punctum

literatūras un filozofijas žurnāls

ATSKAITE ||||

Anna Belkovska

31/10/2019

 

Stāvu pie viņas trauku skapja un šķiroju atvilktnē atstātos papīrus. Lielākā daļa jāmet ārā – veci darba līgumi, rēķini, aptiekas čeki. Es gribētu atbrīvoties no visas kaudzes, bet, iespējams, tur ir kāds zemes vai nekustamā īpašuma dokuments. Dzimšanas apliecību viņa glabāja viesistabas sekcijā. Viņa savākusi daudz nevajadzīgu krāmu, bet tie vismaz ir sakārtoti. Papīri salikti vecās, pelēkās dermatīna mapītēs ar sudrabotu uzrakstu Rīga. Iztukšojusi kārtējo no tām, nolieku uz skapja blakus vienīgajai krūzei, kuru neatdevu labdarības veikalam.

Lieki pārbīdu dažas no mantām, lai apvaldītu pēkšņu nemieru. Cenšos mājas tīrīšanu veikt kārtīgi, visu sašķirot, lai gan patiesībā vēlos to visu samest vienā ugunskurā. Mana kolēģe gribēja tēva mājas atstāt tādas, kādas tās bijušas vienmēr. Bērnības atmiņas, viņa teica, mēģinot norādīt, ka rīkošos nepareizi, ja mantas izmetīšu vai atdošu. Manas bērnības atmiņas ir iekārtotas manā galvā kā trauku skapī. Es zaudētu prātu, ja atstātu māju esošajā stāvoklī.

Nervozi vēlreiz atrauju visas atvilktnes. Ja reiz man nav ļauts ārdīties, gribu pārliecināties, ka neatstāju neko lieku. Uz trauku skapja noapaļotā stūra ieraugu ar pildspalvu ievilktas divas zilas svītriņas. Tās ir skaidri saskatāmas, jo pusaudžu gados pati nokrāsoju baltu viņas mīlēto kumodi, gribot vecajā mājā ieviest vairāk „mūsdienu”. Vienā no skapja sāniem, neuzkrītošā vietā, redzami viņas neveiksmīgie mēģinājumi no krāsas atbrīvoties. Pildspalvas paralēlās svītriņas par viņas klātbūtni liecina vairāk nekā jebkura manta vai krāms. Šīs svītriņas ir pierādījums viņas eksistencei, aizmāršībai, satraukumam, garlaikotībai. Kaut ko viņa taču domāja, kad tās ievilka. Varbūt ilgi runāja pa telefonu, klausījās manās darba problēmās, interneta piedāvājumā vai māsīcas iespaidos par publisko transportu Dublinā. Viņa vienmēr uzstāja uz zilu tinti. Melna pildspalva domāta cilvēkiem, kas sasapņojušies par rakstnieka karjeru, viņa teica, sekcijā kārtodama Ojāra Vācieša kopotos rakstus. Nopietni cilvēki raksta ar zilu tinti. Viņai bija daudz principu, kas man krita uz nerviem. Katru reizi, kad tev sagribas kādam uzdāvināt sveci, labāk nopērc ziepes, tas vismaz ir praktiski. Ar somiņām, kurās neielien nopietni romāni, nav ko ķēpāties. Krustvārdu mīklas atrisināšana un atbrīvošanās no veca dīvāna ir tikai un vienīgi tava atbildība. Es tā varētu turpināt. 16 gadus no saviem 30 nodzīvoju ar cilvēku, ar kuru man šķita neiespējami dzīvot.

