punctum

literatūras un filozofijas žurnāls

Autoram ir tiesības būt dīvainam

Arturs Hansons

28/10/2019

 

Redaktoru interviju sērijas turpinājumā – saruna ar Arturu Hansonu. Viņš ir viens no atzītākajiem grāmatu redaktoriem un korektoriem Latvijā, strādājis ar daudziem no pēdējo gadu redzamākajiem daiļliteratūras un zinātniskās literatūras tulkojumiem, piemēram, Italo Kalvīno Neredzamajām pilsētām, Zigmunda Freida eseju krājumu Mākslinieks un fantazēšana, kā arī Džeimsa Džoisa grāmatu latviskajiem izdevumiem.

 

Varbūt ievadam vari pastāstīt, kā tu sāki aizrauties ar valodu un nodarboties ar rediģēšanu?

Nu, valoda ir mana kaislība, cik es sevi atceros. Šad un tad rediģēju 90. gados, bet pavērsiena punkts bija Džoisa Ulisa rediģēšana 2012. gadā. Kopš tā darba es tad rediģēju tekstus regulāri un visu laiku.

 

Kā tu nonāci pie Ulisa? Tas droši vien ir interesants stāsts…

Tas ir dīvains stāsts… Ko no tā visa stāstīt?

Nu, situācija bija tāda, ka Uliss jau kādu brīdi karājās, bet neviens tā īsti neuzņēmās to taisīt. Izdošanas tiesības bija Liepniekam un Rītupam, un Sodums jau bija nomiris tajā brīdī, kad jautājums aktualizējās. Tad es vienu rītu sapratu, ka man jāķeras klāt. Piedāvāju, un citi tam piekrita. Tā vienkārši es arī sāku.

 

Bet tu jau Rīgas Laikā tolaik rediģēji?

Es laikam tieši tajā brīdī Rīgas Laikā sāku, bet Uliss nebija tā milzīgi saistīts ar Rīgas Laiku… Bija Liepnieks un Rītups, kas kopš 2002. gada izdeva grāmatas, un tur es arī koriģēju tekstus, maketēju un biju iesaistīts tajā zinātnisko tulkojumu sērijā, kur bija kādas deviņas grāmatas. Pārsvarā [strādāju] ar korektūru un maketēšanu.

Lielākoties tie bija tulkojumi no senajām valodām. Bija tulkojumu redaktore Ināra Ķemere, zinātniskais redaktors un literārais redaktors. Piemēram, Augustīnam bija literārais redaktors Uldis Tīrons, un es pēc tam darīju to pēdējo posmu.

 

Ko tu sauktu par savu specialitāti rediģēšanas laukā? Tulkojumi, zinātniskā literatūra?

Jā, noteikti, šie divi būtu galvenie. Dzejas rediģēšana vai latviešu daiļliteratūra nebūtu mans tiešais lauciņš. Rediģēšanas darbs ir ļoti dažāds – viens ir, kad autors ir uzrakstījis tekstu un redaktors vēl iejaucas oriģināla tapšanā. Tad tiek izmainīts oriģināls un reizēm pat ļoti konceptuāli izmainīts, kā, piemēram, Ezra Paunds rediģēja Eliota The Waste Land (Tukšā zeme) un pusi izmeta ārā. Viņš kā autoritāte laikam varēja tā izdarīties. Kaut ko tādu es nevarētu. Nezinu, kādiem priekšstatiem jābūt par literatūru, lai varētu tā iespaidot autora ieceri.

Cita lieta – faktiem izsekot. Ir gadījies, rediģējot latviešu oriģināltekstu, piezīmēt autoram, ka, reku, te, braucot mašīnā, viņš atvēra logu un ieplūda svaigs gaiss. Bet dažas lappuses iepriekš bija teikts, kā viņš mašīnā iekļuva – viņš izsita tai stiklu un tad brauca. Bet tā ir tāda faktu lieta.

 

Bet kā ar stilu? Cik lielā mērā, tavuprāt, var runāt par individuālu stilu, bet kur sākas jau objektīvi pareizi/nepareizi kritēriji?

