punctum

literatūras un filozofijas žurnāls

Kā man ellē gāja

Andruss Kivirehks

24/10/2019

 

Kā pats Andruss Kivirehks sacīja par savu lugu Igauņu bēres: „Manuprāt, pasaulē nav nevienas tēmas, par kuru būtu aizliegts jokot. Arī par tādām smagām tēmām kā nāve vai tautas liktenis. Ebreji ir uzveduši daudzas komēdijas par holokaustu. Protams, paši ebreji to var atļauties. Ja to būtu darījis kādas citas tautas pārstāvis, nezinu, kas notiktu. Tas pats pie mums. Varbūt nebūtu patīkami, ja kāds cittautietis jokotu par igauņu izsūtīšanu, bet pats igaunis to var atļauties.” Manuprāt, tas attiecas arī uz Igaunijas vēsturei veltīto satīrisko romānu Ivana Orava atmiņas jeb Pagātne kā gaiši zili kalni (Ivan Orava mälestused ehk minevik kui helesinised mäed, 1995), no kura ir ņemta šī nodaļa.

Tulkotāja

 

Šodien es jums gribētu izstāstīt kādu pavisam neticamu notikumu. Tas atgadījās 1978. gadā. Stagnācija bija izstiepusi glumos taustekļus un piepumpējusi sabiedrību ar laiskuma strutām. Es neuzdrošinājos atvērt nedz logu, nedz durvis, jo smacīgais gaiss bija stāvgrūdām pilns ar gurdumu, tāpēc dienām ilgi slēpos savā cieši noslēgtajā namiņā, uzturēju možu garu un, lai protestētu pret vispārējo miegainību, neaizvēru ne acu. Dzēru stipru kafiju un sēdēju uz knopkām.

Kad reiz vakarā šķovēju skābos kāpostus, kāds noklepojās man aiz muguras. Tūlīt nodomāju – okšķeris, maita. Apgriezos un cirtu ar dakšiņu.

Tas nebija nekāds okšķeris, bet gan Jāna Tenisona1 gars.

– Dievs, apžēlojies! – es noelsos. – Spriguļu Jāns! Kā tu te gadījies?

– Atnācu no elles, – atbildēja Tenisons.

– Kādēļ no elles? – es jautāju. – Tev taču jābūt paradīzē!

– Redz, ka nav vis, – pavīpsnāja Tenisons. – Būšu savā laikā par daudz ņēmis uz krūts, ar tādu nastu debesīs netikt.

– Vai Petss2 arī ir ellē? – es jautāju un piedāvāju Tenisonam skābos kāpostus. Jāns ēda, un varēja redzēt, kā kāposta strēmeles vēderā riņķo un sagremojas, jo viņš bija caurspīdīgs. Tas nudien nebija patīkams skats. Pavirzīju kāpostu pannu prom no Tenisona.

– Ak, Petss? – atkārtoja Tenisons. – Sākumā Petss bija nosūtīts uz paradīzi, bet, tā kā visi viņa ļaudis bija ellē, viņš brīvprātīgi pievienojās mums. Tas taču ir prezidenta pienākums.

– Nabaga Petss, – es nopūtos. – Tik cildens cilvēks!

– Ak, – Tenisons atmeta ar roku. – Nav šim ellē ne vainas. Petss ir labos draugos ar Velnu, tas viņam pat uzdāvināja ragus un asti. Dzīvo kā niere pa taukiem. Atnāc viņu apciemot!

– Uz elli? – es brīnījos. – Nopietni?

– Vai es, tavuprāt, esmu kāds jokdaris? – jautāja Tenisons. – Noteikti atnāc! Ieraujam kādu šņabīti – un let’s go!

Kā tad, Tenisons aizvien ir tas pats uzdzīvotājs! Jauki viņu redzēt starp visādiem kebiniem,3 mīrisepiem4 un citādām pabirām. Uzvilku tīru kreklu un – aiziet!

Elles vārtos man pretī nāca Konstantīns Petss. Viņam pakaļā bija aste un uz galvas ragi. Biju lepns par savu prezidentu un izteicu viņam komplimentu:

– Man ir prieks redzēt, ka jūs, prezidenta kungs, arī ellē esat guvis atzinību.

– Jā, – Petss atturīgi noteica. – Velns ir ļoti igauniski noskaņots vīrs, un viņam ir zelta sirds. – Petss mani cieši apskāva. – Prieks tevi redzēt, Ivan! Kamdēļ nemirsti tu? Padomā, cik jauki mums visiem kopā būtu te dzīvot!

– Nē, prezidenta kungs! – es atbildēju. – Esmu nolēmis vēl ilgi aizstāvēt igauņu tautu.

Tajā brīdī pie mums pienāca pats Velns. Viņam pie krūtīm bija piesprausts zilmelnbaltais karodziņš.

– Sveicināts, Orava kungs! – viņš sacīja. – Igauņu draugi par jums daudz laba stāstījuši. Ticiet man, es dziļi jūtu līdzi igauņu tautai, ko bradā okupanta zābaks.

– Pateicos jums, Velna kungs! – es atbildēju. – Esmu pārliecināts, ka Igaunijas brīvvalsts atjaunošana ir tikai laika jautājums.

