punctum

literatūras un filozofijas žurnāls

Stulbie cilvēki

(:)kivisildniks

22/09/2019

 

(:)kivisildnika (īstajā vārdā Svens Sildniks, 1964) pirmā grāmata iznāca 1989. gadā. Par skandalozu dēvētā autora, žurnālista, politiķa un izdevēja (Svens dibinājis izdevniecību Jumalikud Ilmutused) dzeja Latvijas grāmatplauktos nokļuva krietni vēlāk – 2009. gadā, kad Guntara Godiņa atdzejojumā iznāca (:)kivisildnika un Contras dzejas dubultkrājums Abi labi. Svens ikdienā noejot ap 40 kilometru, un drīzumā iznākšot viņa grāmata par pedofiliju. Ar viņu tikos pāris stundas pirms Dzejas dienu Baltijas autoru vakara, kurā (:)kivisildniks pārstāvēja Igauniju.

Justīne Vernera

 

 

 

Vispirms jāatzīstas – man nav bijis īpaši daudz saskares ar igauņu dzeju. Prātā nāk vienīgi reize, kad Contra Veidenbaumam par godu skrēja no Tartu uz Kalāčiem un es viņam vienā posmā pievienojos. Reizēm liekas, ka visi igauņu dzejnieki dara trakas lietas, kuras citi nesaprot.

Cik man zināms, vairums igauņu dzejnieku nedara neko! Nedz dzeju, nedz ko citu. Pēc manas pieredzes – viņi tikai sēž kaktā un domā.

 

…lai būtu dzejnieks, nekas nav jādara?

Nav tik vienkārši. Tu nevari izveidot savu DNS. Tev tas tiek iedots.

 

Rakstīt dzeju – vai tas ir dabiski visiem cilvēkiem?

Sociālisti domā, ka visi cilvēki ir vienlīdzīgi, bet, ja pamācāmies bioloģiju, varam redzēt, ka lietas patiesībā ir citādākas. Cilvēki atšķiras. Varbūt ikvienā ir dzejnieka aizmetnis, taču neesmu drošs, ka ikviens var kļūt par augstākās klases dzejnieku.

 

Vai būt dzejniekam ir profesija?

Jā. Taču tas ir kas vairāk nekā profesija. Es domāju, ka cilvēks var būt labs autovadītājs tādā līmenī, kas ļauj viņam strādāt. Ikviens var vadīt auto – ASV visi brauc ar mašīnām. Un visi kaut ko raksta – vairums no mums. Piemēram, skolā. Taču rakstīšana skolā un dzejas rakstīšana – tas nav viens un tas pats. Bet dzeja un laba dzeja vispār nav viens un tas pats.

 

Kāda ir atšķirība?

Tehniskas nianses. Tā, pirmkārt, ir tehnika. Dzeja ir ārkārtīgi sarežģīts tehniskais darbs. Es esmu dzejas izdevējs un zinu, ka daži dzejnieki ir ļoti prasmīgi kādā mākslā, piemēram, stikla apstrādes mākslā, flautas spēlē vai darbā ar elektroniku – ļoti tehniskos darbos. Ja piemīt šāda tipa domāšana, var izprast dažādu veidu tehnikas.

 

Kas dzeju atšķir no citām profesijām? Vai tas ir parasts darbs?

Ir savas līdzības. Es domāju, ka ikvienu darbu mēs darām, lai uzturētu sevi pie dzīvības. Taču dzeja uztur dzīvu tevi pašu un citus. Ja cilvēks pelna naudu tikai ģimenei un sev, pie dzīvības var uzturēt ļoti maz cilvēku, bet labs dzejnieks var uzturēt pie dzīvības miljonus. Dzejnieki viņus uztur dzīvus cilvēciskajā līmenī. Manuprāt, tas ir svarīgi.

 

Vai dzejas funkcijas vēsturiski ir mainījušās?

Nē, es tā nedomāju. Mēs varam lasīt veco dzeju – ķīniešu džeki rakstīja pirms trim tūkstošiem gadu, un mūsdienās viņi joprojām ir okej.