Atkal – viena situācija ir oriģinālteksts, kur, reku, ir uzrakstīts latviski, un tad mēs runājam par autora stilu. Otrs ir tad, ja oriģinālteksts ir citā valodā – tad tas ir dotais lielums. Uzdevums tad ir maksimāli parādīt oriģināla ieceri, oriģināla stilu, un tad ir jātiecas tam tuvoties pēc iespējas pilnīgāk. Bet, jā, pārsvarā es oriģināltekstos iejaucos tad, ja ir kliba sintakse vai kaut kāda neveiklība, kas, manuprāt, traucē teikuma saturam vai domas plūdumam. Un arī tad, protams, pēdējais vārds ir autoram. Es varu vienkārši ieteikt kaut ko darīt. Viņš pateiks „tā ir mana iecere” vai „tas ir mans rokraksts”, un tad tā arī paliks.

Ar tulkojumiem ir cits stāsts. Tur parasti teksts pats lielā mērā saka priekšā, kā ar viņu apieties. Izņemot tad, ja ir ļoti enigmātisks teksts, kurš tā arī iecerēts, lai iedzītu cilvēku apjukumā, bet parasti, ja tas ir kaut mazliet lietišķs teksts, tad viņš nes kaut kādu informāciju. Tad es skatos, vai tā informācija ir pietiekami saprotamā veidā [iztulkota]. Ja autoram ir kāds untums vai kaut kas īpatnējs tekstā, tad tā ir viņa iecere un tam ir pamats būt arī latviešu tekstā. Bet, ja autoram viss ir gludi un tad latviešu tekstā parādās kukuržņi, tad, manuprāt, tie ir jāgludina.

 

Kā tad bija ar Ulisu strādāt? Varēja nošķirt, kuri bija Džoisa untumi, bet kuri – Soduma untumi? Cik daudz vispār var iejaukties tādā tekstā?

Tur bija gan Džoisa, gan Soduma untumi, un tas ir teksts ar savu priekšvēsturi. Kā zināms, 1993. gadā iznāca Soduma tulkojums, ko bija rediģējuši, nekādi nesaskaņojot ar viņu. Tur bija arī objektīvas problēmas – uz Ameriku aizsūtīt manuskriptu droši vien bija dārgi, un tas bija tālu, elektroniski tas vēl nenotika, viss bija uz papīra. Tad nu redaktores acīmredzot īsti nezināja, ko darīt ar tekstu. Tas bija kaut kas tāds, kas tik ļoti neiekļaujas latviešu valodas pazīstamajā ainavā, ka viņas vienkārši to paņēma un sarediģēja, uztaisīja tādu literāru tekstu pēc savas izpratnes. Pēc tam Sodums vēl diezgan daudzus gadus darbojās ar to tekstu. Viņš radikāli neatmeta viņu veikumu, bet ņēma to par pamatu un laboja rūpīgi atpakaļ tās vietas, kuras, viņaprāt, bija jālabo. Visu laiku arī nāk klāt visādi jauni komentāri par Džoisu, un viņš pēc tiem skatījās.

Citreiz var redzēt, kā viņš manuskriptā ir vienu vārdu nostrīpojis un uzrakstījis otru. Tad pēc kāda laika ar citu tinti nosvītrojis to otro un atkal uzrakstījis pirmo.

Tā kā tam tulkojumam jau bija kļūmīga vēsture, negribējās to atkārtot, lai atkal iegrieztu Sodumam, – jo vairāk tāpēc, ka viņš nevar pats savu versiju aizstāvēt. Tad nācās laipot. Nu, tas ir, būt gan apsūdzētājam, gan aizstāvim. Lielākoties kompromiss bija tāds, ka ir jāļauj Sodumam izteikties. Tad, reku, ir viņa teksts, bet komentārā var ielikt, ka angliski ir šitā un vēl viens iespējamais variants, kā to saprast vai kā to pārcelt, ir šitā. Lasītājs tā var iegūt divus skatījumus, bet pamatā tas ir Soduma teksts. Bija labojumi, bet ne tik radikāli kā 1993. gadā.

