punctum

literatūras un filozofijas žurnāls

Robežu pludināšana

Edvards Kuks

09/10/2019

 

Par Ilmāra Šlāpina dzejoļu krājumu Es nemāku, komatus (Neputns, 2019)

 

Ilmāra Šlāpina otrais dzejas krājums Es nemāku, komatus pretendē uz vietu kaut kur starp bērnu un pieaugušo dzeju. Proti, dzejoļi rakstīti bērnu dzejas estētikā – visbiežāk četrpēdu pantmēros, četrrindēs, ar skaitāmpantiņiem raksturīgam atskaņām –, kamēr saturā sastopamas tādas nopietnas tēmas kā sociālā nevienlīdzība, seksisms, homofobija un karš. To apliecina arī apakšvirsraksts Dzejoļi grūti audzinātiem bērniem, kas gan pieļauj pieaugušo auditoriju, gan uzsver to, ka grāmatā daudz vietas atvēlēts dažādu marginalizētu pieredžu atainošanai. Starptelpas sajūtu pastiprina arī Kristīnes Martinovas ilustrācijas, kurās attēloti groteski dzejoļu varoņu līdzinieki.

Protams, pieaugušo un bērnu dzejas robežu pludināšana nav gluži jaunums. Pirmkārt, laba bērnu literatūra var būt burtiski par jebko, kamēr tā ar nopietnību un atdevi rada pasauli no bērniem atpazīstamiem tēliem. Otrkārt, latviešu bērnu dzejā jau ir vairāki spilgti piemēri, kas vēsta par pieaugušo pasauli, piemēram, Kārļa Vērdiņa Tētis (Liels un mazs, 2016) vai Ingas Gailes Vai otrā grupā mani dzird? (Liels un mazs, 2014). Jāņem vērā arī tas, ka bieži vien bērnu dzejas patērētāji jebkurā gadījumā ir pieaugušie, kuri vai nu lasa šo dzeju kopā ar saviem bērniem, vai arī vienkārši aizraujas ar literatūru.

Daudzos dzejoļos bērna skatpunkts izmantots kā audekls, uz kura iezīmējas dažādas ietekmes. Bieži tēlots ir ģimenes konteksts, kurā bērnam dara pāri (Dibens no vates, Dzīvesziņa) vai kurā izspēlēta kāda plašāka sociāla problēma (Mana mamma vakaros raud, Es nemāku, komatus). Piemēram, tituldzejolī atainotā ģimene savā ziņā ir sabiedrības miniatūra versija, kurā katru pieaugušo un bērnu pavada neatrisināma liksta un visus vieno materiāla trūcība. Šādās situācijās pats bērns šķietami kļūst par kādas patiesības nesēju, kuru pieaugušie nepamana vai negrib apspriest. Paņēmiens ir visveiksmīgākais dzejoļos, kuros pārstāvēta tieši bērna pieredze, jo tie atklāj to, cik bieži bērnība sastāv no kaut kādu pieaugušo runām par to, kas bērniem patiesībā būtu jādara. Tas ļauj Šlāpinam spēlēties ar dažādām bērnu dzejas klišejām, piemēram, Mamma kafejnīcā savieno jampadraci ar komentāru par audzināšanu, kura šādu jampadraci pieļauj vai pat izraisa. Sabiedrības spēja definēt bērnu visspilgtāk izpaužas dzejolī Šis zēns ir zils, kurā šī frāze zēnam seko visu mūžu – no apsalušām lūpām līdz tintei džinsos, no apkārtējo homofobā izsmiekla līdz slepkavībai. Dzejolī pats zēns ne reizi nerunā, kas citviet traucētu, taču šajā dzejolī to paģēr doma, ka savā ziņā cilvēks pieder nevis sev, bet citu iespaidiem.

