punctum

Literatūra un kultūra

Viss, ko tu kautrējies vaicāt

Alise Redviņa

05/09/2019

 

– Kā tu domā, lecot no Pežas, var nomirt? – es jautāju.

Estere paraustīja plecus un teica: – Davai, es tev nopirkšu čipšus, ja nolēksi.

Es vilcinājos. – Es varu no jebkurienes, bet no Pežas man bail.

Mēs dirnējām līkajā kokā, uz kura bijām pavadījušas visu savas dzīves devīto vasaru. Es sēdēju koka augstākajā vietā, no kuras lejup skatoties, man joprojām reiba galva un griezās iekšas. Šeit stumbrs sadalījās divos resnos atzaros, kas noliecās lejup katrs uz savu pusi, tālāk auga horizontāli un pēc pāris metriem sadalījās sīkākos, uz leju augošos zariņos, kuru smagās lapotnes vēja brāzmās gandrīz aizsniedza apkaltušo zāli. Manas kājas kūļājās vismaz divus metrus virs zemes. Augustam jau draudēja beigas, un miza zem manām delnām bija nagu sabakstīta no daudzajām reizēm, kad es vai Estere bijām iekrampējušās kokā, cenšoties saņemties nolēkt.

Paskatījos uz Esteri. Viņa sēdēja uz zemākā horizontālā zara, ar roku apķērusi tievāku atzaru, kas stiepās augšup kā muskuļots cilvēka stilbs. Bieži es tur biju sēdējusi viņai blakus, kad mēs, apbruņojušās ar čipsiem un Skittles, stundām ilgi runājām par to, kā sauksim nākotnes meitas, kā akvaparkā reiz nošļūcām pa augstāko kalniņu, cik saldējumus mēs varētu apēst, pirms izvemtos. Atcerējos to reizi vasaras sākumā, kad mums bija aptrūcies, par ko runāt, un es pirmoreiz ieminējos, ka varētu nolēkt no vietas, kur sēžam. Mēs abas bijām apaļīgas un briļļainas, teicamnieces visur, izņemot sportu, un ātri pieņemtais lēmums prasīja vēl ilgu dibena slidināšanu uz priekšu un atpakaļ, kāju tirināšanu un saucienus „Nevaru!”, līdz beidzot es nolēcu. Pēc mirklīgas, mežonīgas iekutēšanās vēderā ar delnām ietriecos zālē, nosmērēdama tās zaļganas, tad uzlēcu kājās un iesaucos: „Tas bija tik forši!”

Arī Estere toreiz, lūpas sakniebusi, nošļūca no zara un piezemējoties iebļāvās, jo bija sasitusi potītes, tomēr piecēlās un piekrita, ka bija gan ļoti forši. Kopš tās dienas mēs lēcām vēl un vēlreiz. Bieži vajadzēja ilgu laiku, lai sasprindzinātu drebelīgos locekļus, saspiestu asaras atpakaļ acīs, piesauktu mammas svētību un saņemtos, bet jūsma arvien noslāpēja bailes, mēs lēcām no arvien augstākām vietām, sākumā sēdus, tad kājās stāvot. Daudz reižu sasitām pēdas un potītes, brīžiem tā, ka bija jānoveļas zemē un jāvaid veselu mūžību. No kritieniem uz delnām un ceļiem sūrstēja un strutoja sarkanzaļi pušumi, kas tik tikko paspēja pārklāties ar krevelēm, pirms atkal tika uzplēsti.

Visā kokā bija palikusi tikai viena vieta, no kuras nespējām nolēkt. Es iepletu kājas un paliecos uz priekšu, lai apskatītu zaru sadalījuma vietu zem sevis. Tās pašā vidū bija taisns, garš iešķēlums. Nebija skaidrs, vai tas veidojies dabiski vai kāds to izgrebis, bet tam apkārt bija nolobījusies miza, atklājot gaišu koksni ieliektajās grumbās, kuras ieskāva dziļo šķirbu kā lūpas. Sadalījuma vieta atsauca atmiņā melnbalto zīmējumu, kuru pētīt bija sapulcējusies puse klases todien, kad Estere skolā šķirstīja tēta dāvināto grāmatu Viss, ko tu kautrējies vaicāt. Pietrūka tikai sprogaino matiņu uz lūpām un ap tām, bet uz tuvējās mizas vietām auga zaļgani ķērpju kušķīši. Tāpēc mēs šo vietu nokristījām vārdā, ko nesen bijām iemācījušās no klases puikām – par Pežu. Kokā sēžot, es mēdzu to pētīt, noliekusi galvu, kamēr uznāca reibonis. Viendien, Esterei neredzot, pat biju pabakstījusi šķēlumu ar garu, tievu zaru, lai kaut kā slāpētu apkaunojošo vēlmi iebāzt tur pirkstu.

Estere izrāva mani no domām ar vārdiem: – Eu, kāds nāk.

