punctum

literatūras un filozofijas žurnāls

Lasīšana 21. gadsimtā: subjekta zaudēšana

Ilva Skulte

30/09/2019

 

Raksts tapis Latvijas Nacionālās bibliotēkas sērijā par lasīšanas paradumiem, lasītāju dzīvesstāstiem un grāmatu likteņiem Latvijas teritorijā no 13. līdz 21. gadsimtam.

 

21. gadsimts nule tikai uzņēmis apgriezienus, tādēļ galvenā īpatnība, kas jāņem vērā, lasot vai aprakstot kādas noteiktas prakses kā 21. gadsimta parādības, ir to potenciālais mainīgums. Tādējādi šī raksta uzdevums ir aprakstīt procesu no iekšpuses – to izmaiņu procesu, ko lasīšanas praksē ienes tehnoloģiskā attīstība, citiem vārdiem sakot, lasāmtekstu dematerializācija, digitizācija, jaunu ierīču iesaistīšana to glabāšanā, izplatīšanā un pasniegšanā lasītājam, kā arī kultūras digitalizācija kopumā, kas kā fons lasīšanai piešķir jaunas vietas, lomas un funkcijas, vienlaikus koriģējot ierastās. Lai arī izmaiņas šķiet drastiskas, izpētei nav cita ceļa kā lēni, pārdomāti un kritiski sekot notikumu attīstībai, tostarp piedāvājot jaunus veidus un noskaidrojot vārdus, kā par lasīšanu runāt. Šobrīd, 2019. gadā, joprojām ir sajūta, ka lasīšanā mainās viss, izņemot alfabētisko kodu, bet mēs tajā meklējam ierasto. Šo izmaiņu kompleksitāte neļauj apstāties vienas disciplīnas konceptu, hipotēžu vai kategoriju iespējamajās robežās, tieši otrādi, tā norāda uz nepieciešamību veidot transdisciplinārus pārskatus1 un kopīgu konceptu vārdnīcu, kas ļautu apvienot filoloģijas, psiholoģijas, kognitīvo zinātņu, neirozinātnes, kā arī datorzinātņu un citu eksakto zinātņu pieejas, lai saprastu lasīšanu mūsdienās.

Lai cik slidens un abstrakts, termins „mūsdienu” varbūt ir atbilstošāks šī raksta saturam, jo minētais izmaiņu process nesākās uz 21. gadsimta sliekšņa, bet gan 20. gadsimta vidū. To pašu var teikt par tehnoloģiskajiem risinājumiem kultūras jomā, tos pavadošo teorētisko domu, literārajiem un mākslinieciskajiem eksperimentiem, tekstu arhivēšanas, transkodēšanas, tīklošanas, mašīntulkošanas, koprakstīšanas un algoritmiskas „lasīšanas”  projektiem, par kuriem šoreiz nerakstīšu, bet kas ļoti nozīmīgā – iztēles veicināšanas – veidā ietekmē gan ierīču, gan tekstu attīstību un darīs to nākotnē. Tādēļ vispirms būtu precīzi jāizzina, kā tieši cilvēki ikdienā lasa (kaut gan tas bieži tiek uzstādīts kā jautājums par to, vai vispār lasa). Tas nes sev līdzi veselu rindu neskaidrību par to, ko vispār mēs saucam par lasīšanu, jo atšķirība starp etiķetes vai grāmatas, īsziņas vai vikipēdijas lasīšanu, pirmklasnieka boksterēšanu un „dīvāna” romānu, ieniršanu lasītajā stāstā un ieniršanu interaktīvā e-dzejolī ir milzīga, bet skaidras izpratnes par jēdziena robežām nav. Pētījumi par lasīšanas būtību un lasīšanas praksi mūsdienu kultūrā, kas koncentrējas uz atšķirību starp digitālo un analogo lasīšanu (bet jāatzīmē, ka šis pretnostatījums tikai aktualizē analogajā lasīšanas kultūrā latentās neskaidrības), cenšas procesā piedāvāt tam savus skaidrojumus – gan optimistiskus (piemēram, kas saistīti ar ierīču un lietotņu izstrādāšanu, lai atvieglotu lasīt mācīšanos un praksi cilvēkiem ar dažādām lasīšanas grūtībām), gan pesimistiskus, gan arī jaunus skatījumus meklējošus.2 Šī atšķirība patiesībā ir vienkāršota. Tā balstās pretstatā starp grāmatu kultūru un elektronisko mediju kultūru. Šeit pirmoreiz zināmu morālo paniku radīja jau kino ienākšana 20. gadsimta sākumā. Gadsimta beigās digitālās tehnoloģijas iezīmēja daudz sarežģītāku apvērsumu – attēla, alfabētisko un ciparu kodu saplūšanu viena vēstījuma komunikācijā un dažādu pieeju iespējas lasāmā saskarnes formās. Tomēr varbūt bažu centrā nav tik daudz rakstītais vai grāmata, cik lasītājs pats un tas, kas notiek ar viņu. Lasīšanas medija izvēle drīzāk būtu jāsaprot dažādo mērķu kontekstā – iespējams, tieši atrast katram formātam, kodējumam, medijam, saskarnei, žanram, stilam utt. savu precīzāko lasīšanas veidu ir 21. gadsimta lasīšanas pētnieku galvenais uzdevums, padziļināti izprotot lasīšanas būtību un arī izvēles, ko lasītāji izdara.

