punctum

literatūras un filozofijas žurnāls

Pienāca laiks doties

Dimostens Papamarks

10/10/2019

 

Grieķu vēsturnieka un rakstnieka Dimostena Papamarka (1983) debijas stāstu krājumā Asins (Γκιακ,1 Αντίποδες, 2014) tiek aprakstīti hellenizējušos albāņu, proti, arvanītu, dialektā runājošo Grieķijas lauku iedzīvotāju likteņi t. s. Mazāzijas katastrofas laikā ap 1922. gadu, kad ar grieķu apkaunojošu sakāvi noslēdzās grieķu-turku karš.

Mazāzijas katastrofa pielika punktu Mazāzijas, Trāķijas un Ponta grieķu kopienu 3000 gadus ilgušajai pastāvēšanai. Aptuveni pusotram miljonam kristiešu bija jādodas uz Grieķiju, tolaik valsti ar pieciem miljoniem iedzīvotāju, savukārt Grieķija nosūtīja uz Turciju pusmiljonu musulmaņu. Attāli salīdzināms notikums Latvijas vēsturē ir vācbaltiešu izceļošana Otrā pasaules kara sākumā.

Taču Papamarka varoņiem „karš nav galvenais stāstījuma temats”. Viņu – pārsvarā karavīru – problēmas atspoguļo arī tās grūtības, ar kurām transformāciju periodā saskārās Grieķijas sabiedrība. Kara pieredzes un traumas varoņos rada citādu dzīves uztveri. Kā lasāms stāstā Pienācis laiks doties, kad varoņi atgriežas mājās, jaunais dzīves uzskats saduras ar „asinīm [γκιακ], kas simbolizē skarbas tradīcijas žņaugus.”2

Tulkotājs

 

Kas? Tā, kura iebāza cigarešu paciņu nelaiķa kabatā? Tā ir Antes kundze. Tā sauktā atraitne. Nu re, biju domājis, ka viņu zini. Nē, nē. Nebija viņam rada.

Panāc nostāk, lai mūs nedzird. Ar Antes kundzi, saproties, bija situācijas. Pats nelaiķis man stāstīja. Es biju jaunāks par viņu, taču kādu laiku bijām labos draugos. Vēl pirms es pārvācos uz Tēbām. Kā izspļauts tēvs tu esi, viņš teica, un tāpēc, puis, tu man ļoti patīc. Lūk, kādu pēcpusdienu biju atbraucis un, atceros, nepaspēju pat lāgā izkāpt no mašīnas, kad viņš iet garām un saka man – met visu pie malas un ejam izdzert kādu glāzi anīsa. Es biju tikko atbraucis. Es viņam saku – Kiriakuli, aiziešu apsveicināties ar mammu un tad nāku. Liec mammu mierā, viņš saka. Mammas vienmēr pagaidīs. Davai, ejam.

Mēs sēdējām, skaidri atceros, pie vecā Krista, nezinu, vai tu vēl paspēji. Tur, kur tagad pasts. Lai vai kā. Mēs tā sēdējām un pļāpājām, un es viņam saku, Kiriakuli, esmu devis vārdu. Nu tad beidzot, lempi, viņš saka, vēl drusciņ un vecpuišos paliktu. Un ar kuru tad būs tās labās ziņas? Ar svešzemnieci, es saku, no Tēbām. Tev viņu nezināt. Taču es atvedīšu viņu uz Elijas dienu, lai visi varat apskatīt. Viņš uz mani skatās. Saka – tātad svešzemniece, ja? Kas tad nu, es viņam jokodamies teicu, tev uz laukiem bija kāds skuķis, ko man dot, bet nepateici? Bet viņš kā ūdeni mutē ieņēmis. Kiriakuli, draudziņ, dārgumiņ? Kas noticis? Nekas. Viņš skatās un klusē. Es nobīstos, viss, pat nevaru siekalas norīt. Es ķeru viņa roku, saspiežu. Auksta. Vai. Jūtu – labi nav. Pa galvu pa kaklu ķeru atslēgas, gatavs viņu stiepšus vest uz slimnīcu. Klau, es viņam saku, tev viss labi? Runā taču, kas ar tevi? Te viņš pamāj. Sēdies, viņš saka. Piedod man, tas tāpat vien. Kā, tāpat vien? Likās, tevi pats nelabais ir apsēdis. Viss kārtībā? Pie ārsta aizvest? Sēdies, sēdies, viņš rāda. Man viss labi. Nu, lūk, mēs pasūtām uzkodas, bet viņš ne kumosa nepagaršo. Skatos uz viņu. Nekā. Tikai cigareti, tikai glāzīti. Ja es kaut ko neviļus pateicu, Kiriak, es viņam saku, un tu pārprati, tad tā arī pasaki, es vēl piedošanu palūgšu. Bet, ja man te jāsēž un tu ar mani nerunā, es celšos un iešu. Vairs neesam bērni. Nedusmojies, viņš man saka. Pasaki Kristam, lai atnes vēl vienu, un es tev izstāstīšu.

