punctum

literatūras un filozofijas žurnāls

Apgriezt spārnus

Laura Vinogradova

04/10/2019

 

Es stāvu pie egles un mirkli lūkojos krāsu bumbās. Bezjēdzīgs tas viss. Tik ļoti bezjēdzīgs. Tādi pienākuma Ziemassvētki. Es zinu, kur viņi patiesībā grib būt. Mājās, pie vīriem un sievām, pie bērniem, draugiem. Pat pie televizora labāk nekā šeit. Bet es pagriežos un uzsmaidu viņiem.

–  Vai visi sanākuši? – jautāju.

–  Jā!

–  Ir, ir!  – atskan paklausīgs balsu koris.

–  Es šogad jūtos klusāka nekā parasti, – uzmanīgi iesāku un paskatos uz loga pusi.

Aiz tā ir tumsnēja krēsla. Bieza un lipīga. Tur es gribu pazust. Tur es gribu svinēt Ziemassvētkus. Svinēt nogurumu un īgnumu. Bet tā vietā ar skatienu atgriežos pie savas nodaļas darbiniekiem un turpinu:

– Daudz domāju, ko jums šovakar teikt, bet visi vārdi kaut kur pazuduši. Un tad es sapratu, ka varbūt šogad nevajag vārdus. Varbūt šoreiz gada nogalē nerunāsim par pagājušo. Tas viss patiešām ir pagājis. Ļoti, ļoti pagājis, bet mēs iesim uz priekšu! Tāpēc pavisam īsi – priecīgus jums visiem Ziemassvētkus!

–  Priecīgus Ziemassvētkus! – tie cits caur citu sauc, un mēs paceļam glāzes.

Izdzeram sausu. Pirmo vienmēr izdzer sausu. Es ielūkojos viņu acīs un novēršos. Viņu acis ir trušu acis. Baiļu un nemiera pilnas. Šaudīgas. O jā. Viņi baidās. Tātad ir par ko. Bet tā jau viņu problēma. Es esmu stingra vadītāja. Nešaubīgi. Bet es prasu tikai vienu – perfektu darbu. Un, ja to nevar nodrošināt, tad ir jābaidās. „Darbs pats nepadarīsies,” man allaž teica māte un uzšāva ar trauku lupatu pa seju, ja pārāk ilgi stāvēju un blenzu tukšumā. Un tā arī ir. Darbs ir darāms. Un nekādu telefona sarunu, nekādu kafijas paužu stundu garumā, ne. Mēs esam darbā. Te mēs strādājam. Es pat nezinu, vai tā ir stingrība. Drīzāk darba būtība. Strādāt.

– Nu, ja jau Ziemassvētki, tad ar dāvanām… – Pie manis pienāk projektu nodaļas vadītāja un ar acīm meklē savējos.

Tie kā skolas bērni saskrien ap viņu, vienai rokās kaut kāds orhideju pods, citam dāvanu maisiņš. Viena viņas darbiniece, šķiet, Benita viņu sauc, atver skaistu apsveikuma kartīti un lasa dzejoli, ko kāds pie mums lasa katru gadu.

Un tā viņi nāk un nāk vēl. Lasa dzeju un teic saldas runas. Vārdi līp pie aukslējām un pieres noraso. Zili dāvanu maisiņi, rozā un zaļi. Puķaini un strīpaini. Ar varu turu acis pārsteigumā ieplestas un apjukumā murminu:

–  Paldies… paldies…

Bet patiesībā man acis gribas vērt cieši ciet. Samiegt šaurā strīpiņā un ar rokām aizbāzt ausis. Nedzirdēt. Neredzēt. Izmest pa logu visu šo liekulību.

Tad pienāk vecākās grāmatvedes kārta.

–  Mīļā Irēnīt! – viņa iesāk, un es pasmaidu.