 

Pieminēji savu izdevniecību – kādi ir standarti autoriem vai darbiem, kurus tu izdod?

Tie ir dažādi: labākie Igaunijas dzejnieki, daži dzejnieki no manas pilsētas Pērnavas un jauni, mazpazīstami, bet labi dzejnieki.

 

Labākie Igaunijas dzejnieki – tas ir pēc tava personīgā vērtējuma vai tā, ko Igaunijā uzskata par labākajiem?

Kuri Igaunijā, izņemot mani, ir eksperti? Es viņus neredzu! Jā, mums ir daži kritiķi un varbūt viens pētnieks, kurš var saprast literatūru, bet viņi ir tajās ekspertu grupās, un tās jau nu gan ir stulbas.

 

Vai tev ir svarīgi, ka tevi atdzejo?

Dzīvē man ir dažas svarīgas lietas: pirmkārt, palikt fiziski dzīvam; otrkārt, mēģināt uzturēt prātu aktīvu – tas nav tik vienkārši; un darīt to, kas man padodas. Par citām lietām man nav laika domāt.

 

Tu vienkārši ļauj tām notikt..

Tieši tā.

 

Vai ar Guntaru Godiņu daudz komunicēji, kad viņš tevi atdzejoja?

Guntars ļoti labi prot igauņu valodu, bet es latviešu valodu – nemaz. „Saldējums” ir vienīgais vārds, ko zinu. Mana un Contras grāmata iznāca sen – es nespēju atcerēties, kā tieši notika šis process, man par to nav nekādu atmiņu. Mēs vienkārši runājām. Viņš ko pajautāja. Ja es varēju – atbildēju.

 

Principā tev nebija iespēju pārliecināties, vai atdzejots ir precīzi, vai tomēr atdzejotājs ir ielicis daudz no sevis…

Dzejoļi atšķiras. Ir tādi, ar kuriem nav iespējams pieļaut kļūdas. Tie ir ļoti vienkārši un loģiski. Un man liekas, ka Guntars tādus riskantus dzejoļus neuzņemas – tādus, kuri „strādā” igauņu valodā vai kultūrā un kurus no malas ir grūti saprast. Un es kļūstu aizvien globālāks. Neesmu globālists, bet man tagad ir tāds posms radošajā dzīvē, kur viss ir ļoti vienkārši – tā ir ikdienas dzīve, tas ir ķermenis, tā ir fiziska slodze, tas ir sekss. Vienkāršas lietas, kuras ikviens var saprast.  Kā, pie velna, tādus dzejoļus nevarētu atdzejot? Tie ir sarakstīti stulbiem cilvēkiem. Es neredzu nekādas grūtības, kas varētu rasties, tulkojot manu dzeju. Agrāko dzeju – jā, bet ne mūsdienu.

 

Tu esi laika gaitā daudz mainījies kā dzejnieks?

Kodols, manuprāt, ir palicis tāds pats. Es gan rakstu dažādas lietas…

 

…un kas ir tas kodols?

Kas ir pasaule! Kas ir dzīve! Kāda ir jēga būt dzīvam!

 

Padomju Savienības sabrukumam nebija nekādas ietekmes?

Manuprāt, vispār nemaz. Jā, politiskajām sistēmām bija nozīme, taču nebija tiešas ietekmes uz manu prātu.

 

Pastāv uzskats, ka Padomju Savienībā dzeja bija labāka, jo tai bija jāiekļauj kaut kādi zemteksti…

Padomju laikos mums bija redaktori, bija konkurence, dzejai bija nauda. Jā, bija lietas, kuras dzeju tolaik varbūt padarīja labāku. Vidējais līmenis varbūt bija augstāks. Taču es domāju, ka augstākā līmeņa dzejnieki mūsdienās Igaunijā viennozīmīgi dara labākas lietas. Taču vidējais līmenis – jā, tas ir zems. Tur ir daudz mēslu. Es nespēju iedomāties, ka ko tādu izdotu Padomju Savienībā.

 

Un kā tev tolaik klājās ar cenzūru?