 

Lasīšanas jēdziena izpratnes izmaiņas

Nedaudz pēc tam, kad 2007. gadā parādījusies Amazon Kindle varenā integrētā mārketinga kampaņā tika cildināta kā brīnums lasīšanas paradumu maiņā,3 bibliofili Umberto Eko un franču rakstnieks un kinorežisors Žans Klods Karjērs publicēja jauku sarunu par šīm tēmām grāmatā ar mundru nosaukumu Neceriet atbrīvoties no grāmatām!.4 Tajā līdzās argumentiem par labu grāmatas noturīgumam mūsdienu kultūrā Eko atzīmēja arī, ka internets patiesībā ir izglābis lasīšanu (un grāmatas) no norieta, ko tam sarūpēja attēla mediju ekspansija. Pie tam digitālie mediji paredz, ka bez lasīšanas (dažādām dzīves vajadzībām) nevar iztikt neviens, – mēs rakstām un lasām pat tajās komunikācijas situācijās, kurās iepriekš to nedarījām. Konceptuāli akceptējot šādu daudzveidību lasīšanas jēdzienā, iespējams ieraudzīt lasīšanas faktu arī negaidītās citu analogu mediju lietošanas situācijās. Mākslinieki un literāti manipulācijas ar lasāmu tekstu nereti izmantojuši savos radošajos darbos, radot bāzi lasīšanas kritikai (sk. 1., 2. un 3. attēlu). Tie noved pie secinājuma par postdigitālu (vai pat postmediju) lasīšanas pieredzi, kur digitālie mediji izrādās ne vien nesēji, bet arī ērti un pieejami rīki dažādu analogo nesēju tekstu sagatavošanā. Lasīšana noteiktā veidā saistītā lappušu kopumā kļūst par lasīšanu kompleksās vidēs. Un grāmatu ražošana kā tāda šodien ir vēl viens postdigitālitātes piemērs.5

Agneses Bules interaktīvajā instalācijā ASPADZIJA (2015) ierastā lasīšanas pieredze transformēta vairākkārt lasītājs aicināts lasīt Aspazijas dzeju, izvēlēto dzejoli pārrakstot uz lentas, kas, kamolā satīta, kļūst par daļu no instalācijas.

 

Un tomēr – ko nozīmē lasīt? Elementāri to varētu skaidrot kā alfabētiskā koda lietošanu, lai saprastu teksta zīmju nozīmi. Lasot mēs uztveram burtus vidē, kurā tie mums parādās kā saistīts teksts ar potenciālu jēgu, kur atmiņas darbībā protam tos savienot vārdos (telpiskās, krāsu un citas vizuālās uztveres īpatnības te ir tikpat svarīgas kā laiks, kurā mēs spējam veidot saikni). Tā saprotam vārdu un teikumu nozīmes, asociējot tos ar objektiem realitātē, interpretējam saskaņā ar iepriekšējo pieredzi, atmiņā glabātiem priekšstatiem un shēmām, idejām. Tomēr no lasītāja prasīts daudz vairāk. Piemēram, mēs  iztēlojamies – paralēli lasīšanai vizualizējam izlasīto domu tēlos, veidojam idejas. Lasot mēdzam arī sastapties ar sev pilnībā jauno, izdarām atklājumus, mēģinām tos apjēgt, konstruējam stāstus (par pasauli) un tieši šādi saprotam (pasauli). Informācijas atkodēšanas un šķirošanas process noved pie prasmes orientēties vidē, sociālajā dzīvē, kultūrā utt. Rezultātā, lai „izdzīvotu” mūsdienu mainīgajā kontekstā, lasītprasme jāsaista ar citām prasmēm līdzi tam, kā mainās lasāmais teksts.6

Lasīšanas īpatnības cieši saistītas ar tekstu nesējiem, rīkiem un materiāliem – no akmens, koka, metāla vai māla uz vieglākiem kā āda, papiruss vai papīrs, no ruļļiem uz lapām un kodeksiem (interesanti, kā šīs senās formas tiek atkārtotas datorā, – saskarne piedāvā lasīt gan lappusēs, gan ruļļos). Šo mediju lietošanas specifika arī iespaido saturu. Drukātās grāmatas medijs, ko nereti diskusijās un spriedumos par lasīšanu uztver kā vienīgo „īsto” lasāmo tekstu mediju (lasīšana = grāmata), iespējams, ir vislabāk piemērots tiem neizzūdošo tekstuālo baudu veidiem, ko apraksta Barts vai Eko,7 bet ne visām vajadzībām, kur lieto lasītprasmi.

Leonarda Laganovska darbs  PERSPEKTIVNAYA (2009) liek pārdomāt par grafisko elementu iespaidu uz nozīmi lasīšanā.

 

Mūsdienās grāmatu lasīšanas rādītāji varbūt nav izcili, tomēr vismaz dažās pasaules daļās uzrāda pārsteidzošu noturīgumu,8 kaut gan līdzās digitālajai lasīšanai citi mediji (kur grāmata gala saņēmējam nav jālasa) sāk izvirzīties satura pasniegšanas un uztveres multimodalitātes tirgū.9 Diemžēl jāsaka, ka lasīšanas paradumu izpētē, formulējot mērķus, jautājumus un pētījuma kategorijas, maz ņemtas vērā jau patiesībā notikušās pārmaiņas.

