punctum

literatūras un filozofijas žurnāls

Starp dzīvošanas īstenībām un mākoņu gubām

Zanda Gūtmane

02/10/2019

 

Par Ilzes Šķipsnas stāstu izlasi Puse patiesības un citi stāsti (sakārtojusi Lolija Vēze; Zvaigzne ABC, 2019)

 

Vai mans gājiens pavisam velts un mana gaita nenozīmīga, jo es jau neesmu „pat automobilis, kas aiz sevis atstāj sarkanas gaismas strēmeles un grumbuļainu trokšņa aili”?1 Vai viss man apkārt esošais ir vienkārši nomaināms no viena uz citu? Ja nu es patiesi neesmu nepieciešams tieši tāds, kāds esmu? Ja nu es, kurš sevi allaž esmu izjutis kā esamības epicentru, pēkšņi vienatnē attopu, ka „sevi vispār vairs nevar atrast?”2 Un – ja nu šādā sevis pazaudēšanas brīdī, kad šķiet, ka vismaz pamales mākoņiem vajadzētu nolaisties man pretim un ietīt mani „mīkstās un baltās gaismās”,3 patiesībā nenotiek itin nekas?

Lasītāju, kurš atšķirs Ilzes Šķipsnas stāstu izlasi Puse patiesības un citi stāsti, neizbēgami uzrunās šie un vēl citi tikpat mokoši eksistenciāli jautājumi. Latviešu trimdas rakstnieces īsprozas refleksijas rosinās domāt nevis par kādu citu, bet par sevi pašu, liekot skaidri saskatīt atpazīstamus, bet apziņai grūti aptveramus cilvēciskās esamības mirkļus. Starp tiem būs gan tādi brīži, kad ņirbošās, šķietamās realitātes jeb „dzīvošanas īstenības” iesnaužas, „ļaudamas novēroties gluži kā apklusuši cilvēki vai skriet pārstājuši sacīkšu zirgi”.4 Un būs brīži, kad „mākoņu gubas” jeb mūsu priekšstati, iedomas, sapņi, maldi kļuvuši tik visaptveroši, ka apklāj visu, neļaujot ieraudzīt ko citu ārpus sevis. Bez šiem abiem Šķipsna rāda arī vēl citus mirkļus – kad pēkšņi šķiet, ka kaut kas taču vienreiz ir „noticis ar īstenību”,5 jo atgadījies kas neiedomājams un nepamatots. Lai arī cik šis īstenības izmaiņas brīdis ir traumējošs, labi atceramies, ka tieši tas pamazām liek attapties un ieraudzīt, ka ne jau tikko notikušais, bet viss iepriekšējais ir bijis maldīgs. Ja palaimējas, tieši šādos brīžos sāk vērties durvis uz iekšu – uz sākotnēji mānīgo tukšumu, kas pamazām vedina saredzēt tik grūti tveramo vidējo īstenību, Šķipsnas vārdiem runājot, vidusceļu starp dzīvošanas īstenībām un mākoņu gubām.

Domājams, ka joprojām daudzi lasītāji ir gatavi identificēties ar filozofiski domājošu, mazliet apmaldījušos, vidējo īstenību jeb balansu meklējošu indivīdu, kura balss skan Ilzes Šķipsnas prozā. Tāpēc īpaši svarīgi šķiet izdarīt visu, lai tie lasītāji, kurus šāds teksts varētu interesēt, arī nonāktu pie tā.

Kopš Atmodas gadiem, kad latviešu literatūras kopējā veidolā pakāpeniski iekļāvusies arī trimdas rakstniecība, Ilzes Šķipsnas vārds lasītājiem vairs sen nav svešs. Pa šo laiku Šķipsna arī postpadomju un neatkarīgās Latvijas vidē ir iepazīta kā jaunu ceļu meklētāja, spoža prozaiķe, kurai plašā filozofiskā vispārinājumā ir izdevies atklāt gan trimdas pārdzīvojuma pamatbūtību, gan arī 20. gadsimta otrās puses cilvēka sašķelto psihi. Autores darbus pēdējo gadu desmitu laikā iepazinuši ne tikai aizrautīgi latviešu literatūras lasītāji un pētnieki, bet arī skolēni un studenti. Viņas stāsti un romāni pētīti dažādu filozofisko koncepciju, īpaši eksistenciālisma, kā arī dažādu modernisma virzienu kontekstā.

