punctum

literatūras un filozofijas žurnāls

Kauliņu kārba

Makss Žakobs

13/09/2019

 

Makss Žakobs (Max Jacob, 1876–1944) bija ebreju izcelsmes franču rakstnieks, dzejnieks, mākslas kritiķis un gleznotājs. Pēc Kempēras liceja absolvēšanas īsu brīdi izglītojās Aizjūras Francijas valsts skolā, taču studijas pārtrauca, lai pilnībā nodotos mākslai un literatūrai. Žakobs apmetās Monmartrā, kur strādāja dažādus darbus, tostarp par žurnālistu, klavieru skolotāju, pārdevēju, sētnieku, horoskopu zinātāju un mākslas kritiķi. Lai gan Žakobam vienmēr piemitusi margināļa aura, viņš tomēr piederēja pie Parīzes avangarda, draudzējās ar Pablo Pikaso un Gijomu Apolinēru un savā dzejā iemiesoja modernisma literatūras revolucionāros ideālus.

Par Žakoba spilgtāko darbu pieņemts uzskatīt 1917. gadā publicēto krājumu Kauliņu kārba (Le cornet a des), kurā dominē sirreālisma un simbolisma estētikā balstīta zobošanās par ikdienas pieredzi un Eiropas kultūras vēsturi. Viņa daiļrades pētnieks Sidnejs Levijs (Sydney Levy) trāpīgi norāda, ka Žakoba dzeja nav nedz nenopietna, nedz nopietna, nedz īsta, nedz izfantazēta, taču to rada šo pāru attiecības. Pēc piedzīvotās Jēzus Kristus parādīšanās Žakobs 1915. gadā pieņēma kristietību, savukārt 1936. gadā apmetās benediktiešu klosterī Senbenuā pie Luāras. 1944. gada februārī Žakobu arestēja vācu slepenpolicija, un viņš tika ievietots Dransī nometnē, kur tā paša gada martā mira. Kopš 1950. gada tiek piešķirta Maksa Žakoba balva literatūrā. Šī ir Žakoba pirmā publikācija latviešu valodā.

Artis Ostups

 

Dzejolis

– Ko tu no manis gribi? – Merkūrs prasa.

– Tavu smaidu un zobus, – Venēra atbild.

– Tie ir neīsti. Ko tu gribi no manis?

– Tavu valdnieka zizli.

– Es no tā nekad nešķiros.

– Nes tik to šurp, dievišķais pastniek.

Šito vajag izlasīt grieķiski – to sauc par idilli. Skolā kāds draugs, kurš diezgan bieži izkrita eksāmenos, reiz teica: „Ja mēs grieķiski iztulkotu Dodē romānu, pēc tam būtu lieliski sagatavoti eksāmenam! Bet es nevaru pa naktīm strādāt. Tas saraudina manu māti!” Šito arī vajadzētu izlasīt grieķiski, kungi; tā ir idille, eidyllion, maza ainiņa.

 

Dzejolis par mēnesi

Pa nakti ir trīs sēnes, kas ir mēness. Tikpat pēkšņi kā iedziedas pulksteņa dzeguze, tās pusnaktī katru mēnesi pārkārtojas. Dārzā ir retas puķes, kas ir guļoši cilvēciņi, kuri ik rītu mostas. Pa manu tumšo istabu vazājas mirdzoša atspole, kā arī divi… fosforescējoši aerostati, atspīdumi spogulī. Man galvā runā bite.

 

Neērtie potzari

Galva bija vairs tikai sīka, veca bumbiņa lielā, baltā gultā. Pretim lampai – sarkanbrūna zīda pēlis, ko rotāja pāri vīlei uzšūti pozamenti. Māti šai baltajā ielejā nospieda dižas lietas, liekie zobi izņemti; bet dēls stāvēja pie naktsgaldiņa tāds septiņpadsmit gadus vecs, ar piņņu dēļ neskūtām pūkām, un brīnījās, kā gan no šīs vecās gultas, kā no tajā iegulētās iedobes, no šīs sīkās bezzobainās bumbiņas ir varējusi rasties tik brīnumaina, uzvaroša un arī acīmredzami ģeniāla personība kā viņējā. Tomēr vecā sīkā bumbiņa negribēja, ka viņš atstāj lampu pie baltās ielejas. Viņam būtu bijis labāk to atstāt, jo šī lampa vienmēr bija traucējusi viņam dzīvot citur, kad viņš tās tuvumā vairs nedzīvoja.