 

Lasītāji un „nelasītāji”

Varbūt tādēļ Latvijā pēdējos gados veiktie statistiskie pētījumi par lasīšanas paradumiem atkarībā no interpretācijas var radīt kardināli atšķirīgu priekšstatu par lasīšanu un tās biežumu. Kaut arī kultūras patēriņā izdevumi par grāmatām (kopā ar laikrakstiem un kancelejas precēm), kas visumā krītas, Latvijā nav gluži pēdējā vietā Eiropā (lai arī nesasniedz vidējo rādītāju),10 nevar taču būt, ka apmēram gada laikā ieradumi mainījušies tik strauji, ka no 41% Latvijas grāmatu nelasītāju 2016. gadā11 2017. gadā palikuši vien 23%,12 tas ir, ka gandrīz puse no šiem 41% nelasītājiem sākuši lasīt, ka tāda ir tendence vai arī ka 2017. gads lasīšanai bijis labvēlīgāks. Vērojams, ka mediju ziņās, kas veido mūsu priekšstatus, nereti paslīd garām fakts, ka pētīta ir tikai grāmatu lasīšana, bet arī šeit ir daudz jautājumu, kas saistīti ar grāmatu formātu, tekstu žanru, lasīšanas biežumu, ilgumu, kvalitāti, efektivitāti utt. Latvijas Kultūras akadēmijas profesores Andas Laķes vadībā pētnieku grupas veiktais pētījums ir inovatīvs ar to, ka liela uzmanība pievērsta arī kvalitatīvo datu analīzei (kas atļauj daudz jūtīgāku pētnieka reakciju uz iespējamiem signāliem par jaunām paradigmām vai tendencēm) un meklēta lasīšanas motivācija, tostarp ģimenes un skolas ietekme. Saskaņā ar šajā pētījumā veikto analīzi 20% iedzīvotāju lasa grāmatas katru vai katru otro dienu, 18 % – pāris reizes nedēļā, 14 % – pāris reizes mēnesī (attiecīgi 24% retāk un 23% nemaz.13 Vistipiskākais grāmatu lasītājs Latvijā ir jauna, relatīvi labi situēta krieviete ar relatīvi augstu izglītības līmeni (vai mācās), kas dzīvo galvaspilsētā un lasa abās valodās.14

Nevar neievērot, ka, pirmkārt, aptuvenību diskursā par lasīšanu rada tas, ka kā lasāmais pamatā tiek saprasta tikai grāmata, otrkārt, tās masveidīgums šķiet automātiski pieņemts kā vēlamais, treškārt, arī par grāmatas jēdzienu nav vienotas izpratnes. Kas ir pamatelements – saturs, forma, funkcija, lietu sistēmas vienība –, uz kura pamata var raksturot grāmatas konceptu? Kādas semiotiskās modalitātes ļauj uztvert grāmatas saturu? Kādas kultūras normas un paradumi veido šo it kā visiem saprotamo jēdzienu procesā, kurā grāmata tiek lietota? Kāda nozīme ir lasošajai kopienai un kā grāmatu masveida ražošana, iespējams, jau parūpējusies par to bojāejas sākumu – vērtības un jēgas zudumu, kad teksts neprasa subjekta ieguldīšanos.15 Grāmatas – ikdienas dzīvē lietoti objekti – nodrošina sarežģīto iztēles sistēmas spēli, kas sākas ar nepieciešamību apstrādāt alfabētiski kodētu vizuālo datu rindas un zaudēt kontroli pār realitāti. Māršals Maklūens savā pārskatā par aukstajiem un karstajiem medijiem apraksta drukāto grāmatu kā karsto mediju, kas aizved lasītāju prom no akustiskās sensorās pilnības telpas.16 2000. gadā, kad iznāca pirmā masu tirgum paredzētā e-grāmata, ķīniešu mākslinieks Sjui Bins (Xu Bing) metaforiski fiksēja to savā Tabakas projektā, drukājot tekstus uz tabakas lapām un cigaretēm.17 Digitāls teksts ir gaistošs, tas paliek it kā potenciāls, saskarnē parādās tikai neliela tā daļa, bet ierīces, kas simulē grāmatu kā objektu, patiesībā ir lasītāji.18

 

