punctum

literatūras un filozofijas žurnāls

Rēta, par kuru zinām no paša sākuma

Lida Jusupova, Jeļena Mihailika, Tatjana Bonča-Osmolovska, Vadims Kaļiņins, Grigorijs Geļuta

01/11/2019

 

Turpinot Pasaules literatūras vakaru sēriju Raiņa un Aspazijas mājā, piedāvājam sarunu par krievu dzeju ārpus Krievijas, kas notiks trešdien, 6. novembrī, plkst. 18.00. Tajā piedalīsies krievu dzejnieks, literatūrzinātnieks Dmitrijs Kuzmins un Austrālijā dzīvojošā krievu dzejniece, māksliniece Tatjana Bonča-Osmolovska; to vadīs literatūrzinātniece Svetlana Pogodina. Gatavojoties sarunai, Dmitrijs Kuzmins ir atlasījis krievu dzeju, kas sarakstīta attālākās un eksotiskākās vietās – Japānā, Belizā, Taizemē un Austrālijā –, Einārs Pelšs to atdzejojis latviešu valodā. „Krievu dzeja plaukst visā pasaulē, un šī izlase ir tikai šī apgalvojuma piemēri. Daudzviet šajā dzejā atspoguļojas jaunā pieredze, dzīvojot eksotiskākā vidē, bet citkārt dzejnieks pievērsies pavisam citām domām, nepievēršot uzmanību apkārtnei.” Kas tad īsti ir nacionālā dzeja un kultūra, un cik liela loma tās attīstībā ir valstij? „Nacionālo dzeju (tāpat kā jebkuru citu nacionālās kultūras daļu) nedrīkstētu noteikt valdošā vara. It sevišķi, ja šī vara ir nicināma autokrātija, ir jo svarīgi uzsvērt, ka valoda, raksniecība, dzeja spēj pastāvēt tās augstākajā izpratnē arī ārpus valsts dienaskārtības.” Tā Dmitrijs Kuzmins par gaidāmo pasākumu.

Elvīra Bloma

 

Lida Jusupova (Beliza)

 

No Džoela Vieta intervijas Belizas televīzijai

Manī ir tik daudz mīlestības, ka es neko nebaidos, es esmu tik dievbijīgs, ka tagad saku:
Draugs Fuentes, tu mani nogalināji divreiz, bet es izdzīvoju, lai tevi glābtu.
Visi ir pret tevi, tu to zini, menti alkst tavas nāves, nekādas tiesas nelīdzēs, nav tevīm taisnīguma, nogalini, nogalini.
Un, lūk, es esmu cietis tavu ciešanu dēļ, neviens to manī neredz, bet es esmu glābiņš.

2002. gada 20. janvārī tu atbrauci ar baltu čeroki uz Pērļvistu ielu, mana meita bija mājās, Airlands, vēl dzīvs, bija pie stūres, tu redzēji, kā viņi saskūpstījās, tas tevi tracināja, jo tu mīlēji manu meitu. Tu aicināji mani aizbraukt līdz jūrai, jo jāpārrunā kas svarīgs, tur tu man izteici nepieņemamu piedāvājumu par narkotiku pārvadāšanu un pasūtījuma slepkavībām, kad es devos prom, tu uz mani šāvi.

Tu biji tik pārliecināts par savu slepkavības māku, ka pat nepieļāvi, ka šāviens nebija nāvējošs, un es gulēju pie ūdens un redzēju, kā jaunā mēnesī trīc divi dzelteni mēneši, es sazvanīju 911, un uz manu tālruņa ekrāna gaismu atlaidās tauriņš.

Pie slimnīcas ieejas tevi atpazina policists, tu aizmuki, 30. janvārī tu nogalināji Airlandu, pēc tam tevi neviens nav manījis.

Es tev piedodu. Ja vari, piedod arī tu.
Lūk, ekrānā mans izgaismotais numurs.
Lūdzu, atzvani.
Es apsolu, es zvēru, draugs Fuentes, neviens tev nedarīs pāri, neviens tevi nenogalinās, pat karaliene, neviens.

