punctum

literatūras un filozofijas žurnāls

No grieķiem līdz emotikoniem

Raimonds Ķirķis

06/09/2019

 

Dzejas dienās, Baltajā naktī, kas šogad notiek 7. septembrī, no plkst. 20.00 līdz plkst. 1.00 Raiņa un Aspazijas mājā Baznīcas ielā 30, tiek atklāta mākslinieces Vikas Ekstas un datorprogrammētāja NB izstāde Emodži dzeja un interaktīva performance Emoji Vision. Izstādē ir iespēja izpētīt emodži alfabētu, tajā balstītos Raiņa dzejas tulkojumus, izmēģināt emodži dzejas lietotnes un iepazīt emodži dzejas konkursam iesūtītos darbus. Izstādē māksliniece pēta vizualitāti kā dzejas medija ekvivalentu un valodas robežas un mēģina noskaidrot, vai emotikoni spētu aizstāt valodu pilnībā? Izstāde skatāma no 7. līdz 26. septembrim.

Elvīra Bloma

 

Līdz ar izstādes Emodži dzeja atklāšanu dažus soļus tālāk – pie Raiņa pieminekļa – tiek vākti paraksti Latvijas Mākslas akadēmijas Dzejas katedras dibināšanai. Šis fakts ir zīmīgs un asociējams ar izstādi vairāku iemeslu dēļ. Pirmkārt, šādas katedras iecere radusies šajā izstādē emotikonu valodā pārinterpretētā Raiņa un atsevišķu viņa domubiedru galvās. Otrkārt, emodži dzeja iegulst vizuālās dzejas tradīcijā, par kuras iedibinātāju latviešu literatūrā varam itin droši saukt Eiženu Bergu, kurš vēlējās sevi redzēt kā Dzejas katedras Professor Honoris Causa. Iespējams, ja pirms 100 gadiem viņa sapni nebūtu sadragājuši dzelzsbetonā atlietie latvju mākslinieki, Latvijas vizuālā dzeja būtu kļuvusi par avangardisku fenomenu globālā mērogā. Treškārt, verbālā un vizuālā valoda mūsdienās saistāma ar tieksmi no jauna kļūt par sabiedrotajām, kā pretojoties stingrai kategorizācijai un nošķīrumam starp abām daiļamatu prasmēm.

Saknes visu rietumu pasaules valodu un to vizuālā pieraksta stingram dalījumam meklējamas pie pirmajiem valodas mehanizētājiem: sākotnēji simbolisko jēgu burtam laupīja grieķi, un vēlāk pilnīgai racionalizācijai pierakstīto valodu pakļāva romieši. Burti un vārdi līdz ar alfabēta grieķiskošanos un burtu nozīmju kompleksa zudumu kļuva par šķirtu apgabalu, par novadu, kas nepieder vizuālajai izteiksmes formai. Ja sākotnēji alefa zīme ģenealoģiski un simboliski saistījās ar vērsi, tad šobrīd, ierakstot Google meklētājā A, pirmais piedāvātais variants – filmas A Star is Born Vikipēdijas lapa. Vai tūlīt pēc tam – degvielas uzpildes stacija Virši-A. Alfabēta racionalizācija paredzēja stingru ierindas kārtību, kurā ar atsevišķiem izņēmumiem 2000 gadu ilgā vēsturē vaļība netika izcīnīta.

Skaidrs vizuālās dzejas rašanās brīdis nav datējams, tomēr varam jau atkal ar vieglu roku visas 20. gadsimta novitātes novelt uz dadaistiem un futūristiem. Vingrinājumi „tipogrāfiskajā rakstībā” ir bijuši klātesoši visu pagājušo gadsimtu līdz ar drukas tehnoloģiju attīstību. Burtlicis zināmā mērā kļūst par platīna drisku. Proti, T. S. Eliots, aprakstīdams dzejnieka depersonalizācijas nepieciešamību darbā ar tradīciju, izmanto analoģiju ar ķīmisku reakciju, kurā, lai iegūtu sērpaskābi, sēra dioksīda un skābekļa reakcijā ir jābūt klātesošam kaut nelielam daudzumam platīna. Tomēr gala produktā no tā nav ne miņas, tas ir darbojies kā katalizators un palicis nemainīgs, inerts. Tehnoloģijas to attīstības gaitā kļuva par lielumu, kas neatkarīgi no dzejas ļāva dziesmu dziedei iegūt jaunas aprises un pilnveidoties, ja vien tehnoloģiskais progress ir tieši saistāms ar ko tik apšaubāmu kā dzejas progress.