Būtībā tevi atnesa stārķis, viņa man teica, kad pirmo reizi pajautāju, kur ir mans tētis. Un tavas mammas arī te nav. Tā, protams, bija pirmā reize, kad uzzināju, ka viņa nav mana mamma. Es viņu nekad tā nebiju saukusi (man viņa bija jāsauc vārdā), tomēr pieņēmu, ka šī sieviete, kura mani baro, audzina un sagatavo skolai, ir mana māte. Viņa toreiz bija gatava turpināt runāt, bet es nobijos no tādas atklātības. Pēc šīs sarunas ilgi neuzdrīkstējos atgriezties pie šī temata. Kas bija svešā sieviete, pie kuras dzīvoju? Reizēm es rakņājos viņas dokumentos, mēģinot atrast informāciju par saviem vecākiem, tomēr pārsvarā biju kā Pepija Garzeķe un padarīju viņus par brīnišķīgiem cilvēkiem ar skaistām profesijām. Mana mamma bija viena no aktrisēm, kuru redzēju kādā no otrdienas vakaru Rozamundes Pilčeres ekranizācijām, tētis dzīvoja skaistākajā mājā Jūrmalā, mamma pārdeva saldējumu Vecrīgā, tētis atskrēja pirmais maratonā. Viena spēlējoties bēniņos, es iztēlojos mūsu asaraino atkalsatikšanos. Mēģinot izlūgties manu piedošanu par to, ka tik ilgi biju atstāta novārtā (pašsaprotamu un attaisnojošu iemeslu dēļ, protams), vecāki man dāvinātu visu, ko nespēja sagādāt viņa.

Kad trauku skapī atlikušas vien lietas, kuras es uzskatu par noderīgām, dodos uz viņas altāri – sekciju. Bez dzimšanas apliecības tajā ir dzejas krājumi, nopietni romāni un ierāmēts fotoattēls ar viņas tēvu uniformā. Salīdzinājumā ar nelaimīgo trauku skapi, sekcija ir pārsteidzoši tukša. Aiz plauktu durvīm slēpjas tikai putekļi (un tie tur ir tāpēc, ka es tos nenotīrīju). Pārliecinājusies, ka te man nav ko darīt, grasos noskaidrot, cik viegli būs padomju laika mantojumu iznest ārā. Ar balto krāsu to glābt nevarēs. Ielūkojos aiz sekcijas. Arī tur, uz sienas, tumsā paslēpta zilu svītriņa rinda. Tās sākas aptuveni sienas vidū un sniedzas līdz pat grīdai. Īsas, vienādā attāluma pildspalvas iespiestas svītriņas. Šī ir savāda vieta, kur atstāt garlaicības pēdas, pacietīgi uzklausot kādu pa telefonu.

Vai viņa kaut ko mērīja? Varbūt tās vispār ievilka kāds cits? Piemēram, es. Iespējams, norakstīju to kā nesvarīgu atmiņu. Tagad man to neviens nevar pateikt, un es atkāpjos no nozieguma vietas, lai skatītos uz veco mēbeli kā kādu, kurš man kuru katru brīdi uzbruks.

Iedomājos, ka savu augošo satraukumu varētu remdēt, sekciju izārdot. Lai man nebūtu jālūdz palīdzība, nesot to prom. Varbūt es uz putekļainās sienas atklātu vēl simtiem svītriņu?

Vai tas bijis kārtējais citiem neizprotamais princips? 

Cilvēki par to runāja, tomēr par jukušu saukt viņu nevarēja. Viņa bija tā šerpā vecene. Gudrīte. Ieprecējusies. Ar ko tu te ieprecējies, es jautāju. Vai tas vairs ir svarīgi, viņa atbildēja, un tā bija viena no viņas mīļākajām atbildēm. Ko tu domā par Saplēsto krūzi? Vai tas vairs ir svarīgi. Kur mācījies vidusskolā? Vai tas vairs ir svarīgi. Nu jau tas laikam tiešām vairs nebija svarīgi. Reizēm, kad nebija noskaņojuma runāt, es pati izmantoju šo atbildi. Tā nomāc cilvēkus tikpat ļoti, cik nevērīgi izmests „un?”. Viņa nebija mana māte un bija šeit ieprecējusies. Es gribēju pagātni atlocīt, ieskatīties tajā, izvilkt no trauku skapja, taču bērnībā es nezināju, kā, pusaudžu gados man bija bail, bet pieaugušā vecumā… Nu, vai tas vairs ir svarīgi?