Daļu dzejoļu Šlāpins publicējis internetā, strādājot Satori redaktora amatā un atbildot uz tobrīdējām sabiedriskajām aktualitātēm. Šie dzejoļi grāmatas kontekstā iekļaujas ar mainīgiem rezultātiem. Piemēram, dzejolī Mana mamma vakaros raud gan bērna skatpunkts, gan viss dzejolis šķiet tikai rīks, lai nokļūtu līdz dzejoļa galapunktam, tēmturim #esarī. Sākotnējā publikācija internetā dzejolim bija pateicīgāka, jo tas nolasījās kā daļa no akcijas. Ārpus konteksta dzejolis šķiet zaudējis daļu jēgas. Turpretim netikumīgu gramātu iznīdēšanai veltītais Tikumiskās attīstības pasniedzējam grāmatā kalpo kā atgādinājums ne tikai par nebeidzamajiem tikumības kariem, bet arī par šādu grāmatu lomu – lai kā arī dzejolis ironizētu, „Grāmata māca, ka dzīvot var savādāk” (63. lpp.). Jāpiebilst, ka arī ironiski didaktisks dzejolis ir pamācošs, un Komatos Šlāpins nevairās no pamācīšanas. Daļu pamācošo dzejoļu glābj sirsnīgums un doma, ka pamācība sevī ietver cerību par labāku dzīvi. Šai ziņā jāatzīmē dzejolis Valsts ir darbības vārds, kurš atsakās no ierastajiem valsts simboliem un aicina uz nesavtīgu pilsonisko aktivitāti.

Sevišķu siltumu krājumā nes sunīša un kucēna tēls. Gan Par sunīti, gan Dzejolī par lietu sunītis apzīmē alku piepildījumu, kaut kādu augstāku brīvību, kuras dēļ ir vērts mirt un tikt spīdzinātam. Šķiet zīmīgi, ka gan pieaugušā, gan bērna pasaulē sunītis var būt kaut kas savs un pat ģimenes kontekstā privāts („[mājās] sunīti zem segas / es turu tā, lai nevar pamanīt” (18. lpp.)). Grāmatas pasaulē, kurā apkārtējie bieži vien bērniem liedz pašiem domāt, just un rīkoties, sunītis ir cerību stars. Šai kontekstā dzejolis Piedzimt par kucēnu Birmā nolasāms kā Par sunīti pretmets, kurā mūsu dzejas varonis ir gatavs kādam mazliet piederēt. Šis dzejolis šķiet vienīgais tiešais turpinājums Šlāpina iepriekšējā krājuma Karmabandha (¼ Satori, 2007) tematikai, sevišķi ciklam Gribētu strādāt…, kurā līdzīgā liriskā tonī aprakstītas dažādas potenciālās reinkarnācijas. Dzejolis izceļas arī ar to, ka tas ir viens no retajiem, kurā netiek attēlota kāda šķietami Latvijai piederīga reālija, un līdz ar to kļūst par atspaidu politiski pielādētākiem tekstiem.

Diemžēl krājumā atrodami arī vairāki bezmērķīgi un neskaidri dzejoļi. Visvairāk tracina šķietami pieaugušajiem domātais Turpinot Vērdiņu, kurš no Kārļa Vērdiņa Come To Me patapina siermaizītes tēlu, bet neko vairāk. Liriskais varonis atved maizīti, raizīti, mieru, nieru mazspēju, peļu lamatas, grāmatas un vēdergraizīti, „lai no pusnakts līdz pašām brokastīm / mūsu vēderi tiktu laizīti / bet mēs skatītos filmu Scream” (36. lpp.). Kaitina iespaids, ka tēli izvēlēti, lai virknētu diezgan paredzamas rīmes, neņemot vērā jebkādu savstarpējo saikni vai kopēju jēgu. Līdzīga neskaidrība pavada arī Laika upi. It kā jāizved pastaigāties kaķis, bet tad tiek spaidīts telefons, tomēr beigās nonākam līdz atziņai, ka „Laiks kā viena liela upe / Tikai plūst uz savu galu” (60. lpp.). Šis dzejolis mulsina tāpēc, ka šķietami seko sliktākajai tendencei bērnu dzejā, proti, bērniem var uzrakstīt kaut ko ar atskaņām, mājdzīvnieku un vecākiem, un būs labi.

Visbeidzot, jāmin arī krājuma formālā viendabība. Četrpēdu pantmēri un vienkāršās rīmes nodrošina raitu lasīšanu, taču reizē padara tekstu paredzamu. Bērnu dzeja var būt dažāda arī formā, un arī ar stringrām formām var dažādi variēt, tādējādi piešķirot dzejoļiem savstarpēji atšķirīgākus skanējumus. Krājuma spēcīgāko tekstu iespaids uz mani mazinās, jo tie gan valodiski, gan ritmiski reizēm ir ļoti līdzīgi vājākiem tekstiem – paredzamas rīmes, bieži atkārtojumi un sižets, kurā varonis atskārst sava sūrā likteņa neizbēgamību. Rodas jautājums, cik ilgi tekstiem var piemērot teicienu „vienkārši, bet efektīvi”, pirms efekts zūd vienveidībā.

Dalies ar šo rakstu