Pieņemu, ka tolaik, ja būtu bijusi iespēja ar Sodumu kaut ko pārrunāt, tad būtu vairāk kas mainīts. Bet nevar zināt. Ko es zinu, varbūt viņš būtu ietiepies un tieši mazāk būtu ļāvis labot.

 

Jā, ja viņam ir bijusi nelāga pieredze ar redaktoriem…

Arī ar oriģinālu Sodumam ir dažādas attiecības. Skaidrs, ka arī teksts nav vienkāršs – tur ir gan burtiskā daļa, gan kaut kādas alūzijas, gan skaniskā daļa… Tie faktori – viņus visus lielākoties nevar dabūt kopā, un tad nākas izvēlēties, kas kurā brīdī darbosies. Angliski jau viss saiet kopā un viss ir skaisti. Tu lasi un… Džoiss nekad nelietoja tukšu rīmi – vienmēr aiz tās bija kāda atsaucīte uz Aristoteli…

 

…vai trīs vārdu spēles vienā frāzē.

Parasti, jā, tur ir vairākas lietas kopā. Latviski tā nevar iztulkot. Citreiz prioritāte varbūt ir tas skaniskais, bet pazūd saturiskās atsauces un tad tās var ielikt piezīmē. Citu variantu nebija. Radikāli mainīt Soduma tekstu… Nu, varbūt dažās vietās.

 

Un kas tādā gadījumā ir redaktora prioritāte? Ja tulkotāja prioritāte šajā gadījumā, teiksim, ir saglabāt skanisko slāni.

Ulisā neko vispārināt nevar… Tur bija no gadījuma uz gadījumu jāskatās, kā kur. Nu, kādreiz mazliet uzlabojot, saglabājot Soduma ieceri, pamainot pavisam nedaudz, var iegūt vēl kaut ko klāt, ko var redzēt angļu tekstā, un, reku, mēs tad saudzīgā veidā to pamainām un tad ir vismaz divas no trim lietām. Tas atšķīrās no gadījuma uz gadījumu. Tas bija teksts, kur visu laiku bija jācīnās ar strupceļiem.

 

Tev ir bijuši citi teksti, kur ir bijusi līdzīga cīņa ar strupceļiem, kaut vai pietuvināti?

Tik ļoti nav prātā citi gadījumi. Ir gadījumi, kur nācies smagi noņemties ar sintaksi, bet tad tā tiešām ir tulkojuma… Nu, piemēram, es redzu, ka itāļu teksts ir ļoti skaidrs – ar sarežģītu valodu, bet viņam piemīt savs skaistums, viņš turas kopā ļoti labskanīgā, dzidrā veidā. Bet latviešu teksts ir samocīts. Tad nākas to pārmainīt, pārkrāmēt tā, lai iegūtu puslīdz labskanīgu tekstu. Arī tā ir šī teksta daļa, ne tikai saturs. Jārēķinās arī, ka lasītājam vajag līdzīgu lasīšanas pieredzi, ka nevar viņam iedot to tekstu samocītā valodā. Tad tas sliktāk darbosies.

 

Gribēju pajautāt – cik valodas tu pats pārvaldi? Vai, teiksim tā, cik valodās tu vari lasīt?

Tur ir jānosprauž kaut kādas robežas starp zināšanu un nezināšanu. Pārvaldīt – tas ir ļoti ambiciozi, tā es neteiktu, bet lasīt es varu, teiksim, padsmit valodās. Tad ir kaut kādas valodas, kurās es vārdus varu izlasīt, varu pateikt par īpašvārdu atveidi. Piemēram, arābu valodā es redzu: ā, te ir garais ā, te – īsais. Bet lasīt es nevaru, protams.

 

Kā tu nonāci pie tik daudzām valodām?