Resniem kokiem noaugusī pļava izbeidzās ielas malā, tās otrā pusē tupēja mazpilsētas vienīgais, dzeltenai konservu bundžai līdzīgais lielveikals ar zilu uzrakstu Tobago virs ieejas. No tās puses tieši mūsu virzienā pāri ielai un tad jau pāri pļavai, sparīgi rokas vēzēdams, nāca tievs, tumsnējs puika. Kad viņš pienāca tuvāk, redzēju, ka tas ir čigānzēns, pāris gadu vecāks par mums, uzacīm dzīvžoga biezumā, ģērbies platās, pabalējušās drēbēs un šķelmīgā smaidā.

Nostājies zem manis un Pežas, viņš paskatījās augšup un it kā draudzīgi pajautāja: – Čau! Ko jūs darāt?

– Neko, – es attraucu.

– Kā neko?

– Nu tā, neko.

– Tu vari nolēkt no turienes?

– Varu.

– Parādi.

– Nē.

– Nu parādi!

– Nē! Ej prom.

– Tad jau tu nemaz nevari.

– Varu gan.

– Nu tad nolec.

– It kā tu pats varētu!

– Varu arī. Gribi, parādīšu!

– Nē, ej prom!

– Davai, es uzrāpšos augšā un nogrūdīšu tevi no koka.

Zēns pieskrēja pie stumbra un sāka kāpt kokā. Es spiedzu un kliedzu, ka šis ir mūsu koks un tā nedrīkst, bet jau pēc mirkļa viņš bija uzrāpies līdzās. Zēna spožajās acīs redzēju, ka viņš tiešām grasās mani nogrūst, kaut vai es kristu ar galvu pa priekšu. Līdzko viņš pastiepa roku uz manu pusi, es aizgriezos un lēcu.

Aiz bailēm biju saspringusi akmenscieta un neieņēmu pareizu pozu, piezemējos uz zemes ar plakanām pēdām. Caur abām potītēm izšāvās dzeldīgas sāpes, es iekliedzos un sabruku uz ceļiem. Aizžmiegtām acīm un sakostiem zobiem gaidīju, līdz sāpju vilnis pierimst. Tad piecēlos trīcošās kājās, ietriecu gaisā dūres un triumfējoši iesaucos: – Es nolēcu no Pežas!

Pagriezos pret zēnu, kurš nu bija notupies virs koka intīmās zonas un bolīja pretī ņirdzīgas, bet samulsušas acis. Man vairs nebija bail, es parādīju viņam mēli. Tad zēns pamanīja Esteri. Viņš parāpās tuvāk, pieskārās viņas plecam, vairāk lai iebiedētu nekā grūstu, bet tas nostrādāja, Estere ar pusnorītu spiedzienu uzreiz lēca. Šķiet, arī viņa sasita potītes, tomēr uzreiz iztaisnojās, un mēs skrējām prom, bet ne jau kā zaudētājas. Ar sāpošajām kājām nesoties pāri pusmirušajai zālei, es jutos kā čempione. Es nolēcu no Pežas!

Par spīti bailēm no čigānzēna, mēs turpinājām katru dienu sēdēt kokā, bet puika vairs nenāca. Līdz septembra beigām, kad laiks sadrūvējās un kļuva auksts, man bija izdevies no Pežas nolēkt vēl divas reizes, bet Esterei – vienu. Rudenī un ziemas sākumā tur vairs negājām, tikai dažreiz no lielveikala puses ilgpilni noskatījāmies uz savu iemīļoto koku, turoties mammām pie sāniem.

*

Janvāra blāvajās sestdienās, kad divatā gājām pastaigāties, dažreiz piestājām grantētajā rotaļu laukumā pie Tobago ieejas. Tur bija tikai šūpoles un virvju trepes, pa kurām varēja uzrāpties uz garena koka paaugstinājuma, kas beidzās ar slīdkalniņu. Pēdējā reizē, kad tur aizgājām, diena bija tik vējaina, ka šūpojoties vējš kratīja mūs uz visām pusēm, te svelpjoši triekdamies sejā, te iestumdams šūpoles no aizmugures. Tikmēr uz apmargotā paaugstinājuma pie slīdkalniņa varēja klausīties, kā koka dēļi čīkst un lokās, varēja smieties un lamāties, kamēr vējš jauca matus ap galvu vienā murskulī un centās tos iestūķēt visos sejas caurumos. Tur mēs arī stāvējām, kad piepeši Estere pagriezās uz veikala pusi un ierunājās: – Ak nē, paskaties.

Mums tuvojās vecais paziņa čigānzēns. Noslaucījām no sejas smaidu, savācām matus un iestūķējām cepurē.

– Čau! Ko jūs darāt? – viņš jautāja no lejas.

– Neko, – es teicu.

– Neko, – apstiprināja Estere.

– Es varu uzkāpt pie jums?

– Nē, – teicu es.

– Nē. Ej prom, – teica Estere.

– Neiešu. Davai, nāciet ar mani pašūpoties.