Es izdevu vienu grāmatu. Es biju jauns, un to grāmatu nebija vienkārši izdot. Tā bija eksperimentāla, traka. Tā nepavisam nebija Padomju Igaunijas dzeja. Un to izdeva, es biju laimīgs. Un es nepieļāvu nekādus kompromisus. Es sarakstu trīsdesmit grāmatas, iekams izdodu vienu. Ja cilvēks ir pie pilna prāta, viņš redz, ka komunisti ir komunisti. Mūsdienās tie ir liberāļi vai globālisti. Tas ir viens un tas pats. Tas ir tas pats sviests. Taču rakstīt var vienmēr. Tas nav kā taisīt kino. Cilvēks vienmēr var rakstīt. Bet es sarakstīju daudz sliktu grāmatu, pirms es varēju publicēt pirmo. Izdodot savu pirmo dzejas krājumu, es jau biju teicams dzejnieks. Paldies komunistiem!

 

Vai internets ir mainījis literatūru?

Jā, var vieglāk dabūt grāmatas. Tās var nozagt. Var lasīt visu ko. Igauņu bibliotēkas, manuprāt, nav īpaši bagātas. Es domāju, ka manis paša bibliotēka ir labāka nekā jebkura bibliotēka Igaunijā. Lasīšana ir būtiska rakstīšanai. Nav iespējams rakstīt, ja nelasi.

 

 

Ko ir svarīgāk lasīt – mūsdienu autorus vai senos?

Ir jālasa viss. Ir jāpārzina viss, kas ir labs. Un ne tikai viss labais, bet viss, kas ir sarakstīts. Tā var mācīties par to,  kā labāk rakstīt, kā nerakstīt. Tā ir izglītība. Kā lasīt karti – ir jāzina, kur atrodas upe un kur ir tilts. Nav iespējams šķērsot upi, ja to nezini. Ja cilvēkam piemīt analītisks prāts, ir iespējams nošķirt labās lietas un saprast, kas ir tas, kas tās padara labas.

 

Vai ir autori, kuri tev ir bijuši galvenie pavadoņi?

Daži. Taču es neesmu kā amerikāņi – viņiem vienmēr ir viens mīļākais autors. Uz T krekliem, kafijas tasītēm, uzlīmēm. Tas viens autors, kura valodu viņi patiesībā nesaprot. Es to nevaru saprast. Tas ir kā ar baznīcu – ir tikai Bībele un nekas cits. Sviests.

 

Daudzi saka, ka dzejā esi provokatīvs…

Dirsā viņus. Jā, man patīk spēcīgas lietas. Jo dzīve ir smaga, un dzīvē nepastāv tikai skaistais. Ir dažādu veidu skaistums, ne tikai estētiskais, vecu dāmu stila skaistums – kaķi, ziedi, putni un tādā garā. Jā, tas ir skaisti, bet tas nav vienīgais. Citādāk sanāk kā feisbukā, kur ir tikai kaķi un draņķīgas saullēktu bildes. Saullēkti gan ir brīnišķīgi, un saulrieti ir lieliski! Daba ir klasiska. Ainava ir pirmā klasiskā lieta. Es vakardien redzēju tādu saulrietu, kādu nevari iedomāties – stipri lija, saule rietēja, vienlaicīgi spēra zibens, un debesis bija tumšas. Es bieži esmu ārā. Principā katru dienu.

 

Realitāte joprojām tevi ik dienas pārsteidz?

Ne katru dienu. Dažkārt – jā. Domāju, ka, ja pārsteigums ir katru dienu, cilvēks ir muļķis vai viņam ir mānija. Normāls cilvēks nevar būt pārsteigts katru dienu. Es reiz biju trako namā, un tur bija īsts maniaks – ne tāds, kurš nogalina cilvēkus. Viņš nokāpa pa trepēm un mirdzēja kā saulīte. „Vai tu laimēji loterijā? Kas noticis?” Viņš bija tik laimīgs. Viņš teica: „Es biju kafejnīcā. Dabūju kafiju!” Maniaks, īsts maniaks.

