punctum

literatūras un filozofijas žurnāls

Kā nepabeigtības priekšsēdētājs veic atmiņu uzskaiti, kad atgriešanās vairs nav atgriešanās, un kas labam stāstam kopīgs ar Drinu

Agnese Bukane

17/10/2019

 

Par Sašas Stanišiča grāmatu Kā zaldāts labo gramofonu (no vācu valodas tulkojusi Māra Poļakova; Jāņa Rozes apgāds, 2019)

Kā piespiest sevi atcerēties un izstāstīt bērnības atmiņas, kuras izpostījis karš? Tas ir jautājums, kas aktīvi nodarbina Sašas Stanišiča (Saša Stanišić, 1978) debijas romāna Kā zaldāts labo gramofonu galvenā varoņa Aleksandara Krsmanoviča prātu. Arī viņš, tāpat kā grāmatas autors, uzauga nelielā Bosnijas pilsētiņā Višegradā un, sākoties Bosnijas karam (1992–1995), bija spiests kopā ar ģimeni doties bēgļu gaitās uz Vāciju.

Aleksandars ir pašpasludināts „futbolu spēlējošs, makšķerējošs nepabeigtības sērijmākslinieks”,1  skolotāju bieds, sapņotājs un stāstu izgudrotājs. Vienvārdsakot – liels prātvēders. Arī kolorītie mazpilsētas iedzīvotāji kalpo par ražīgu iedvesmas avotu Aleksandara stāstiem, piemēram, reportāžai no pirmā iekšķemertiņa iesvētīšanas svētkiem ar sešpadsmit skatītājiem un piecu vīru kapelu vai traģikomiskajam stāstam par bijušo Višegradas futbola zvaigzni ar iesauku Valzirgs, kurš ik sestdienu apmeklē augstākās līgas spēles, līdz vienu dienu, atgriezies mājās agrāk, atklāj, ka sieva viņam „uzlikusi ragus”. Taču vēl vairāk par sievas neuzticību Valzirgam sašust liek uz grīdas nogāztais Marksa Kapitāls un fakts, ka sāncensis ir pārspējis visus viņa uzstādītos rekordus tetra spēlē.

Romānam ir ļoti interesanta struktūra – lielākā daļa stāstījuma ir no Aleksandara skatpunkta un atgādina retrospektīvu atmiņu dienasgrāmatu, bet ap viduspunktu grāmata sāk atklāti flirtēt ar epistolāro formu, apziņas plūsmas tehniku un citiem, eksperimentālākiem paņēmieniem. Sadrumstalotā un mainīgā stāstījuma forma varētu būt saistīta ar emocionālo traumu, ko Aleksandars iegūst, brutāli zaudējot tik pazīstamo bērnības pasauli un mēģinot samierināties ar savu bēgļa dzīvi svešā valstī. Aleksandaram šķiet vitāli svarīgi saglabāt garīgu saikni ar savu dzimteni. Šim nolūkam viņš apņēmīgi cenšas sazināties ar savu draudzeni Asiju, ar kuru viņam pazuda kontakts, dodoties bēgļa gaitās, bet kura, iespējams, ir tikai Aleksandara iedomu tēls.

Stanišiča eksperimenti ar stāstījuma formu ne tikai sniedz ieskatu Aleksandara emocionālajā pasaulē, bet vienlaicīgi arī atspoguļo viņa kā stāstītāja ticību vārdiem, kas var palīdzēt viņam izkļūt no sarežģīto, bieži vien neuzticamo atmiņu labirintiem. Gandrīz katrai grāmatas nodaļai ir piešķirts asprātīgs un intriģējošs nosaukums, piemēram, Kad puķes paliek puķes, kas misteram Hemingvejam kopīgs ar biedru Marksu, kurš ir īstenais tetra meistars, un kādā sakarā Bogoljuba Balvana šallei jācieš viņa sejas dēļ,2 kas netiešā veidā ieskicē attiecīgās nodaļas saturu. Neskatoties uz emocionāli smagajām tēmām Stanišiča romānā, to caurvij elegants melnais humors un ironija, kas atsauc atmiņā Džozefa Hellera Āķi 22 un Jaroslava Hašeka Krietnā kareivja Šveika dēkas pasaules karā. Šajā sakarā būtu jāatzīmē arī Māras Poļakovas lieliskais tulkojums, kas meistarīgi uztur galvenā varoņa patīkami ironisko stilu. Kā pēc saviem novērojumiem secina Aleksandars: „Ironija ir jautājums, uz kuru saņem nevis atbildi, bet nepatikšanas.”3 Stanišiča romāna dzirkstošais humors paspilgtina grāmatā aprakstītās Višegradas sadzīves ainas un, šķiet, kalpo arī kā galvenā varoņa psiholoģiskās aizsardzības mehānisms, kas viņam palīdz atcerēties un samierināties ar skumjajiem un traģiskajiem savas dzīves notikumiem.