Nu, tā kaut kā vienkārši notika. Universitātē bija pieejamas diezgan daudzas valodas, un tās tad arī mācījos. Nācās strādāt ar kaut kādu radniecīgo valodu, un tad tā nāk klāt. Ir jau valodas, kuras īsti neesmu mācījies, bet rediģēju. Vai arī sarunāties varu… Nu, piemēram, itāļu valodā es tā īsti uz kursiem neesmu gājis, bet sarunājos un tulkojumus rediģēju.

Ir valodas, kuras esmu mācījies, bet kuras esmu jau aizmirsis. Pāri par divdesmit gadiem, divdesmit piecus, nav tā valoda nemaz aiztikta. Piemēram, sīriešu valoda. Es dažus burtus atceros, bet citus vairs neatceros. Nožēlojami, bet nav gadījies lietot.

 

Droši vien mazāk sanāk strādāt ar tekstiem, kas tulkoti no sīriešu valodas.

Jā, jā, mūsdienās Sīrijā lieto arābu valodu, bet ir senbaznīcas teksti vai kaut kādu tekstu manuskriptu tulkojumi sīriešu valodā no ceturtā gadsimta.

 

Caur tiem nonāci pie sīriešu valodas?

Nē, universitātē pasniedzējs piedāvāja uztaisīt mazu pulciņu, un mēs mācījāmies divus semestrus. Bet tas tā nenotiek. Vairāk es atceros no aramiešu valodas, bet arī tāpēc, ka tā ir līdzīga senebreju valodai un vismaz bāze tad ir stabilāka.

 

Tu līdzdarbojies arī jaunajā Bībeles tulkojumā?

Nē. Nu, es tur šad un tad iesniedzu kaut kādus labojumus. Sākumā viņi izdeva tikai evaņģēlijus, tad Apustuļu darbus, vēstules, tā, pa gabaliņiem. Tad bija ziņa, ka viņi pieņem labojumus, un man kā reiz nācās strādāt ar Jaunās Derības grieķu valodu. Tad līdztekus visu laiku vienkārši uzšķīru to jauno tulkojumu un skatījos. Ja atradās kādas kļūdas, tad es vienkārši uztaisīju sarakstiņu un aizlaidu. Šo to viņi ņēma vērā.

 

Kad tu stāstīji par Ulisa komentāriem, es atceros, ka lasīju Daodedzin, kas latviski ir salipināts no vairākām valodām. Tur bija tulkotāja versija, tad parindenis un alternatīvā autora versija un vēl komentāri. Par baudījumu tur bija grūtāk runāt, bet, ņemot vērā, ka no senķīniešu valodas nebija neviena, kurš būtu varējis vai būtu gribējis to darīt, tad bija tāds variants, lai latviešu lasītājam būtu iespēja vispār iepazīties ar tekstu.

Tagad jau ir vairāki cilvēki, kas nodarbojas ar senķīniešu valodu. Kurš aktīvāk, kurš mazāk. Tā ir problēma, jā. Piemēram, ir vismaz divi Korāna tulkojumi. Un tad daži saka: paskatāmies Imanta Kalniņa tulkojumu – tas ir raitāks un vieglāk saprotams. Ulža Bērziņa tulkojumā ir kaut kādas grūtības iekšā, un kas tas tāds ir? Bet viņš ir godprātīgi strādājis, es tā pieņemu, un, ja kaut kas oriģināltekstā nav gludi, tad nav nekāda pamata nogludināt vietu, kur ir vismaz divas nozīmes vai kur ir sens vārds un mums nav zināms, kas tas ir.

Ja ir divas tradīcijas, tad godīga attieksme pret tekstu būtu parādīt, ka te ir kaut kas aiz tā vārda. Vēl jo vairāk tad, ja tas ir kaut kādas reliģijas pamatteksts, tad parasti no tām variācijām izriet… Nu, tur viena tradīcija paņem vienu veidu, kā to izlasīt, otra tradīcija paņem otru.

Un tas pats ar Bībeli. No dažādām teksta traktēšanas versijām izveidojies pamatojums vienai tradīcijai un otrai. Tad godīgi ir to tekstu tulkot tā, ka arī tulkojums ir atvērts vismaz aptuveni tādām pašām interpretācijām, lai var nojaust, ciktāl oriģināls pasaka un ko viņš nepasaka.

