punctum

literatūras un filozofijas žurnāls

Viestura Vecgrāvja centrālproblēms

Raimonds Ķirķis

27/08/2019

 

Par Viestura Vecgrāvja monogrāfiju Mani sveicina zvaigznes… Romantiskā pasaules izjūta latviešu dzejā. Impresijas un ieskati (LU Akadēmiskais apgāds, 2018)

 

Jāņa Poruka kapu, kur viņš atdusas līdzās sievai Ernestīnei Pētersonei, apkopj vien neglābjami iemīlējušās dvēseles un Viesturs Vecgrāvis – vismaz tāds iespaids rodas, lasot Latvijas Universitātes emeritētā profesora ditirambus romantismam, ko atsevišķās aprindās mēdz lietot kā palamu, lai norādītu uz kaut ko pārlieku novecojušu un piesūkušos ar tradicionālām vērtībām. Saprotot romantisma neapskaužamo stāvokli, Vecgrāvis ir uzrakstījis monogrāfiju, kurā ar jebkādiem intelektuāliem līdzekļiem latviešu literatūrā tiek atkarota vieta visam, kas pretojas racionālam aprēķinam un sirds sasalumam.

Grāmatas kompozicionālais iekārtojums ir vienkāršs – pētījumu veido nodaļas par romantisma iezīmēm atsevišķu literātu darbos, tās sakārtotas pēc hronoloģijas principa, tādējādi secīgi uzrādot romantisma ietekmes un variācijas latviešu dzejā gandrīz pusotra gadsimta garumā. Grāmatu ievada īss, bet samērā izsmeļošs un latviešu lasītāju pabarojošs pārskats par romantisma vēsturi un tā izcelsmi Vakareiropā, kam seko nodaļa, kurā apskatīta romantisma estētikas novēlota ienākšana latviešu literatūrā līdz ar Pirmo atmodu, ko kurdījusi t. s. tautiskā jeb nacionālā romantisma literatūra. Tālāk Vecgrāvis kā no putna lidojuma tuvojas atsevišķiem autoriem un desmitgadēm, lai tos sagrābtu savos romantisma nagos un gremdētos pārdomās par izlasīto.

Vecgrāvis nav izvēlējies pārlieku sarežģītu metodi. Viņš literāru tekstu uzlūko kā individuālā ģēnija subjektīvu sajūtu un pārdzīvojumu atspoguļojumu, kas tāpēc vien, ka pateikts, ir atzīstams par unikālu vērtību. Un pētnieka uzdevums ir šo vēstījumu pārradīt, pateikt citādi, izmantojot gandrīz zinātnisku terminoloģiju (sirds atmiņa, epitizēta priekšmetainība, latviskā arhetipika, vispārcilvēciskais humānisms, impresionistiski vibrējoša reālistisku poētisko detaļu pulsācija u. c.). Kopējā pētījuma intonācija un stils rada tādu iespaidu par romantismu, ka tam līdzās nepastāv nekāda materiālā realitāte, ne arī citas versijas par ētiskām un estētiskām vērtībām, ko noteicis galējs, vienas personas izjusts ideālisms. Šādu pieeju var konfrontēt ar, piemēram, gandrīz vienlaicīgi iznākušo Raimonda Brieža sastādīto hroniku Cilvēki un notikumi latviešu zemēs no ledus aiziešanas līdz Latvijas valstij, kas maksimālu uzmanību pievērš grandiozajai realitātei, pret kuru neredzīgs ir Vecgrāvis, ceļot pieminekli romantiskajai pasaules izjūtai. Tieši lielais kontrasts starp nepārtraukto norādīšanu, ka romantisms latviešu literatūrā ir tikai ietekme, nevis stabils un pastāvošs fenomens, un gigantomānisko romantisma iezīmju atrašanu tikpat kā visur, monogrāfiju padara nelīdzsvarotu.

Kā citu būtisku faktu ignorēšanas gadījumu jāmin Friča Bārdas esejā Romantisms kā mākslas un pasaules uzskata centrālproblēms paustā itin revolucionārā doma (ja savas ierobežotās erudīcijas dēļ nezinu, ka Bārda to ir no kāda aizguvis, – atvainojos), ka vēsturiski ir izsekojami trīs „nepārprotami raksturiski romantisma laikmeti”, no kuriem pirmais kūsāja jau pie pirmssokratiķiem.1 Tuvāku iepazīšanos ar Bārdas argumentāciju un tās izvērtējumu es atstāju lasītāja ziņā, tomēr šeit to izmantošu kā piemēru, lai vaicātu, vai šī ideja nevienā brīdī netika pieminēta un iztirzāta tikai tālab vien, ka atņem nacionālisma šķietami privātīpašnieciskās tiesības uz romantismu?

Izteikti tuvs termins Vecgrāvim un romantismam kā mākslinieciskai sistēmai ir antagonisms, kura diktātam monogrāfija tiek pakļauta visās tās izpausmēs. Tas attiecas gan uz pretrunām, kas valda Vecgrāvja uzskatos, piemēram, par Ojāra Vācieša maksimālismu un tā nepārprotamo piederību romantismam, gan sporādisku ļaušanos eksaltētai mūsdienu materiālisma kulta kritikai, kas lasāma romantismā un tā ietekmētā dzejā, vienlaikus atzīstot, ka „[..] ierindas dzejas lasītājs netiecas tik daudz pēc kādām eksistenciālām atziņām, viņam svarīgi emocionāli sirsnīgi izdzīvot sev zināmas un pazīstamas jūtu un kolīziju situācijas” (152. lpp.). Vairākkārtējie un neapdomīgie uzbrukumi mūsdienu un pirmās brīvvalsts laika sociālajai realitātei, kur pārticība tomēr ir relatīva, Vecgrāvja vērtējumus par literatūras un vēsturisko apstākļu korelāciju padara diezgan apšaubāmus. Būsim godīgi – labāk ir lasīt dzeju un būt paēdušam, nevis agonizējoši rakstīt par metafizisku netaisnību, kas cēlusies tikai no tā apstākļa vien, ka cilvēks ir bioloģisks radījums. Domājams, latviešu literatūra būtu attīstījusies citādāk, ja tradicionālā virtuve nebūtu tik smagnēja.

Cita un šajā ekspresijā noslēdzošā problēma, ar kuru nepārtraukti nākas saskarties, lasot, klausoties un domājot par latviešu literatūru, ir dabas glorificēšana kā visa tikumiskā cilmi. Ētiskie priekšraksti rodas cilvēka saskarsmē ar cilvēku, nevis dabu, koku un jūru. Pie vieniem un tiem pašiem klimata apstākļiem var pastāvēt dažādas vērtību sistēmas. Jā, daba var tikt izmantota kā simbolu mežs, kurā rakstnieks saskata savu mentalitāti un reflektē par to. Tomēr tas, ka gribu dziedāt savu dziesmu paceplīšam uz zara, nepadara mani par tikumīgi mīlošu cilvēku.

 

  1. Bārda F. Romantisms kā mākslas un pasaules uzskata centrālproblēms. Raksti. 1. sēj. Sast. I. Čaklā. Rīga: Liesma, 1990. 243. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)

Dalies ar šo rakstu