Viens no pirmajiem zaudējumiem, ar ko Aleksandaram nākas tikt galā, vēl pirms karš sasniedz Višegradu, ir viņa iemīļotā vectēva Slavko nāve. Sākotnēji Aleksandars negrib to pieņemt un spītīgi tic, ka ar vectēva dāvināto burvju zizli spēs atgriezt viņu pie dzīvības, taču bēru laikā, redzot vectēva zārku, viņam beidzot nākas atzīt zaudējumu. Taču tajā pašā laikā Aleksandars apgūst svarīgu mācību, ka vectēva mīlestība ir nebeidzama un paliks ar viņu uz mūžu, lai gan paša vectēva vairs nav. Tagad viņam ir „nebeidzams vecpaps”.4

Kad 1992. gada pavasarī militārais konflikts sasniedz Višegradas pilsētu un serbu militāristi sāk īstenot etnisko tīrīšanu pret Bosnijas musulmaņiem, Aleksandara – serbu tēva un bosniešu mātes atvases – laimīgā bērnības pasaule tiek strauji sagrauta un viņš ir spiests saskarties ar kara atvesto vardarbību un jaunām zaudējuma sāpēm. Līdz ar zaldātu ierašanos pie viņa mīļās Drinas upes, kur Aleksandars ir pavadījis daudzas bezrūpīgas bērnības dienas, paveras šausminošas ainas. No Drinas tilta, ko jau iepriekš savā grāmatā Tilts pār Drinu ir iemūžinājis slavenais dienvidslāvu autors, Nobela Prēmijas laureāts literatūrā Ivo Andričs, upē tiek iemesti simtiem bosniešu līķu, un par Aleksandara jauno rotaļu laukumu kļūst daudzstāvu dzīvokļu mājas pagrabs – viņa ģimenes, kā arī draugu un kaimiņu slēptuve. Vēlāk, atgriežoties savā bērnības pilsētā, viņu nomoka šīs kontrastējošās atmiņas un ar tām saistītās izjūtas, kuras viņš nespēj ietērpt vārdos. Aleksandars apzinās, ka toreiz, kara laikā, slēpjoties mājas pagrabā un ilgus gadus dzīvojot Vācijā, viņš ir pazaudējis kādu sevis svarīgu daļu, ko nekad vairs nespēs atgūt. Kā viņš atklāj vēstulē Asijai: „Man ir sajūta, it kā viens Aleksandars būtu palicis Višegradā, Veletovā un pie Drinas un cits Aleksandars dzīvo Esenē un prāto, ka vajadzētu reiz aiziet uz Rūru makšķerēt.”5

Pēc desmit Vācijā nodzīvotiem gadiem Aleksandars nolemj atgriezties Bosnijā, kur viņam nākas saskarties ar skarbo pēckara dzīves realitāti. Viņš veic savu atmiņu uzskaiti, sastādot sarakstus ar cilvēkiem un vietām, ko vēlētos apmeklēt vēlreiz. Bosnijā sastaptie cilvēki un tur redzētais liek Aleksandaram atkal aptvert, ka savu bērnības pasauli viņš vairs nekad nespēs atgūt un viņam ir jāpieņem fakts, ka turpmāk tā dzīvos tikai viņa atmiņās un stāstos, jo „atgriešanās vairs nav atgriešanās, ja runa ir par vietu, kurā vairs nav puses agrāko iedzīvotāju”.6 Lai gan Aleksandaram piemīt stāstītāja talants, viņam ir grūtības atrast pareizos vārdus, lai patiesi iemūžinātu un izstāstītu savas bērnības atmiņas par dzimteni, jo reālie pieredzējumi viņa iztēlē bieži sajaucas ar izdomātiem elementiem. Aleksandars tic vārdu spēkam, bet atceras arī vecvectēva teikto: „Labs stāsts, tu teici, ir kā mūsu Drina: viņa nekad nav rāms strautiņš, viņa nesūcas, viņa ir nevaldāma un plata, klāt pienāk pietekas, viņu bagātina, viņa kāpj pāri krastiem, mutuļo un krāc, šur tur kļūst seklāka, bet tad nāk krāces, dziļuma uvertīras un nekādu čalu. Taču vienu nespēj nedz Drina, nedz stāsti: upei un stāstiem nav atgriešanās.”7 Aleksandars saprot, ka, tāpat kā nevar divreiz iekāpt vienā un tai pašā upē, nevar arī atgriezties pie tā paša stāsta, jo tas laika gaitā jau ir mainījies.

Sašas Stanišiča romāns Kā zaldāts labo gramofonu sniedz lasītājam iespēju doties ceļojumā ar  iztēles bagātu stāstu izgudrotāju, kura fiksētais pasaules redzējums pakāpeniski tiek sagrauts, kad viņa dzimtajai pilsētai pāri brāžas kara šausmas. Tas ir aizkustinošs stāsts par iztēles spēku, zaudējuma sāpēm un samierināšanos, kas atgādina, ka viss zaudētais turpina dzīvot mūsos pašos un mūsu stāstos. Un tādēļ Aleksandara solījums vectēvam „nekad nemitēties stāstīt”8 ir vērtīgs aicinājums arī ikvienam no mums, lasītājiem, atcerēties un pārvērst savas atmiņas stāstos, kuros mēs varam dalīties ar citiem un padarīt visu ikdienišķo un gaistošo par nebeidzamu un mūžīgu.

  1. 23.–24. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
  2. 58. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
  3. 75. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
  4. 30. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
  5. 131. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
  6. 141. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
  7. 298. lpp  (atpakaļ uz rakstu)
  8. 30. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)

Dalies ar šo rakstu