punctum

literatūras un filozofijas žurnāls

Rakstīt, lai dzīvotu

Agnese Bukane

24/07/2019

 

Par Rītas Jalonenas grāmatu Skaidrums (no somu valodas tulkojusi Maima Grīnberga; Jāņa Rozes apgāds, 2019)

 

Vārdiem un literatūrai ir milzīgs spēks uzbūvēt tiltu starp cilvēkiem no dažādām zemeslodes malām un ar atšķirīgu dzīves pieredzi. To apliecina arī Somijā augsti vērtētās rakstnieces, vairāku literāru balvu laureātes Rītas Jalonenas (Riitta Jalonen, 1954) romāns Skaidrums, kas tapis, iedvesmojoties no jaunzēlandiešu rakstnieces Dženetas Freimas (Janet Frame, 1924–2004) dramatiskā dzīvesstāsta, un attēlo jūtīgas, radošas sievietes identitātes meklējumus, kuros centrālā nozīmē ir rakstīšanai. Mēģinājumi aplūkot sarežģīto saikni starp mākslinieku un nestabilu garīgo stāvokli nav nekas jauns ne literatūrā, ne citos mākslas veidos, taču Rītas Jalonenas emocionāli piesātinātais romāns cenšas atspoguļot vientuļas, ļoti nesaprastas radošas personības attīstības procesu, nodalot to no rakstniecei „piekārtās” garīgi slima cilvēka birkas.

Romānu veido piecas nodaļas: katra no tām atspoguļo nozīmīgu posmu Dženetas Freimas dzīvē no bērnības dienām Jaunzēlandē līdz ilgajiem ceļojumiem pa Eiropu un viņas atgriešanās brīdim Jaunzēlandē. Tā kā romāns sarakstīts no Dženetas skatpunkta un dažbrīd viņas stāstījumā savijas notikumi no dažādiem laika posmiem, katras nodaļas sākumā norādītie gadskaitļi palīdz izsekot Dženetas dzīves hronoloģijai.

Dženeta Freima piedzima 1924. gadā Danīdinas pilsētā Jaunzēlandes dienvidos un uzauga ļoti nabadzīgā daudzbērnu ģimenē. Tuvinieku nāve un spriedzes pilnā atmosfēra ģimenē jau bērnības gados lika Dženetai piedzīvot vairākus traumatiskus pārdzīvojumus, no kuriem patvērumu viņa meklēja savā bagātajā iztēlē. Dženeta ir attēlota kā ļoti apdāvināts, jūtīgs bērns ar talantu uz valodu un rakstīšanu, bet vienlaikus arī izteiktu vēlmi izpatikt citiem, kas noved pie tā, ka viņa viegli pakļaujas citu cilvēku spiedienam, kuri uzņemas lemt par viņas likteni.

Jaunības gados strādājot par skolotāju, Dženeta piedzīvo negaidītu nervu sabrukumu un pirmoreiz nonāk psihiatriskajā slimnīcā, kas iezīmē sākumu ilgajiem ciešanu gadiem (gandrīz desmitgadei!), ko viņa ir spiesta pavadīt psihiatriskajās slimnīcās, kopumā saņemot vairāk nekā divsimt elektrošoku nepareizi uzstādītas šizofrēnijas diagnozes dēļ. Līdzīgi kā bērnībā, vienīgo patvērumu no slimnīcā piedzīvotajām šausmām un strikti reglamentētās dienaskārtības Dženeta rod rakstīšanā, kas glābj viņu no bojāejas. „Es spēju rakstīt tikai cerības dēļ, ne naida vai baiļu dēļ. Tas, kurš rakstot ir pieredzējis skaidrumu un redzējis, kā no melna laika atdalās gaisma, vārdu spēku nevar aizmirst” (96. lpp.). Vārdi un rakstīšana savā ziņā kļūst par Dženetas pretošanās veidu pret slimnīcas ārstu nebeidzamajiem mēģinājumiem apšaubīt viņas veselo saprātu, taču tikai literārā balva, ko viņa saņem par savu debijas krājumu The Lagoon and Other Stories (1951) pēdējā brīdī glābj viņu no ārstu ieplānotās lobotomijas.

Mēģinot salīdzināt romānu ar citiem literāriem darbiem, tajā aprakstītās Sīklifas psihiatriskās slimnīcas personāls un ārstēšanas metodes tūlīt atsauc atmiņā Kena Kīzija slaveno slimnīcas romānu Kāds pārlaidās pār dzeguzes ligzdu (One Flew Over the Cuckoo’s Nest, 1962), taču Jalonenas darbam ir daudz izteiktākas tematiskās paralēles ar Silvijas Plātas autobiogrāfisko romānu Stikla kupols (The Bell Jar, 1963). Abās grāmatās uzmanības centrā ir sievietes, kas atrodas savas identitātes meklējumos ārpus tālaika sabiedrībā dominējošajiem uzskatiem par sievišķību un sievietes lomu sabiedrībā. 20. gadsimta patriarhālajā sabiedrībā valdīja uzskati par sievietes sūtību būt tikai sievai un mātei un jebkura atkāpe no ierastā sievietes uzvedības modeļa tika uzskatīta par novirzi no normas.

