punctum

literatūras un filozofijas žurnāls

Genocīda apoloģētu Bobs Dilans

Aleksandars Hemons

29/10/2019

 

Savā iepriekšējā dzīvē Bosnijas un Hercegovinas galvaspilsētā Sarajevā es lasīju austriešu rakstnieka Pētera Handkes grāmatas, tīkami mulsu no viņa lugām un skatījos filmas ar viņa scenārijiem. Man ļoti gāja pie sirds mirgojošais tukšums viņa romānā Vārtsarga bailes no soda sitiena. Es mīlēju Vima Vendersa šedevra Debesis pār Berlīni skaistumu, kur bija ieguldīts arī Handkes kunga darbs.

Astoņdesmito gadu beigās es biju jauns, nodevies eleganto un superīgo cilvēku meklējumiem. Handke šķita ne vien elegants un superīgs rakstnieks, bet arī tāds, kurš paplašina literatūras robežas. Viņš bija tieši tāds rakstnieks, par kādu tiecos kļūt es.

Taču mums ar Handkes kungu viss izmainījās 1991. gadā, kad Slovēnija un Horvātija atdalījās no Dienvidslāvijas. Atsaucoties uz Serbijas prezidenta Slobodana Miloševiča aicinājumu, Dienvidslāvijas Tautas armija iesaistījās īsā karā pret Slovēniju, tad garākā un daudz asiņainākā pret Horvātiju, tā gaitā nolīdzinot līdz ar zemi pilsētas un pastrādājot kara noziegumus.  

Nevēlēdamies palikt Dienvidslāvijas sastāvā, Bosnijas un Hercegovinas iedzīvotāju vairākums 1992. gada referendumā izšķīrās par neatkarības pasludināšanu. Miloševičs metās virsū Bosnijai. Lai īstenotu viņa nacionālistiskās ambīcijas izveidot „Lielserbiju”, bija nepieciešams genocīds pret Bosnijas musulmaņiem. Radovans Karadžičs, viens no Miloševiča pilnvarniekiem Bosnijā, veica „etniskās tīrīšanas” kampaņu, kas nozīmēja izvarošanas un slepkavības, masveida izraidīšanas, koncentrācijas nometnes un blokādi. Miloševiča kunga valsts šim nolūkam sniedza pilnu finansiālu un militāru atbalstu.

1995. gada jūlijā serbi iegāja Srebrenicā – pilsētā Bosnijas austrumos. Tā bija pasludināta par drošu zonu, ko it kā apsargāja holandiešu bataljons zem Apvienoto Nāciju karoga. Lai nosvinētu Srebrenicas ieņemšanu, uz vietas bija Bosnijas serbu armijas komandieris ģenerālis Ratko Mladičs. Viņš paziņoja, ka tā ir svaigākā uzvara 500 gadus ilgušajā karā pret „turkiem” – šāds rasistisks termins tiek attiecināts uz Bosnijas musulmaņiem. Pagāja dažas dienas, un Mladiča karavīri noslepkavoja aptuveni 8 000 Bosnijas musulmaņu un apraka tos neiezīmētos masu kapos.

Neatceros, kā un kad es dzirdēju, ka Handkes kungs, kura māte ir no Slovēnijas, nācis pie secinājuma, ka Dienvidslāvijas karu patiesie upuri ir serbi, kurus tikai naida dēļ apmelo  Rietumu valdības un žurnālisti.

Iespējams, ka mana sākotnējā reakcija bija vienkārša neticība – jo kā gan rakstnieks, kurš Vendersa filmā iztēlojās eņģeļus debesīs virs Berlīnes turam rūpi par visiem pilsētas iedzīvotājiem, varētu iedomāties, ka „musulmaņi” multietniskajā Sarajevā slepkavo paši sevi, lai tad uzveltu vainu serbiem, un Srebrenicā patiesībā notikusi savstarpēja zvēriska izrēķināšanās. Handkes kungs apgalvoja, ka nogalināto bosniešu skaits esot stipri pārspīlēts un serbi ciešot gluži tāpat kā savulaik ebreji no nacistiem.

