punctum

literatūras un filozofijas žurnāls

Laimīgās pīpētājas stāvoklis

Gundega Blumberga

15/09/2019

 

Punctum interviju sēriju ar Latvijas redaktoriem turpina Svena Kuzmina saruna ar Gundegu Blumbergu. Viņa ir bijusi redaktore vairāk nekā 150 grāmatām, tostarp daudziem darbiem, kas ieguvuši Latvijas Literatūras gada balvu, un gandrīz visai vēsturisko romānu sērijai Mēs. XX gadsimts.

 

Tu esi strādājusi par žurnālisti?

Jā. Ilgus gadus. Es vēl tagad turpinu Patiesajai Dzīvei rakstīt slejas. Es tur lasu tekstiņus kā literārā redaktore un tad, kad neviens negrib rakstīt sleju, es uzrakstu.

 

Slejas nekad neviens negrib rakstīt.

Tas ir stulbs žanrs. Pirmkārt, tev ir jābūt kaut kādai domai. Un tad vēl jāpiestrādā pie valodas, lai varētu to izteikt esejiski. Nu, ja tu pats sevi cieni. Bet es beidzu nodarboties ar īstu žurnālistiku tad, kad bankrotēja avīze Labrīt. Es sapratu, ka ir sācies cits laiks.

 

Ko tas nozīmē?

Teiksim tā, žurnālistam mūsu laikos ir ārkārtīgi grūti saglabāt to, ko es saucu par mugurkaulu, par patību. Saglabāt tiesības teikt to, ko tu domā. Un, ja tev nemitīgi vajag sevi lauzt, ja tu nedrīksti izteikties, ja tev visu laiku kādam jāpiemērojas…

 

Kam tad jāpiemērojas brīvā valstī?

Zini, nebrīvā valstī viss bija vienkārši. Nebrīvā valstī bija viena partija un tu skaidri saprati robežas. Šajās robežās varēja paspert arī soli šurp vai turp, bet vajadzēja zināt, kā to izdarīt.

 

Tu tajā vienkāršajā sistēmā arī paguvi pastrādāt?

Jā, es ilgi strādāju Talsu Vēstīs.

 

Un kas izpludina robežas brīvā valstī?

Tas, ka partiju ir ļoti daudz. Tu it kā zini, kurai partijai pieder orgāns, kurā tu strādā, bet ir šausmīgi grūti izsekot līdzi, kurš kuru atbalsta, par kuru nedrīkst rakstīt, par kuru drīkst… Tur ir ļoti sarežģītas attiecības. Es izskaitīju, ka tajā laikā sadarbojos ar septiņām partijām. Es rakstīju pirmsvēlēšanu aģitācijas. (Smejas.)

 

Vārdu sakot, tu biji politžurnāliste.

Nē, nē. Tas vienkārši bija periods, kad man vajadzēja nopelnīt naudu. Un es biju priecīga, kad man Ķekavā partija Saimnieks samaksāja par darbu ar maisu kartupeļu. Mēs visu ziemu iztikām ar to maisu. (Smejas.) Tas bija baigais laiks. Toreiz mēdza teikt, ka ja tev 45 gadu vecumā vēl nav darba, tad… Bija jaunības kults. 45 skaitījās ļoti vecs cilvēks. Darbu varēja dabūt reklāmā, bet es no reklāmas neko nesapratu. Un tad es nolēmu, ka nav lietas, kuru nevar apgūt, un apguvu reklāmu. Labu laiciņu ar to ņēmos. Tas bija ļoti interesanti, kamēr mēģināju saprast, uz kā tas viss balstās. Visas tās formas… Tolaik tās vēl tikai dzima. Tās vēl nebija tik plakanas kā tagad.

 

Man vispār ļoti patīk sekot līdzi reklāmas valodas attīstībai. Deviņdesmitajos, piemēram, tā bija pavisam cita skola. Tur ir pilns ar tādiem naiviem tekstiņiem kā „pērciet, un jūs būsiet apmierināti!”.

Tas nāca vēlāk. Tie apmierinātie ievazājās tad, kad man vairs nebija interesanti. Pēc tam es vēl kādus septiņus gadus rakstīju reklāmu Hansa bankai. Es biju Hansa bankas reklāmas guru. (Smejas.) Bet reklāma, tāpat kā viss pārējais, ir interesanta, kamēr tu mācies. Kad tu apgūsti amatu, tas kļūst par darbu. 

 

Un tad tu sāki apgūt citu amatu?