 

Kādu klasisko tekstu latviskojumu vai jaunu versiju, tavuprāt, šobrīd trūkst visvairāk?

Es domāju, ka vajadzētu pārizdot, piemēram, Īliadu un Odiseju, kas vairs nav īsti nopērkamas. Pārstrādāt… diez vai vajadzētu, jo es pieņemu, ka tā valoda vēl nav radikāli novecojusi. Teksts ir ļoti saprotams. Tas ir Ģiezena tulkojums un Feldhūna redakcija. Tos vienkārši vajadzētu pārpublicēt. Varbūt kāds mūsdienu lietpratējs varētu komentāru pierakstīt klāt, tas būtu labi.

Vajadzētu vienkārši tulkot diezgan daudz netulkotu lietu. Aristotelis ļoti maz ir tulkots un noderētu terminoloģijai latviešu valodā. Mums valodā ir diezgan maz abstrakciju, un mēs parasti cenšamies no tām izvairīties. „Tēvība”, „mātība” – tādu vārdu mums īsti nav. „Tēvišķība” ir rakstura īpašība, nevis būšana par tēvu.

Es domāju, ka vajag tulkot tekstus, kuri valodā palielina abstrakciju, izteiksmes līdzekļus un vispār valodas līdzekļus. Tas būtu Aristotelis, noteikti, tikpat labi Akvīnas Toms, uz kuru balstās daudz kas. „Subjekts”, „objekts” un „persona” – tie vārdi mums valodā ir, bet ar tādu ļoti plānu vēsturisko slāni. Citās valodās tas ir lielāks.

 

Tu varētu iziet cauri savai pieejai, kad saņem tulkotāja manuskriptu? Kā tas izpaužas tīri praktiski? Vai tu sākumā izlasi tulkojumu un oriģinālu, ja to vari, vai uzreiz ej cauri ar redaktora aci?

Parasti vispirms iepazīstos ar teksta struktūru, tad pašķirstu to tekstu. Ja tur ir kaut kāda sava vēsture, ar to ir vērts iepazīties, bet tad parasti vienkārši metos tekstā iekšā. Sākumā tā piesardzīgi, kamēr tekstu iepazīstu, bet pamazām izveidojas priekšstats par tekstu. Reizēm nākas atgriezties pie sākuma, kad tas parādās citā gaismā. Bet parasti vienkārši ar tekstu iepazīstos, un tad viņš pats runā un man vienkārši jāieklausās, kā tas teksts darbojas, un jāskatās, lai tādā pašā veidā tas darbojas latviski.

 

Līdzīgi ir arī tulkojot – paiet laiks, kamēr tu piesavinies autora valodu vai sāc spēt runāt viņa valodā.

Jā, sākumā ir tāda taustīšanās, kamēr atrodi īsto izteiksmi. Tulkotājs – nu ar to viņš parasti arī nodarbojas, un pie manis nonāk jau rezultāts. Parasti jātur visu laiku līdzās oriģinālteksts, jo es tā ļoti nelabprāt laboju tekstu, kuram nesaprotu oriģinālu. Ja tekstā ir kaut kas neparasts, dīvains, kāds untums, tad jāskatās, vai tas ir autora vai tulkotāja untums. Ja tas ir autora untums, tad viņam ir visas tiesības būt tikpat dīvainam arī latviski. Ja ne, nu tad ir jāskatās, kā to tuvināt autora iecerei.

Nezinu, cik par to ir vērts stāstīt… Parasti es teikumu lasu vismaz divas reizes. Pirmajā – lai saprastu, kā tas teikums darbojas tīri kā sintaktiska vienība, kāda doma iet cauri. Otrajā tad ir kaut kādi vārdi, pie kuriem jāpakavējas, vārdu nozīmes un kaut kādas nianses. Sīkākās teksta vienības. Reizēm problēma tāda, ka, ja tekstā pārāk lēni iesēžas, tad pazūd kopējais plūdums un tad ir jāpārlasa vēl vienreiz ātrāk, lai var redzēt teksta kustību.

