punctum

literatūras un filozofijas žurnāls

Kombinācijas un ripiņas

Jūlija Dibovska

30/10/2019

 

Par Rvīna Vardes grāmatu Kas te notiek (Jāņa Rozes apgāds, 2019)

Izlasīju Rvīna Vardes grāmatiņu. Kaut ko baigi atgādina. Skatos, kā rakstījuši citi. Daniils Harmss tēlo, ka Grigorjevs, sizdams Semjonovam pa purnu, saka: ziema ir klāt, laiks kurināt krāsnis. Aivars Eipurs minimās atzīstas, ka viņš jau rakstītu par lielām lietām, bet neesot vērts – ja kaut kur kādos svētkos stādīs ābelītes, vienalga aiz inerces aicinās Māru Zālīti. Rvīns Varde raksta, ka pret lietu nevar apdrošināt truša ķepiņa, tikai kamīns, pleds un tulpjveida glāze. (Es gan piezīmēju, ka nav viņš mājās sēdētājs.) Starp citu, kopš tā laika Aivars Eipurs jau vairākkārt aicināts stādīt kociņus, viens neieauga, bet nesen turpat esot stādījis ceriņus. Un Rvīns Varde pa bišķiņam līdzinās viņiem visiem – un atšķiras arī.

Izdomāju, ka Vardem svarīgākais ir nepalikt pie viena pavediena. Sižets grāmatā neeksistē – pat viena gabaliņa robežās tas brīžiem pārtrūkst kā ugunskuram mežā salasīts zariņu žūksnis, ko kāds salauž pret celi. Tad stāvi un domā, vai tas JAU sagādāja siltumu vai tomēr jāturpina lasīt, atliekot salauzto žūksni kaktā lielāka ugunskura kopsakarības nodrošināšanai. Vardes noteikti ir loģiskas radības, taču negribētos tās apsaukāt par pastāvīgām.

Varbūt sižets ir šāds: Rvīns Varde raksta par sevi. No otras puses: Rvīns Varde raksta par visu, tikai ne par sevi, atklājas kontrolēti, prāto, dažreiz jūt, bet reti ir kādam tuvs. Vēstītājs ir arī galvenais varonis (vai arī ne), kurš tendēts iziet ielās, mežos un dažreiz, teiksim, atrod kaut ko interesantu ungāru mitoloģijā, lai momentā pārlēktu uz lasītājam potenciāli tuvāku tēmu – tā nosacīta varde noķer nosacītu mušu. Lasītājs iet kopā ar Rvīnu no grāmatu veikala līdz pat Ikea – laikam tā grāmatas pirmais un pēdējais stāsts tiecas pateikt, ka ceļš starp šīm abām vietām ir gana garš.

Starp citu, pirmo reizi ar Rvīnu Vardi sastapos, kad rakstīju blogu, kuru viņš aktīvi komentēja. Kad prasīju, kāpēc viņš to visu lasa, teica, ka es līdzinos viņam pagātnē. Man likās, ka viņš ir ļoti sens. Rvīnam Vardem varētu līdzināties ikviens lasītājs. Tas varētu būt mūsdienu urbānā intelektuāļa paraugs: tiecas uz dabu, bet strādā kafejnīcās (pie sava datora, nevis kafijaparāta, protams). Vēro cilvēkus un mīl tos visā viņu krāsainībā. Ir erudīts, bet necenšas to izmantot ļaunprātīgi; lieto frāzes „vēl es zinu, ka” un „varu jums par to pastāstīt”, bet nepastāsta gan un atstāj tikai mīļa un muļķīga dziļuma sajūtu. Ko mēs pa īstam varam zināt un pastāstīt?

Dažreiz šķiet, ka Rvīna stāstos cilvēkmīlestību ir ievazājis Harmss. Bet poētiskumu un tieksmi uz asprātībām – Eipurs. Sintaktiskās spēles ar maziem valodas paradoksiem – iespējams, Dovlatovs. Bet vislielākā ietekme Kas te notiek radīšanā ir bijusi Markam Zakerbergam. Jādomā, ka tieši blogošana feisbukā ir ļāvusi daudziem tekstiem izplatīties tiktāl, ka to rakstītāji iekļūst periodikā ar stāstiem un sāk domāt par tekstu apkopojumu grāmatās. Vismazāk Rvīna tekstos ir ievazājis Haralds Matulis, tāpēc tos var lasīt, nedomājot par zemtekstiem vai teorijām.