 

Ja runājam par provokācijām ­– bija gadījums, kad Latvijā kāds anonīms autors programmā MS Paint zīmēja Eduardu Veidenbaumu dažādās situācijās un publicēja to blogā. Vienā attēlā Veidenbaums ar automātu sašāva Vijas Artmanes zārku. Pēc kāda laika televīzijā bija sižets, ka viņu meklē policija. Vai kaut kas līdzīgs nenotika 1996. gadā ar tavu dzejoli par Igaunijas Rakstnieku savienības biedriem? Tur taču nebija nekā kaitīga, bet tāpat radās problēmas.

Tobrīd vienlaicīgi notika daudzas lietas. Tas bija konflikts starp vecajiem un jaunajiem. Laiki mainījās. Un bija Hando Runnels – tolaik zvaigzne numur viens. Mēs dzīvojām Tartu. Un viņš bija vienkārši nejauks cilvēks. Ļoti labs dzejnieks, bet cūka, absolūts cūka. Padomju laikos rakstnieki bija superstāri. Ja piedrāzi viņus visus, viņi vairs nebija superzvaigznes – tik vienkārši. Un tas nostrādāja. Taču man jāsaka, ka tā nebija īpaši laba māksla, bet tolaik tas nostrādāja. Tās bija kā zāles. Ja kāds bija nomākts, varēja to lasīt, un tas lika justies labi.

 

Vai rakstot esi brīvs?

Kad rakstu, nepastāv nekas. Es esmu pilnībā koncentrējies, un nekā cita nav. Rakstīšanā aiziet visa enerģija. Es neko neredzu, neko nejūtu, neko nedomāju. Es vienkārši to daru. Tāds ir noteikums – ir jābūt svarīgam pašam priekš sevis. Nedrīkst domāt par to, ko cilvēki par to domās, kāds es viņiem likšos. Tā nevar uzrakstīt neko labu. Es esmu materiāls pats sev – es sevi izmantoju, kad man to vajag. Es esmu kā akmens, koks vai papīrs. Nekas vairāk.

 

Lasītājs vispār ir vajadzīgs?

Ir labi, ja kāds lasa, jā. Taču nekādu lasītāju nav. Dzejai nav lasītāju! Man nāk vēmiens, domājot par lasītājiem vai to, ko viņi lasa. Ir forši, ja mani saprot labi dzejnieki. Bet cilvēki uz ielām – ko viņi var zināt par grāmatām? Taču viņi var lasīt manas grāmatas. Manas grāmatas ir pirmās, kuras viņi izlasa.

 

Vai tev ir svarīgi, kā tavi dzejoļi skan?

Jā un nē. Tai ir jābūt balsij, kādā normāli lieto valodu. Ciest nevaru to universitāšu vai mākslinieku stilu – neviens tā nerunā! Neviens to nevar saprast, tas ir tikai stils. Tas nav labi saziņai. Saziņa ir pirmajā vietā, un tikai tad nāk tas, ko mēģini nodot. Ja teksts ir tik stulbs… Mūsdienās cilvēki vispār neprot lasīt – padariet to vienkāršu! Skaņa nav tik svarīga. Ja skaņa būtu svarīga, tad visu noteiktu mūzika. Taču es domāju, ka dzeja ir labāka par mūziku. Dzejā var pastāvēt kādi muzikāli komponenti, taču jebkura mūzika vienmēr būs labāka. Dzejnieks nevar pārspēt mūzikas grupu vai orķestri, vai pērtiķi uz leijerkastes. Ja kā dzejnieks centīsies tēlot, aktieri tāpat būs labāki. Labi, varbūt vari ielikt kaut ko vizuālu un pārspēt māksliniekus. Viņi mūsdienās vairs neprot zīmēt. Tas ir svarīgi – mūsu smadzenes darbojas vizuāli. Mēs skatāmies televizoru, skatāmies pikseļus ekrānā. Smadzeņu vizuālā daļa ir desmittūkstoš reižu spēcīgāka par lasīšanas daļu. Attēli var padarīt dzejoli labāku, bet skaņa…

 

Varbūt tu ar savu dzeju centies radīt mentālus attēlus.

Jā. Ne vienmēr, bet jā. Ja iespējams. Vienmēr to nevar izdarīt.