Jā. Un cits amats bija, es tev teikšu, kā zvaigznēs ierakstīts. Es tolaik strādāju tādā kantorī BTR, kas taisa Ķīpsalas izstādes. Reiz pavasarī – joprojām atceros, bija saulaina diena, sniegs vēl nebija nokusis – es kopā ar vienu paziņu gāju uz kaut kādu izstādi. Un pēkšņi viņa saka: „Ko tu darītu, ja varētu darīt visu, ko vien gribi?” Es saku: „Zini, es šausmīgi gribētu rediģēt grāmatas.” Bet es skaidri apzinājos, ka tas ir tikai sapnis. Viņa saka: „Kāpēc tu tā domā?” – „Pirmkārt,” es saku, „man nav zināšanu. Otrkārt, es nepazīstu nevienu grāmatizdevēju.” Vispirms jau ir jātiek pie kāda manuskripta. Es nevarēju iztēloties, kā tas varētu notikt. Tad es par šo sarunu aizmirsu, bet pēc kāda gada man piezvanīja meitas kursabiedrene un teica: „Renātes mamma, vai jūs negribētu rediģēt grāmatu?” Es teicu: „Kā? Man taču nav ne jausmas, kā to dara!” – „Bet jūs taču esat strādājusi avīzē!” Es biju tik apmulsusi! Tu taču zini, cik tas ir mulsinoši, kad tev piedāvā kaut ko tik neiespējamu.

 

Kas tā bija par grāmatu?

Tūlīt parādīšu, nāc līdzi. Re, visi šie trīs plaukti ir ar manis rediģētām grāmatām.

 

Baigie kvadrātmetri, klausies.

Jā, ap diviem simtiem grāmatu. Vai tik pirmā nebija Pēdējais autobuss uz Vudstoku. Vai varbūt Griškoveca Krekls, ko tulkoja Ilmārs Šlāpins. Vai arī Savādais atgadījums ar suni naktī. Es vairs neatceros.

 

O, tu esi rediģējusi arī Andra Zeibota romānu Okeāniskais es.

Zeibots ir mana lielā mīla! Vislielākā. Bet ir ļoti maz cilvēku, kuri saprot šo grāmatu. Neviens nav spējīgs to izlasīt. Mēs viņam par to piešķīrām Soduma balvu.

 

Un ko teica godātā publika?

Godātā publika bija diezgan lielā neizpratnē. (Smejas.) Ar Soduma Viņpus arī bija ļoti interesanti strādāt.

 

Tu esi rediģējusi visus viņa kopotos rakstus?

Nē, tikai pēdējo sējumu. Kad viņš atbrauca uz Latviju, viņam vairs neklausīja pirksti un viņš nevarēja parakstīt. Tad nu viņš deva man lapiņu kaudzes, es ievadīju tekstus, mēs tos saskaņojām, apspriedām, lamājāmies… (Smejas.) Man, kā viņš teica, bija „padomju laika trušu būra izglītība” vai kas tamlīdzīgs.

 

Ko tu uz to atbildēji?

Ka visi jau nevarēja pa pasauli vazāties un iegūt labu izglītību. Kāda pieejama, tāda ir. Viņam vispār nepatika latviešu komatu likšanas sistēma, teikumu konstrukcijas un viss pārējais.

 

Saprotu. Man arī reizēm sāk nepatikt. 

Īstenībā katram apgādam šobrīd ir sava latviešu valoda un katram skolotājam tāpat. Un kad man vaicā, kā pareizi jāraksta, es vienmēr saku, ka svarīgākais ir pieturēties pie savas sistēmas. Lai ko tu darītu, ir svarīgi to darīt konsekventi.

 

Kas tevi tik ļoti uzrunā Zeibota grāmatās?

Redzi, katru Zeibota grāmatu var uztvert atkarībā no zināšanu līmeņa. Kad es runāju par Okeānisko es, es runāju savas izpratnes līmenī. Kad, piemēram, Liāna Langa man stāsta, ko viņa tur ir izlasījusi, tas jau ir vairākus plauktus augstāk par mani. Viņa tur saredz pavisam ko citu. Un tā ir labas literatūras pazīme – ka ikviens cilvēks neatkarīgi no zināšanu līmeņa var tur kaut ko priekš sevis atrast.

 

Sakrālos tekstus arī lasa vairākos līmeņos. Vai tev bija tādi padziļinājuma brīži, kad tu saprati: „O, es tagad esmu nākamajā izpratnes līmenī!”?

Nē, tādā veidā es grāmatas nelasu.

 

Kā tu lasi?