Arī nomirstot viņa nebija man atstājusi nekādus pavedienus. Tikai šīs svītriņas, kas paātrina manu sirdsdarbību. Jūtu, kā man svilst vaigi, it kā šo noslēpumu, kuru pagaidām dalu tikai ar viņu, varētu uzzināt vēl kāds.

Nākamo rindu atrodu uz viesistabas durvju stenderes. It kā viņa būtu mērījusi kādu bērnu, par kura eksistenci neko nezināju. Ar mani tas netika darīts. Viņai tas šķita lieki. Es nezināju, ka tāda iespēja pastāv. Man bija draugi, bet es nedrīkstēju iet pie viņiem ciemos. Kādam ir dzimšanas diena? Nē. Vārdadiena? Nē. Tad kas tev tur ir pazudis? No 16 gadu vecuma es varēju darīt, ko gribu, taču tad citu garums mazotnē mani vairs neinteresēja. Pusaudžiem bija svarīgākas lietas darāmas. Būšu tevi pietiekami ierobežojusi, tagad kaut vai grāvī guli, atnākšu pakaļ. Jo vecāka paliku, jo pasīvāka viņa kļuva mūsu attiecībās. Kādreiz viņa bija visa mana pasaule – saturs un robežas tam apkārt –, taču pēdējos gadus viņa lika mani mierā. Laikam tāpēc, ka pamazām kļuvu par viņu. Nēsāju tikai lielas rokas somas. Rakstīju ar zilu pildspalvu un mulsināju cilvēkus ar savu tiešumu.

Tagad es gribu noraut tapetes. Izģērbt viņas māju, lai atklātu, ko tā no manis 30 gadus slēpusi. Bērnības atmiņas. Es to drīzāk sauktu par bērnības labirintu, krustvārdu mīklu, kura man obligāti jāatrisina vienai.

Svītriņas ir arī uz bēniņu kāpņu margām, uz katra pakāpiena kantes. Uz viņas guļamistabas palodzes apakšējās malas. Koridora kurpju plauktā. Manā vecajā istabā gan nav nevienas svītriņas, vismaz es tās neatrodu. Kā es tās nepamanīju iepriekš? Es viņu apciemoju gandrīz katru nedēļu. Cik ilgā laikā viņa tās savilka? Pensijā viņa bija tikai gadu, neviens nevar būt tik garlaikots. Nekādiem pesteļiem viņa neticēja. Viņa cienīja māksliniekus, tomēr neuzskatīja, ka kādam būtu jāvēlas par tādu kļūt. Vai tu gribēji man ieriebt, nodrošināties, ka nekad nepārdošu šo māju?

Atrauju logu ikvienā telpā, kuru pārmeklēju. Protams, atrodu svītriņas uz to rāmjiem. Tagad mani nomāc vēlme sadedzināt ne tikai viņas mantas, bet visu šo māju. Neesmu droša, ka spēšu šīs svītriņas pārkrāsot. Justos kā zaimotāja. Kāpēc es vispār iedomājos, ka varētu šeit dzīvot?

Svītriņas tu esi atstājusi arī uz ārsienām. Tur tās būs bijis sarežģītāk ievilkt. Svītriņas ir uz sliekšņiem, aiz ledusskapja, apkārt tualetes podam, svītriņas ir gandrīz katrā mājas telpā. Ko tu skaitīji? Kas tā par valodu? Man šķita, ka runājam vienā valodā. Ja es saskaitīšu svītriņas, atkodīšu tavu kodu, vai uzzināšu, kas ir mani vecāki? Vai vēl labāk – uzzināšu, kas esi tu? Vai tā tu vēl pēdējo reizi gribēji pateikt, ka tevi nesaprot neviens, pat es?

Es padodos. Paņemu savu lielo rokassomu un basām kājām izskrienu ārā, novembrī. Cenšos neskatīties uz mājas sienām. Tā ir kļuvusi par tevi un mēģina mani kontrolēt. Ko tu no manis gribi?

 Es zinu, ko tu tagad teiktu, – vai tas vairs ir svarīgi.

Dalies ar šo rakstu