punctum

literatūras un filozofijas žurnāls

Atspārnot Ogriņu

Elvīra Bloma

23/10/2019

 

Par Andra Ogriņa dzejoļu krājumu tā putna diena (Jānis Roze, 2019)

 

Andris Ogriņš jaunākajā krājumā ir pievērsies pasaules radīšanas mistērijas sajūtai, savā veidā rekonstruējot arī paša personīgo tapšanas brīdi, kas gan ir neatminams un nepieejams un drīzāk eksistē kā nojauta, kas, tiesa, ir pietiekami spēcīga, lai uz tās būvētu grāmatu. Piekļūstot šim brīdim, iespējams, izdosies mazliet sakārtot vai atjaunot sevi un līdz ar to arī pasauli. Cik lielā mērā izdevies šo ieceri realizēt, zina tikai autors pats. Krājuma pirmajā dzejolī apspēlēts romantiskais autora kā Dieva uzstādījums un radošais process klasiski, varētu pat teikt, klišejiski, pielīdzināts pasaules radīšanai. Līdzās Bībeles alūzijām krājumā dominē arī citi romantismam raksturīgi tēli un motīvi, piemēram, eņģeļi, putni, spārni, zvaigznes, sirdis, debesis un citi. Taču Ogriņa sirreāli asociatīvā metode, blīvā tēlainība – „tēlu un ciešanu izvirdums”,1 kas joprojām sastopams arī šajā krājumā, – kopā ar spožām stilistiskām figūrām, neraugoties uz vietām nedaudz naivo vēstījumu, padara krājumu pietiekami interesantu un baudāmu.

Ogriņš apcer eksistenciālus jautājumus, vairumā gadījumu secinot, ka atbilde, iespējams, pastāv, bet tā nav viennozīmīga. Neziņa drīzāk ir cilvēciskās esamības īpašā garša, noskaņa, ne traģēdija. Tieši spēja novērtēt eksistenciālās bezizejas priekšrocības ir šīs grāmatas lielākais spēks.

Krājuma nosaukums ir pasaules radīšanas noslēguma parafrāze – septītā diena, kad Dievs atpūšas, ir kļuvusi par putna dienu. Putnam Ogriņa dzejā ir īpaša vieta, tāpēc gribētos šo tēlu aplūkot tuvāk. Krājumā putns ir atspārnots, sasiets, sadalīts vai sasalis. Izrādās, ka cilvēks ir stipri līdzīgs šim sakropļotajam putnam (viņš „izķemmē savu nodzisušo spārnu” (40. lpp)), lai gan, ļoti iespējams, pats to ir sakropļojis („ar putna kāju kreisajā rokā / un rietošu spārnu labajā” (38. lpp)). Cilvēka eksistence ir līdzīga šai sakropļotā putna dzīvei, kas ir attāla atsauce uz iedzimtā grēka teoloģisko dogmu, proti, ka cilvēks tika radīts pilnīgs, bet zaudējis savu sākotnējo tīrību brīdī, kad uzņēmies Dieva lomu un sācis patvaļīgi izšķirt labo un ļauno. Taču, kas vēl būtiskāk, šajā krājumā putns pielīdzināts dievam, un dievi Ogriņam ir vairāki, pat daudzi, dievs ir visur, vienlaikus visapkārt un putnā. Tas saplēstā putna eksistenci padara dīvaini pretrunīgu – reizē šausminošu un privileģētu.

Krājumu veido piecas daļas; tās nav tematiski nošķirtas, bet nosacīti varētu teikt, ka katrā no tām autors mazliet vairāk pietuvinās sevis sakārtošanai. Par to liek domāt desmit baušļu pārrakstīšana krājuma trešajā daļā, kas it kā veido grāmatas kulmināciju, kā arī liriskā „es” pārslēgšanās uz sievietes (vai sieviešu) tēlu ceturtajā un ticības jautājumam – piektajā daļā. Krājuma spēcīgākie teksti rodami otrajā daļā, kur ar sirreālistisku situāciju un imažinisku krāsainību atklātie pārdzīvojumi ir spilgtāki nekā citviet tiešā veidā izteiktie secinājumi. Ceturtajā daļā atspārnotā cilvēka visumā parādās vieta vēl kādam un šis kāds – „viņa” – palīdz liriskajam varonim apzināties sevi. Satikšanās nenotiek viegli, tā ir tikpat neiespējama (bet vienlaikus pašsaprotama) kā atspārnotā putna dzīve. „Viņa” lūdzas, ir mirusi, deg, analizē, fotografē, gatavo, aiziet prom un atkal ir. Viņa ir vajadzīga – viņa ir mājas –, bet pēc viņas aiziešanas viss šķiet tīrāks. Esot attiecībās, liriskajam varonim brīžiem ir jāizliekas, jo „miesa jau sen no akmens” (72. lpp.), pasaules ļaunuma apziņa it kā uzprasās, lai to ignorētu, citādi tā apdraud nevainību, kas piemīt mīlestībai. Lai kā arī būtu, „viņa” palīdz liriskajam „es” definēt sevi un nenogrimt iekšējā tukšumā vai, gluži pretēji, emociju pārpilnībā. Piektajā, noslēdzošajā daļā atklājas liriskā „es” attieksme pret reliģiju (konkrēti – katolicismu), Dievu un ticību. Parādās Jēzus Kristus tēls, kas, cilvēciskots, nododas ikdienišķām (izslēdz televizoru (84. lpp.)) un pārdabiskām (uzšķērž cilvēku dvēseles kā vardes (85. lpp.)) nodarbēm. Liriskā varoņa un, pēc visa spriežot, arī autora attieksme pret katolicismu ir kritiska, taču ticība ir būtiska. Atspārnotais cilvēks pasaulē redz daudzus dievus, tie „griežas ap savu asi” (84. lpp.), bet viens no tiem ir viņa, un tas atrodas visur, it kā iesūcies esošajā. Esamība ir neizprotama, tāda tā vienmēr bijusi un vienmēr būs, tāpēc pieņemt kādu vienu pasaules skaidrojumu (piemēram, baznīcas kancelē pausto) ir bezjēdzīgi.