Viņš iesēdās šūpolēs, iespiedās vienā to sānā un ar roku papliķēja sev blakus, lai parādītu, ka tur ir vieta vēl vienam, kaut gan patiesībā sēdekļa brīvais gabals bija vien pāris plaukstu platumā. Zēns mūs aicināja vairākas reizes, bet mēs palikām savā vietā ar pūcīgi savilktām sejām.

– Kas ir, kāpēc jūs negribat ar mani draudzēties? Ko es jums daru? – viņš aizvainoti noprasīja un piecēlās no šūpolēm.  – Davai, es jums kaut ko parādīšu.

Un viņš sāka rāpties pa virvju trepēm uz paaugstinājuma. Mēs piespiedāmies margām. Uzkāpis mums līdzās, zēns iebāza roku izdilušās jakas kabatā un izvilka tumšzilas plastmasas klucīti.

– Šodien nopirku jaunu telefonu, – viņš lielīdamies stiepa klucīti man pretī. – Nokia, baigi labais, viņam ir krāsains ekrāns, krāsaina čūskiņa. Ņem, paskaties!

Viņš nospieda vienu pogu, ekrāns izgaismojās. Fona attēlā spīdēja skaists sulīgi sarkanu ķiršu pāris. Nedomājot es pastiepu roku tiem pretī un paņēmu telefonu. Līdz tam nekad nebiju pieskārusies telefonam ar krāsainu ekrānu. Manai mammai bija melnbaltais, man pašai nebija vispār. Muti pavērusi, grozīju telefonu pirkstos un skatījos uz ķiršiem, baidīdamās pieskarties pogām. Ekrāns sānā bija ieplīsis, stūrīši apbružāti, es nodomāju, ka laikam viņš telefonu pircis lietotu.

Zēns tikmēr bija nemanot pieslīdējis tuvu blakus un, pārkliegdams brāzmās pieņēmušos vēju, iesaucās tieši ausī: – Tikai nesaplēs!

Es no kliedziena tā salēcos, ka telefons izkrita no rokām, atsitās pret koka dēļiem un sašķīda vairākās daļās. Baterija izkrita, ekrāns nodzisa, ķirši izgaisa.

Pagriezos pret zēnu. Viņa smīns bija nozudis, mute sarāvusies čokurā, acis samiegtas.

– Sataisi, – viņš teica. – Ja ne, tu man maksāsi.

Kamēr liecos pēc telefona, acīs jau kāpa šausmu asaras. Man kabatā bija 20 santīmi. Manai mammai naudas nebija. Es nevarēšu samaksāt. Pacēlu telefona detaļas un drebošām rokām mēģināju tās sabīdīt kopā, bet man nebija ne jausmas, ko daru, man likās, ka sašķīdis telefons ir kā saplīsusi vāze – pat ja lauskas saspiedīs kopā, nekas nenotiks, ķirši vairs neiemirdzēsies.  

– Tev man jāmaksā, – teica zēns.

– Man nav naudas, – aizlauztā balsī izdvesu un sāku raudāt. Zināju, ka apkaunoju sevi, raudot viņa priekšā, bet man bija pārāk bail, ka viņš atņems visu, izputinās ģimeni vai pat nogalinās mani vai mammu. Estere stāvēja līdzās mēma, margās iekrampējusies.

– Izdomā kaut ko. Aizņemies. Citādi ar tevi būs slikti, – to teikdams, zēns pieliecās man pavisam tuvu, viņa tumšās uzacis savilkās virs manis kā mākoņi, un es iešņukstējos. Lūdzu piedošanu, bet viņš to negribēja ne dzirdēt – viņam vajadzēja naudu.

– Varbūt varam ieiet Tobago, tur ir banka un lombards, – es izmocīju. – Varbūt tur varēs aizņemties, vai arī es varu pārdot savu jaku.

Čigānzēns piekrita. Cits pēc cita nošļūcām pa slīdkalniņu. Es pa priekšu, puika aiz manis – tas bija drūmākais brauciens pa slīdkalniņu manā mūžā.

Jutu, kā seja sarkst un sūrst. Sirds lēkāja, kamēr drudžaini prātoju, kā lai bankā izlūdzas aizdevumu un kā es vēlāk to atdošu. Kamēr gājām uz Tobago, čigānzēns ar īkšķi un rādītājpirkstu bija ieķēries man piedurknē pie pleca, lai es neaizlaistos. Kad tuvojāmies ieejai, no tās iznāca pusmūža sieviete īsi apgrieztiem, sarkanbrūniem matiem un apaļām brillēm. Viņa apstājās pie mums. Zēns atlaida manu jaku.

– Meitenes, šis puika dara jums pāri?

– Mēs saplēsām viņam telefonu, netīšām, – es izstostīju, rādīdama saplīsušās detaļas, ko joprojām turēju, sažņaugtas rokā.

– Es nesaplēsu, – klusi ieteicās Estere, skatīdamās zemē. Uz mirkli es viņu ienīdu.

Sieviete paskatījās uz telefonu un teica, lai dodu viņai, es paklausīju.