Eižena Berga vizuālais dzejolis Baznīca ir uzskatāms par vienu no pirmajiem vizuālās dzejas paraugiem 20. gadsimtā. Tapis, iedvesmojoties no krievu supremātistiem, tas apsteidz gan dadaistu karnevālisko izvirtību, gan konceptuālās mākslas tieksmi piesavināties valodu, gan konkrētās un no tās atvasinātās dzejas manipulācijas ar zīmes un nozīmes attiecībām.

Saturiski dzejolis saistāms ar Berga īslaicīgo tuvināšanos pareizticīgo baznīcai. Tas uzlūkojams kā grafiskas kartēšanas mēģinājums, ar kuru, nosaucot redzamos faktus vārdos, cilvēks var turpināt gremdēties metafiziskajās ilgās. Tomēr jau atkal tehnoloģiskais progress rāva tālāk, un skumjas par valodas neatbilstību esamībai nevarēja ieilgt.

Tipogrāfiskās iespējas gan nav vienīgā tehnoloģija, kas dzejai piešķīrusi jaunas dimensijas, – radiodzeja, videodzeja, fotodzeja, telpdzeja jeb konkrētā dzeja u. c. ir jauninājumi, ko esam pieredzējuši straujajā tehnoloģiju attīstības posmā. Diemžēl Latvijā līdz šim par dzejas atņemšanu baltajai lapai rakstījis vien retais. Tikpat maz ir praktisku piemēru, uz kuru bāzes veidot īpašu Latvijas vizuālās dzejas skolas/metodes teorētisko lauku. Prātā nāk vien tekstgrupas Orbīta projekti, darbojoties ar multimediāliem līdzekļiem un veidojot gan vizuālus, gan daudzdimensionālus dzejoļus. Protams, hrestomātiskā Guntara Godiņa tautasdziesmas sērkociņu kastīte uz mirkli aizpildīja arī grafiskās dzejas trūkumu latviešu literatūrā, apspēlējot nacionālo kolorītu. Arī Leona Brieža meditatīvās mariagrammas sniedza īslaicīgu mierinājumu. Tomēr tukšums arvien saglabājas.

Šo dzejas dažādošanas ķēdi papildina poētiski žesti, kuru radīšana ir bijusi realizējama tikai datoru un interneta sniegto iespēju dēļ. Emotikonu dzeja līdzās Google iedvesmotai konceptuālajai dzejai ir jauns žanrs, kas šobrīd vēl nav kļuvis par aprobētu vērtību. Tāpēc arī izstāde Emodži dzeja piesaka jaunu valodas vizualizācijas iespēju, kuras teorētiskā un interpretatīvā bāze vēl gaida savu mesiju. Līdz tam varu dalīties vien ar pāris selektīviem vērojumiem.

Skatot emotikonizēto dzejoli līdzās grafiskajām zīmēm, lasījums ir atvieglots, tikmēr emotikonu dzejolis bez zināma valodiska avota ir tiktāl atvērts interpretācijām, ka cilvēka aršanas lauka principam pakļautais prāts nespēj atkodēt skaidru un nepārprotamu vēstījumu. Lasītājam nepārtraukti nākas paglābties pie ierastās komunikācijas formas, lai spētu aptvert notiekošo. Lielākoties arī tradicionālajā dzejā tiek izmantoti tie valodas resursi, kas ikdienas komunikācijā nav iekļauti, kamēr emodži dzeju veido tikai un vienīgi zīmes, kas pastāv, lai tiktu nolietotas attālinātā un lielākoties sadzīviskā sarunā.

Valodā emotikona dubultnieks, šķiet, ir partikula. Tāpat kā grafiskās zīmes šī vārdšķira ir nelokāma un niansē intonāciju, kā arī papildina emocionālo vēstījumu. Piemēra labad ievietošu šeit Eināra Pelša sacerētu dzejoli, kas sastāv tikai no partikulām, un lasītājs ātri vien pamanīs, cik nestabila pasaules aina tajā ir ietverta:

kaut gan

nez nezin nē nu pat tad tātad tik tikai jā
vai tomēr varbūt vēl vien vienīgi vis tā kā

taču diemžēl

arī diez diezin droši vien ik it itin jau kā
jo jel lai laikam ne nekā

Tikpat labila, iespējams, ir emodži dzejas nākotne: kad spēcīgāks saules uzliesmojums sadragās zemes elektromagnētisko lauku, zudībā, visticamāk, ies arī tā. Bet, kamēr neesam mūsu vienīgajai ⭐ kļuvuši garlaicīgi, tik ilgi arī varam censties dzeju nepadarīt apnicīgu mums.

Dalies ar šo rakstu