Es vienkārši lasu. Ir grāmatas, kuras izlasu vienā elpas vilcienā. Es neko negaidu, bet reizēm saprotu, ka vispirmām kārtām esmu lasītāja, nevis redaktore. Ir diezgan maz tādu grāmatu. Bet tas ir tāpat kā ar visu. Kā ar cilvēkiem, tā ar lietām. Vai nu tas ir mans, vai nav. Es nevarētu strādāt nevienā orgānā, kurā jāvērtē literatūra. Jo es varu vērtēt tikai patīk/nepatīk līmenī.

 

Bet vai tu kā redaktore vispār drīksti vērtēt, ja tavs darbs ir nevis vērtēt, bet padarīt grāmatu maksimāli kvalitatīvu?

Priekš sevis es to varu darīt. Es to nedrīkstu darīt publiski.

 

Vai tev tas netraucē strādāt? Lūk, tu rediģē, rediģē, bet pati tikmēr vērtē…

Jā, un es varu rediģēt grāmatas, kuras man nepatīk. Lai gan ir grāmatas, no kurām es atsakos.

 

Kam jānotiek, lai tu atteiktos no grāmatas?

Nu, klasiskais piemērs ir mana atteikšanās no Gunta Bereļa romāna Vārdiem nebija vietas, ko viņš man atgādina katru reizi, kad satiekamies.

 

Tā taču ir lieliska grāmata.

Bet ļoti brutāla. Tāpat kā tas krievs, kā viņu sauca…

 

Sorokins?

Jā. Bet es tik spilgti iztēlojos lasīto tekstu! Es neskatos kino, bet es lasu. Tāpēc arī nevaru lasīt vardarbīgus, ciniskus un tamlīdzīgus tekstus. Tā ir laba literatūra, es to saprotu, bet man jau ir tik daudz gadu, ka drusciņ tomēr jādomā par savu nervu sistēmu, kā arī par to, vai naktī varēšu aizmigt. (Smejas.) Guntis, protams, labi raksta. Spēcīgi. Bet tomēr pats sev tu esi tuvāks.

 

Nu tad ko, iedzeram par labām grāmatām?

Jā. Par to, ka sapnis ir piepildījies. Neticami, bet es esmu pilnīgi, absolūti laimīgs cilvēks. Netverami laimīgs. Vakar biju salidojumā, sēdēju un pīpēju zem nojumītes. Pienāk viens no klasesbiedriem un saka: „Ak tu, nelaimīgā pīpētāja!” Es saku: „Nē! Tev vajadzēja paskatīties uz mani un teikt – laimīgā pīpētāja!” (Smejas.)

 

Bet klausies, laimīgā pīpētāja, mani interesē jautājums par lasīšanu. Piemēram, ja es pavēroju sevi no malas teksta uztveres laikā, es dažkārt redzu, kā manī kaut kas mainās. Un reizēm saprotu, ka, iekodies šīs grāmatas aizliegtajā auglī, nekad vairs nebūšu tāds, kā agrāk. Kas notiek ar tevi, kad tu lasi labu literatūru?

Pirmkārt, lasīšanas process ir ārkārtīgi mainījies.

 

Tev?

Visiem. Cilvēki šobrīd lasa citādi. Grāmata vairs nav vienīgais informācijas avots. Es atceros, kā agrāk lasīju, ejot pa ielu, gludinot veļu un visādi citādi. Un tas bija pilnīgi normāli – stāvēt pie katla, maisīt un lasīt. Tagad labas grāmatas lasīšana ir elitārs process. Tas vairs nenotiek ikdienā.

 

To var atļauties laimīgi pīpētāji?

Jā. Tāpēc, ka, lasot labu literatūru, ir jādomā līdzi. Es droši vien vispārinu, bet liela daļa ļaužu vairs nav gatava domāt līdzi.

 

Bet nerunāsim par lielo daļu ļaužu. Runāsim par tevi.

Es arī neesmu gatava domāt līdzi katru dienu. Man ir dažas labas grāmatas, kuras es taupu, lai lasītu, piemēram, kādā tālā braucienā. Ikdienā es nevaru tām pievērsties. Un ja es nevaru pievērsties no sirds un dvēseles… Kaut gan ir bijušas dienas, kad es paņemu grāmatu un, skaidri zinot, kas man tajā dienā jādara, tomēr nosēžos tur, kur tu tagad sēdi, un pavadu tur daudz vairāk stundu, nekā bija paredzēts, tāpēc vien, ka neesmu varējusi to grāmatu nolikt malā.