 

Vai dzejai reizēm ir jābūt politiskai?

Varbūt. Es uzskatu, ka dzejai ir jābūt cilvēcīgai, tai ir jābūt viedai. Politika pārsvarā ir stulba un nepavisam nav cilvēcīga. Ja mūsdienās dzirdam politiķus runājam par kanibālismu, lai glābtu dabu… Kāds zviedru zinātnieks kanibāls teica: „Glābiet dabu! Ēdiet sevi un savu ģimeni!”

 

Tu daudz vēro pasauli ap sevi?

Mūsdienās – jā. Esmu sazvērestību teoriju piekritējs. Piemēram, Epstīna gadījums ar visu to pedofilijas tīklu, kurā ir visu iespējamo profesiju pārstāvji, bet ne rakstnieki. Vienīgais rakstnieks, kuram savulaik piesēja cilvēku upurēšanu, bija Alisters Kroulijs. Rakstnieki nav bagāti. Ja rakstnieki būtu bagāti, jau sen tiktu ziņots, ka viņi ziedo Luciferam zīdaiņus.

 

Vai domā, ka esi ietekmējis kādus jaunos igauņu dzejniekus?

Viņiem ir vajadzīga ietekme. Ja nav ietekmes, viņi ir cilvēcei zuduši. Domāju, ka jā. Man Pērnavā ir sava skola. Šodien Igaunijā ir… kā sauca to stulbo padarīšanu? Dzejas slama fināls. Tur ir divi mani audzēkņi no Pērnavas.

 

Kā tu viņus apmāci?

Nu, mēs dzeram un… Kad es viņus izdodu, es tās grāmatas rediģēju. Es daudz strādāju ar viņu manuskriptiem, pirms mēs tos izdodam.

 

Un tu no šiem audzēkņiem pats arī ko iemācies?

Ja ir, ko mācīties. Taču tas nav tik vienkārši. Es visu laiku lasu. Kad es biju jauns, es lasīju nepārtraukti. Ir grūti atrast lietas, kuras mācīties. Taču viņi ir labi. Ārkārtīgi labi.

 

Rodas iespaids, ka igauņu dzejniekiem padodas rakstīt ar humoru.

Ne visiem, bet dažiem – jā. Taču es ienīstu humoru – ja tas ir humors bez jebkāda nolūka. Tas ir tāpat kā ar pornogrāfiju – bezjēdzīgi! Tāds humors liek reaģēt vienīgi ķermenim. Smieties bez iemesla, bez nozīmes – nekā sliktāka nevar būt. Humors ir rīks – kā āmurs. Ja visu laiku tikai nemitīgi triec… Tā ir ļoti jaudīga lieta. Ir jāzina, kā to pareizi darīt.

 

Bet, manuprāt, igauņu dzejniekiem tas izdodas – spēlēties ar vārdiem, radīt jaunas nozīmes, kaut ko negaidītu.

Cilvēkam vajag kaut ko svaigu. Ja tas nav nekas radošs, nekas jauns – no kā tu to esi nospēris?

 

Pirms dažiem gadiem žurnāls Punctum publicēja tavus dzejoļus par karu…

Karš nāk. Tas ir tuvāk nekā jebkad.

 

Un to sajūt visi? Vai arī tikai dzejnieki un mākslinieki, kuri ir jūtīgāki?

Mākslinieki ir tikpat stulbi, cik dzejnieki. Mūsdienās visi ir stulbi. Viņi nespēj būt viedi. Kā gan lai viņi spētu? Viņi skatās televīziju, kur ir tikai propaganda un meli. Tikai izklaide un okultā maģija, kuru viņi nevar saprast. Kur lai viņi ko saprot? Viņi skatās televīziju, viņi ēd sūdus, viņu fiziskais stāvoklis ir slikts. Tas samazina IQ. Viss, ko cilvēki dara mūsdienās, nogalina smadzenes. Cilvēki baro smadzenes ar bezjēdzīgām lietām. Cilvēkiem vajag nogalināt, viņiem vajag karu. Jo nespēj mācīties no vēstures, no grāmatām…

Dalies ar šo rakstu