 

Smitija piemiņai

Ja boa čūskas rīkle ir Šibalba, tātad turp nokļuva maija-rasta Dāvids ar savu labāko draugu, pitons vijas ap kaklu Smitijam, kurš stāv uz Belizas ielas pie Tēlniecības fabrikas durvīm, pa kurām izeju es un mēs saskatāmies.

Dāvids ar draugu brauc ar kanoe, bet jo tālāk, jo sausāk un šaurāk, un vairāk stalaktītu un stalagmītu, otrajā dienā viņiem nākas līst uz vēdera, pārvēršoties par pitoniem.

Vietējam piektajam televīzijas kanālam Smitijs stāsta, ka esot gulējis ar vīriešiem, –
sniedz interviju par AIDS, viņš ir HIV inficēts, radu atraidīts, viņš nolēma vērsties pret diskrimināciju –žurnāliste aiztur elpu, vēl neviens belizietis nav sacījis visai Belizai „es gulēju ar vīriešiem”, pitons vijas ap viņa kaklu, atstājot zaigojošas zvīņas.

Viņi ieraudzīja gaismu un sabijās, ka tur ir mirušo valstība, taču itin kā dvīņi Hunahpu un Šbalanke tie atgriezās un bija pirmie, Dāvids pēcāk man sacīja, paši pirmie, kas sanieguši Šibalbas galu.

 

Rēta par kuru zinām no paša sākuma

ņujorkas metro iepretim mums sēdēja melns vīrietis ar sārtu rētu šķērsām kaklam
un klausījās balsīs
es zinu par balsīm jo Dimam bija tieši tāda pati rēta
pēc tam kad viņs mēģināja nogriezt sev galvu

Mārgaretai Atvudai ir dzejolis par mednieku kurš taciņas galā runā par savas nevainīgās kā brieža nadziņi dvēseles skrējienu;
dzejoļa beigās viņš atmet galvu
un tad kļūst manāma rēta par kuru zinām no paša sākuma

Dima par savām balsīm stāstīja Žeņam
Žeņa pateica Denisam
Deniss to pastāstīja man pusgadu pēc tam kad Dima pakārās

Dima stāstīja Žeņam ka maršrutnieka pasažieri runājuši
cik viņš ir slikts

kad Deniss izstāstīja par balsīm
es nodomāju kāpēc kāpēc Dima to neteica man
es viņu būtu glābusi

2005. gadā uz Romenskas un Ligovskas ielas stūra es Dimam pavaicāju par rētu
viņš sameloja esot kautiņā iešņāpuši ar nazi bet es noticēju
apjautu tikai tad kad uzzināju par balsīm
pa ziemas ceļu ejot uz kapiem
tagad pēc trijiem gadiem es saprotu kāpēc viņš man neko neteica
vinš negribēja lai es zinu ka viņš ir slikts
viņš negribēja lai es zinu ka visi zina ka viņš bija slikts no paša sākuma
viņa mamma zināja ka viņš ir slikts jau no dzimšanas
tāpēc pameta viņu dzemdību namā
un bērnunamā visi zināja ka viņš ir slikts
tāpēc aizsūtīja uz palīgskolu
visi visi zināja vien es nezināju
un tāpēc viņš man neteica
un es viņu neglābu

un kad es ņujorkas metro raudzījos uz vīrieti iepretim mums
un redzēju viņa Dimas acis un viņa Dimas rētu – šizofrēnijas ārpuses šuvi
un sapratu ka viņš klausās savas Dimas balsis
es zināju ka ir kāds kas viņu glābj labāk nekā es
un tālab šeit viņš ir dzīvs

 

Jeļena Mihailika (Austrālija)

 

