Kārlis Vērdiņš, Arvis Viguls) un ne tā (Orbīta, 2019. No krievu valodas atdzejoja Ilmārs Zvirgzds)

 

Latviski divas reizes atdzejots Gētes Fausts, ar daudzu desmitu gadu starpību: to veica Rainis 1903. gadā un Valdis Bisenieks 1973. gadā. Šekspīra Hamletu latviskojuši gan Jūlijs Roze 1931. gadā, gan Kārlis Egle 1964. gadā. Jo tulkojumiem ir tendence novecot atšķirībā no oriģināliem. Bet te ir citādi – Semjona Haņina dzejoļu kopa iznākusi 2017. gadā, 13 latviešu dzejnieku atdzejota, un tad vairāk vai mazāk tos pašus dzejoļus 2019. gadā atdzejojis Ilmārs Zvirgzds.

Jau senāk, pirms Orbītas grupas uzvaras gājiena, kad viņi ir visur – un visur ir labi –, kādās Dzejas dienās un citur dzirdētos autora paša lasījumos man likās, ka Semjona Haņina krievu valoda ir pārāk dziļa, ka es tajā apmaldīšos, ļoti gribēju lasīt Haņina dzeju latviski, kaut gan krievu valodā es lasu, tomēr cerēju, ka latviskošanas, un galvenais – smago domāšanas – darbu manā vietā izdarīs atdzejotāji, un tad man atliks tikai baudīt dzeju. Samta sērijas melnais krājums Bet ne ar to deva šo iespēju. Tomēr tagad redzu, ka līdz galam izdarīts tas nav. Lasot ik pa brīdim ieskatījos dzejas oriģinālā turpat blakus lappusē, no atdzejojuma vien bija grūti saprast, par ko tas ir. Ieskatoties nāca gaismā nobīdes un atšķirības. Tas mani vēl vairāk ievilka Haņina dzejas izplatījumā. Par dažām atdzejotāju izvēlēm pabrīnījos, par citām nosodījos – kā tā var. Un likos mierā, man bija vesela grāmata oriģinālu ar gluži labiem atdzejojumiem.

Tomēr Orbīta visdažādākajos veidos prot būt citāda. Un mans domu gājiens nav nekāds oriģinālais: izrādās, ka ne tikai man gribējies dzīvoties Haņina dzejā un pamēģināt kādu rindu atdzejot „iekšējai lietošanai”. Bet te nu ir gadījums literatūras vēsturē – mūsu ir tik maz, un esam visi tā vai citādi savā starpā pazīstami, ka par viena lasītāja personīgajām vajadzībām veiktiem to pašu dzejoļu atdzejojumiem uzzinājis arī autors, tie savākti vienkopus un izdoti Orbītas apgādā. Un lasītājs, kas tos atdzejojis, ir Rīgas Laika rakstu autors, seno valodu pētnieks, literāts un tulkotājs Ilmārs Zvirgzds. Starp citu, drīz pēc tam iznāca Zvirgzda atdzejotā babiloniešu poēma Eposs par Gilgamešu – eposa pirmais izdevums latviešu valodā, kas tulkots tieši no senajiem avotiem. Tādās orbītās pašlaik lido mūsu latviešu literatūra.

Paņemu vienu Haņina dzejoli:

Нога немеет, эскалатора
Стремленьем вверх увлечена;
Не так ли жидкая луна,
Овальный свет иллюминатора,
Из посиневших вод залива,
Подземный покидая дом,
Встаёт на стогны босиком
И светит ярко и глумливо.