Tad Petss un Tenisons uzaicināja mani pastaigāties pa elli. Jāatzīst, vietai nebija ne vainas. Īpašs prieks man bija par to, ka igauņi manāmi izsitušies uz augšu. Visiem vīriem bikšu siksnas rajonā smaidīja liels, mīksts vēders – krietnuma simbols. Ik pēc simt metriem varēja satikt grupiņu igauņu, kas piedalījās vai nu kora, vai Oskara Lutsa lugas Kāpostgalva uzveduma mēģinājumā. Biedrību darbība kūsāt kūsāja, un igaunības dzīvesspars ne mirkli nebija rucis.

– Ļoti skaisti, – es uzslavēju. – Bet tagad parādiet man Staļinu. Es tam sūdabrālim gribētu pateikt kādu biezāku vārdu.

– Staļins pie mums tik slikti uzvedās, ka aizsūtījām viņu prom uz paradīzi, – sacīja Velns. – Reti riebīgs tips! Es ceru, ka Dievs tiks ar viņu galā. Dievam ir ļoti smaga roka, viņš ir izbijis bokseris, nēģeris.

Gājām uz priekšu, līdz satikām kādu bālu večuku, kurš sēdēja uz milzīgas ogļu kaudzes un glaudīja cērti. Velns sacīja, ka tas ir Stahanovs.

– Viņš agrāk bija kalnracis. Rakņājās pa zemi, līdz nonāca ellē. Taču šeit mēs viņu nepaturēsim, te dzīvo godīgi ļaudis. Lai dodas uz paradīzi. Pets, ja nav slinkums, uzzvani Dievam.

Petss paņēma telefonu, kuram bija neliela antena, bet trūka vada, un zvanīja.

– Kas tas tāds? – čukstus jautāju Tenisonam par jocīgo verķi.

– Tas? Tas ir mobilais. Te tāds ir kuram katram.

Petss tikmēr bija sazvanījis Dievu. No klausules atskanēja gaudošana un ellīgs troksnis.

– Kastad? Kotad? – bļāva Dievs. – Es nedzirdu!  Kuš, lempji, es runāju ar telefonu. Nedzirdi, Kenedij? Gribas, lai tevi aiz dirsas piesit pie koka? Kotad? Nu, bet pienaglošu ar’! Panāc šurpam!

Klausulē atskanēja klaudziens, tad bija dzirdams, ka kādam bļaujot dzenas pakaļ un kāds cits, žēli gauzdamies, bēg. Beigās līdz mums nonāca pāris āmura sitienu troksnis un spalgs kliedziens. Tad atkal bija dzirdama Dieva balss:

– Hallo! Vēl esi tepatās? Kurais runā? Aha, sveiks, Petss! Man tie lopiņi ir galīgi izlaidušies, sūtīsi vēl kādu šurpam? Paga, es atzimēšu kladē. Stahanovs? Labi, lai nāk. Lai nāk. Paga, es vairs nerunāšu. Mocart, vaitadiņ tu cūka esi, vai? No kurienes tu ēd? Es stabuli no tava pimpja pataisīšu!

Petss nolika telefonu un atvainodamies man pamāja.

– Neņem ļaunā, redzi, lietas prasās kārtojamas, – viņš sacīja. – Taču tagad tev jāiet, Ivan. Mums sāksies Dziesmu svētki.

– Te katru vakaru notiek Dziesmu svētki, – paskaidroja Velns. – Arī es zinu jūsu dziesmas ­– „sniedz roku, daiļā meitiņa… ”.

Atstājām viņu dziedam, un Tenisons pavadīja mani līdz vārtiem.

– Atnāc citreiz atkal, – viņš aicināja. – Mums te ir baigā tēvzemiešu štelle.

Apsolīju, ka noteikti atnākšu.

 

No igauņu valodas tulkojusi Daila Ozola

  1. Jāns Tenisons (Jaan Tõnisson, 1868–1941) – igauņu jurists, politiķis un laikraksta Postimees galvenais redaktors un īpašnieks (1896–1935). Igaunijas premjerministrs (1919–1920) un Igaunijas Valsts vecākais (1927–1928, 1933).  (atpakaļ uz rakstu)
  2. Konstantīns Petss (Konstantin Päts, 1874–1956) – igauņu politiķis, Igaunijas premjerministrs (1918–1919, 1934–1937), vairākkārtējs Igaunijas Valsts vecākais (1921–1934), autoritārs Igaunijas vadonis (1934–1938) un pirmais Igaunijas prezidents (1938–1940).  (atpakaļ uz rakstu)
  3. Johanness (Ivans) Kebins (Johannes (Ivan) Käbin, 1905–1999) – Igaunijas Komunistiskās partijas pirmais sekretārs (1950–1978) un Igaunijas PSR Augstākās padomes Prezidija priekšsēdētājs (1978–1983).  (atpakaļ uz rakstu)
  4. Aleksejs Mīriseps (Aleksei Müürisepp, 1902–1970) – Igaunijas PSR politiķis, Igaunijas PSR Ministru padomes priekšsēdētājs (1951–1961).  (atpakaļ uz rakstu)

Dalies ar šo rakstu