Drīz vien pēc kara beigām 1996. gadā viņš izdeva grāmatu ar nosaukumu Ceļojums uz upēm. Taisnību Serbijai. Viņš teicās atklājis divtūkstoš gadu senu šķīstību Serbijā un „Republika Srpska” (etniski iztīrītajā serbu veidojumā Bosnijā, kas tika nodibināts saskaņā ar Deitonas Miera līgumu) un guvis atziņu, ka patiesā Eiropa vairs pastāv tikai tur.

Miloševičam tik ļoti patika Handke, ka viņš to apbalvoja ar Serbijas Bruņinieka ordeni par uzticību serbu lietai. Handke nesatricināmā mierā turpināja atbalstīt Balkānu miesnieku pat pēc kara, kad milzumdaudzie pierādījumi par serbu pastrādātajiem noziegumiem Horvātijā un Bosnijā (un pēc 1999. gada arī Kosovā) noveda pie Miloševiča un viņa pilnvarnieku aresta.

Miloševičs aicināja viņu par savu liecinieku Hāgā notiekošajā prāvā; Handke gan pieklājīgi atteicās, tomēr prāvu apmeklēja ne reizi vien. Pēc Miloševiča nāves 2006. gadā Handke uzrunāja 20 000 patriotiskos sērotājus. Belgradā Handkes kungu dēvē par „draugu, kurš serbiem nebija jāpērk”.

Ārpus šķīstajām serbu zemēm un Handkes kunga galvas Miloševiča un viņa pakalpiņu vaina tika pierādīta bez pamatotām šaubām: Karadžičs un Mladičs tika notiesāti uz mūža ieslodzījumu par noziegumiem pret cilvēci, kara noziegumiem un genocīdu.

Varētu likties, ka šie noziegumi nu jau ir kļuvuši par neapstrīdamu vēstures daļu, taču bosniešiem jau sen nācies saprast, ka „Nekad vairs!” parasti nozīmē „Nekad vairs – līdz nākamajai reizei!”. Mēs itin bieži sastopam ļaudis, kuri nezina, negrib zināt, uzskata, ka tas viss ir pārāk sarežģīti, vai vispār noliedz to, kas Bosnijā noticis un kurš par to atbildīgs.

Jebkurš genocīdā izdzīvojušais jums pateiks, ka neticēt tam, ko viņš pieredzējis, vai to noliegt nozīmē turpināt genocīdu. Genocīda noliedzējs ir nākamā genocīda apoloģēts. Kas attiecas uz Handkes kungu, laikraksts The Irish Times ziņoja: „Kad kritiķi aizrādīja, ka upuru līķi ir pierādījums serbu zvērībām, rakstnieks atbildēja: „Pakaļā varat iebāzt savus līķus!””

Varētu domāt, ka Handkes amorālie maldi, iespējams, ir saistīti ar viņa literāro estētiku, viņa neuzticēšanos valodai un tās spējai būt patiesai, kas galu galā ir novedis pie nostājas, ka viss ir vienādi patiess vai nepatiess. Viņa morālo sabrukumu varētu saistīt arī ar eiropiešu nebeidzamo islamofobiju vai pie kokteiļglāzes pārjautāto „Bet kā tad ar –?”, kas liek secināt, ka visas bijušās Dienvidslāvijas daļas ir vienādi atbildīgas par tās sabrukumu. Tas ļoti jauki saskan arī ar automātisko nepatiku pret Rietumu imperiālismu, kas asiņainajos deviņdesmitajos gados apmigloja ne vienu vien cēlu pieri ne vienā vien Eiropas intelektuāļu salonā.

Taču pat tad, ja Handkes kunga morālo pagrimumu varētu izskaidrot ar viņa intelektuālo skepsi vai nekritiski sentimentālo attieksmi pret Balkāniem, kas sakņojas viņa ģimenes vēsturē, ir tomēr grūti aptvert, kas varētu būt par iemeslu viņa pielūgsmei pret tādu monstru kā Miloševičs.

Pelēcīgais aparatčiks Miloševičs, kura ambīcijas precīzi atbilda viņa asinskārei, paļāvās uz savas policijas, slepenā dienesta un paramilitāristu represīvo mašinēriju. Kļuva ierasti rīkojumi nogalināt politiskos sāncenšus. Serbiju viņš pārvērta par kleptokrātiju, kuras pastāvēšana bija atkarīga no kara turpinājuma. Viņš sagrāva tās ekonomiku, zaudēja ikvienu paša uzsākto karu, un 2000. gadā viņu gāza paša tauta. Handkes acīs viņš bija „visai traģiska personība” un darījis tikai to, ko viņa vietā būtu darījis jebkurš cits.