– Tas noteikti nav viņa telefons. Es šito puiku esmu redzējusi, viņš zog telefonus. Es ar viņu aprunāšos, bet jūs, meitenes, ejiet mājās, jūs neko sliktu neesat izdarījušas.

Vispirms es un Estere atkāpāmies dažus soļus, lai redzētu, vai tiešām puika paliks pie sievietes un nesekos mums. Viņš palika. Uzmetis mums naidīgu skatienu, pievērsās saplēstajam telefonam sievietes rokās. Kad apcirtāmies, lai laistos skriešus, man pakaļ noskanēja zēna sauciens: – Es tev vēl atriebšos, peža tāda!

Metāmies uz Esteres mājām, jo tās bija tuvāk. Vējš spiegdams skrēja elsojot pavērtajās mutēs, lika mums aizrīties. Kad bijām tikušas pāri kanālam, es atskatījos – zēns joprojām atradās pie sievietes, manas dzīvības glābējas.

Karstos un aukstos sviedros nosvīdušas, ienesāmies Esteres dzīvoklī. Viņas vecāki nebija mājās. Noģērbāmies un ilgi sēdējām dzīvojamā istabā uz dīvāna, klausīdamās savās dunošajās sirdīs un sēcošajās elpās.

– Man laikam būs jāpārvācas uz citu pilsētu, – es sacīju.

– Bet tas puika ir zaglis. Tas nemaz nebija viņa telefons. Varbūt tā tante aizvedīs viņu uz cietumu, – Estere ar nagiem pluinīja savas tamborētās jakas stūri.

Izteicu cerību, ka tā būs, un pajautāju, cikos atgriezīsies viņas vecāki.

– Drošvien ap sešiem, pēc kādām trīs stundām.

Gaiss aiz loga kauca un vaidēja, nokrakšķēja lūstošs zars. Jau agrā pēcpusdienā tumsa debesis. Es piegāju pie loga un paskatījos tumšajos mākoņos, kas spiedās pret pagalma piecstāvenēm kā milzīgs, smacējošs spilvens.

– Ko darīsim? – es jautāju. Estere paraustīja plecus, un tajā brīdī iezvanījās viņas mājas telefons. Viņa aizskrēja pacelt un pēc mirkļa sauca mani.

– Neej vēl mājās, es negribu te palikt viena, – viņa nočukstēja un deva man klausuli.

Mammas balss iegrieza ausī tā, ka saviebos. – Zvanīju jau vairākas reizes, kur tu biji, ārā? Tūlīt skrien mājās, šovakar sola orkānu!

Es skaidroju, ka gribu vēl spēlēties pie Esteres un tad, ja vēlāk vējš būs pārāk stiprs, es varētu palikt pa nakti, jo Esterei vienai bail. Neteicu, ka baidos iet ārā, jo mani varētu noslepkavot kaut kas briesmīgāks par orkānu: rajona puišeļi. Mammas balss pieklusa, viņa bēdīgi piekrita. Man krūtīs kaut kas sagriezās, tomēr noliku klausuli.

Ieslēdzām televizoru, rādīja ziņas. Žurnāliste tumšsārtām lūpām stingri ieteica nevienam neiet ārā no mājas, kamēr viņai blakus griezās balts virpulis uz tumšzila fona. Ārā sāka kaukt autosignalizācija, smagie mākoņi strauji blīda arvien smagāki un tuvāki, mani tirdīja nemiers un trakoti gribējās apskāvienu. Signalizācija nepieklusa. Mēs izslēdzām televizoru, aizvilkām aizkarus un izbērām uz grīdas leļļu kolekciju no rotaļlietu kastes. Es paņēmu vienu, bet tā izskatījās pēc nedzīva plastmasas gabala. Noliku lelli un ieskatījos rotaļlietu kastē. Tur vēl bija palikusi grāmata Viss, ko tu kautrējies vaicāt. Es to paņēmu, uzšķīru zīmējumu ar sprogainajiem matiņiem, kādu nebija ne mūsu kokam, ne man, ne Esterei. Zīmējums man atgādināja citu spēli, kuru spēlēt varēja tikai tad, kad tuvumā nebija pieaugušo.  

– Uzspēlējam „omes”? – es ierosināju.

– Davai, – teica Estere un uzreiz sāka likt lelles atpakaļ kastē.

„Omes” bija manis izgudrota spēle, kuras piedienīgā versija bija guvusi mērenu atzinību mūsu draugu lokā, bet, kopš tika izgudrota nepiedienīgā, mēs ar Esteri to spēlējām tikai divatā. Spēles ideja bija dzimusi novembra naktī, kad manai mammai bija jābūt darbā, tādēļ uz mūsu mājām pārnakšņot bija ieradusies ome. Mēs gulējām vienā istabā, es – savā gultā, bet ome bija izstiepusies uz gara, neizlaista dīvāna. Šķiet, tas nebija izlaists, jo mehānismā kaut kas bija aizķēries. Dīvāns bija pietiekami garš gulēšanai arī tāpat, bet nakts vidū man nācās atklāt, ka tas ir drausmīgi neērts. Es pamodos no omes nepārtrauktās grozīšanās, kunkstēšanas un atsperu čīkstiem. Pa aizkaru šķirbu istabā iespīdēja laternas gaisma, un es caur puspievērtiem plakstiem vēroju omi. Viņa pāris reižu pagriezās uz vieniem un otriem sāniem, tad piecēlās sēdus, un es ieraudzīju dziļās dusmu grumbās savilkto seju un neapmierinātībā uz priekšu izvirzītās lūpas. Viņa ar dūri iebelza pa dīvāna atzveltni un pusbalsī iesaucās: „Mauka, tu!”