Tik ļoti riebjas, ja mani sauc par Irēnīti. Jo Irēnītei ir jau pāri četrdesmit un Irēnīte ir šīs iestādes vadītāja. Irēna. Tā grāmatvedei vajadzētu teikt, bet viņa saka:

–  Mīļā Irēnīt! Vēlot tev gaišus svētkus, es gribu teikt lielu, lielu paldies! Paldies par tevi tādu, kāda esi. Bez tevis mēs nebūtu sasnieguši to, ko sasniedzām šogad. Paldies par tavām garajām darba stundām un nenogurstošo atsaucību…

Un te, pie vārda „atsaucība”, es pamanu skaistu piespraudi pie grāmatvedes blūzes atloka. Tāds mazs taurenītis ar zaļganiem spārniņiem. Es skatos tajā dziļāk un dziļāk, un man ir jādomā par savu taurenīti. Par viņa lidojumiem un piezemēšanos.

 

–  Vai griezīsim nost? – jautāja konsultējošā daktere, un es pamāju ar galvu.

–  Bet jums tur tiešām nemaz tik traki nav. Tikai viena kaunuma lūpiņa ir nedaudz garāka par otru, – daktere secināja, virpinādama to savos pirkstos.

Sarkana es biju jau tad, kad iegāju viņas kabinetā. Bet nu es kļuvu vēl sarkanāka. Visas asinis, kas vien bija manī, satecēja galvā. Asinis galvā un kauns kaut kur zemāk. Kaunumā. Jau pats vārds „kaunums” ir pilns ar kaunu. Mazās kaunuma lūpas un lielās kaunuma lūpas, un kaunuma kauls, un kaunuma mati, un kaunums, kaunums… Tik pilns klēpis ar kaunu.

Man nepatika tas viss tur, lejā. Tas starp kājām saspiestais kauns. Reiz lasīju, ka vajag tikai skaļi iedot tam visam vārdu. Īsto vārdu, un tad viss būs kārtībā. Tad notiks lielā pieņemšana un sevis iemīlēšana. Bet kāds gan ir tas „īstais” vārds? Vāvere? Kaķītis? Petene? Vagīna? Gliemežnīca? Vai tas pats nelaimīgais „kaunums”? Un lūpas? Kas tās par lūpām? Ziedlapiņas? Mežģīnes?  Mazās un lielās, kā tad. Es reiz paskatījos spogulī. Ļerpatas tās ir. Gaļīgas un miklas ļerpatas. Un viena tik gara, ka, sašūpojoties gurnos, tā šūpojas līdz. Zaudējusi cīņā ar zemes gravitācijas spēku un tagad padevīgi stiepjas arvien lejāk un lejāk. Es dažreiz sabāžu to atpakaļ starp lielajām lūpām, bet pēc mirkļa tā ir atpakaļ. Nepilnīga. Gara un nepilnīga kaunuma lūpa. Tik nepilnīga, ka es pieņēmu lēmumu to nogriezt, tiklīdz kaut kur izlasīju, ka uz šīs planētas ir izgudrots kaut kas tik brīnišķīgs kā intīmā plastikas ķirurģija.

–  Tāds skaists taurenītis, – daktere teica, vēl joprojām starp pirkstiem turot manu kaunuma lūpu.

–  Paldies, –  es nočukstēju.

–  Tātad paliekat pie sava lēmuma?

–  Jā! – ne mirkli nešauboties, atbildēju.

–  Labi, griezīsim! – viņa noteica un nogrieza arī.

Ieveda mani īsā un dziļā miegā un grieza. Es tikai pēc tam iedomājos – re, citas sievietes liek sev klāt. Krūtis un dibenus, nagus, skropstas un ko tik vēl ne. Bet es griežu nost.

Pamodos ar vēsu apsēju starp kājām un apreibušu galvu. Pamanīju lielas lampas griestos. Klusas spuldzes stikla kupolos. Vienīgā gaisma nāca no loga, bet tā mani neaizsniedza. Es lipu kopā zem segas, lielas kā kupena. Telpā mēs bijām vairākas. Lēni elpojām aizvērtām acīm. Starp mūsu gultām bija tikai aizslietņi. Man gribējās sev tur pieskarties, bet es baidījos. Aizgāju līdz tualetei, pačurāju un apslaukoties sajutu pietūkušus diegus pirkstos. Bet sāpju nebija, nē. Sāpes sākās tikai vēlāk. Kad visa anestēzija un pretsāpju zāles bija izčurātas.