Lasāmais objekts

Grāmatu kultūra mūsdienās paliek arvien vairāk atkarīga no (1) aparātiem, (2) programmām, (3) specifiskiem satura formātiem un  (4) izplatīšanas platformām – grāmatas teksts pats par sevi jāpadara atbilstošs prasībām un iespējām, ko piedāvā multimodalās komunikācijas ceļi, interaktivitāte un „ieniršana” virtuālajā realitātē. Šie faktori liek domāt par grāmatu citādāk – vairāk kā par procesu, nevis objektu. Tādējādi mūsdienu grāmatu ražošana stvārstās starp digitāli nemateriālo un fizisko –  pirmajā gadsimta desmitgadē parādījās ideja drukāt grāmatas pēc pieprasījuma (book on demand). Tekstu un grāmatu lasīšana jāsaprot caur tās dažādajām saiknēm ar citiem komunikācijas modiem saplūstošo mediju kultūras kontekstā. Vispirms jāsaprot, kā mainās lasāmais. Multimediji uz digitālā koda pamata, pieslēgti internetam, piedāvā lasīt hipertekstuāli un hipermediāli, lasāmais teksts pieejams daudziem jutekļiem.19 Viena no ievērojamākajām elektroniskās literatūras un lasīšanas pētniecēm Katrīna Heilsa (N. Katherine Hayles), piemēram, nošķir trīs lasīšanas veidus – skolā mācīto dziļo jeb tuvo, hiperlasīšanu un mašīnlasīšanu, tas ir, lasīšanu, kurā visas vai dažas lasīšanas darbības mūsu vietā izdara kāds algoritms. Viņa pievērš uzmanību tam, ka lasīšana „vienmēr sastāvējusi no sarežģītām un daudzveidīgām darbībām. Beidzot pienācis laiks pārdomāt, kas ir lasīšana un kā tā strādā bagātajos vārdu un tēlu, skaņu un animāciju, grafikas un burtu sajaukumos, kas veido 21. gadsimta lasītprasmes vides.”20 Viens teksts vienlaicīgi pieejams dažādās versijās, bet daudzus tekstus pēc to uzrakstīšanas neviens īsti nelasa vai vismaz neglabā – ikdienas komunikācijai domāts teksts nav obligāti jāglabā.

Aleksandra Zapoļa 3D dzejas projekts (2014). Dzejas darbi trīsdimensionālās izdrukās ievietoti dažādās vidēs pēc tam, kad izveidoti īpašā vietnē internetā (https://poetry3d.herokuapp.com/text/7)

 

Īpatnējas pārmaiņas skar tekstu autorību. Katrā ziņā neviens vairs nebrīnās arī par tekstiem, kuru autors ir kolektīvs un kuru tapšanai var sekot līdzi reālajā laikā. Šī pati kolektivitāte raksturīga arī lasīšanai – sociālajos medijos momentāni reaģējot uz izlasīto, komentējot, diskutējot un rakstot un lasot citu sarakstītos turpinājumus. Piemērs ir Harija Potera romānu sērijas inspirētā bērnu un jauniešu literārā kustība, kuras būtību nodrošina masu paškomunikācija interneta portālos un blogos saplūstošo mediju kultūrā21 (sk. 4. attēlu).

Atsevišķa tēma šeit varētu būt arī (daiļ)literatūra. Ne tikai tādēļ, ka digitalizācija un internets pilnībā izmaina arī literatūras radīšanas, izdošanas un pārdošanas apstākļus, t. i., veidus, kā lasītājs nokļūst pie lasāmā teksta. Ne vien tādēļ, ka lietoto ierīču dēļ ienāk jauni literāri žanri, piemēram, japāņu mobilā telefona romāni (keitai shousetsu) vai hipertekstuālā proza, kas pilnībā izmaina lasīšanas pieredzi laikā un telpā. Estētiskam baudījumam primāri paredzētu tekstu radīšana ar tiem raksturīgo uztveres jūtīgumu un apziņas mobilizāciju ir arī perfekts spēles lauks jauno lasīšanas veidu pētīšanai. E-literatūras darbi eksperimentē ar valodas digitalitāti un rakstības vizualitāti22 un uzsver arī literatūras bāzētību laikā.23 Šeit lasīšanas darbā tehnoloģiskās iespējas savijas ar cilvēka iztēli. Anna Balzamo (Anna Balsamo) apraksta tehnoloģisko iztēli, kas „ļauj cilvēkiem domāt ar tehnoloģiju, pārvērst zināmo iespējamajā. Šī iztēlošanās ir performatīva: tā eksperimentē ierobežotā vidē, lai radītu ko jaunu.”24

 