Stāstu izlase Puse patiesības un citi stāsti apliecina izdevēja pārliecību par to, ka latviešu literatūras lasītājs 21. gadsimta otrās desmitgades beigās ir pavisam labi informēts par rakstnieces devumu, vietu un nozīmi latviešu literatūrā. Pieņemot, ka tā tas patiešām varētu būt, tomēr rodas jautājums – vai izvēle izdot trīspadsmit rakstnieces stāstus bez jebkādiem komentāriem ir pārdomāta? Vai šādā variantā izdevums tiks pamanīts? Vai grāmata atradīs ceļu pie sava lasītāja? Vai labi iecerētais sasniegs mērķi?

Lasītājam, kas grāmatnīcā ierauga vizuāli pievilcīgo Ilzes Šķipsnas stāstu grāmatu apgāda Zvaigzne ABC izdevumu sērijā, kuras vāku rotā ilustratores Kristas Jūlijas Kreišmanes veidotie stilizētie rakstnieku portreti, var rasties samulsums pat tad, ja viņš jau iepriekš ir iepazinis rakstnieces daiļradi. Protams, satura daļā ir iespējams izlasīt grāmatā iekļauto stāstu nosaukumus, var iepazīties arī ar bibliogrāfisko aprakstu, kas liecina, ka stāstu sakārtotāja ir Lolija Vēze, taču nekāda plašāka informācija lasītājam netiek piedāvāta. Zinot to, ka Šķipsnas dzīves laikā ir izdoti romāni Aiz septītā tilta (1965), Neapsolītās zemes (1970), stāstu krājumi Vēja šūpoles (1961) un Vidējā īstenība (1974), kā arī viņas darbi publicēti trimdas izdevumos Laiks, Jaunā Gaita, Ceļa Zīmes un daudzos citos, lasītājam var rasties jautājums – kas ir šis jaunais izdevums, kādi stāsti tajā apkopoti? Tas ir kas nezināms vai iepriekš publicēts? Tā kā atbilde uz šo jautājumu lasītājam jāmeklē pašam, viņa tālākās izvēles var būt atšķirīgas. Ja viņš būs Šķipsnas daiļrades cienītājs un kaut kas no pāršķirstītā viņu uzrunās, viņš nopirks grāmatu. Ja potenciālais lasītājs paliks apjukumā par jauno piedāvājumu vai autores vārds viņam maz ko izteiks, papildu intereses ierosinājumu no šī lakoniski noformētā izdevuma viņš nesaņems un, visticamāk, liksies mierā un noliks grāmatu atpakaļ plauktā, tā arī rakstnieces savdabo un filozofiski spēlējošo īsprozu nekad neiepazīstot.

Lasītājs, kurš vēlēsies saprast, kas viņam 2019. gadā tiek piedāvāts no jauna, visticamāk, mēģinās sameklēt Ilzes Šķipsnas īsprozas izdevumus neatkarīgajā Latvijā un ieraudzīs, ka tādi bijuši gan 1995. un 1996. gadā (ar nosaukumu Laika kavēklis, sastādītāja Dace Lāže), gan arī divreiz 2004. gadā (sērijā Skolas bibliotēka ar nosaukumu Stāsti, sastādītāja Lolija Vēze). Pārskatot 2004. gadā izdoto krājumu saturu, redzams, ka bezpersoniskais nosaukums Stāsti tagad nomainīts, bet jaunais, rakstnieces darbu pamatdomai daudz atbilstošākais nosaukums Puse patiesības un citi stāsti precīzi ietver iepriekšējā izdevuma saturu. Bez šaubām, savpatās prozaiķes literārā devuma aktualizācija ir apsveicama un nepieciešama, taču, lai kādas grāmatas atkārtots izdevums (patiesībā – jebkurš izdevums) sasniegtu mērķauditoriju, ir nepieciešama īsa papildinformācija grāmatas priekšvārdā vai pēcvārdā, uz aizmugurējā vāciņa u. tml. Mērķauditorijas nodrošināšanā neatsverams būtu kaut neliels mēģinājums ieinteresēt un ievirzīt lasītāju konkrētā darba uztverē.

