punctum

literatūras un filozofijas žurnāls

Miesa atceras visu

Ģoko Zdraveskis

27/09/2019

 

Ģoko Zdraveskis (Ѓоко Здравески), dzimis Skopjē (Maķedonijā) 1985. gadā, dzejnieks, īso stāstu un eseju autors. Absolvējis Blažes Koneski Filoloģijas fakultāti Skopjes Universitātē, pasniedzis maķedoniešu valodu Filoloģijas fakultātē Nišā (Serbijā). Sarakstījis trīs dzejoļu krājumus: Palindroms ar diviem N (Палиндром со две н, 2010), Putnubūris gājputniem (Куќичка за птици-преселници, 2013) un Dedars un Ikals (дедикар икарал, 2017), kā arī kopkrājumu ar vairākiem serbu un maķedoniešu autoriem Torte pa logu (Tortu kroz prozor, 2010). Šogad uzstājies Dzejas dienās Rīgā.

 

zīmes

kad biju mazs
es vilku pirmos neveiklos parakstus
uz veca sarkana automobiļa
aizrasojušā loga

tagad uz duškabīnes stikla
ar rādītājpirkstu velku
zīmes ko pats nesaprotu

zinu vien ka tās nāk
no vēl tālākas bērnības

 

miesa atceras visu

ir jāsēž mierīgi dienām
ir jāklusē acīm ciet. bet jābūt
nomodā, jāvēro.
palēnām, pamazām dienu no dienas
jāasina savs prāts.
neļaut ne skrāpētai švīkai
no degunapakšas mukt nemanītai,
ne bedrītei mugurā, ne nerva trīsai
no galvas līdz papēžiem.
ir malā jāstāv un
jāvēro, no līdzjūtas kaislības brīvam.
brīvam no spriedumiem. bez akmens, ko sviest, bez niknuma
un bez prieka, bez iekāres. tebūtībā.
taisnam. viņpus laika un telpas taisnēm.

un tikai tad ir iespējams sākt.
jo miesa atceras visu.
pat mātes bailes brīdī,
kad tu grozījies viņas miesās.

 

māja

klusumu iemācās dzemdē.
n. madzirovs

mēs taisām māju
no krēsla
tam pārklājot
biezu segu

radām pasauli
paši sev
tajā nav itin nekā
vien mūsu elpu
klusums

 

atstājot templi

ik nakti kāds iezagās templī
un ar tējkaroti izstrēba
svēto acis
domādams ka tā atgūs redzi

ilgi es lūkoju atstāt templi
devos atpakaļ katrā stūrī
pie katras plaisas
atkal un atkal velkot apļus
ar delnām es
glāstīju sienas
aizvēru acis
un ievilku nāsīs smaržas
lai tās uz mūžiem paliktu manī

ik dienas es gāju atpakaļ turp
jau mēnešiem
mirkļi pārauga gadu simtos
viņpus sienām

gadiem es gāju templī iekšā
iegriezos tajā pēc ceļojumiem
gadiem lūdzos
un sūdzēju grēkus
gūlos uz vēsā akmens
ar vaigu pie zemes
un ieklausījies
ik reizi
domājos dzirdam kaut ko
jaunu
un nezināmu

bet kopš neilga laika mūsu vairs nav
ne tempļa manī
ne manis templī

 

brīvība

1.

mans vectēvs uzslēja žogu ap savu sētu
tā iegūdams pleķīti zemes
bet zaudēdams pasauli.
tad viņš sāka dalīt to
zemes gabaliņu un
dot vārdus dārziem.
es biju bērns un visvairāk man patika
vārtiņi kas tos savienoja.

2.

nostiepjam dzeloņstieples
sazīmējam kartes ar kaut kādām robežām
un saliekam tur cilvēkus
kas izpēta mūsu somas
noprasa kurp mēs dodamies
it kā viņiem tas tiešām rūpētu.

kur tu brauc, gojko?
robežu sargs man vaicā piecos rītā
un es vēl samiegojies viņam atbildu: mājās.
bet tad domāju:
pa zemes ceļiem
vai kalniem un lejām? telpā
vai arī laikā? tagad
vai vienmēr un mūžīgi mūžos?

3.

gadu simtus mēs vēl no brīvības tālu.
aizvien mēs cenšaniem atbrīvoties
no citu važām. aizvien nejūtam
aknās atslēgu no tā pagraba
kur esam ieslēgti.
mēs arī aizmirstam ka tā kafija ko
dzeram lai pamostos
ir galvenokārt biezumos kas krūzes dibenā.
ik dienas mēs par to runājam pat dziedāt par to
uzdrošināmies. tieši
ar to arī slimojam. pilni baiļu
tukši mīlestības.

 

tukšs

reizumis esmu tukšs
kā pēdējais autobuss
skopje–niša

tikai divi trīs policisti
kas brauc darba lietās
uz kumanovu

 

No maķedoniešu valodas atdzejojusi Ingmāra Balode

Dalies ar šo rakstu