Lasošais subjekts

Būdama dažādos laikos un kultūrās tik ļoti atšķirīga parādība, lasīšana tomēr vienmēr iekļāvusi dialektisku mijiedarbību starp tekstu un lasītāju. No lasītāja tas prasa ne vien tīri tehnisku burtu un vārdu atpazīšanas spēju, bet arī dažādu psiholoģisko mehānismu mobilizāciju – piemēram, empātiju, atcerēšanos, iztēli. Tādējādi lasīšanas procesā ne tikai kļūst saprotama teksta jēga un nozīme, bet arī mainās pats lasītājs vai lasītāja. Lasīšana internetā un digitālajā vidē savulaik tika slavēta kā jauns lasīšanas veids, kas ļauj izvairīties no specifiskiem vietas un laika nosacījumiem. Tomēr, kad digitāli atbalsīta lasīšana ienāk mūsu ikdienā, nemanāmi, bet, iespējams, neatgriezeniski mainās mūsu tradicionālie lasāmvielas pasniegšanas, izplatīšanas un uzglabāšnas veidi – to forma ir cita, organizācija, sistēma un procesi, kas ir pamatā grāmatu izdošanai un izplatīšanai, paātrinās, bet lasītāja individualitāte, kas formējas un pārformējas lasīšanas procesā, iegūst jaunu – ceļotāja nomada – iezīmi.25 Tieši rakstība padarīja iespējamu ziņu un ideju precīzu izplatīšanos plašākā teritorijā un ietekmi cilvēku prātos, lielā mērā rūpējoties par to racionālu, secīgu, argumentētu izteikšanās un domāšanas veidu,26 un drukātā grāmata kļuva arvien populārāka kā relatīvi lētāks domu un ideju izklāsta un izplatīšanas līdzeklis salīdzinājumā ar ar roku rakstītu grāmatu, ap to kā jauno mediju radās ne tikai jauna kultūras sistēma, kas iekļāva gan materiālus un to sagatavošanu, gan institūcijas, gan prakses, simbolus, žanrus, bet arī jauni tekstos balstīti domāšanas veidi. Tieši šī – drukāto grāmatu lasīšanas pieredze –, iespējams, ir atbildīga par indivīda, subjekta un patības koncepta formulēšanu. Digitālās kultūras pētnieks Šons Kubits (Sean Cubitt), piemēram, raksta: „Laba lasīšana, no vienas puses, ir oscilācijas process starp pašpazaudēšanos un atteikšanos, un, no otras, tā pastāvīgi atkal un atkal piegādā jaunus ego ideālus – pārvietotas un varoniskotas lasītāja versijas pašam par sevi, kas top psiholoģiskā reālisma garā ieturētos raksturos un stāstos. [..] Šis naratīvs, kas iekustas kā pašpazaudēšanās un pašatziņas dialektika privātajā, klusajā lasīšanā, ir tā pati dialektika, kurai cauri tiek izdzīvots patības privātums, kas ir modernā indivīda tapšanas pamatā”27 Par digitālo reprezentāciju Kubits raksta: „No datora viedokļa nepastāv ne skatīšanās, ne vizuāla rādīšana, tikai bināri sakārtoti datu masīvi un loģiskie koki. Tas, ko mēs redzam, ir tikai viena no daudzām [..] vienu un to pašu datu stīgu iespējamām reprezentācijām, [..] mašīnas koda piedāvājums kultūras specifisko formu veidolā.”28 Subjekta un patības problēma ir viena no centrālajām problēmām mūsdienu kultūras izmaiņās. Ja mašīna ir lasītājs, lasītājs kļūst par mašīnu – daļu no informācijas un komunikācijas tīkla ar savu nervu sistēmu un bioķīmiskajiem procesiem, kas nodrošina apziņas darbu.29

 

Kā lasām 21. gadsimtā: darbs dara darītāju

Kā mēs lasām? Ņemot vērā augstāk minēto, kādas fundamentālas izmaiņas lasīšanā notiek šobrīd, un kā tās, visticamāk, maina arī lasītāju apziņu – pētījumiem par šiem jautājumiem būtu jābūt sensitīviem, lai fiksētu, iespējams, negaidīto – un īpaši vērtīgs ir pašnovērojums un pašrefleksija. Šī raksta turpinājumā aprakstīšu neliela vingrinājuma/pētījuma rezultātus, kurā piedalījās Rīgas Stradiņa universitātes studenti, kopumā apkopojot 53 novērojumus un pašnovērojumus trīs nedēļu garumā.

1. Pārsteidzošs droši vien ir secinājums, ka cilvēki (it sevišķi vecumā līdz 65 gadiem, bet, ja redze atļauj vai intereses liek, visai aktīvi arī pēc tam) lasa daudz vairāk, nekā šķietami liekas. Patiesībā daudziem diena aizrit lasot, citiem vārdiem sakot, pētījumā absolūtais vairākums dienasgrāmatu aizpildītāju atzina, ka tieši lasot veic savus ikdienas pienākumus (strādā, mācās, rūpējas par ģimeni un līdzcilvēkiem utt.) un atpūšas. Vidēji lasām 2–9 stundas dienā.  Tā, protams, ir ievērojama amplitūda, tomēr lasīšanas kopējais ilgums dienā ievērojami svārstās arī katra atsevišķa pētījuma dienasgrāmatas aizpildītāja perspektīvā – ir dienas, kad svarīgas ir citas aktivitātes un lasīšanai neatliek laika (piemēram, ceļojam, sportojam, izklaidējamies ar citu mediju palīdzību). Interesanta ir tendence, ka lasīšana skatīta kā līdzvērtīga iespēja multimodālā komunikācijā līdzās attēlam, video, skaņai vai pat nešķirti no tiem (piemēram, Instagram vai Snapchat vēstīs), it sevišķi jauniešu vidū un it sevišķi tādiem mērķiem kā izklaide un komunikācija ar citiem. Piemēram, izvēle starp grāmatu un seriālu brīvajā laikā ir izvēle starp divām relatīvi līdzvērtīgām alternatīvām stāsta stāstīšanā, kas – jebkurā modālajā izpildījumā – kalpo relaksācijas vajadzības apmierināšanai.