Tajā brīdī es biju pārāk samiegojusies, lai smietos, un tūlīt atkal aizmigu. Bet no rīta, atvērusi acis, uzreiz sāku spurgt. Mani uzjautrināja doma, ka ome ir tik sadusmojusies uz vecu mēbeli, ka nakts vidū ņemas to iekaustīt un lamāt, rādīdama savu dusmīgo krunkainas pīles seju, kuras aizkaitinājumam dīvāns atbildēja ar vienaldzīgu čīkstēšanu. Vārtīdamās gultā un ķiķinādama, es iztēlojos ainu vēl groteskāku, iedomājos omi ar lieliem, sarkaniem cimdiem, kā boksa cīkstoni, kas ņemas atspārdīt nabaga nevarīgo dīvānu no visām pusēm ar dūrēm, pēdām, karatē trikiem, visu laiku rūkdama kā nikna mežacūka.

Protams, ne omei, ne mammai nevarēju atzīties, kāpēc visu dienu lokos smieklu krampjos, bet līdzko biju divatā ar Esteri, tā visu izstāstīju un vēl pati demonstrēju naktī redzēto ainu uz viņas dīvāna, protams, daudzkārt pārspīlējot. Estere smējās, kamēr es lēkādama kapāju dīvānu ar rokām un kājām, nikni ņurdēdama un izkliegdama visus man zināmos lamuvārdus. Pēc tam es ierosināju, lai arī viņa mēģina parādīt manu dusmīgo omi. Viņa mēģināja, un es rīstījos no smiekliem, iztēlodamās, ka sabozusies mērkaķiskā Estere ir mana ome.

Tā radās mūsu spēle. Noteikumi izveidojās šādi: galvenajam spēlētājam jeb „omei” bija jāuzrāpjas uz dīvāna un vienkārši jātēlo mežonis – spārdoties, sitot, griežoties, lamājoties un taisot skaņas. Pārējie tikmēr skatījās un smējās par „omes” jokainumu.

Es neatceros, kā nonācām līdz neķītrajai versijai. Laikam tas bija toreiz, kad spēlējām spēli gandrīz jau tumsā, Esteres vecākiem neesot mājās. Neķītrais variants bija gandrīz tāds pats, tikai uz dīvāna esošajai „omei” vairākos brīžos bija jānovelk bikses līdz ceļiem kopā ar apakšbiksēm. Drīkstēja tās ātri nolaist un atkal uzraut, kājās stāvot. Drīkstēja to darīt guļus, gaisā paceltām kājām – tad skatītājai no sāna bija labi redzams, kas „omei” aiz biksēm slēpjas. Tā, kura tēloja „omi”, nekad nepagrieza seju pret skatītāju. Mēs baidījāmies ieraudzīt vērotājas izteiksmi. Abas bijām ļoti kautrīgas.

Tomēr pamazām muļķošanās un dusmu tēlošanas daļa zaudēja nozīmi. Ikreiz, kad Estere uzkāpa uz dīvāna, mans skatiens uzreiz pievērsās viņas kājstarpei. Mani fascinēja dīvainā, tievās desiņās ieskautai šķiņķa šķēlei līdzīgā vieta, kurā redzēju noslēpumu un aizliegumu – zināju, ka skatos uz kaut ko, kas Esterei būtu jāslēpj vairāk par visu, zināju, ka, pieaugušajiem ieraugot mūsu spēli, mēs abas ciestu pazemojumu, kas sliktāks par nāvi. Pežas koka sprauga, zīmējums Esteres grāmatā – līdzības bija izkrāsojušās kutelīgā īstenībā.

Kad jau grasījos rāpties uz dīvāna, pie durvīm atskanēja klauvējiens.

– Es aizmirsu, biju sarunājusi ar Zandu, ka viņa nāks ciemos, – Estere teica kā atvainodamās. Viņa zināja, ka rudā kaimiņiene no lejasstāva man diez ko nepatīk, jo skaļi smejas, starpbrīžos atņem un paslēpj citu bērnu mantas un dabū desmitniekus tikai sportā, nekur citur. Estere piecēlās, lai viņu ielaistu. Zanda apsēdās mums līdzās un jautāja, ko mēs darām.