1919. gadā, viņš saka, kad Smirnā iegāja karaspēks, es biju starp pirmrindniekiem. Un kas par to, es viņam jautāju. Klusē un klausies, viņš saka. Nu, es tur biju no paša sākuma. Pirmās divas dienas pēc ierašanās izcēlās drūmā jezga. Kājniekus izsēdināja kaut kur ne tur, un, nākdami uz mūsu pusi pa sānu ieliņām, viņi sastapa turku zaldātus. Svilpa lodes, un gāja vaļā pamatīgs juceklis. Viss apkārt, tā sacīt, vārījās, un notika ne mazums lietu. Ielāgo, gan no vieniem, gan otriem. Mēs darījām ko tādu… ja tagad tu teiktu, ka es tur pieliku roku, es tevi par meli nosauktu. Tu padomā, man pēc tam izsniedza jaunu ieroci, jo bija saplīsusi laidne. Vai tad laidnes plīst? Kā nu ne. Es spiedu tik stipri, ka saplēsu. Labi. Kad tās dienas pagāja un viss noklusa, mūs pasauca un manu vienību aizsūtīja uz Kadifekale. Atkal iekšā pilsētā, taču karaspēka daļā.

Tā bija pirmā reize kopš ierašanās, kad varējām atvilkt elpu. Mūs palaida brīvsolī, un mēs gājām pastaigāties. Un Smirna bija īsts kultūrcentrs. Ko tur par Atēnām un Salonikiem. Kara laikā jau tiku redzējis. Bet tādas pilsētas kā Smirna, Gusja, ir tikai Amerikā. Braucamie, restorāni, kafejnīcas ar dzīvo mūziku, neaprakstāmas lietas. Es staigājos un tik vien domāju, paies karš, vairs nebūšu zaldātos, būs man daudz brīva laika un varēšu dienām, naktīm pārstaigāt Smirnu.

Kiriakuli, es viņam teicu, atvaino mani, bet visu šito tu jau esi man stāstījis. Kādā sakarā? Draudziņ, tādu uzrunu viņš mēdza lietot, kad sāka dusmoties, ļauj man pabeigt. Stundas laikā divreiz mani nepārtrauc.

Tātad, Micu, sauktu par Redzi. Viņu tu pazīsti? Ļoti labi. Nu, ar viņu mēs tur bijām un šitā vienu pēcpusdienu staigājām pa sānu ieliņām aiz piekrastes. Mums bija pēcpusdienas brīvsolis, un mēs meklējām, teiksim, kur iedzert pa anīsam. Un kamēr mēs šitā ejam zem viena balkoniņa, mūs pasauc divas meičas. Hei, viņas teica, kur tad jūs šādā laikā? Nāciet augšā, uzvārīsim jums kafiju. Redzi, tolaik mēs patikām visiem vietējiem grieķiem. Nu, kā sacīt jāsaka, ja pieklauvēji grieķim pie durvīm un paprasīji ūdeni, tevi ieaicināja iekšā un iedeva veselu krūku. Bet mēs, tā sacīt, saspicējāmies. Kāpēc lai meičas, turklāt skaistas meičas, šitā tevi aicinātu mājās? Mums tas likās savādi. Tak maukas izrādīsies, Mics man saka, labāk tinamies. Liecies mierā, es viņam saku. Apēst neapēdīs, lai kas arī būtu. Un kad gribēsies, ceļamies un ejam. Cik tur tā darba, es viņam prasu.