2. Uzreiz jāatzīmē, ka grāmatas un drukātie mediji kopējā lasīšanas apjomā parādās ļoti nenozīmīgā daudzumā, neregulāri un saistībā ar individuāliem paradumiem – daudzi (vairāk sievietes) paretam labprāt pāršķirsta kādu žurnālu, veltot tam relatīvi īsu laiku (visbiežāk 15–30 minūtes), bet arī izlasot kādu garāku rakstu vai interviju. Tie, kuriem interesē sabiedriski politiskie notikumi, pāršķirsta arī avīzes. Skaidrs, ka avīžu lasītāji ir gados vecāki cilvēki, un pētījumā parādās, ka salīdzinoši uzmanīgāk tiek lasītas tieši vietējās avīzes, tomēr nav tā, ka jaunieši avīzēm vispār nepievērstos – tās tāpat kā žurnālus lasa, ja tas ir ieradums vai saistīts ar profesionālajām interesēm. Tomēr izvēlēto drukāto mediju tipu daudzveidības attiecība pret lasīšanas biežumu un ilgumu rada drīzāk sporādisku un fragmentāru iespaidu, tādēļ, manuprāt, grūti runāt par tipiskām lasīšanas paradumu tendencēm attiecībā uz analogajai lasīšanai izvēlētajiem medijiem un tekstu veidiem. Drīzāk būtu jāmēģina labāk izprast ikdienas situācijas, kurās daudzi lasāmie teksti arvien vairāk tiek uztverti kā atvērti situatīvai, fragmentārai lasīšanai, kas norit paralēli citām darbībām vai mijas ar tām, bet cilvēka vajadzības un izvēles ietekmē vesels stimulu, motīvu un ārēju, iespējams, nejaušu apstākļu komplekss un ikdienas dzīves rituāli. Drukāto grāmatu lasīšanu varētu saistīt tieši ar šādiem rituāliem. Lai gan ikdienā tās tiek lasītas pārsteidzoši maz, tie, kas ir pieraduši, piemēram, lasīt pusstundiņu pirms gulētiešanas, lasa tieši grāmatu. Grāmatas tiek lasītas mācībām un darbam, arī pašizglītošanās un uzziņu nolūkā. Romānu lasītājs, kas atklājis lasīšanas baudu, mēdz joprojām izlasīt kādu grāmatu vienā vai divās dienās, lasot intensīvi un daudz. Tomēr kopumā grāmatu lasīšana nevarētu tikt uzskatīta par regulāru parādību nevienā grupā, lai arī nebija neviena respondenta, kas nebūtu grāmatu lasījis vismaz vienreiz trijās nedēļās un vismaz 10 minūtes (pēdējo gan grūti nosaukt par grāmatu lasīšanu). Zīmīgi būtu šajā kontekstā pārdomāt daiļliteratūras iespējamās transformācijas. Kas īsti ir daiļliteratūras lasītājs un kādu literatūru kādos medijos viņam patīk lasīt, vai viņš lasa prozu, drāmu vai dzeju? Interesanti, ka dzejai pētījuma laikā bija pievērsušies tikai pāris respondenti un ne tikai drukātā grāmatā. Savukārt romantiskie, vēsturiskie un kriminālromāni, kas aizrauj lasītāju ar stāsta spriedzi, visbiežāk tiek lasīti tieši grāmatās. Estētiskais baudījums vai gaume šeit neliekas svarīgi kritēriji. Drīzāk lomu spēlē piederība subkultūrai vai profesionālā interese. Jaunie cilvēki nevairās arī daiļliteratūru lasīt angļu valodā. Tādēļ, manuprāt, izdevējiem ir iemesls vairāk domāt par oriģinālliteratūras izplatīšanu ar jaunajiem medijiem saistītās formās – par interaktivitātes iespējām, starpmediju (crossmedia) un pārmediju (transmedia) stāstīšanas praksēm.

Interesanti, ka teksts 21. gadsimta lasīšanā nereti tiek uztverts kā garām plūstoša zīmju virkne, kurai potenciāli var pievērsties uzmanības amplitūdā no „acs pārlaišanas” līdz aktīvai komentēšanai, interpretēšanai un attīstīšanai (kam pieejamas sociālo mediju platformas). Lielākā daļa respondentu nemēdz izdrukāt tekstus (institucionālā kontekstā retumis tas tomēr tiek darīts – mācību materiāli, izdrukas darbam utt.).

Interneta vietne  http://www.kurbijkurne.lv nodrošina savstarpēju komunikāciju, informācijas apmaiņas un diskusiju iespējas un pašu sarakstīto darbu izplatīšanas un komentēšanas vietu Harija Potera sērijas un fantāzijas žanra literatūras cienītājiem.

 

3. Skaidrs, ka lasīšana 21. gadsimtā ievērojami vairāk norisinās digitālā formā. Tas lasīšanu padara par pavisam atšķirīgu, lielā mērā automatizētu procesu, kurā daļu no lasīšanas norises (ja to vispār var nosaukt par lasīšanu) izpilda datorprogramma – tā noteiktā veidā pārkodē informāciju, parādot burtu un vārdu virknes tikai uz ekrāna iespējamajā apjomā, bet arī atstāj sajūtu par potenciāli atšķirīgu virknēšanas iespēju pastāvēšanu un citiem lasīšanas virzieniem (intertekstualitāte, hipertekstualitāte).

Lasāmais teksts šajā vidē pastāv un darbojas neatkarīgi no autora un lasītāja, kam tas atklājas tikai daļēji – varbūt pat nepietiekami, lai padarītu to 19. gadsimta vai 20. gadsimta sākuma nozīmē par lasīšanas subjektu. Subjekts izšķīst darbības procesā, kārtojot, meklējot, atverot un pārskatot tīklā pieejamos tekstus (un tekstus, kas nodrošina datortīkla funkcionēšanu).