 

 

Un ko tu šādos gadījumos izjūti?

Pirmkārt, vienmēr, kad lasu manā izpratnē izcilu tekstu, mani pārņem nenormāla skaudība. Es domāju – ak Kungs, ja es kādreiz varētu tā izteikties! Ja es spētu! Ja man šī doma būtu ienākusi prātā tik noslīpētā formā! Vai, teiksim, ir kāds neierasts skatījums, un tu domā – nu, tu tak biji turpat līdzās! Kripatiņas trūka, lai tu varētu konstatēt to pašu. Nu, kam nav dots, tam nav. Bet tā ir skaudība, kas mani, iespējams, rosinātu, ja es būtu rakstniece. Tagad es saprotu, ka nerakstīšu tikai tāpēc vien, ka nekad nespēšu uzrakstīt tā. Esmu dzirdējusi – tev jāraksta, tev ir tik laba valoda utt. Bet es saprotu, ka ar to ir daudz par maz. Manā uztverē, lai rakstītu, ir vajadzīga cita veida domāšana. Tāda, kas atšķiras no ikdienišķās.

 

Ar ko šī rakstnieciskā domāšana atšķiras no ikdienišķās?

Pirmkārt, es domāju, ka rakstīt vajadzētu sākt vecumā pēc 30.

 

Tu jau runā kā kabaliste – nedrīkst studēt slepenos tekstus pirms 45, un ja neesi precējies.

Nē, nē. Bet ļoti reti var sastapt divdesmitgadīgu cilvēku, kuram ir izveidojusies jebkāda uzskatu sistēma. Jo rakstīšanai tā ir vajadzīga. Tas, protams, ir ļoti subjektīvi, bet es redzu, kā jauni cilvēki viena darba robežās mētājas savos uzskatos. Pirmajā teikumā saka, ka Dievs ir labs, pēdējā – ka Dievs ir slikts, un beigās paši vairs nesaprot, ko domā. Turklāt var redzēt, ka šaubās nevis personāžs, bet pats autors. Es saprotu, ka rakstīšanas process parasti aizved nepavisam ne tur, kur bija iecerēts. Nu, tu pats zini. Bet varbūt vajag to veselīgo pašpārliecinātību, ka es esmu tas, kurš var nākt ar jaunu vārdu un to paust. Jo, ja tu to negribi, tad kāda velna pēc tu raksti? Bet, ja tev nav tās pašpārliecinātības, tās sajūtas, ka tu spēj rakstīt atšķirīgi no visiem pārējiem, tad nav ko sākt.

 

Bet, ja tev ir tāda pārliecība, tu nevari atlikt rakstīšanu uz 30 gadu vecumu.

Jā. Es tikai nesaprotu, kāpēc rakstnieks domā, ka viņam nav jāapgūst amats.

 

Kurš tad ir tas mistiskais rakstnieks, kurš tā domā?

Es varētu nosaukt vārdos, bet nesaukšu. Bet es esmu lasījusi tik daudz tekstu, kuros teikumu konstrukcijas ir vienkārši tizlas! Ir autori, kuru vārdu krājums ir tūkstoš vārdu. Bet viņi vienalga raksta.

 

Nu, tā arī ir tā pārliecība, kuru tu nupat reklamēji.

Bet tad apgūsti amatu un pēc tam raksti! 

 

Tu viņiem tā arī saki? Vajadzētu teikt – apgūsti amatu, maziņais. Tas taču ir cehs. Bodīte.

Es tā arī saku. Var rakstīt visvisādi. Bet ir svarīgi, lai es varētu saprast, ka tas ir stils. Piemēram, Leonam Briedim Vilcenē un atraitnī es atstāju tik daudz visādu lietu, kuras īstenībā vajadzētu skaust ārā. Bet tās tur tik labi ieguļas! Un es saprotu, ka nedrīkst izjaukt ritmu. Bet tā var darīt tikai tad, ja teikumos ir loģika. Ja teikumos nav nekā, ko izjaukt… Nu, tad par ko mēs vispār runājam? Bet es nevaru to izskaidrot ar likumiem.

 

Saki, vai tu esi izskolojusi kaut vienu rakstnieku?

Nē.

 

Kā tev šķiet, vai rakstīšanu vispār var iemācīt?

Nē, nekādā gadījumā. Bet amatniecību var. Ja vien cilvēkam ir valodas izjūta. Ir jābūt valodas izjūtai.

 

Un kā to var uzkačāt?