Un mums patiešām atvēra. Šeit, mums saka, un zini, Gusja, desmit reizes viņas teica, šeit. Tik liela tā māja bija. Pēc laiciņa mēs ierodamies kādā zālē, mūs apsēdina. Mēs bijām apburti. Māja bija tik liela kā, teiksim, valdības ēka. Tur bija klavieres, visapkārt pie sienām gleznas, stikla galdi un virsū kristāla glāzes. Vārdiem neaprakstīt. Uzlūkojām to visu kā hani. Mics man piebaksta pie sāna un saka, lūk, šīs abas noteikti ir dižciltīgas kundzes. Klusē, es viņam teicu, ka nepasaki ko stulbu. Klusē, skatāmies. Meičas mums jautā – gribat kafiju, limonādi? Kafiju, mēs sakām. Viena aiziet, laikam vecākā, lai gan abas tāpat kā mēs bija jauniņas. Otra mums parāda dīvānu un saka – sēdieties, māsa atnesīs kafiju. Viņa pati arī apsēžas iepretim uz krēsla un stāsta, cik ļoti viņas priecājas, ka pilsētā ienākuši grieķi, ka pēc pāris gadiem arī viņi kļūs ar mums viena valsts un tā tālāk. Pa starpām atgriezās arī otra, nesdama paplāti ar kafiju brīnumainās tasītēs, Gusja, izdaiļotās ar krāsām un zeltītiem rotājumiem. Cienājieties ar lukumu, viņa saka, un pastumj to priekšā. Mēs bijām apjukuši. Viņas saskatās, pasmaida un saka – nekautrējieties, ņemiet. Pateicos, es viņām saku, savu mūžu neesmu sastapis lielāku viesmīlību. Lai Dievmāte jūs sargā. Uz jūsu veselību, es viņām atkārtoju, dzerdams pat ūdeni. Palēnām mēs atguvāmies, saņēmām dūšu un sākām vest ikdienas pļāpas. Kādā brīdī mums pajautāja, no kurienes esam. Es saku – no Malesīnas, no Atēnām. Kādām vēl Atēnām, viena man saka. Paskaties šeit kartē, tā ir kādus simts kilometrus no Atēnām, un tā vellata pieceļas, pieiet pie sienas bildes un parāda. Es nobrīnos un saku, skat, cik zinošas meičas. Mēs vēl daudz ko sarunājām un beigās sakaunējāmies, ka tik ilgi esam aizķērušies svešā mājā, un samelojām, ka mums jāiet, jo ar skubu jātiek atpakaļ bataljonā. Labi, viņas mums saka, apciemojiet mūs vēlreiz, kad būs arī brālis. Uzcienāsim jūs ar anīsa liķieri, jo kafija nav tas. Mūs pieved pie durvīm un tur, uz trepēm, jaunākā pagriežas un saka man – gribi aiziet uz kino? Kā gan es tolaik būtu zinājis, kas ir ķinis? Bet es nokaunos, saku viņai jā. Tad nāc, viņa saka, ceturtdien, kad vari, pasauc mani un ejam.

Ceturtdien es, dabiski, uzcirtos un, viens, divi, aizgāju viņu satikt. Man atkal atver viņas māsa un saka – uzgaidi divas minūtes, jaunākā būs klāt. Es gaidu pie durvīm, un, kad viņa atnāk, es palieku mēms. Kā ziediņš balts. Vecākā pienāk no muguras, uzmani viņu, viņa saka, un pārlieku nekavējieties. Es pat nevarēju pamāt ar galvu, lai pateiktu jā. Es viscaur drebēju. Viņa mani paņēma aiz elkoņa, un mēs izgājām paklaiņot un tā aizrunājāmies, ka ne uz kino neaizgājām, ne ko. Krustu šķērsu staigājām pa ostu, sarunādamies vien. Kad sāka satumst, viņa man saka – ved mani mājās, jo manējie uztrauksies. Bet atnāc arī rītdien man pakaļ. Aiziesim apēst kādu pīrāgu. Tovakar atgriezos bataljonā un mani pārņēma drudzis, gandrīz visu nakti negulēju. Nākamajā dienā tomēr aizgāju viņai pakaļ.