– Neko, – es attraucu. Sadrūmu, jo Zandas atnākšana bija izjaukusi plānu spēlēt „omes”. Palūkojos uz viņas vientiesīgo seju, uz spīguļojošo uzrakstu Princess uz viņas rozā krekla. Tad atcerējos, ka Zanda ir gadu vecāka par mums un vasarās valkā divdaļīgo peldkostīmu. Iedomājos, ka varbūt viņai jau ir tā viena detaļa, kas bija grāmatas zīmējumā, bet kuras trūka man, kokam un Esterei.

Man tik trakoti sagribējās to noskaidrot, ka pārvarēju bailes un jautāju Esterei: – Tu vēl gribi spēlēt „omes”?

Estere bažīgi paskatījās vispirms uz mani, tad uz Zandu, kura nomirkšķināja acis un prasīja, kas tā par spēli. Es neatbildēju, tikai blenzu uz Esteri.

Viņa nodūra acis un atbildēja: – Nu laikam jau.

Es izstāstīju Zandai pieklājīgās versijas noteikumus un rašanās vēsturi. Veicu arī demonstrāciju, apsēžoties uz dīvāna, lamājot un dauzot to. Mani pavadīja istabas vecā loga drebēšana aukā un brāzmu žēlabainie spiedzieni. Skatītājas sēdēja līdzās dīvānam uz grīdas. Ar acs kaktiņu redzēju, ka Estere tup nopietna kā statuja, bet Zanda apjukusi smīkņā.

Beigusi izrādi, teicu Zandai: – Vēl nav viss. Ir vēl noteikumi. Bet es stāstīšu tikai tad, ja tu zvērēsi, ka spēlēsi ar mums. Un ka nekad nevienam nestāstīsi par šito spēli.

Zanda zvērēja.

Es nogūlos uz muguras un sāku locīties, mētāju ķermeņa daļas augšup un lejup, ar dūrēm sitot pa polsterējumu un taisot pa pusei rūcošas, pa pusei rukšķošas skaņas. Un tad bez kāda brīdinājuma piepeši noslidināju bikses līdz ceļiem. Guļot uz muguras, pieliecu kājas sev tuvāk, tad atkal iztaisnoju un uzvilku bikses atpakaļ. Vēl kādu brīdi pagorījos. Novilku un uzvilku bikses vēlreiz. Tad vēlreiz. Tad norāpos no dīvāna un elsdama skatījos uz Zandu pa pusei uzvaroši, pa pusei tā, it kā būtu viņai atklājusi savu šaušalīgāko noslēpumu. Zanda nemirkšķinot skatījās manī un klusēja.

Es noriju siekalas un paziņoju: – Tagad Esteres kārta.

Estere šoreiz spēlēja kokaini un klusi, varbūt tādēļ, ka bija vēl kautrīgāka par mani. Tomēr arī viņas klauniskajās kustībās brīžam pazibēja kaili dibena vaigi un stilbi, un viņas sārtā draudzenīte starp tiem. Vismaz trīs reizes – tāds bija noteikums. To es paskaidroju arī Zandai, kad pienāca viņas kārta.

Zanda skatījās grīdā. – Es negribu spēlēt.

– Ja tu nespēlēsi, Estere ar tevi nekad, nekad vairs nedraudzēsies, – es paziņoju smagā nopietnībā un iebikstīju Esterei, kura negribīgi piebilda: – Tu zvērēji.

Zanda nedroši uzrāpās uz dīvāna un mēģināja attēlot dusmīgo omi. Sākumā viņa to darīja nemākulīgi un mulsi, un mēs ar Esteri skaļi smējāmies, skatoties, kā Zanda ar savu mazo dūrīti sit pa dīvānu un rauc seju tik nepārliecinoši tēlotā niknumā, kādu varētu rādīt pele, kas kaķa ķetnās piepūš vaigus, lai izskatītos lielāka. Tad, mums par pārsteigumu, viņa citu pēc cita sāka bērt tādus lamuvārdus, kurus pat celtnieki lieto tikai īpašos gadījumos, un es, trakoti smiedamās, apspiedu vēlēšanos piespiest plaukstas pie ausīm. Tomēr drīz gan mani, gan Esteres smiekli pieklusa, jo Zanda nepildīja visus noteikumus.

– Davai! – es iesaucos.

– Davai! – Estere piebalsoja.

Gulēdama uz muguras, Zanda atpogāja bikšu pogu un parāva bikses uz leju, pareizāk sakot, uz augšu, jo viņas kājas bija otrādi. Tās pievilkās tuvāk ķermenim, atsedzot bāli oranžīgu, tieši vidū uz pusēm sadalītu persiku, kuram pa vidu neredzēju neko, tikai taisnu līniju. Tas bija tik glīti apaļīgs, ka teju gribējās to satvert, un es neviļus pastiepu roku. Uz mirkli atcerējos spīdīgos ķiršus uz čigānzēna zagtā telefona ekrāna, pēc kuriem manas rokas bija līdzīgi stiepušās pretī kā apburtas. Zanda bikses uzvilka atpakaļ jau tai pašā sekundē, bet viņas persiks vēl atspīdēja Esteres un noteikti arī manās acīs kā džekpots spēļu automātā.