Nekā. Vai nu tev ir, vai nav. Tāpat kā ar dziedāšanu – vai nu tu vari dziedāt, vai nevari. Es domāju, ka valodas izjūta ir iedzimta. Tas ir talants. Un, ja ir valodas izjūta, tad tu arī saproti, ka valodā var ne tikai iet, bet arī šļūkāt, skriet un visādi citādi pārvietoties.

 

Tādā gadījumā kas vispār ir valodas izjūta? Ja es būtu citplanētietis un gribētu saprast, kas tas ir, kā tu man to izskaidrotu?

To nevar izskaidrot. Nevienu lietu, kas nav aptaustāma ar rokām…

 

Skaidrojums par valodu nepakļaujas valodai?

Valodai ļoti daudz kas nepakļaujas. Piemēram, es nesaprotu, kāpēc latviešu valodā nav iespējams atrast gandrīz nevienu seksa ainu, kuru lasot negribētos aiz kauna pabāzt galvu zem segas vai pēc iespējas ātrāk pāršķirt lappuses. Tātad valodai tas nepakļaujas.

 

Aleksandrs Pjatigorskis vienā grāmatā bija uzrakstījis: „И тогда они начали ебаться.” Skaisti un skaidri. Bet redaktors vai redaktore sāka sarkt un teica: „Nu, Aleksandr Moisejevič, tā gan nav labi. Varbūt rakstiet „заниматься любовью”?” Viņš vispār esot bijis ļoti miermīlīgs cilvēks, bet toreiz gan sadusmojies un kliedzis pretī: „Никакой любовью они не занимались. Oни начали ебаться!”

(Smejas.) Nu, lūk, tāpēc arī ir svarīgi zināt, ko un kā tu esi gribējis pateikt. Zini, kāds fēleris nupat varēja iziet plašajā pasaulē? Kas liecina vai nu par manu vecuma marasmu, vai par to, ka es jau sāku aizmirst procesu. Vārdu sakot, grāmatā ir epizode, kurā policijas priekšniekam ir mīlas sakars ar padoto izmeklētāju. Viņi iet pusdienlaikā uz kopmītnes istabiņu „nodarboties ar mīlestību”. (Smejas.)

Bet viņiem rada problēmas „priekšnieka ātrā erekcija”. Tad viņi sāk skaitīt: 45, 56 utt. Un es pilnīgi palaižu to garām. Vienu reizi nepamanu, otru reizi nepamanu. Un tikai pirms drukas korektore izlabo: „ejakulācija”. Bet man lasot viss likās normāli! Lūk. Tāds vecums, kad tu vairs neatšķir erekciju no ejakulācijas – tas ir briesmīgi. Tas traucē redaktora darbam. (Smejas.)

 

Man patīk, ka mūsu literārā saruna ir pārvērtusies par erekciju un ejakulāciju apspriešanu. 

Bet kāpēc ne?

 

Tiešām. Ļevs Tolstojs taču teica, ka literatūru rada „не пером, а хуем”.

Jā. Diemžēl latvju literatūru biežāk raksta tieši ar spalvām, nevis ar hujiem.

 

Lūk, lūk. Tāpēc runāsim labāk par literārām kaislībām.

Zini, mana lielākā kaislība ir katru gadu, kad piešķir Literatūras gada balvu. Gandrīz katru reizi es lamājos un domāju – nu kā žūrija varēja piešķirt balvas tiem darbiem, kuriem piešķīra?

 

(Smejas.) Tā es arī gandrīz katru gadu domāju. Bet tas jau normāli. Varbūt apsēžamies nākamgad priekšējā rindā un apmētājam viņus ar…

Ar ko? Tomātu vēl nebūs.

 

Tad ar kartupeļu mizām. 

(Smejas.) Tur jau būs profesionāli vadītāji. Lūk, ja pati žūrija paziņotu uzvarētājus, tad gan tam būtu jēga.

 

Tu kādreiz esi bijusi gada balvas žūrijā?

Nē. Tikai Soduma balvā. Mani nekur citur neaicina. Bet es tā mācētu vērtēt! (Smejas.) Lai gan, ja nopietni, tā būtu liela nelaime, ja mani uzaicinātu. Zini, es šo pavasari iedomājos, cik drausmīgi būtu, ja man piešķirtu Trīs Zvaigžņu ordeni! Es biju ļoti nemierīga vairākas nedēļas, līdz beidzot iestāstīju sev, ka vienīgais, ko es varētu darīt, lai glābtu savu godu, būtu publiski atteikties. Un man kļuva tik viegli! Es tev nevaru vārdos izstāstīt. Tagad es zinu, kā rīkoties. Baigais atvieglojums.