 

Kripata mākslas kritikas

Žaks Klāss – tā nudien sauc kādu holandiešu mākslinieku. Paskatīsimies tagad, ja nevienam nav iebildumu, uz viņa saknēm. Mazā Žaka māte balināja seju ar etiķi, kā viņa pati atzinās, un tas izskaidro, kāpēc dzejnieka gleznas izskatās nolakotas. Žaka ciemā sv. Jumiķa dienā bija ierasts, ka jumiķi metās lejā no jumtiem, bet nenosita garāmgājējus, viņiem arī bija jāuzmet virves no ietves līdz skurstenim. Kopumā visai gleznieciska norise, kas noteikti veicināja mūsu mākslinieka izpratni par glezniecisko.

 

Nesentimentālā audzināšana

Kāpnes nepiekļaujas tikpat cieši kā savvaļas vīnstīgas. Šeit dzīvo mans vecais grieķu valodas skolotājs. Atnāku atvadīties uz viesistabu, kuras paklājs ir pavisam sadilis, un viņa kundze, kura domā pozitīvi, saka: „Dzīvē vajadzētu pelnīt piecus frankus minūtē… Nē, tas būtu par daudz, nu bet vismaz trīs minūtēs!” – „Mana sieva domā pozitīvi,” grieķu valodas skolotājs nospriež.

 

Steiga

Es ienācu piesardzīgi – kāds strauss meta spalvas, un uz balta stuka pjedestāla gozējās bronzas putns, kura spārnus veidoja virkne gliemežnīcu ar gravīrām. Parādījās Ābela Ermāna kungs vai kāds ļoti līdzīgs Ābela Ermāna kungam, kad atvērās vestibila durvis: „Ak! Jaunais cilvēk!” viņš iesaucās. „Jūs nākat pēc saviem simt sū!” Vēlāk uzzināju, ka visiem, kas nāca šurp, tika izsniegti simt sū. Kad izskanēja vārdi „simt sū”, strauss nometa spalvu, bet bronzas putns pacēlās gaisā. Vestibils turklāt bija tukšs un putekļains, tur metāla kastēs, uz kurām bija uzgreznoti dižu vīru – Kuvjē, Bifona u. c. – portreti, glabājās spraudītes. „Ak, jaunais cilvēk,” atkārtoja Ābela Ermāna kungs vai kāds ļoti līdzīgs cilvēks, „jūs nākat pēc saviem simt sū!” Un putni sakustējās no jauna. „Nē, kungs! Es nāku par brīvu! Tas ir mans ieguldījums par brīvu!” Mans topošais sirdsapziņas direktors vairs neklausījās – „ieguldījums par brīvu” viņu bija iepriecinājis, un viņš uzgrieza man muguru. Strauss uzlika galvā savu žandarma cepuri un noskatījās uz mani ar tādu bažīgu ziņkāri. Bronzas putns kļuva vēl bronzīgāks.

 

Ābrama upuris

Bada laikos Īrijā kaismīgs pielūdzējs kādai atraitnei teica: „Teļkarbonādīti, mana dieve!” – „Nē,” atraitne atbildēja, „neļaušu apskādēt ķermeni, ko jums labpatīk apbrīnot!” Bet viņa pasauca savu bērnu un nogrieza tam krietnu šķēli asiņaina mīkstuma. Vai bērnam tur palika rēta? Nezinu; viņš gaudoja neaprakstāmi, kad viņam grieza nost gabalus karbonādei.