Nevilkšu garumā, es gāju viņu satikt katru reizi, kad vien bija vaļa. Dažreiz mēs sēdējām mājās, citkārt staigājāmies, un laika gaitā iepazinos arī ar viņas brāli, jo viņa bija bārene un viņai nebija vecāku, un viņš man saka, tā un šitā, uz ko tu tēmē ar manu māsu, ka esi tik biežs viesis? Es mīlu tavu māsu, es viņam teicu, un neesmu viņai pat pieskāries. Mēs tikai staigājamies, un tad es viņu pavadu mājās. Taču tu esi viņas brālis, un teikšana ir tava. Ja gribi, lai lieku viņu mierā, tā arī saki, taču es teikšu tev skaidri un gaiši – man nenāk ne prātā no viņas šķirties. Tāpēc dosim vārdu, un, cerams, karš drīz beigsies, un es ņemšu viņu par sievu. Mēs sarokojāmies un vienojāmies, un no tā laika es katru dienu gāju uz viņas māju, un, kad gājām ārā, man uzticējās, un reizēm mēs atgriezāmies arī pavēlāk. Tu tikai drusku pacieties, es viņai teicu, līdz viss beidzas, un pēc tam es rakstīšu savējiem, lai kāpj uz kuģa un brauc šurp, un mēs mīsim gredzenus.

Un tad, kad viss gāja kā pulkstenis tikšķēdams un mums bija liela saticība, atsākās dienests, un kādu pēcpusdienu es aizeju uz māju un saku viņai, lūk, tā, bataljonu atvelk no Smirnas, mēs atkal dodamies ceļā. Neuztraucies, es viņai teicu, jau turkiem dziesmiņa nodziedāta, visu pa ātro nodarīsim. Viņa sāka raudāt un nemitējās, līdz uz vietu, kur sēdējām, atnāca viņas brālis un viņu norāja, viņš saka, kā tu uzvedies un apraudi kā nozūmētu? Viņš aizdosies, atgriezīsies, un viss būs labi. Tieši tā, es piebalsoju, raksti man, es atkal tev, un tu pat neatjēgsies, kad jau būšu atpakaļ.

Pienāca laiks doties, un vakaru iepriekš es izprasīju komandierim atļauju un aizgāju viņu satikt. Mēs apsēdāmies un atkal parunājām, un beigās viņa mani noskūpstīja un ielika kabatā paciņu Turmak, manis iemīļotas turku cigarešu markas. Lai tur, kur nonāksi, viņa saka, tu uzsmēķētu un atcerētos mani.

Gusja, es īsti nepratu rakstīt, un, kad man nāca lappusēm garas vēstules, man palika gauži, ka nevaru uzrakstīt vairāk par desmit rindiņām, lai viņai pateiktu, kas man prātā. Un tā es ar vēstulēm sūtīju arī zīmējumus uz cigarešu paciņām, kuras viņa man lika aploksnē. Ritēja laiks, taču slaktiņam nebija gala, un man sāka mākties virsū bezcerība. Un, kad falangai uzbruka turki un mūs sasita, un mēs sākām atkāpties kā lopu bars, beidzās arī vēstules un pārējais. Man izdevās tikai iedot kādam vietējam pēdējo mīlas vēstuli, kuru prasīju viņai aiznest. Es rakstīju: mīļā Ante, man viss ir kārtībā. Mēs kuģojam prom. Es atgriezīšos. Ja saņem manu vēstuli, zini, ka tevi gaidīšu. Un tad mēs devāmies prom.