Kopš Handke veltīja sevi zaudētajai Miloševiča un Serbijas lietai, es vairs neesmu spējis viņu palasīt. Tā kā esmu bosnietis, tad neesmu tik eiropeisks kā viedie zviedri Nobela komitejā, kuri piešķīra Handkes kungam Nobela prēmiju. Līdz ar to man neizdodas nemeklēt saikni starp viņa rakstīto, piemēram, par vārtsargu, kurš cieš no soda sitiena bailēm, un pārliecību, ka artilērijas šāviņu cilvēku pārpildītā tirgū raidīja paši Sarajevas aizstāvji, lai tad vainotu pie tā serbus.

Handkes politika ir neatgriezeniski padarījusi spēkā neesošu viņa estētiku, viņa Miloševiča pielūgsme ir padarījusi spēkā neesošu viņa ētiku. Miloševiča bērēs viņš sacīja: „Pasaule, tā saucamā pasaule zina visu par Dienvidslāviju, par Serbiju. Pasaule, tā saucamā pasaule zina visu par Slobodanu Miloševiču. Tā saucamā pasaule zina patiesību. [..] Es nezinu patiesību. Taču es skatos. Es klausos. Es jūtu. Tāpēc es šodien esmu šeit, pie Dienvidslāvijas, pie Serbijas, pie Slobodana Miloševiča.” Rakstniekam, kurš spējis izrunāt šādus vārdus, nevar būt nekā vērtīga, ko sacīt.

Acīmredzot patiesības nezināšana par Miloševiču un genocīdu nesagādāja nekādas problēmas Nobela komitejai, kurai Alfreds Nobels ir devis mandātu apbalvot „cilvēku, kas literatūras jomā radījis visizcilākos darbus ideālā virzienā.” Varbūt lieliskās Olgas Tokarčukas angažētie literārie darbi komitejai ir tikai viena no daudzām estētiskajām un ētiskajām opcijām, kas ir vienvērtīgi Handkes darbībai.

Iespējams, augsti cienījamajai Nobela komitejai Rietumu civilizācijas saglabāšana rūp tā, ka viena Handkes kunga sarakstīta lappuse tai ir vienvērtīga ar tūkstoti musulmaņu dzīvību. Vai varbūt izsmalcinātajos Stokholmas kabinetos Handkes baiļu mocītais vārtsargs šķiet reālāks par Srebrenicas sievieti, kuras ģimene tika iznīcināta masu slaktiņā.

Izvēlēties Handkes kungu nozīmē attiekties pret literatūru kā no vēstures nelaimīgajām lappusēm un cilvēka dzīves un nāves aktualitātēm pasargātu parādību. Karš un genocīds, Miloševičs un Srebrenica, rakstnieka vārdi un rīcība šajā vēsturiskajā brīdī varētu interesēt neizsmalcinātos plebejus, kuri reiz tika pakļauti slepkavībām un pārvietošanai, taču ne tos, kuri spēj novērtēt „valodnieciskas izdomas spējas, [ar kurām] pētīta cilvēku pieredzes perifērija un konkrētība”. Viņiem genocīdi nāk un iet, toties literatūra pastāv mūžīgi.

Islamofobijas un baltā nacionālisma globālās epidēmijas laikā Handkes kungam piešķirtā Nobela prēmija legalizējusi estētiku, kas nav saistīta ar godaprātu, un literāro projektu, kura vērtībai būtu jāizšķīst kā ar skābi aplietam ķermenim to prātam neaptveramo noziegumu priekšā, kurus autors atkārtoti noliedzis un tādējādi atbalstījis. Handkes kungs ir genocīda apoloģētu Bobs Dilans. Nobela komiteja mums parādījusi, ka tā maz saprot par literatūru un tās patieso vietu šajā tā saucamajā pasaulē.

 

 © 2019 The New York Times Company. No angļu valodas tulkojusi Ieva Lešinska

Dalies ar šo rakstu