 

Cik viegli to vispār ir izdarīt, ja esi jau sācis rediģēt, – tā bišķi atvilkt skatu atpakaļ un redzēt kopskatu?

Vienkārši jāmēģina distancēties no sīkajām detaļām un jāskatās, kā viss darbojas kopā. Kaut vai jāizlasa ātri, neapstājoties, kaut kāds gabals. Vai arī vienkārši ir jāpaņem oriģināls un jāpalasa, kā darbojas oriģinālteksts. Ja tu sajūti vienā brīdī, ka tas ir viņa ritms un intonācija, tad tas jāpatur prātā un jāmēģina uzturēt arī tulkojumā.

 

Cik reāli vispār ir abstrahēties no redaktora skatījuma uz valodu, kad tu lasi ārpus darba? Pieņemu, ka valodas negludumus diezgan daudz var redzēt…

Tekstam jābūt ļoti interesantam, lai es aizmirstu par kļūdām un piespiestu sevi viņas ignorēt un uztvert saturu. Pārsvarā, ja redzu, ka teksts nav pietiekami interesants, tad vairāk pievēršos teksta preparēšanai un izkopēju sev kādu teikumu… Bet, jā, mani ir ļoti viegli novērst no teksta satura.

 

Tad ko tu lasi paša baudai, paša priekam?

Visbiežāk nākas apvienot – gadās rediģēt patīkamu tekstu un tad vienkārši ir patīkami to lasīt, tā ir atelpa. Man patika, piemēram, Māras Poļakovas tulkotais Džezs pār Donbasu – ar to, ka teksts ir atļāvies brīvi iziet ārpus literāra teksta robežām un veidot savu žargonu, savu bagātīgu izteiksmes veidu. Manuprāt, latviešu valodā tas ir vajadzīgs. Tikai ar ļoti normētu literāru valodu tā nevar pilnasinīgi dzīvot. Tikpat svarīgi ir attīstīt dažādus izteiksmes līdzekļus un žargonus, profesionālo žargonu. Vienkārši valodas dzīvotspējai.

 

Vienu laiku es mēģināju pierakstus veikt savā izloksnē, bet drīz vien sapratu, ka literārā valoda ir iesēdusies kaut kā pārāk dziļi…

Mēs esam pieradināti lietot literāro valodu. Pirmkārt, valoda ilgus gadus tika frizēta. Padomju laikā nekas neliterārs netika drukāts. Tagad jau drukā sarunvalodā – sociālajos tīklos un visur kur –, un tas aiziet mazliet brīvāk. Tas ir labi. Valodas pilnasinībai vajag arī iespēju pilnasinīgi nolamāties savā valodā, jo citādi jāpāriet uz citu valodu, kurā tas ir iespējams, un šī joma valodā tad ir neaizpildīta. Tajā vietā ienāk citas valodas. Šai jomai jāļauj attīstīties, kaut vai ar tādiem tulkojumiem, kur oriģinālā ir kaut kas tāds bijis un tu atrodi, kā to pateikt latviski.

Ir jau tādi, kas raksta tajā vietā krievu lamuvārdu. Ja latviski tas darbojas, tad darbojas. Zināmas pūles tajā tiek ieliktas, un kaut kas notiek. Tas labi. Cerams, ka skolās arī vairs nav tik sterila tā latviešu valodas mācība. Kaut gan šobrīd skolā, man liekas, ir traki.

Man ir divi bērni, un man šoks bija jau pirmajā saskarē ar mācību literatūru, kad viņi sāka iet skolā. Tad es mēģināju kaut ko darīt, runāt ar izdevniecību, bet viņi bija ārkārtīgi neieinteresēti. Kaut vai tāpēc, ka viņiem ir nodrukāta tirāža un atsaukt to…

Tur bija visas iespējamās kļūdas. Burtu kļūdas, pieturzīmju kļūdas, domas kļūdas, matemātikas uzdevums tāds, ka var atbildēt dažādi, jo nav pateikts precīzi, uz kurieni uzdevums ved. Vai arī jāizmēra trīsstūris, un bērni vēl nav mācījušies komatus, a tur ir 3,4 un 2,5 centimetri – un kā viņš var izmērīt? Viņš redz: nav ne trīs, ne četri, kas tas par skaitli?