Iepriekšējos krājumos Ogriņš nepievērsās šādiem uzskatu paudumiem. Šajā krājumā ir pietiekami daudz veiksmīgu un mazāk veiksmīgu kristīgās teoloģijas alūziju, vairāk nekā citos autora krājumos (lai gan kristietība Ogriņa dzejā ir klātesoša viscauri). Dievs ir redzīgs, bet ar „aklām ausīm”, autors ir dievs, pilsēta ir dievs, kopā ar savu dievu utt. Jāatzīst, ka vārda „dievs” biežā piesaukšana literatūrā man vienmēr šķitusi sliktas gaumes pazīme (lai gan slikta gaume pati par sevi nav nekas slikts, tas vienkārši dažos gadījumos ir mazāk interesanti). Ja šīs Bībeles drumslas ir tikai dekoratīvi elementi, vai tad nav aizraujošāk piemeklēt ko oriģinālāku? Tiesa gan, vietām tās ir tieši šīs kristīgās zīmes (tās, kuru klātbūtne ir vairāk vai mazāk, bet „pa tēmu”), kas kļūst par dzejoļa asi un spēku, piemēram, rindās „jo sēdēšana pie nenosakāma vecuma loga / ar krustu vidū / jau kopš bērnības bijusi viņas reliģija” (27. lpp) vai „no vienas mājas jumta / uz nākamo / pēc tam uz nākamo / utt to nodēvējot par mūžīgo dzīvi” (32. lpp.).

Rakstot šo recenziju, aizdomājos par kādu ārkārtīgi būtisku jautājumu. Nereti nākas saskarties ar to, ka daiļliteratūrā tiek desakralizēts Jēzus Kristus tēls, neņemot vērā to, ka ievērojamai daļai šīs planētas iedzīvotāju nav nekā svētāka par šo vārdu. Protams, dzejnieks ir brīvs un viņam nudien nav pienākums rakstot domāt par vēl nez kādām lasītāju jūtām. Varbūt, ka tās pat ir jāsapurina, lai lasītājs tās pamanītu un sāktu par tām domāt. Tomēr tādēļ jūtas kā tādas neviens nav atcēlis un, ja tās ir aizskartas, tad tās ir aizskartas. Nevienam taču nenāk ne prātā dzejā paust antisemītisku vai homofobisku nostāju, pat neraugoties uz dzejniekam piemītošo ekskluzīvo brīvību. Tad kādēļ aizskart kristietību ir pavisam normāli un nevienu tas pat neizbrīna? Agrāk es pat paudu uzskatu, ka lielo reliģiju pārstāvji ir visvairāk diskriminētie cilvēki pasaulē, tagad es vairs neesmu tik kategoriska, jo visi esam trausli. Dzejas kontekstā tā, protams, ir dilemma, bet būtu interesanti noskaidrot, cik bieži un kurās Eiropas valstīs dzejnieki ir ļāvušies homofobiskām, antisemītiskām vai šovinistiskām jausmām un vilkmēm savā dzejā, kāds ir bijis konteksts un kāda – sabiedrības reakcija? Tā ir tēma atsevišķam pētījumam.

  1. Ostups A. Tēlu un ciešanu izvirdums. Delfi, 2016, 11. apr. Pieejams tiešsaistē: https://www.delfi.lv/kultura/news/books/telu-un-ciesanu-izvirdums-andra-ogrina-plaukstu-skersielas.d?id=47298931  (atpakaļ uz rakstu)

Dalies ar šo rakstu