Samta krājuma 81. lappusē Kārlis Vērdiņš to atdzejojis tā:

Vai sastingusi kāja, ko aizrāvusi
Eskalatora augšuptieksme
Nav kā šķidrais mēness
Iluminatora ovālā gaisma
No līča nozilējušiem ūdeņiem
Kas pamet zemūdens māju
Uzkāpj uz laukuma basām kājām
Un spīd spoži un ņirdzīgi

Ilmāram Zvirgzdam ne tā 72. lappusē lasu:

kāja tirpst slīdošo kāpņu
virzības augšup rauta
vai ne tāpat šķidrs mēness
iluminatora gaismas aplis
no līča sazilējušā ūdens
atstājot pazemes namu
uz bruģa nostājas bass
un izsmejot spoži spīd

Tā ir īsta bauda – sekot domu gaitai, kā divi dzejnieki var atdzejot vienu dzejoli, ko viņi dara un kas katram no tā sanāk – kādi vārdi izvēlēti, kāds ritms, kāds saturs katram izvirzās priekšplānā atkarībā no latviešu valodas vārdu izvēles, ar kuriem tiek izteikts krievu oriģināla dzejas tēls. Vārdu sakot, te sapratu tā, ka zemūdene ar savu iluminatoru kā mēnesi izceļas no dzelmes un spīd sausumā. Vērdiņam labāks vārds „ņirdzīgi”, Zvirgzdam labāks gaismas aplis, bruģis un kompakta zilbju taupība. Un, manuprāt, sākumā tas eskalators, ko Vērdiņš ir paturējis, bet Zvirgzds atmetis, Haņinam ir vienkārši tāpēc, lai smuki sabalsotos ar iluminatoru, nu, un vēl augšupceļošās gaitas dēļ. Haņina oriģinālā „нога немеет”, kas pēc manas sajūtas tuvāk iztulkota Zvirgzdam („kāja tirpst”), šajā dzejolī varētu būt vairāk vai mazāk aliterācijas dēļ ar vēl vairākiem „N” turpat turpinājumā – tā Haņins dzejo. To var redzēt autora paša lasījumos dzejas performancēs: dzejniekam tā iepatīkas savu vārdu skaņa, ka skaidri redzu, ar kādu kaifu viņš virknē skaniski līdzīgus vārdus, precīzi turot ritmu un nebēdājot par satura aizpeldēšanu – to lasītāji norakstīs uz absurdu, bet klausītāji neatcerēsies.1

Un vēl man jādomā, vai Zvirgzds nav pārāk izskaidrojis Haņina dzejoli – vai nav padarījis to gludāku par oriģinālu? Nē, tomēr nav – Haņinam viss aiziet vienā elpas vilcienā, stingrs ritms un cildenu vārdu vecmodīgā patētika viņam ir ļoti svarīga, šis katrā ziņā ir skandējams dzejolis, un Zvirgzds atdzejojis to tā, it kā dzejolis būtu uzrakstīts latviski no paša sākuma. Vērdiņa pants lasot liekas atskabargaināks, nu, nezinu, gandrīz kā parindenis.

Tā ir mana problēma, ka es nezinu vārdu „стогны” un man tajā vietā ķeras lasīšana. Krievu valodas „стогны” ir tradicionāls poētisms laukumiem vai platām lepnām ielām. Vērdiņa „uzkāpj uz laukuma”, manuprāt, ir mazāk veikli par Zvirgzda pēc nozīmes tālāko, bet tēlaināko „bruģi”. Tikai Zvirgzda „vai ne tāpat šķidrs mēness” ritmiski mani nepārliecina.

Samta krājuma 99. lpp. netieku skaidrībā ar diviem vārdiem Vērdiņa atdzejojumā:

Uz astotās platformas sākas iekāpšana
Ielien bagāžas nodalījumā pie čemodāniem
Dodies uz savu dzimto starppilsētu
Satikties ar to, kura tevi sūtīja

Kā tā „kura tevi sūtīja”, un kas ir starppilsēta? Jāskatās, kā ir Haņinam:

отправляйся в свой межгород родной
встретиться с той кто тебя послала

Jā, starppilsēta ir oriģinālā, latviski zināms ne kā lietvārds bet kā „starppilsētu autobusu kustības saraksts”. Bet uz astotās platformas gan ne, iekāpšana patiesībā notiek pie platformas, tā saka arī autoostā. Zvirgzdam ne tā 101. lpp. nelaimīgo varoni sieviete pasūtīja vienu māju tālāk, nevis sūtīja:

lien kravas kastē pie koferiem
brauc uz savu dzimto piepilsētu
sastapt to, kura tevi pasūtīja

Lūk, situācija Zvirgzdam ir attēlota adekvāta Haņina izteiksmes veidam, tieši tik ņirdzīgi, kā Vērdiņš jau iepriekš pieminēja! Bagāžas nodalījums gan ir autobusam, nevis kravas kaste, te Kārlim taisnība.

Visvairāk brīvas atdzejas un vismazāk tiešas sekošanas vārdiem krājumā Bet ne ar to ir Jānim Rokpelnim, tā likās, salīdzinot dzejoli pēc dzejoļa visās trīs tā dzīvības formās. Tāpēc pārsteigums man bija 58. lpp. dzejolī Rokpeļņa izvēle lietot vārdu „dūņas” („no dūņām pienāk vienvirziena spams”), kur Haņinam ir apakša: „со дна приходящий в одностороннем порядке спам”. Saprotu, ka fonētiska atbilsme ar D un N ir precīza, bet tikai izlasot ne tā 52. lpp. šo dzejoli, es sapratu, ka tas viss ir par izplatījumu jeb krievu padomju tradīcijā tik mīļo kosmosu. Vai tomēr ne par kosmosu, bet vienu bezsvara nakti, par labu seksu tātad. Tā ir Zvirgzda vaļība, šis „bezsvara”, bet bez tā es nesaprastu visu dzejoli. Haņinam ir „световая ночь” – viena gaismas nakts, kā sakām „gaismas gads”, bet viņam tālāk ir nepārprotami „прижимаясь щекой к корпусу дрожащей” – ar vaigu piespiežoties trīcošajam ķermenim, nujā, raķetes ķermenim/korpusam, lai nebūtu tik klaji. Tikai, manuprāt, „почти нецензурное имя бывшей подружки” nav vis „teju necenzēts bijušās draudzenes vārds” (IZ) un „jau gandrīz necenzētu” (JR). Protams, necenzēta leksika ir saprotams jēdziens, tomēr Haņinam emocija sanāk niknāka: bijušās draudzenes vārds ir gandrīz kā lamuvārds – to es labāk varētu saprast.

Te viss dzejolis Ilmāra Zvirgzda atdzejojumā, ne tā, 52. lappuse:

no dzīlēm nāk vienpusējs spams
kādēļ lai es pēkšņi jums sūtītu vēstules
dārgas ilgas melnas reklāmas pauzes –
kosmosa dāvanas: tuksnesis, tālums, bezsvars, putekļi
pilnīgs tukšums, pēdējās paaudzes tālums
bet kad pagātnē viena bezsvara nakts
tad piespied vaigu pirms starta trīcošai raķetei
jau teju necenzētu bijušās draudzenes vārdu
tur ieskrāpēs ar naglu, lai kuģim ir vārds
haotiski traucoties kosmosā kas sarāvies tēlotās šausmās
līdz atmosfēras blīvajos slāņos sadegs
kā ķemme ar saveltiem matiem

Vēl viens mulsinošs dzejolis, kas nelaiž vaļā, – tas ir par nāvi vai tomēr vēl ne. Kā tur palika – nomira vai nenomira? Aivars Eipurs samta krājuma 79. lpp. dzejolī, kas sākas „nedomā, ka viņš ir bezpajumtnieks”, raksta:

ko gan citu var gaidīt no advancētiem jogiem
kas prot aizturēt elpu uz daudziem gadiem
precīzāk, gandrīz uz mūžu

Haņinam oriģinālā arī ir „gandrīz”:

чего ещё ждать от продвинутых йогов
способных задерживать дыхание на многие годы
ну, точнее, почти навсегда