Es atgriezos uz laukiem, no manas vienības pāri palicis biju es un vēl kādi divi desmiti. Bet par to man bija viena alga. Uzzināju, ka Smirnā notikusi nelaime, un mans gars tā saplaka, ka pat nespēju priecāties, ka esmu palicis dzīvajos un esmu pie mammas. Laiks gāja un pagāja, un es negribēju nedz ēst, nedz iet ārā no mājas, un es dzirdēju, ka māte citiem saka – tas tāpēc, ka es it kā esot slims no tām mocībām. Bet es mēnešiem ilgi ar pūlēm cēlos no gultas, līdz atnāk tēvs un stingri prasa, kas noticis un kāpēc mani pārņēmuši tādi sirdēsti. Šis un tas, es viņam saku. Viņš mani sarāj un saka – tik ļoti daudz vīru un puišu miruši karā, bet tu šeit sēdi un puņķojies sievietes dēļ? Atradīsi citu, apprecēsies un visu šito aizmirsīsi. Kad viņš bija beidzis, es nokaunējos, jo biju vēl jauns un cienīju tēvu. Un kā gan lai es viņam būtu teicis, ka no visiem, kurus redzēju mirstam, gan tiem, kurus nogalināju, gan draugiem, es atcerējos tikai Anti.

To uzzināja arī mana māte, Gusja, un sāka, lūst tur vai plīst, meklēt man līgavu, lai apprecos un pāriet. Pa vienu gadu piecas ieveda sētā, bet es visas atraidīju, līdz beigās no klostera atsūtīja galveno, lai viņš pasaka, ka nepārtraukti domāt par mirušajiem ir grēks. Tā nu es piekritu un devu vārdu, un apprecējos ar Rinu. Tiklīdz uzdejoju kāzās, visi teica, ka esmu ļoti neveikls. Sievastēvam bija pateikuši, ka esmu smagas miesasbūves un mazrunīgs, un viss tika noklusināts.

Kādā 1924. gada ziemas dienā, atceros, es cirtu mietus žogam, atnāk Rina, grūta ar Janni, un saka – ciemā ieradušies bēgļi, un priekšsēdis sacījis, savācieties vīri, cik daudzi varat, un ejiet viņus padzīt, ja viņi še sanāks, tad atņems mums mantu. To dzirdēju arī es un dusmās aizsvilos. Mēs tur ieradāmies un viņus izpostījām, tu saproti, Gusja? Tik niknu es Kiriaku vēl nebiju redzējis. Kad atnācām tur, viņš man saka, mēs redzējām pilis, un ļaudis staigāja uzvalkos un vakarkleitās, bet, kad atgriezāmies ciematā, mūsu meičas nēsāja tos pašus vecos lauku brunčus. Mēs viņiem visu apgriezām kājām gaisā, nodarījām skādi, un nu, kad viņi bija krituši mūsu žēlastībā, apgājāmies ar viņiem kā ar lupatām. Es aizgāju, viņš man teica, kāds nu biju, ar cērtamo rokā, un atradu viņus ielenktus, viņus grūstīja pa zemi un lamāja. Un kad es vēru vaļā muti, lai teiktu, izbeidziet taču, es viņu ieraudzīju, Gusja, viņš man saka. Viņa sēdēja nomaļus un uzlūkoja mūs kā nopērts bērns. Viņa ar actiņām kaut ko meklēja un pie krūtīm spieda ar auklu apsietu papīra paku, viņš teica un apraudājās. Pirmo reizi redzēju Kiriaku raudam. Dievs mani ir sodījis, Gusja, viņš teica, jo vīrs nevar divas reizes dot vārdu par vienu un to pašu.

Skat! Viņu ceļ augšā. Pat visu neizstāstīju. Ir laiks. Nu, ejam. Pārējo pēc tam.

 

No grieķu valodas tulkojis Lauris Veips

  1. Albāņu cilmes vārds ar pamatnozīmi ‘asins’ un papildu nozīmēm ‘asinsradinieks’, ‘asins noziegums’, ‘vendeta’, ‘dzimta’.  (atpakaļ uz rakstu)
  2. No Culture Now intervijas ar autoru: https://www.youtube.com/watch?v=rlD5Kc9U-K4.  (atpakaļ uz rakstu)

Dalies ar šo rakstu