Mājās braucu ar tramvaju. Tajā nebija neviena cilvēka, bet es stāvēju kājās. Viena pati, tramvaja beigās. Un es zināju, ka tramvaja vadītājs spogulī mani vēro un brīnās.

–  Hei! – man gribējās viņam uzsaukt. – Hei! Manam taurenītim nupat apgrieza spārnus, tas mazliet raud, tāpēc es pastāvēšu.

Bet es nesaucu. Es klusēju un mēģināju sevi sajust. Vai ir labāk? Vai esmu laimīgāka? Vai tagad viss ir pilnīgi?

 

Grāmatvede man pasniedz čaukstošā papīrā ietītu vieglu zīda lakatu.

–  Lai vairāk viegluma tavai dzīvei! Priecīgus Ziemassvētkus! – viņa vēl noteic un uzspiež manam vaigam skaļu buču.

–  Paldies, Dacīt, – es saku grāmatvedei, kurai ir jau pāri sešdesmit un kura mani sauc par Irēnīti.

Kad dāvanu daļa ir beigusies, es iedzeru. Tad iedzeru vēl. Un vēl. Mazu brūnu glāzīti un garu baltu glāzi, un vēsu sarkanu, un atkal mazu brūnu. Tad mēs dziedam un tad dejojam. Es dejoju ar Agri un Mārtiņu, ar Ilmāru un arī ar Renāru. Pēc tam ar meitenēm – Dacīti, Maijiņu, Sarmīti un Baibiņu. Pastum, pastum, pietupies. Un es tupos un stumju. Tad iedzeru vēl vienu brūnu glāzīti. Dejoju. Dziedu līdzi. Dejoju viena, visiem pa vidu. Viņi aplaudē un sauc:

–  Aiziet, Irēnīt! Aiziet!

Un tad man acu priekšā viss sāk griezties, un es krītu. Ne jau skaisti, kā filmās, nē. Es krītu taisni. Kā baļķis. Pēc tam guļu uz grīdas un redzu zvaigznes. Es esmu sniega eņģelis, kad pamanu viņu izbiedētās sejas. Viņi stāv man apkārt un lūdzas, lai ceļos. Vīrieši mēģina mani piecelt, bet nesanāk. Es sveru pāri simtam. Jā. Es esmu liela un smaga Irēnīte. Guļu un domāju, cik labi tā gulēt. Un necelties. Bet viņi kā uzmācīgas mušas:

–  Celies! Celies taču augšā!

–  Tev viss labi?

–  Lūdzu, lūdzu, celies!

Bet es saku:

–  Man ir nogriezti spārni. Kā gan es varu piecelties? Kā es tagad lidošu?

Nosaku un klusēju. Bet tad pieceļos. Skumji ieskatos viņu izbiedētajās trušu acīs. Paņemu glāzi ūdens. Vēl joprojām nesaku ne vārda. Izdzeru to un dodos mājās. Sasodītie Ziemassvētki.

 

Brīvdienas ir pārāk garas. Mani kā rēgs vajā bijušā vīra krekls, kurš karājas skapī, jo es nespēju to izmest. Krekla kabatā esmu ielikusi putna spalvu. To reiz atradu mežā, pie izpostītas putna ligzdas. Es ilgi nespēju no tās novērst skatienu. Stāvēju un elpoju meža smagumu, un tad pieņēmu lēmumu apgriezt savam taurenītim spārnus. Putna spalva jau arī ir no kāda spārna. Izbiruša un izjukuša spārna.