Bet tad nāk Zvirgzds un ne tā 77. lpp. saka skarbi:

nedomā, ka viņam nav māju
vienkārši pazaudējis atslēgas
un ceturto mēnesi nakšņo uz trepēm
pie mēbeļu veikala

Un Zvirgzda atdzejojumā beigās jogam gals klāt:

ko gan tu gribi no īsta joga
kas spēj neelpot gadiem
bet īstenībā uz visiem laikiem

Tomēr es nesapratīšu dzejniekus, kādi iemesli katrā gadījumā tiem liek vairāk vai mazāk atkāpties no oriģināla. Uldis Tīrons bieži tādās reizēs saka „kompensācijas labojums” – doma tāda: ja valodu atšķirības dēļ vienreiz nav bijis iespējams precīzi atveidot oriģināla skarbumu vai poētismu, vai ironismu, tad tas jādara citā vietā, saglabājot kopējo proporciju.

Samta krājuma 29. lappusē dzejolis как-то глупо прощаться заранее… ir, manuprāt, labā Valta Ernštreita atdzejojumā, ja tikai varētu saprast, kāpēc pušumi ir ievērojami. Haņinam tajā vietā ir „нешуточных прорехах”, vēl jāpadomā, kā tas saistās ar „īstām plaisām viltotā marmorā” iepriekšējā rindā. Jo Haņina krievu valoda tiešām nav joka lieta, „прорехи” ir nenormāli ietilpīgs jēdziens, tātad šeit: trūkumi vai netikumi, ar kuriem nav nekādi joki, arī lieli caurumi kabatās, izdilusi drēbe. Ernštreitam:

kaut kā stulbi ir atvadīties jau laikus
tā mūžība ar nelieliem pārrāvumiem
īstām plaisām viltotā marmorā
un nez vai kāds lūdzis runāt par ievērojamiem pušumiem
taču arī šajos ietvaros vieta šaubām joprojām paliek
vai ir vērts tagad vai vēlāk vai pavisam pēc tam

Savā atdzejojumā 33. lappusē Zvirgzds, tiešāk atsaukdamies uz to marmoru, raksta „māja/kāja” atskaņās „baisām plaisām”:

cik gan muļķīgi iepriekš atvadīties
tā ir mūžība ar īsiem starpbrīžiem
īstām plaisām viltotā marmorā
vai tad kāds gribēja runāt par baisām plaisām
taču pat šai ziņā jāšaubās
vai tad vērts tagad vai vēlāk vai vispār kaut kad

Ak, nu ja – tie īsie mūžības pārrāvumi jeb starpbrīži, jeb caurumi liek sirsnīgi nopūsties: „vai tad vērts tagad vai vēlāk vai vispār kaut kad.”

Vēl varētu tā turpināt. Kur Arvim Vigulam (Bet ne ar to, 187. lpp.) ir „sēdēdams pārbāztam fibras čemodānam uz krūtīm” un „bieziem diegiem aizšūto kreklu”, Zvirgzdam (ne tā, 24. lpp) ir „sēžot uz krūtīm piebāztam kartona koferim” un „rupjiem diegiem lāpītu kreklu”. Jānis Elsbergs atdzejojis (Bet ne ar to, 31. lpp.): „aizmurrāts līdz neatmaņai, līdz ausu ļipiņu notirpumam”; Ilmāram Zvirgzdam ir (ne tā, 19. lpp.): „līdz nemaņai nomurrāts, ka ausu ļipiņas tirpst”. Aivaram Eipuram (Bet ne ar to, 191. lpp.) ir diezgan aptuveni: „nav laiks / vēl mani izsvītrot no melniem sarakstiem / es grēkus nenožēloju, aiz manis velkas aste”. Haņinam arī ir daudzskaitlis, tikai nav iespējama nenoteiktā galotne. Zvirgzds raksta (ne tā, 34. lpp.): „tā viņš teica: vēl pāragri / mani svītrot no melnā saraksta / es nenožēloju, aiz manis velkas ēna.”