 

Es tevi sarūgtināšu. Ja tu publiski atteiksies no Trīs Zvaigžņu ordeņa, visi padomās, ka tas bija žests, konceptuāls mājiens vai, nedod Dievs, kaut kādas politiskās nostājas paušana. Tev būs dienu un nakti jāskaidrojas.

Nē. Jebkurš cilvēks var atteikties skaidroties.

 

Tak viņi vienalga visur vazāsies līdzi kā melna sirdsapziņa un lūgs paskaidrojumus. Vai nebūtu vienkāršāk piespraust to brošu sev pie krūtīm un mierīgi dzīvot tālāk?

Nē, es nevarētu to brošu sev piespraust. Tāpēc, ka man ir kaut kādi idiotiski principi.

 

Kāpēc tu šos principus nevari pārkāpt?

Tāpēc, ka vienreiz mūžā es tos jau pārkāpu.

 

Nu tad izstāsti, kā tas notika?

Tas bija šausmīgi. Tik šausmīgi, ka joprojām atceros. Tas notika tad, kad glabāja Brežņevu. Es strādāju Talsu Vēstu redakcijā. Iztēlojies – Hohmas Vēstnesis. Ir telpa, tur stāv televizors. Trīs krēslu rindas krēslu. Mēs visi, 14 vai 15 cilvēki, sēžam. Pienāk brīdis, kad Brežņevu met bedrē. Un es skatos – pirmā rinda sāk celties kājās. Vispirms Raita, un pēc viņas visa redakcija. Un pati pēdējā pieceļos es. Tu vari iztēloties? Es pieceļos kājās televizora priekšā, kamēr tur met bedrē Brežņevu! Kad viss tas murgs beidzās, es noskrēju lejā un tik šausmīgi raudāju… Es sev apsolīju, ka nekad mūžā nedarīšu neko tādu, kas ir pretrunā ar manu veselo saprātu. Es nekad vairs neesmu piecēlusies kājās nevienas dziesmas laikā. Es vienmēr saku to, ko domāju, pat ja saprātīgāk būtu paklusēt. Ja tu vienreiz izdari kaut ko sliktu, tas ir normāli. Bet, ja tu to izdari arī otru reizi, tas kļūst par sistēmu. 

 

Vai tad skatīties televizorā Brežņevu un saņemt Trīs Zvaigžņu ordeni…

Tas ir tieši tas pats! Runa jau nav par Brežņevu. Tas vienkārši ir absurds, kad cilvēki ceļas kājās televizora priekšā. Tas ir totāls absurds. Un tāds pats absurds ir šie ordeņi, kurus katru gadu izdala veselu maisu. Pirmo pakāpi kaut kādam vēstniecības šoferim, kurš varbūt Latviju jau gadiem nav redzējis, un sesto pakāpi – izcilam kultūras darbiniekam.

 

Tur ir tik daudz pakāpju?

Es nezinu, es tagad tēlaini izsakos. Bet ir, ir vairākas. Iedziļinies, palasi kādreiz to sarakstu, kuram ko piešķir.

 

Ai, tas būtu tāpat, kā lasīt kultūras kanonu. Lūk, tas manā skatījumā ir absurds. Kad kaut kāda mistiska cilvēku grupa sēž kabinetā un izvēlas, kas ir mūsu aprobētie kultūras pieminekļi. Tas, manuprāt, ir mazliet padomju stilā – izlemt, ka šitie ir mūsējie, bet citi tikai tāpat vien…

Jā, jā, jā. Un Trīs Zvaigžņu ordenis ir kļuvis par tādu pašu bleķi. Man ir medaļa Darba veterāns, kuru deva katram, kas nostrādājis 20 gadus. Masveida produkts.

 

Mēs tagad gluži kā disidenti sēžam virtuvē un kritizējam iekārtu. Bet, Gundega, mums ar tevi nav par ko uztraukties. Mums nekad neviens nekādus ordeņus nedos. Aizmirsti.

Es ļoti gribētu cerēt, ka ne mani, ne tevi neviens neaplaimos.

 

Kāpēc tu pati neesi niekojusies ar rakstīšanu?