Ziemassvētkos es sev uzdāvinu fotoalbumu. Tāpat kā katru gadu, vienmēr vienu un to pašu tukšo fotoalbumu. To man savulaik uzdāvināja māte, bet es tajā nespēju ievietot nevienu bildi. Nespēju. Toties man ir dāvana no mātes, ar kuru vairs nesazinos. Neesmu viņu redzējusi trīspadsmit gadu. Es no viņas aizgāju. Brīžiem domāju, ka varbūt tāpēc no manis aizgāja vīrs. Lai būtu līdzsvars. Es aizgāju, un no manis aiziet. Bet vīram vēl vajadzēja palikt. Vai vismaz brīdināt par aiziešanu. Es gribēju iemācīties nezāģēt, necirst un nedrupināt. Bet nepaspēju. Aizgāja, maita. Un tā arī neredzēja mani skaistu, tur, lejā. Manu skaisto taurenīti ar apgrieztajiem spārniem. Kad toreiz gāju izvilkt diegus, es gribēju pajautāt, kur viņi tos spārniņus liek? Vai vienkārši izmet miskastē? Un tad tie guļ starp sapelējušām maizēm un pūst? Vai tur tos apēd mušas un tārpi? Vai sētas kaķi izķeksē un badīgi norij?

 

Diegu izņemšana bija sāpīga. Likās, tie iekusuši ādā, un āda tagad jāuzplēš no jauna. Es ieraudājos.

–  Nu, nu! – daktere mani mierināja un noglāstīja manu ceļgalu, –  tūlīt jau būs viss.

Un bija viss.

–  Vai jums pašai patīk? –  viņa man vaicāja, kad biju uzvilkusi svārkus.

–  Es… es nezinu, – nomurmināju.

–  Vai nepaskatījāties?

–  Nē, – es cieti noteicu un sakniebu lūpas.

–  Paskatieties, ir skaisti!

Un es paskatījos. Aizbraucu mājās un paskatījos. Novilku biksītes, paņēmu mazo spogulīti, un man aizrāvās elpa. Jā. Skaisti. Mazas, mazas lūpiņas. Gandrīz vienādas. Gandrīz pilnība. Gandrīz.

Tikai taurenītis nelidoja. Nepulsēja. Nesmaidīja. Viss kaunums kā vaskā izliets. Es brucināju to ar pirkstu, glāstīju un lūdzos, bet tas klusēja. Es čukstēju tam par savu bijušo vīru, bet tas turpināja klusēt. Viss bija tieši tāpat kā pirms spārniem. Skaistums neizglāba pasauli. Tā vēl joprojām bija nejūtīga. Man gribējās ietīt sevi garā naktskreklā un iepogāt simtiem mazās perlamutra podziņās. Taurenītim uzlikt virsū burku, lai tad plivina savus apgrieztos spārnus un smilkst. Netīrs tas viss tomēr. Netīrs. „Berz stiprāk!” māte vienmēr teica, man mazai esot. „Noberz nost visu to sačurāto un smirdīgo preteklību!” Un es berzu, cik vien tāds mazs bērns spēj berzt. Berzu tā, ka vakarā nevarēju iemigt, tik ļoti viss sūrstēja. Es saņēmu to saujā, un tas ieraudājās.

 

Pēc svētkiem es visus sasaucu kopā uz īsu sapulci manā kabinetā. Smaidīgi un atpūtušies viņi ķiķina kā mazi bērni un bārsta jokus. Bet tad es viņiem izstāstu jaunos noteikumus – ja kādam vajag nedaudz kavēt darbu vai aiziet no darba ātrāk, tad turpmāk to var darīt, tikai uzrakstot oficiālu iesniegumu. Ja iesniegumu sakrāsies pārāk daudz, kavētais laiks tiks atrēķināts no darbinieka atvaļinājuma.

– Tā mēs noteikti uzlabosim darba rezultātus! – es mundri piebilstu. – Bet tagad – aiziet! Veiksmi jums jaunajā darba gadā!

Kopā ar visiem izeju no kabineta. Man vajag paņemt ūdeni puķēm, pa brīvdienām pavisam izkaltušas. Apleju tās un pamanu, ka aiz loga sācis lēni snigt. Beidzot.

Dalies ar šo rakstu