Skolā vispār, es domāju, latviešu valodas stāvoklis šobrīd nav iepriecinošs. To vajadzētu sākt ar Izglītības un zinātnes ministriju un Valsts izglītības satura centru. Viņi joprojām izglītības reformā izmanto frāzi „kompetenču pieejā balstīta vispārējā izglītība”. Tas ir… kā var ar nopietnu attieksmi lietot tādu vārdu salikumu, kur ir vairākas nejēdzības iekšā?

Ir aizdomas, ka skolā nemāca rakstīt datorā, pareizi lietot atstarpes, defises un domuzīmes, jo tā ir robežjoma starp latviešu valodu un datoriku. Tāpēc tekstos ir daudz viegli novēršamu kļūdu.

Cilvēki bieži vien latviski raksta kļūdaināk nekā angliski. Kāpēc tā? Varbūt tāpēc, ka angļu valodu māca angļu valodas skolotājs un pieradina pie angļu valodas likumiem, bet latviešu valoda ir visur riņķī, arī, piemēram, fizikā un vēsturē, un lielākoties valodas līmenis nav… Ja apkārt skan laba valoda, tad pamazām veidojas laba valodas izjūta. Ja apkārt regulāri ir kaut kādi valodas defekti, tad pie tiem pierod arī bērns. Pat ja skolā kaut kur tiek teikts, ka tā nevajag, tad ikdienā ir pārāk daudz, piemēram, divdabju jocīgā lietojumā. Tad kļūst par pašsaprotamu, ka divdabi pakārto lietvārdam.

 

Tavuprāt, var gadīties tā, ka, piemēram, pēc divdesmit vai simt gadiem šāds lietojums tiks kodificēts un kļūs par pieņemamu arī literārajā valodā?

Tas ir ļoti iespējams, bet pamatjautājums ir, vai tas valodai nāk par labu vai nenāk, vai tas kaut ko uzlabo vai pasliktina. Vieglāk būtu visas tās kļūdas…

Piemēram, vārds „vien”. Akadēmiskajā gramatikā ir rakstīts, ka vārds „vien” ir stingri lietojams aiz vārda, kuru tas paskaidro. Un tad pašķiram atpakaļ: tajā pašā akadēmiskajā gramatikā var redzēt, ka viņi paši vārdu „vien” lieto [paskaidrojamā] vārda priekšā. Bet tekstā tad var gadīties, ka tas vārds darbojas neskaidri.

 

Problēma, manuprāt, daļēji ir tā, ka „vien” dažkārt neizklausās labi aiz tā vārda, kuru tas paskaidro. Var, protams, teikt „vienīgi” vai „tikai”, bet reizēm gribas lietot to „vien”.

Jā, reizēm iepriekšējā teikumā jau bija „tikai” un negribas atkārtot „tikai”. Bet parasti var atrast izeju. Vai nu pamaina vārdu kārtību, vai arī ieliek „vienīgi”. Bet „vien” ir tāds viegls vārdiņš.

Man ir tāds iespaids, ka skolā latviešu valodu vairāk māca kā tādu apjomīgu kārtulu kopu, kur vienkārši ir tā – iemācies šo, iemācies to, un tad tu lietosi valodu pareizi. Un pārāk daudz nepievērš uzmanību, ko komati vai jebkādas citas pieturzīmes teikumā dara. Vajadzētu vairāk kā auto kursos: ieliksi komatu, teikums aizies pa labi. Neieliksi komatu, teikums aizies pa kreisi. Ka komati ir ne tikai formāls līdzeklis, bet maina to, kā teikums darbojas.

Un dažas tēmas, ko skolā mācīja… Man pat kā redaktoram nav ne reizi noderējis zināt konjugāciju apakšgrupas. Pirmo, otro, trešo konjugāciju zināt ir labi. Ir vārdi, kuri pamazām pāriet no otrās uz trešo. Piemēram, agrāk tagadnē bija „es cerēju, tu cerē”.