Kaut arī gluds un bez sprogām, tieši viņai piederēja visskaistākais noslēpums.  

Es nepaspēju Zandai aizrādīt par trim reizēm, jo mēs izdzirdējām ārdurvīs griežamies atslēgu. Zanda norāpās no dīvāna, nervozi ķiķinādama.

Dzīvojamās istabas ailā pavīdēja Esteres vecāku galvas. Viņas mamma pūkainā balsī sveicināja: – Čau, meitenes! Ko darāt?

– Neko, – visas cita caur citu atbildējām.

Tupējām uz zemes un knibinājāmies ap drēbēm, kamēr Esteres vecāki staigāja pa istabu, sūdzējās par vētru un uzdeva mums jautājumus par aizvadīto dienu. Atgadījumu ar čigānzēnu Estere nepieminēja, un es vispār nemēdzu bez degošas nepieciešamības runāt ar citu bērnu vecākiem.

Esteres mamma pagatavoja vakariņas, un mēs piecatā paēdām, bet pēc tam ar Esteri un Zandu iekārtojāmies Esteres istabā. Mēģinājām spēlēties ar lellēm, bet neviena no mums nespēja iejusties plastmasas cilvēciņu lomās. Zanda neteica ne vārda un izvairījās skatīties uz mani un Esteri. Kad es palūkojos uz Zandu, redzēju tikai viņas kājstarpi, it kā tā viņai nu būtu sejas vietā. Drīz viņa paziņoja, ka jāiet mājās. Mēs Zandu pavadījām un atgriezāmies Esteres istabā, otrreiz salikām lelles atpakaļ kastē.

Noraustījās griestu lampas gaisma. Stieptie kaucieni aiz loga lika domāt par mirstīgo pasaulē iestrēgušajām mirušo dvēselēm no seriāla Amulets. Dzirdējām, kā pietuvojas un attālinās čīkstošs metāls, kā kaut kas atsitas pret mājas sienu. Kad pieklauvēja Esteres mamma, mēs viņai teicām, ka spēlējam svarīgu spēli un ka mūs nekādā gadījumā nedrīkst traucēt, kaut patiesībā sēdējām, neko nedarot.

– Ielienam slēptuvē? – Estere jautāja, un es pamāju.

Ieslēdzām galda lampu un nolocījām spuldzi uz leju, lai vājinātu apgaismojumu. Griestu lampu izslēdzām. Estere paņēma skapim līdzās vertikāli nostādīto virsmatraci, uzmeta uz savas gultas, un mēs ierāpāmies spraugā starp viņas gultu un sienu, kur uz grīdas bija noklāta bieza sega. Estere pārvilka virsmatraci mums pāri galvām. Nu slēptuvē iespraucās vien šaura gaismas šķēlīte pa spraugu starp matraci un sienu. Vētras laikā mūsu iemīļotā spoku stāstu un noslēpumu stāstīšanas vieta vēl vairāk atgādināja kaktiņu, kas paredzēts tikai un vienīgi mums divām. Es apliku Esterei roku, viņa man pretī savējo. Domāju par Zandas kājstarpi. Man krūtīs kņudēja.

– Ja nu mēs šodien nomirstam, ko tu vēl gribētu izdarīt? – es jautāju.

– Es nezinu. Ko tu?

– Es arī nezinu…

Brīdi mēs klusējām. Tad es ierunājos atkal: – Klau, tev ir pupi?

– Tikai mazdrusciņ. Un tev?

– Īsti ne. Nu varbūt pavisam, pavisam drusciņ.

– Parādi.

– Nē, tu pirmā.

Vēl pēc dažiem „nē, tu, nē, tu” Estere izlīda no slēptuves un atgriezās ar kabatas bateriju, kuru ieslēgtu nolika zemē pie sienas. Tad mēs abas, šaurajā spraugā visādi mežģīdamās, novilkām kreklus. Estere bija resnāka par mani, tāpēc viņas krūtis bija lielākas – divas sīkas, mīksti baltas kūciņas ar iegrimušām odziņām. Man bija tikai odziņas. Mēs nospriedām, ka, ja nu māju drīz aiznesīs vētra un mēs mirsim, tad vajag tagad vienai otru pataustīt. Es pieliku plakanu plaukstu vienai viņas krūtij, tad otrai, viņa vienai manējai, tad otrai. Man reizē gan palika karsti, gan uzmetās zosāda. Estere pagriezās uz muguras un pavērtām lūpām tramīgi skatījās manī. Es paslējos uz elkoņa, pārliku kāju pāri Esterei, apgūlos viņai virsū.

– Tā, lai saskaras, – Estere čukstēja, un es pieliku savas odziņas viņējām. Kādu brīdi klusi gulēju, atspiedusies uz apakšdelmiem, pārlikusi galvu Esteres plecam, un elpoju viņai ausī. Orkānam rēcot, noskanēja skaļš, elektrisks sprakšķis, es izbīlī noraustījos. Piepeši likās, ka šī ir pēdējā reize, kad mēs ar Esteri esam kopā.