Iespējams, ja man būtu kaut mazākās šaubas par to, ka vai es varētu rakstīt, es to darītu. Piemēram, kad es strādāju redakcijā, mani apsaukāja par tesmeni un teica, ka es nekad mūžā nevarēšu rakstīt, jo esmu stulba. Un tad es nodomāju – nē, es iemācīšos un viņiem visiem parādīšu. Un es izvirzīju sev mērķi: iemācīties rakstīt tā, lai nevienam korektoram, nevienam sekretāram nebūtu kur pirkstu pielikt. Un zini, divos gados es to iemācījos. Ja es zinātu, ka nevaru rakstīt, tad droši vien tikai intereses pēc pamēģinātu.

 

Tu romānu uzbūvēt varētu?

Jā. Es domāju, ka jā.

 

Tas ir tavs vienīgais motivators? Nekādas tur smalkās idejas par nodevu mākslai un pienesumu latviešu literatūrai?

(Smejas.) Nē. Mana vienīgā interese ir iemācīties to, ko es neprotu. Es joprojām šausmīgi baidos rediģēt grāmatas. Katru reizi, kad dabūju jaunu tekstu. Jo tā ir dikti liela atbildība. Man ir liela bijība pret rakstīto vārdu. Un bijība pret vārdu man palīdz rediģēt.

 

Bet literatūras viela jau nav tikai valoda. Tā ir domas rašanās, domas attīstība un tas, ko tu pirmīt nosauci par kino. Valoda, bez šaubām, ir materiāls, bet viela ir ārpus valodas. Tas, ko valodā nevar izteikt.

Jā. Bet, neprasmīgi rīkojoties ar valodu, tu nevari izteikt domu.

 

Tieši tāpat tu vari būt absolūti nevainojams valodnieks, bet neprast uzburt pat ne sekundi garu ainu. Tādu perfekto rakstītāju ir papilnam. 

Jā. Tādu, kuriem ir vārdiskā caureja, kas piesārņo…

 

Nezin kāpēc deviņdesmitajos gados pie mums bija ieviesies priekšstats, ka literatūra galvenokārt ir daiļproza. Brīžiem man likās, ka autori gandrīz vai sacenšas, kurš prot rakstīt ar visvecākajiem un visnepraktiskākajiem vārdiem.

Tādu bija vesela virkne, kas šos bezjēgas vārdus lietoja. Tas nebija un joprojām nav lasāms.

 

Vai šī tendence nav gājusi mazumā?

Nē. Protams, nav korekti dalīt sieviešu un vīriešu literatūru – tas ir seksisms un kas vēl ne. Mēs zinām, ka ir sievietes, kas raksta skarbi, un vīrieši, kas vāvuļo. Bet lielās līnijās man ir apriebusies tā latviešu literatūras daļa, kuru raksta vidējas raudzes sievietes, kas turpina šo daiļo vārdu virknēšanas tradīciju. Vīrieši to dara daudz retāk. Varbūt tikai tāpēc, ka nav apguvuši tik daudz vārdu. (Smejas.) Bet tas nekur nav pazudis. 

 

Kā tu domā, vai literatūrai mūsdienās ir svarīga sociāla loma? Es runāju nevis par politiku, bet par kaut ko praktiski noderīgu. Ja mēs pieņemam, ka māksla pēc savas dabas ir bezjēdzīga…

Es domāju, ka māksla nav bezjēdzīga. Es absolūti nevaru to pieņemt.

 

Kāda ir mākslas jēga?

Es pieņemu, ka katram cilvēkam katrā laikā tā ir cita. Bet manā laikā, kad es formējos kā personība, tai bija daudz lielāka jēga. Šobrīd māksla vairs nav vienīgais veidotājs. Un pat ne svarīgākais. Tas ir viens no.

 

Un kad tu formējies, bija vienīgais?

Jā. Bet šobrīd ir jābūt diezgan izolētam, lai vispār tai pievērstos. Taču mani 15, 16 gadu vecumā māksla izveidoja kā cilvēku.

 

Un tu joprojām ar to dzīvo?

Jā. Ir nākušas klāt nianses, bet pamatā viss ir aizgūts caur personībām un caur mākslu.

 

Un kā ar mūsdienām? Mūsdienu māksla nevar cilvēku noformēt tāpat, kā tā noformēja tevi?

Nē. Nekādā veidā.

 

Viss? Pagalam? Tie laiki ir pagātnē?

Jā. Protams, es pieļauju, ka ir daži īpatņi. Vienmēr visās sabiedrībās ir īpatņi.

 

Mēs jau arī esam tie īpatņi! Bet kā ar citiem? Ko tad mēs te vēl cenšamies?

Es nezinu. Es domāju, ka mēs apliecinām paši sevi.