Haņina dzejoli, kurš sākas: „бык выходит из вод, из моря коридора”, – Māris Salējs (Bet ne ar to, 169. lpp.) pārcēlis:

vērsis iznāk no jūras, no ūdeņu koridora
slinki zem kājām guļ bālgana smilts
atkailinājis ragus viņš noskūpsta toreadoru
paliek pomādes pēdas un jūras sulojums silts

Bet Ilmārs Zvirgzds (ne tā, 69. lpp.), tā teikt, „iekšējai lietošanai” (jo, kā viņš pats priekšvārda virsrakstā norāda, tā ir „Mirklim veltīta grāmata”), viegli un gaiši atklāj, kas īsti tajā koridorā notiek. Šī mazā epizode visdrīzāk nenotiek ģimenē, tad slapja buča ceļā no dušas uz sievietes guļamistabu nebūtu Haņina dzejoļa vērta. Tāda erotiskās poēzijas pērlīte, kuru 20. gadsimtā sauca par „mīlas liriku”. Zvirgzds savā dzejolī ir nonācis līdz tai pašai vietai, kurā bijis dzejas tēls, līdz sajūtai, ar kuru Haņins zīmē šo epizodi:

vērsis no ūdeņiem iznāk, pašķīris jūru
zem kājām tam laiskojas baltums smilšu
draudīgiem ragiem viņš noskūpsta toreadoru
notraipot ar svaigas jūras valgmi un lūpukrāsu

Man ir vēl piemēri, bet liekas, ka pietiks.

Saša Zapoļs jeb viņa alter ego Semjons Haņins dzīvo tepat starp mums un dzejo. To atdzejot var vēl citādi un ne reizi vien. Varbūt uz to norāda autogrāfs, ko viņš man ierakstīja savā tikko iznākušajā grāmatā ne tā: „Гуне! Опять не так! С. Х.”

Semjona Haņina dzejas nekad nepieaugušos un dzīvē lāgā neiekārtojušos večus – tik romantiskus kā no roka balādēm nākušus – jau ir definējis Artis Ostups, kad Bet ne ar to izvēlējās par Rakstniecības un mūzikas muzeja lasītāju kluba Mēneša grāmatu: „[..] viņa dzejas vīriešu kārtas „es” līdzinās grūtsirdīgam un mēnessērdzīgam klaidonim, kas iekuļas visādās dīvainās situācijās. Tās nav gluži fantastiskas (ar retiem izņēmumiem), bet drīzāk dzimst no pārpratuma, itin kā kāds ļauns un asprātīgs dievs nemitīgi mestu sprunguļus ikdienas spieķos.”2)

Un visa tā mana ekscerpēšana un salīdzināšana beigu beigās noveda pie viena – dzeju šķetināt vārdu pa vārdam ir aizraujoši, bet tas nav svarīgi. Lielāku lasītājas prieku man sagādāja valodas brīvība un domas dzidrums, uzsvēršu – it kā tas būtu rakstīts latviski, it kā Zvirgzdam būtu Haņina brīvība neatskatīties ne uz ko, šajā gadījumā – uz oriģinālu. Es izvēlos Semjona Haņina un Ilmāra Zvirgzda krājumu ne tā saukt par lielisku notikumu latviešu dzejā.

  1. Sk., piemēram, https://www.youtube.com/watch?v=0SM5_GlARlg.  (atpakaļ uz rakstu)
  2. Ostups A. RMM mēneša grāmata. Semjona Haņina dzejas izlase Bet ne ar to / Но не тем. Rakstniecības un mūzikas muzejs, 2017, 19. sept. http://rmm.lv/2017/09/rmm-menesa-gramata-semjona-hanina-dzejas-izlase-bet-ne-ar-%CE%B7%CE%BF-%D0%BD%D0%B5-%D1%82%D0%B5%D0%BC/ (skatīts 19.07.2019.  (atpakaļ uz rakstu)

Dalies ar šo rakstu