Ilzes Šķipsnas stāstu uztverē šāda ievirze patiesi ir nepieciešama, īpaši, ja domājam par rakstnieces lasītāju loka paplašināšanu. Ilzes Šķipsnas piedāvātie pārsteigumi neatklājas uzreiz, turklāt izlasē pamīšus ietverti darbi no pietiekami atšķirīgiem autores īsprozas izdevumiem, tie ir arī mākslinieciski neviendabīgi.

Izlasi Puse patiesības un citi stāsti iesāk divi stāsti no 1974. gadā izdotā krājuma Vidējā īstenība, kas izceļas ar modernistisku vēstījuma veidu, filozofisku piesātinātību un brīvu realitātes un izdomas, patiesības un šķituma, laika un telpas vienotības robežu pārkāpšanu. Šiem stāstiem izlasē savukārt seko divi Ilzes Šķipsnas debijas krājumā Vēja stabules ietverti stāsti. 1961. gadā izdotais krājums salīdzinājumā ar vēlāk tapušo izlasi ir daudz tradicionālāks, tomēr tieši tas savulaik pievērsa trimdas literātu uzmanību, visai nopietnā konkurencē (kopā ar Gunāra Janovska Solu un Gunta Zariņa Dvēseļu bojāeju) izcīnot Jāņa Jaunsudrabiņa piemiņas balvu, kas tolaik tika piešķirta labākajam 1961.–1963. gadā tapušajam prozas darbam. Jau no dažiem jaunajā izlasē iekļautajiem stāstiem ir redzams, ka krājuma Vēja stabules stāsti lielā mērā saglabājuši saikni ar latviešu reālistiskās prozas tradīciju. Arī tajos jau ir vērojama balansēšana uz realitātes un izdomas robežas, kas vēlāk raksturos visu Ilzes Šķipsnas daiļradi, un labi ieraugāms rakstnieces ideju un stila veidošanās aizsākums.

Izlasē Puse patiesības un citi stāsti iekļauts viens no diskutablākajiem pirmā krājuma stāstiem – Lora –, un tas pārējo darbu kontekstā rada vislielāko neviendabības sajūtu. Meitenes Loras patosa pilnā jūsma par Krimu Jāni mūsdienu lasītāju, visticamāk, kaitina, stāsta tematika un noslēguma krasais pavērsiens liek domāt par tuvību populārajai literatūrai. Stāsts rada priekšstatu par to, kādos veidos rakstniece spēj rakstīt, bet veido arī disonansi lielākajai daļai pārējo tekstu. Tā būtiskākā kvalitāte ir valodas lietojums, kas rada tiešas asociācijas ar 20. gadsimta sākuma latviešu literatūras stilu – gan reālistiskās prozas, gan arī jaunromantisma tradīcijām. Savulaik Jānis Rudzītis, izvērtējot minētā krājuma stāstus, īpašu uzmanību pievērsis Ilzes Šķipsnas valodai un izteicis apbrīnu par to, ka rakstniece, kura trimdā izjutusi, iespējams, vislielāko bilingvisma ietekmi personiskajā un profesionālajā dzīvē, ir spējusi saglabāt izcilu valodas bagātību (atgādinājumam – rakstniece svešumā ieguvusi vienu bakalaura un divus maģistra grādus, strādājusi universitātes bibliotēkā, viņas vīrs ir bijis franču valodas profesors, tātad latviešu valoda nav ikdienā lietota ne mājās, ne studiju un darba dzīvē). Jānis Rudzītis atzinis: „Rakstniece ir spējusi paturēt gramatisku tīrību, kas vairākiem jaunajiem ir pasveša lieta. Ilzes Šķipsnas frazeoloģijā atkal un atkal gadās sastapties ar tik īpati latviskām idiomām, ka liekas, ka tās būtu izmetis Blaumanis vai Jaunsudrabiņš.”6