 

Dižam vīram kambarsulains lieks

Pļavā zem kokiem vadmalas svārkā sēž karalis, kamēr viņam gatavo vēžu dzīres. Viņa kalpone Kazimiras kundze, kāda dižciltīgā ārlaulības meita ar dižciltīgām manierēm, sveicina viņu ierastajā goddevībā, ar kuprainu muguru un astoņdesmit gadiem. „Ei! Viss kārtībā, Kazimiras kundz?” – „Ak! Jūs taču mani zināt, kungs,” vecā parīziete saka. „Kad vien man iedod četrdesmit sū, es kļūstu jaunāka.” Tomēr vēžu dzīres izraisīja ielavīšanos pa jumtiem, sarunas ar kāju kulstīšanu virs jumta lodziņiem un taukainu pannu ugunsgrēkus.

 

Kaleidoskops

Viss izskatījās pēc mozaīkas – dzīvnieki staigāja ar ķepām gaisā, izņemot ēzeli, kurš uz baltā vēdera nesa rakstītus, mainīgus vārdus. Tornis bija teātra tālskatis – tajā bija arī zelta dzīpariem izšūti gobelēni ar melnām govīm; un princesīte melnā kleitā, neviens īsti netika gudrs, vai uz tās ir zaļas saules vai arī tā ir redzama pa caurumainām skrandām.

 

Spāņu dāsnums

Ar kāda spāņu drauga palīdzību Spānijas karalis man uzdāvina kreklu ar trim prāviem dimantiem, toreadora vesti ar mežģīņotu apkaklīti un lapu žūksnīti ar ieteikumiem, kā dzīvot. Karietes! Bulvāri, draugu apmeklējumi – vai kalpone gulēs ar mani? M. S. L. lūdza G. A. roku, kas viņam atteica pilnīgi bez iemesla. Esmu izlīdzis ar I… ģimeni. Tātad es atrodos Nacionālajā bibliotēkā un pamanu, ka mani novēro. Ik reizi, kad mēģinu lasīt šādas tādas grāmatas, man tuvojas četri darbinieki ar lelles izmēra zobenu rokās. Beigās man pienāk klāt pavisam jauniņš sulainis. „Nāciet!” viņš aicina un parāda man aiz grāmatām noslēptu aku; viņš parāda dēļu ratu, kas izskatās pēc moku rīka. „Jūs lasāt grāmatas par inkvizīciju, par to jums pienākas nāvessods!” Un es redzu, ka man uz piedurknes ir izšūta miroņgalva. „Cik?” es prasu. – „Cik jūs varat atļauties.” – „Piecpadsmit frankus.” – „Par daudz,” sulainis saka. – „Es tos atnesīšu pirmdien.” Spānijas karaļa dāsnums bija piesaistījis inkvizīcijas uzmanību.

 

Zināma nevērība

Andersena pasakas gulbis peldēja gar upes piestātni. Mūsu piecinieks bija cildenuma pilns, un zaļojošā kalna pakājē vecajā priekšpilsētā mitinājās strādnieki. Mans draugs romantiskais dzejnieks un es dokā turpat līdzās veļas mazgātājām metām Andersena pasakas gulbim maizi. Nevērīgais gulbis maizi neredzēja, bet gulbi arī īpaši nepārsteidza jūsu veļas dēļu rīboņa, ak, mazgātājas, un tālīnā kašķīgo balsu bļaustīšanās, strādnieki, kas pēc pusdienām stāvat durvīs.

 

Viens smaids pret asaru tūkstoti

Zirgs smagi elš – zāles, ko tas saņem možumam un sparam, izgāza visu ieceri! Arī elki kalnu galotnēs vēl nav redzami. Neprātis tikai spiež papēžus zirga sānos, un visums vairs nav lielāks par ķirbi. Dūmu grīste kā karogs plīv pār dzimto zemi. Atkāpties? Mēs tā arī neesam tikuši prom no šejienes. Vēl uz priekšu? Ak vai! Zirgs tūlīt būs beigts. Bet klau, kaut kur skan mūzika – kā degdama pēc ideāla. Pavasaris spēlē bumbas ar zaļiem kokiem, un ieleja izvemj četrdesmit kumeļus.