 

Ir arī diskusija par to, vai ir vērts turpināt atveidot latviski personvārdus…

Arī Soduma piezīmēs var redzēt, ka īpašvārdu atveidi viņš uzskata par tādu provinciālismu vai slāvismu, vai arī hermētismu, ka mēs visu ieliekam kaut kādā savā čaulā. Skaidrs, ka ir vairākas iespējas, ko darīt ar īpašvārdiem, un lielākoties šīs iespējas pirms gadiem simts tika izmēģinātas. Vai rakstīt oriģinālā, vai rakstīt oriģinālā un likt galotni klāt, vai rakstīt latviski un nelikt galotni klāt. Virsroku, ar Endzelīna atbalstu, guva tagadējais variants ar fonētisko atveidi.

Skaidrs, ka neviens no šiem risinājumiem nav ideāls, katram ir savi trūkumi. Nu, piemēram, ienāk karsta ziņa ziņu dienestā, un viņi nevar laist uzreiz to tālāk, ir jāsēž pie kaut kāda īpašvārda un jāskatās, kā tas būs latviski. Reizēm ir gadījies pie kāda īpašvārda nosēdēt pat stundu. Otrkārt, vārds tiek nošķirts no sava oriģināla. Iekopējot internetā, tad atrodi nulli rezultātu, bet viņš ir latviski atveidots pareizi. Reizēm, ja atveidojumā ir kļūdas, tad nevar atrast, kā ir pareizi oriģinālā.

Otra alternatīva ir atstāt oriģinālrakstībā. Tam līdzi nāk citas problēmas. Pirmkārt, ziņu diktoram vai sporta komentētājam tad tik un tā vajag to izrunāt. Un arī lasītājs lasot nezina, kā to vārdu izrunāt. Nu, piemēram, vai persona ir Ričards, Rihards vai Rišārs.

Otrs, ka izruna pamazām kļūs latviskāka. Droši vien tie, kuri tulkoja senos tekstus [angliski], zināja, kā izrunāt sengrieķu varoņus. Kad viņi savā starpā sarunājās, viņi gan jau teica „Jāson” un „Plato”, bet tagad angļu valodā ir „Pleitou”, „Siserou” un „Džeison”. Neizbēgami arī latviešu valodā tam līdzi nāks izrunas zaudēšana.

Zinu, ka somu valodā raksta oriģinālā un liek klāt somu galotnes. Arī viņi izrunā angļu vārdus nevis angļu izrunā, bet savā somu izrunā. Tā ir viena problēma. Iegūstot oriģināla rakstību, mēs zaudētu oriģināla izrunu. Otra problēma ir smagāka – mums teikums lielā mērā turas kopā ar locījumu palīdzību, ar galotnēm. Bez tām mēs zaudētu savas sintaktiskās iespējas. Nāktos ar vārdu kārtību rādīt, kur ir subjekts, kur – objekts. Tagad mēs teikuma vārdu kārtību izmantojam intonācijai, lai parādītu plūdumu – kas ir zināmais, kas ir teikuma jaunā informācija, kur teikumā uzsvars. Tad šī iespēja zustu, un reizēm arī būtu visai sarežģīti pateikt kādu domu. Būtu vārdi, kuriem būtu grūti parādīt, vai tas ir datīvā vai lokatīvā. Tad izteiksmes iespējas strauji samazinātos.

Tas būtu līdzīgi kā tad, ja angļu valodā atteiktos no vārdiem „of”, „in”, „at”, „for”. Viņiem ir tāda pati funkcija kā mūsu galotnēm. No angļu teksta izņemot šos vārdus, rastos līdzīgs sajukums kā mums latviski, rakstot vārdus bez galotnēm. Tā nav tikai tāda valodnieku kaprīze. Galotnes parāda locījumu, un locījumi parāda teikuma kopsakarību.

 

Arturu Hansonu intervēja Vilis Kasims

Dalies ar šo rakstu