4. Nākamā raksturīgā 21. gadsimta lasīšanas iezīme – teksti netiek lejupielādēti, tos visbiežāk lasa tiešsaistē, savā ziņā tīklā cilvēks darbojas līdzās daudziem citiem darbības veicējiem (t. i., „lasītājiem”). Turklāt, līdzīgi kā mēs izmantojam programmu atbalstu, tās izmanto mūsu ar lasīšanu saistīto darbību atstātos datus un savā ziņā „lasa” mūs pašus. Vispār lasīšana tīklā jeb hiperlasīšana izrādījusies ievērojami mazāk efektīva (ja ar lasīšanu saprot ne tikai informācijas uztveri, bet arī izpratni, zināšanas un pieredzi). Šis jautājums ir mājaslapu dizaineru, lasīšanas pētnieku, psihologu un neirozinātnieku intereses degpunktā – lasīšanas procesā iesaistītā atmiņa lasot apstrādā daudz lielāku daudzumu datu, noslogotā īstermiņa atmiņa paralizē arī ilgtermiņa atmiņas darbu.30

5. Neskatoties uz ierīču piedāvājuma daudzveidību, salīdzinoši reti lasīšanai tiek lietotas planšetes vai e-lasītāji, biežāk digitālais lasāmais tiek atvērts datorā vai viedtālrunī (šeit rezultāti ir aptuveni līdzīgi, lai arī vērojamas individuālas atšķirības atkarībā no konteksta un lasīšanas vajadzības). Sastatot šo atziņu ar drukāto mediju lasīšanas relatīvi nelielo īpatsvaru, to varētu traktēt tā, ka lasīšanai visbiežāk vairs obligāti nevajag tai īpaši paredzētu objektu – avīzi, žurnālu, grāmatu vai e-lasīšanas ierīci.

6. Pēdējais novērojums, kas sasaucas arī ar jaunākajiem citu pētnieku iegūtajiem rezultātiem,31 ir šāds: lasīšanas paradumi ir ļoti heterogēni, tie ir ļoti atšķiras atkarībā no nodarbošanās, dzīvesveida un ikdienas paradumiem. Turklāt tie noteiktā veidā gan ātri un pastāvīgi mainās (līdzi medijem, programmām, formāta un dizaina īpatnībām), gan arī ir tendēti uz saglabāšanos un nemainīgumu – institūciju (bibliotēka, skola, valsts iestāde) un rituālu veidā.

Tā nu, runājot par 21. gadsimta lasīšanu, uzmanības fokuss pamazām kļūst ekoloģiski orientēts – būtu labāk jāizprot vide, kurā lasīšana notiek, kad lasītājs meklē un atrod tekstu vai arī tas nonāk viņa redzeslokā. Šī vide ir tiklab sociokulturāli sakārtota, kā mediju dažādo piedāvājumu piesātināta un dažādu individuālo vajadzību caurstrāvota. Visiem šiem faktoriem mijiedarbojoties, saspēlē ar vidi mainās kā lasīšana, tā arī lasītājs pats – daļa no šīs vides –, jutīgi uztverot izmaiņas vidē un reaģējot uz tām.