Jalonenas romāns ļoti veiksmīgi parāda, ka tālaika psihiatrisko slimnīcu ārstēšanas metodes īstenībā nebija saistītas ar garīgo slimību ārstēšanu, bet drīzāk pievērsās sociālu problēmu risināšanai. Gan Esteres Grīnvudas tēls Stikla kupolā, gan Dženetas Freimas tēls Skaidrumā savu garīgo meklējumu un personības izpausmju rezultātā nonāk psihiatriskajās slimnīcās, kurās ārsti, galvenokārt vīrieši, pielieto skarbas metodes, lai atgrieztu viņas pie „veselā saprāta”, pamatojoties nevis uz medicīniskām zināšanām, bet drīzāk uz patriarhālas sabiedrības uzskatiem par to, kā jādomā un jāuzvedas sievietei. Abos romānos šķiet, ka elektrošoka procedūru galvenais mērķis ir „nogalināt” pacienta radošo personību, lai tas būtu saderīgs ar ārpasauli. Bet ironiskā kārtā tieši psihiatriskā slimnīca ir vieta, kur abas sievietes patiesi sāk atklāt savu individualitāti. Tieši tur Dženeta Freima visspilgtāk sāk apzināties rakstīšanas atbrīvojošo spēku, un slimnīcā pavadītais laiks kļūst par ļoti nozīmīgu iedvesmas avotu viņas turpmākajai literārajai daiļradei.

Jalonenas romānu caurvij doma, ka vārdi un literatūra spēj sniegt patvērumu un palīdz iepazīt sevi. „Vārdiem ir spēja darīt divas lietas vienlaicīgi: tikai ar savu klātbūtni vien tie dziedina, taču tie arī atrod sāpes un liek tās izdzīvot no jauna. Atkārtojumā, vārdu aizsardzībā, ir iespējams noturēt savu dzīvību drošībā, tā lai to nespēj skart nāves roka” (250.–251. lpp.). Kā parāda Dženetas piemērs, rakstīšana var kalpot ne tikai kā pašizteiksmes, bet arī izdzīvošanas līdzeklis grūtos dzīves posmos. Autores pēcvārdā Rīta Jalonena savu pieredzi, rakstot romānu par Dženetas Freimas dzīvi, salīdzina ar skatīšanos spogulī un akcentē, cik dziļi personīgi viņu ir skāris jaunzēlandiešu rakstnieces dzīvesstāsts: „Rakstot romānu, jutos kā skatīdamās spogulī, no kura atspoguļojās divi cilvēki, gandrīz saplūduši viens ar otru” (315. lpp.). Tomēr Rīta Jalonena atzīst, ka romāns nav precīzs Dženetas Freimas dzīves pārstāsts, bet gan mēģinājums iejusties rakstnieces ādā un izjūtu pasaulē. Tā kā grāmata sarakstīta pirmajā personā, no Dženetas skatpunkta, ir pamats uzskatīt, ka grāmatas autore ir rūpīgi iepazinusies ar Dženetas Freimas balsi no pašas autores darbiem, kas ir izteikti autobiogrāfiski. No tiem viens no atzītākajiem ir Freimas romāns Faces in the Water (1961), kas ir spēcīgs vēstījums par autores pārdzīvojumiem psihiatriskajā slimnīcā. Taču romāna pēcvārdā Jalonena uzsver, ka ainas no Dženeteas Freimas dzīves viņa ir aizņēmusies no Maikla Kinga biogrāfijas Wrestling with the Angel: A Life of Janet Frame (2000) un Džeinas Kempiones filmas An Angel at My Table (1990), kas balstīta Dženetas Freimas autobiogrāfiskajos darbos, tādēļ rodas jautājums, cik daudz somu autore ir spējusi iepazīt jaunzēlandiešu rakstnieces patieso personību. Varbūt viņa drīzāk sevi ir identificējusi ar tēlu, ko iepazinusi no Džeinas Kempiones filmas un Maikla Kinga biogrāfijas, t. i., caur citu cilvēku interpretācijas prizmu? Lai kā arī būtu, lasot romānu, rodas iespaids, ka Jalonena izjūt patiesi dziļu empātiju un dvēselisku saikni ar Dženetas Freimas tēlu.

Pateicoties Maimas Grīnbergas lieliskajam tulkojumam, emocionāli piesātinātais, tēlainais prozas stils arī latviski veiksmīgi atspoguļo galvenās varones trauslo jūtu pasauli. Romānā izmantotie citāti no jaunzēlandiešu rakstnieces dzejas un vēstulēm plūstoši savijas ar somu autores radītā tēla stāstījumu. Skaidrums ir latviešu lasītāju pirmā tikšanās ar Rītas Jalonenas daiļradi un, domāju, vienlaicīgi arī daudzu latviešu lasītāju pirmā iespēja iepazīties ar jaunzēlandiešu rakstnieci Dženetu Freimu, kuras darbi diemžēl šobrīd vēl nav tulkoti latviešu valodā. Jalonenas romāns ir lielisks piemērs globālajai tendencei mūsdienu literatūrā, tai skaitā tulkotajā, – dzīves situācijas vairāk atspoguļot no sieviešu skatpunkta un dzīves uztveres. Tādēļ romāns Skaidrums ir iedvesmojošs paraugs tam, kā 20. gadsimta pirmajā pusē dzīvojošas jaunzēlandiešu rakstnieces dzīvesstāsts var kļūt par 20. gadsimta otrās puses somu rakstnieces dzīves pieredzes atspulgu, tādā veidā parādot, ka dažādu paaudžu sievietēm aktuālas var būt vienas un tās pašas problēmas, kā arī apliecinot literatūras spēju vienot cilvēkus, pārkāpjot ģeogrāfiskās, valodas un kultūras atšķirību barjeras.

Dalies ar šo rakstu