Pie durvīm klauvēja. Es salēkdamās nokritu no Esteres, sasitu rokas mazo pirkstiņu pret zemi un ausi pret Esteres gultu.

– Meitenes, ko jūs tur darāt pa tumsu? – dzirdējām Esteres mammas balsi. – Visā dzīvoklī elektrība nodzisusi. Nāciet ārā!

Estere sauca pilnā rīklē: – Mums ir baterija! Ej prom!

Balss mierā nelikās: – Nāciet uz lielo istabu! Ko jūs tur vienas pašas, tā nevar, kad tāds laiks ārā!

Kamēr mēs zem matrača centāmies ātri saģērbties, neizsitot viena otrai aci ar elkoni, Esteres mamma ienāca istabā un vēlreiz jautāja, ko darām.

Mēs pabeidzām ģērbties un pacēlām matraci.

– Neko, – Estere atbildēja.

Es paņēmu lukturīti, un mēs visas devāmies uz dzīvojamo istabu. Tur trijās vietās uz apakštasēm stāvēja iedegtas strupas sveces. Mēs pievienojāmies Esteres tētim, kurš sēdēja tā paša dīvāna stūrī, uz kura vēl nesen bijām spēlējušas „omes”. Estere apsēdās starp saviem vecākiem, ieritinājusies mammas rokas skāvienā. Es, ceļus apķērusi, piemetos dīvāna otrā pusē atstatus no pārējiem.

Logs atradās iesānis pret dīvānu, Esteres vecāki bija atvēruši aizkarus, lai mēs varētu skatīties uz vētru, kaut arī neko tāpat neredzēja: pusdeviņos vakarā logs bija kā izdzisis ekrāns, visas pilsētas gaismas nozudušas. Man likās, ka aukas baisajos kaucienos dzirdu pārmetumus un soda draudus par visu nepareizo, ko jebkad esmu darījusi, to skaitā čigāna salauzto telefonu, spēli „omes” un odziņu saskaršanos. Baidījos, ka vējš izsitīs logu un tornado mani aizraus uz elli. Redzot Esteri saritinājušos starp vecākiem un pasargātu no visiem pasaules ļaunumiem, drausmīgi sailgojos pēc mammas. Ja nu nomirstu, viņu nesatiekot? Šīs domas iebiedēta, pielēcu kājās un lūdzu izmantot telefonu. Aizskrēju uz tumšo priekšnamu, uztaustīju klausuli un vajadzīgās pogas. No klausules nenāca neviena skaņa. Ilgi spiedu to pie auss, sejai viebjoties uz raudāšanu, līdz, tā arī neizdzirdējusi mammas „čau, meitiņ!”, padevos un atgriezos pie pārējiem.

– Telefons arī nestrādā? – jautāja Esteres tētis. Papurināju galvu un apsēdos.

Mēs ilgi dirnējām klusēdami, līdz es sāku ar papēžiem nepacietīgi dauzīt dīvāna apakšu un Esteres mamma, gādīgi smaidot, pagriezās pret mani un sāka uzdot jautājumus par skolu un citām muļķībām. Mazliet pēc desmitiem mūs abas nolika gulēt Esteres gultā. Esteri apskāva un sabučoja, mani ne. Es vēl ilgi neaizmigu, jo man šķita, ka krūtsgali, kājstarpe un sirdsapziņa iesūrstas ik reizi, kad vējš paceļ balsi.  

 

Nākamā diena bija svētdiena. Kad pamodos, elektrība jau bija atgriezusies, arī telefons strādāja. Es piezvanīju mammai un  sarunāju palikt pie Esteres līdz pusdienām. Pēc tam Estere kopā ar vecākiem pavadīja mani mājās un mēs izmetām līkumu, lai apskatītu vētras postījumus. Visur mētājās lieli koku zari, dēļu gabali, draza. Atkritumu tvertnes bija izrautas no statīviem un aizripinātas kur kurā, to saturs klāja ietves un zālienus. Daži koki bija izrauti ar visām saknēm, vairāki nolauzti, viens iespiedies vieglā auto jumtā. Es turējos tuvu Esteres tētim un grozīju kaklu, meklējot, vai kaut kur mani negaida čigānzēns, bet ielas bija gandrīz tukšas, pamanīju tikai pāris steidzīgus pieaugušos.

Aizgājām uz pļavu pretī Tobago. Pārlaižot tai skatienu, redzēju, ka vētra izkropļojusi it visus kokus – to skaitā mūsējo. Vieta, kur sākās abi lielākie atzari, malā bija ielauzta, zari bija sasvērušies sānis un noslīguši zemāk. Turklāt nu tie atradās tālāk viens no otra, jo vētra bija paplēsusi šķēlumu starp tiem, savainojusi mūsu Pežas koku visintīmākajā vietā.

Laukuma vienā galā vīri ar motorzāģiem jau atdalīja cietušos kokus no saknēm. Mēs ar Esteri uz atvadām apskāvām sava koka stumbru un gājām tālāk.

Dalies ar šo rakstu