 

Tāpēc jau es saku, ka māksla ir bezjēdzīga. Un, ja tā ir bezjēdzīga, tad lai vismaz ir arī skaista!

Pagaidi, skaista kādā izpratnē?

 

Plašā un subjektīvā. Skaista tādā izpratnē, kādā mēs kā mākslas veidotāji to varam novērtēt.

Tu zini, es domāju, ka tajā procesā, ko sauc par mākslu, nevajadzētu piemērot nekādus vispārinājumus. Jo katrs notikums ir ļoti individuāls. Tu nekad nezini to indivīdu, to cilvēkbērnu, kurš ieraudzīs kādu bildi, kādu grāmatu, kas kādā situācijā nonāks viņa rokās un viņu ietekmēs. Tāpēc teikt, ka tas ir bezjēdzīgi, – tas ir kā uzņemties Dieva tā Kunga lomu. Es atturētos.

 

Kā latviešu literatūrā šodien trūkst?

Normālu cilvēku.

 

Kas ir normāls cilvēks? Frīku pietiek?

Man tie frīki ir pieriebušies. Tad, kad es lasu latviešu literatūru, man gribas satikt kādu, kurš dzīvotu. Kuram būtu spēcīgas kaislības, spēcīgas jūtas, spēcīga domāšana. Kurš ne tikai vazātos ar aliņiem no viena kroga uz otru, bet kurš īstenībā varbūt ar kaut ko nopietnu nodarbotos.

 

Ko tu saproti ar nopietnu?

Ar nopietnu es domāju dziļu. Zini, kaut kad nesen es pārlasīju Ilzi Indrāni. Ļoti smieklīgi tas viss izskatās mūsdienu acīm, visas tās skolotājas. Bet tādus personāžus… Nu, es sapratu, ka viņi ir dzīvi. Ka tie ir īsti cilvēki. Maz mums ir tādu. Trūkst daudzveidības. Mums katrs varonis atspoguļo savu radītāju. Ne jau biogrāfiju, bet domāšanas veidu.

 

Kā, tavuprāt, no šī domāšanas veida var tikt vaļā? Tas nav viegli. Tas ir kā nogriezt sev īkšķus. Tu taču nevari vienkārši pieņemt lēmumu – viss, šodien mani varoņi neatspoguļos manu domāšanas veidu. Tas vairs nav darbs ar tekstu, tas ir darbs ar sevi. Ko iesākt?

Neko. Neko. Varbūt tāpēc tā literatūra arī ir tik interesanta. 

 

Kā latviešu literatūrā vēl nav bijis?

Kā vēl nav bijis?

 

Jā, pasaki, kā vēl nav bijis. Es nozagšu ideju un pēc pusgada atnesīšu tev manuskriptu.

(Smejas.) Nē, nē. Viss ir bijis. Visas perversijas ir bijušas.

 

Visas perversijas ir bijušas, bet trūkst daudzveidības?

Jā. Viss ir bijis, bet domāšana ir vienveidīga. Un tā ir tāda domāšana, kas man lielākoties nav interesanta. 

 

Bet tā jau ir tā normālā domāšana. A tu saki – normālu cilvēku pietrūkst. (Smejas.)

Manā izpratnē normāls cilvēks ir pilnīgi kas cits.

 

Kas ir normāls cilvēks Gundegas Blumbergas izpratnē?

Klausies, tad, kad mēs te tā runājam, man šķiet, ka mēs abi esam diezgan normāli. Un ka tie pārējie nedomā tā, kā vajadzētu. (Smejas.)

 

Ā, tad mēs būsim tās normālības mērauklas? Tas ir labi. Pie tā arī paliksim. Saki, ko vēl tu varētu iemācīties?

Es stipri šaubos, ka vēl kaut ko vēlos. Ja tu gribi zināt, man šķiet, ka esmu sasniegusi to stāvokli, pēc kura ikviens cilvēks var ilgoties.

 

Tas ir tas laimīgās pīpētājas stāvoklis?

Jā. Kad vari darīt, ko gribi. Kad vari braukt ar muti diezgan nesodīti – aiz muguras varbūt kāds vēl par tevi izteiksies, bet acīs reti kurš. Kad nav jāskaita nauda, lai nopirktu vīna pudeli vai cigaretes. Un tas ir tik perfekts stāvoklis! Es negribu neko vairāk par to, kas man ir. Un darbs man ir kolosāls, tici man! Ja tu varētu tā lasīt romānus katru dienu, tu arī būtu laimīgs.

 

Gundegu Blumbergu intervēja Svens Kuzmins

Dalies ar šo rakstu