Ikkatrs var kļūt par kādu no Rvīna Vardes stāstu mikrovaroņiem. Domāju, ka tā arī ir noticis; visas personas ir reālas, varbūt mainās tikai notikumu ķēdes posmi – kāds mazāk svarīgs pavērsiens tiek izlaists, pieļaujot zināmu absurdu un harmiskumu, cits tiek attēlots skaudri, ar filozofisku atkāpi, jo prātošanu un atklāšanos taču pieprasa literatūra. Viņa stāstiņu orbītā var ienākt tantiņa no bērnības, sieviete tramvajā, ļaudis no viņa mājas, dedzīga jauniete kafejnīcā, biedrs bērnudārzā u. tml. Un tad čigāns saka „pizģec”, klases žurnāls nesadeg līdz galam, puisim kafejnīcā no kabatas rēgojas Platonova Čevengurs, bet baktērijas san un mudž. Kā tāds Mišela Fuko mūsdienu biovaras iemiesojums literatūrā Rvīns var strauji izlemt, ka šis vai tas tēls nav vairs lietderīgs mazā teksta dzīvei un veikli aizmirst par tantiņu/meiteni/vīrieti, lai dotos tālāk un rakstītu, piemēram, „bet ir cilvēki, kuriem” un „bet par to es negribu runāt”. Kad Rvīns sensenos laikos savā blogā un draugiem.lv lika veģetāras receptes, man likās, ka viņš ir varen eksotisks latviešu budistu mūks.

Gadās, ka, nogalinot vienu lapseni, vietā atlido divas. Varbūt tā ir noticis arī ar Rvīna stāstiem, kuru daudzums ir pārsteidzošs un trāpīgums atšķiras. Vai lapseņu kvalitāte krītas, ja mirušos biedrus aizvieto citas? Tikpat grūti to pateikt arī par Rvīna stāstiņiem. Banāli tos dēvēt par vardismiem, lai gan uz ko tādu vedina arī Ernesta Kļaviņa zīmētās vardītes katra teksta sākumā. Varbūt tie ir vārdismi? Dažreiz vārdu ir par daudz, to jēga zūd un lasīšanas ātrums apraujas pie apjausmas, ka vārdu varēja būt mazāk, tad apetīte tiktu saglabāta. Ja ņemam par piemēru minimas, tad šeit frāzes varētu būt gludākas, lai teksti būtu bez skabargām. Varbūt jābūt rūdītam dzejniekam kā Eipurs, lai to izpildītu? Tikko feisbukā izlasīju, kā Laligabas žūrijas locekļa dzīvesbiedre saka: labāk pašai izlasīt, nevis noticēt kritiķiem, viņiem tak ar’ kaut kā maizīte jāpelna.

Rvīna galvenais trumpis ir fantāzija un tās vienkāršais ceļš pie lasītāja, kā arī pretenzijas uz gandrīz vai normālību. Bet paga, par ko tad īsti ir šie teksti, tie taču ir teju 140 īsprozas gabali?! Lai aprakstītu to sajūtu, prātā nāk, piemēram, bērnībā klausītās estrādes dziesmas. Fils Kolinss vai grupa Комбинация ar dziesmiņu par divām desas ripiņām – katram savs. Vai kritiens no šūpolēm. Vai tas it kā pārtikušais kaimiņu zēns, kurš ņēma zemē nomestās košļenes un lika mutē. Bet tu jau tā nedarīji, tu galīgi nebiji tik dīvains radījums, ja reiz varēji pārsteigumā šo vērot un vēlāk atcerēties. Un vēsturiskums te patiešām nav svarīgs, jo Rvīns ir teju destilējis šo sajūtu no pārlieku zīmīgiem laika uzslāņojumiem, ļaujot katram atpazīt tikai un vienīgi notikumu, kas rodas un sairst lasītāja acu priekšā. Stāsti ir atminēšanās un vienlaikus arī visu tolaik un tagad redzēto tēlu depersonalizācija par labu pārsteidzošam secinājumam, novērojuma paradoksam, nesmieklīgai anekdotei vai tostam līdzīgai liriskai atkāpei.

Jā, bet par ko gan ir šie stāsti? To es, līdzīgi Rvīnam Vardem, neteikšu.

Dalies ar šo rakstu