  1. Mangen A.  The digitization of literary reading: contributions from empirical research. Orbis litterarum. 2016. No. 71 (3). Pp. 259–260.  (atpakaļ uz rakstu)
  2. Hayles N. K. How We Think: Digital Media and Contemporary Technogenesis. Chicago, London: University of Chicago Press, 2012.  (atpakaļ uz rakstu)
  3. Hansell S. The lessons from the kindle’s success. New York Times, 2008, 12. aug. https://bits.blogs.nytimes.com/2008/08/12/the-lessons-from-the-kindles-success/ (skatīts 18.07.2019.).  (atpakaļ uz rakstu)
  4. Eco U., Carrière J. C. N’espérez pas vous débarrasser des livres. Paris: Grasset, 2009.  (atpakaļ uz rakstu)
  5. Ludovico A. Post Digital Publishing, Hybrid and Processual Objects in Print. Amsterdam: Onomatopee, 2013.  (atpakaļ uz rakstu)
  6. UNESCO. Reading the Past, Writing the Future: Fifty Years of Promoting Literacy. Paris: United Nations Educational, Scientific and Cultural Organization, 2017. https://www.un.org/en/events/literacyday/assets/pdf/UNESCO_50_yrs_promoting_literacy.pdf (skatīts 18.07.2019.).  (atpakaļ uz rakstu)
  7. Barts R. Teksta bauda. Rīga: Mansards, 2012; Eco U., Carrière J. C. N’espérez pas vous débarrasser des livres.  (atpakaļ uz rakstu)
  8. Thrift Books Global, LLC. People are reading more, print books alive and well. Globe Newswire, 2018, 25. apr. https://www.globenewswire.com/news-release/2018/04/25/1487353/0/en/People-Are-Reading-More-Print-Books-Alive-and-Well.html (skatīts 18.07.2019.).  (atpakaļ uz rakstu)
  9. Perrin A. Nearly one-in-five Americans now listen to audiobooks. Pew Research Center, 2018, 25. sept. https://www.pewresearch.org/fact-tank/2018/03/08/nearly-one-in-five-americans-now-listen-to-audiobooks/ (skatīts 18.07.2019.).  (atpakaļ uz rakstu)
  10. Eurostat. World Book Day. European Commission, 2018, 23. apr.  https://ec.europa.eu/eurostat/web/products-eurostat-news/-/EDN-20180423-1 (skatīts 18.07.2019.).  (atpakaļ uz rakstu)
  11. LETA. Aptauja: 41% Latvijas iedzīvotāju grāmatas nelasa. TVNET, 2017, 28. janv. https://www.tvnet.lv/4591083/aptauja-41-latvijas-iedzivotaju-gramatas-nelasa (skatīts 18.07.2019.).  (atpakaļ uz rakstu)
  12. Latvijas Grāmatizdevēju asociācija. Pētījums par Latvijas iedzīvotāju grāmatu lasīšanas paradumiem. 2018. http://www.gramatizdeveji.lv/_files/Petijums_gramatu_lasisanas_paradumi_feb_2018.pdf (skatīts 18.07.2019.).  (atpakaļ uz rakstu)
  13. Latvijas Grāmatizdevēju asociācija. Pētījums par Latvijas iedzīvotāju grāmatu lasīšanas paradumiem. 24. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
  14. Latvijas Grāmatizdevēju asociācija. Pētījums par Latvijas iedzīvotāju grāmatu lasīšanas paradumiem. 9. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
  15. Tiqqun. The Theory of Bloom. Oakland: LBC Books, 2012  (atpakaļ uz rakstu)
  16. McLuhan M. Understanding Media: The Extensions of Man. Cambridge, MA, London: MIT Press, 1994 [1964].  (atpakaļ uz rakstu)
  17. Borsuk A. The Book. Cambridge, London: MIT Press, 2018. P. 262.  (atpakaļ uz rakstu)
  18. Armstrong C.  Books in a virtual world: The evolution of the e-book and its lexicon. Jounal of Librarianship and Information Science. 2008. No. 40 (3). Pp. 193–203.  (atpakaļ uz rakstu)
  19. Par ķermeni lasīšanā sk. Mangen A. What hands may tell us about reading and writing. Educational Theory. 2016. No. 66 (4). Pp. 457–477.  (atpakaļ uz rakstu)
  20. Hayles N. K. How we read: Close, hyper, machine. ADE Bulletin. 2010. No. 150 (18). Pp. 62–79.  (atpakaļ uz rakstu)
  21. Jenkins H. Convergence Culture: Where Old and New Media Collide. New York: NYU Press, 2006.  (atpakaļ uz rakstu)
  22. Simanowski R. Reading digital literature. A Subject between media and methods. Reading Moving Letters: Digital Literature in Research and Teaching. A Handbook. Ed. by R. Simanowski, J. Schäfer, P. Gendolla. Bielefeld: Transcript Verlag, 2010. P. 17; Strehovec J. Alphabet on move. Digital poetry and the realm of language. Reading Moving Letters: Digital Literature in Research and Teaching. A Handbook. Ed. by R. Simanowski, J. Schäfer, P. Gendolla. Bielefeld: Transcript Verlag, 2010. P. 213.  (atpakaļ uz rakstu)
  23. Hayles N. K. The time of digital poetry: From object to event. New Media Poetics. Contexts, Technotexts and Theories. Ed. by A. Morris, T. Swiss. Cambridge, London: MIT, 2006. P. 182; Koskimaa R. Approaches to digital literature. Temporal dynamics and cyborg authors. Reading Moving Letters: Digital Literature in Research and Teaching. A Handbook. Ed. by R. Simanowski, J. Schäfer, P. Gendolla. Bielefeld: Transcript Verlag, 2010. Pp. 134–135.  (atpakaļ uz rakstu)
  24. Balsamo A. Designing Culture: The Technological Imagination at Work. Darhem: Duke University Press, 2011. Pp. 6–7.  (atpakaļ uz rakstu)
  25. Cubitt S.  Digital Aesthetics. London, Thousand Oaks: SAGE Publications. 1998. P. 6.  (atpakaļ uz rakstu)
  26. Ong W. J. Orality and Literacy. London, New York: Routledge, 2013.  (atpakaļ uz rakstu)
  27. Cubitt S. Digital Aesthetics. London, Thousand Oaks: SAGE Publications, 1998. P. 7.  (atpakaļ uz rakstu)
  28. Cubitt S. Digital Aesthetics. P. 35.  (atpakaļ uz rakstu)
  29. Birkerts S. Reading in a digital age. The American Scholar, 2010, 1. marts. http://www.theamericanscholar.org/reading-in-a-digital-age/ (skatīts 17.06.2012.); Castells M. Communication Power. Oxford: Oxford University Press, 2009.  (atpakaļ uz rakstu)
  30. Hayles N. K. How We Think: Digital Media and Contemporary Technogenesis.  (atpakaļ uz rakstu)
  31. Latvijas Grāmatizdevēju asociācija. Pētījums par Latvijas iedzīvotāju grāmatu lasīšanas paradumiem.  (atpakaļ uz rakstu)

Dalies ar šo rakstu