Stāstam Lora, kas no mūsdienu skatpunkta izskatās krietni sens, jaunajā izdevumā seko veseli deviņi visai eksperimentāli sacerējumi no vēlāk tapušā krājuma Vidējā īstenība (tikai četri tajā iekļautie stāsti palikuši ārpus 2004. un 2019. gada izlasēm), kas nav ierobežojami kādas vienas literāras parādības rāmī. Turklāt dažādi satura un formas meklējumi saplūst pat viena stāsta robežās. Dažviet jaušama tuvība absurda literatūrai un ieskanas kafkiskas noskaņas, taču Ilzes Šķipsnas stāsti īsti neatbilst absurda būtībai, jo te redzami arī jēgas meklējumi, ne tikai absurda konstatācija. Vairākos stāstos vērojamas šķietami sirreālistiskas pasāžas, taču tie nav arī gluži sirreālistiski, jo autore allaž uztur diskusiju par virsrealitātes un realitātes attiecībām. Arī sirreālistu noliegtais jautājums „kāpēc?” Šķipsnas prozā joprojām ir aktuāls. Tāpat kā rakstnieces romānos, arī viņas stāstos ir daudz simbolu, taču tie nav tik abstrakti un subjektīvi interpretējami, lai vēstījums pilnībā atbilstu simbolisma teorijām. Citviet jūtama tuvība Žana Pola Sartra Nelabuma sajūtām, bet Šķipsnai tās nav tik smacējošas un visaptverošas. Šķiet, rakstnieces izglītotība un lasīšanas pieredze devusi viņai brīvību izpaust domas savveidīgi, paturot klātesošu plašās pasaules kultūrtelpu un atļaujoties palikt pašai un neatkārtojamai, un arī nebaidoties būt latviskai. Lielie dzīves jautājumi Šķipsnas prozā dažbrīd risināti pat nedaudz prozaiskās dzīves situācijās, šo lielo jautājumu uzdevēji mēdz būt tēli ar amizantiem personvārdiem, taču tādējādi šo jautājumu mērogs dīvainā kārtā netiek samazināts. Zīmīgi ir arī tas, ka Šķipsnas refleksijas nekļūst vienveidīgas, tās tiek variētas ar dažādiem sižeta, stilistikas un kompozīcijas veidošanas paņēmieniem. Stāstu reflektējošā pamatnots sasniedz acīmredzami iecerēto mērķi – domāšanas procesa ierosinājumu, kas beigu beigās noved tikai pie vienas pareizās atbildes – nekādas pareizās atbildes vispār nav. Šķipsnas īsproza apliecina to, ka vienīgā skaidrība nav un nebūs iegūstama, ka uz visu var paraudzīties gan tā, gan citādi, ka mēs šeit esam atnākuši uz laiku un šajā mums dotajā laikā varēsim uzzināt tikai to, ka neko daudz, visticamāk, neuzzināsim. Lai arī šīs atziņas nešķiet gluži mierinošas, Šķipsna piedāvā arī pa kādam atspēriena punktam, jo var būt, ka visi mūsu dzīves traģiskie notikumi neatceļ iespēju, ka „kādā kosmiskā perspektīvā” uz tiem var noraudzīties ar smaidu, un varbūt vajag „pārvarēt tikai pašam savu ikdienišķo viena mūža veidu, lai spētu to saskatīt”.7

Cerams, ka filozofiski meklējošais lasītājs, kurš vēlas, lai literatūra atbalso to, ko viņš pats nojauš, atradīs šo Ilzes Šķipsnas stāstu grāmatu.

  1. Šķipsna I. Puse patiesības un citi stāsti. Sast. L. Vēze. Rīga: Zvaigzne ABC, 2019, 182. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
  2. Turpat, 102. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
  3. Turpat, 100. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
  4. Turpat, 95. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
  5. Turpat, 127. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
  6. Rudzītis J. Ilze Šķipsna. Jāņa Jaunsudrabiņa balvas ieguvēja. Jaunā Gaita. 1964. 45/46. Pieejams: https://jaunagaita.net/jg45-46/JG45-46_Rudzitis-par-Skipsnu.htm  (atpakaļ uz rakstu)
  7. Šķipsna I. Puse patiesības un citi stāsti. 132. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)

Dalies ar šo rakstu