 

Patiesais posts

Jaunībā es domāju, ka džini un fejas cenšas man rādīt ceļu, un, lai kā mani arī mēģinātu aizvainot, es ticēju, ka viņiem ir likti mutē vārdi, kuru mērķis ir darīt man labu, tikai un vienīgi man. Īstenība un katastrofa, kas mani atveda šurp dziedāt uz laukuma, man deva mācību – dievi mani vienmēr ir pametuši novārtā. Ak, džini, ak, fejas! Manus maldus dodiet man šodien!

 

Vēsture

Veikala slēģi bija vaļā kā slikti salocīts vēdeklis. Tur dzīvoja musketieri. Viens spļāva pelnos, otrs lasīja vakara avīzi, trešais – tas biju es – vēl gulēja, kad ienāca karalis. Mēs redzējām tikai viņa aprises. Karalis atnesa man kapteiņa apliecību. Veļas mazgātavas žurnālu, kurā bija sarakstīts personāls un lietas, kas man bija nepieciešamas, lai kļūtu par kapteini. Turklāt no šā brīža mani sauca par Francijas Šarlu, un tas man lika daudz ko pārdomāt. Nākamajā dienā ieradās divi burvīgi četrgadnieki ar ieročiem – tie būs sargkareivji: es paņēmu viņus klēpī.

 

Es jau neko nesaku

Pērkona ķerra iebrauc Spānijā un saveļas varavīksnē. Zemē, kur ap baznīcām aug visdažādāko krāsu ģerānijas, es to redzēju zirgam uz astes.

 

Sentimentālais dzejolis

Ak, upes piestātne un tumšās lapas. Tā aizslīdēja gar akmens krastmalu, manu draugu pilnā laiva, un tikai viens pasniedza man mīlošu roku. Man ir tik draugu, cik skudru, ar ko šo kalnu piepildīt, ar ko piesēdināt trirēmas, pilnu okeānu ar airētājiem. Ak, upes piestātne un tumšās lapas! Laivā bija tikai desmit, viņi slēpās aiz buras, kas aizsargā trauslākos, viņi bija pasargāti no manis. Tikai viens no viņiem pasniedza man mīlošu roku, un ne jau tas, kuru es būtu izvēlējies, bet gan tas, kuru es labprāt aizmirstu.

 

Īsts dzejolis

Mēs šķiramies, mani vecākie brāļi un es, pie grāvjiem. „Še, ņem nazi.”

Virs mums šalc priedes, viss ir zāle un puķes. „Ei! Uzmanies no ūdens!”

Šad tad sanācām kopā, nesdami augus. „Tas ir sārtais velnarutks!”

Bet, kad vajadzēja mājās sameklēt katlu, kur savākt visu ražu, tā bija pavisam cita lieta.

Jūras spēku virsnieks gulēja savā gultā ar muguru pret durvīm.

Māsīca apdarīja mājas darbus, uz krēsliem bija palagi. Māsas dziedāja zem lieveņa, bet es kā mazs bērns ar puķēm rokās paliku sēžam uz trepēm, kas izzūd tālumā.

 

Augstākā līmeņa izviršana

Balons ceļas, tas spīd, un uz tā ir vēl spīdīgāks spīdums. Ne slīpā saule, kas met zibsni kā ļauns briesmonis, kurš uzkrauj lāstu, ne pūļa kliedzieni, nekas neapturēs tā augšāmcelsmi! Nē! Tam ar debesi ir kopīga dvēsele – debess atveras tikai viņam. Bet, ak, balon, piesargies! Tavā grozā kust ēnas, ak, nelaimīgo balon! Debesbraucēji ir piedzērušies.

 

Debesu noslēpums

Atgriežoties no balles, apsēdos pie loga un vēroju debesis – man likās, mākoņi ir milzīgas veču galvas, tie sēž pie galda, un tiem pienes baltu, pilnīgi noplūktu putnu. Debesis šķērsoja varena upe. Viens no večiem nolaida acis uz mani, viņš pat grasījās ar mani runāt, kad burvība pagaisa un palika tikai tīras mirdzošas zvaigznes.

 

No franču valodas atdzejojis Dens Dimiņš

Dalies ar šo rakstu