***

Privātie kravinieki uz orbītu ierīces gādā,
Uz Kalisto plāno ekspedīciju NASA,
Sludinātājs slimnīcās uz beigtajiem skatās
Ieklausās čīkstoņā, sejās lasa,
Tukšo šņabi aizkož ar sālsmaizes kumosu,
Interesējas, kas vēl ir zem debesu juma.
Zem debesīm – kā allaž. Filosofs pa ūdens virsmu staigā,
Provincē sērs krīt uz sarkaniem jumtiem,
Pirmais lidojums uz Marsu sagaidīs labvēlīgu laiku,
Kāps liesmās un debesis augstāk pastums.
Pār pilsētiņām, pār ausmas laistīšanos
Krīt degvielas tvertne – iedomājies vēlēšanos.

 

***

Pa līdzenumu samtu mēness mirdzumā
Jo zibenīgi lien Tamára Ļamziná,
Šī akrobāte, Maskavcirka vellata,
Tai viegla izelpa, bet iekšā mella tā,
Nu nelīdzenās zemes grumbās iepinas,
To netur ārsienas,
Nav valsts, nekādas Maskavas, ne dzimtenes,
Vien putekļos un zālē pēdu aprises,
Vien spēles elpojums un zvaigžņu nobīdes,
Vien trotils svinīgais, kas sagrauj pasaules,
Un skatās publika, kā tur, zem gadu slāņa jau,
Vēl lido Lilita, vēl gala nav.

 

***

Bet pie mums, pie mums – vasara sētā,
Mazuliet ielu kara,
Par to rīta avīze arī,
Iedomājieties, informēta.
Agrāk gan citādāk bija:
Tukšums, pa ielām vēji klīst,
Dzer par lielgabaliem un munīciju,
Par visiem pasaulē, par Dievu debesīs,
Bet, ja gadās kāds pāršāvums,
Par to uzzina vēlāk – no mums.
Bet avīze atgriež ierasto kārtību,
Visu noliek savās vietās –
Tintes pildspalvas, ilgviļņu frizūru,
Dzelzceļa sliedes.
Dzīvie no rīta pamanīs –
Kaut kā sakārtojas dzīvesveids.
Bet tas, ko naktī nositīs, –
Krīti – jau beigts.

 

Tatjana Bonča-Osmolovska (Austrālija)

 

שתיקה1

Puika nerunāja. Samiedza lūpas.
Neglabāja svarīgu kara noslēpumu,
Tikai savu –
Sīciņu kārnkājainu noslēpumu,
Kas viņu aizsargāja.
Mamma, tētis, māsiņa, tēvoči, tantes, visi
Brālēni un māsīcas
Prom gāja. Viņi atbildēja.
Nē, māsiņa nerunāja,
Viņa vien sēca un naktīs brēca.
Bet puika klusēja, projām skrēja,
Nevienam cilvēkam neuzticēja.
Kāpēc nu viņas meita brīnās,
Ka visus šos gadus viņa slēpa,
Nelūdza indeksēt pensiju, apmeklēt dzimteni, slavas mazumiņu.
Kliedz:
– Kālab tu noklusēji? Kas viņi ir? Kur viņu kaps?
Man pastāstīt nevarēji?
Puika atkal runāt liedzas.

 

***

bada laiku bērni bija pārliecināti
nav nāves ugunsstaba stulbuma tumsas slāpju
nebijās no potēm bija godīgi draudzīgi
rotaļājās lasīja auga brīvprātīgi lēja asinis donoru dienās
divu soļu attālumā no tirāna nezināja bijušā kara
skaņi smējās mīlēja vairījās svešas mēles
skaitīja rožukroni darbs smiekli ieradumi cerības murgi un rūpe sava
nezināja kurp skriet kad beidzās laiks laika vairs nava

 

***

senatnē austrālijas aborigēni
turēja lopus un mājputnus
ķengurus un emu
upēs veidoja aizsprostus un lika zivis
smalkos prasmīgi pītos tīklos
raka jamsa bumbuļus tīrumos
kas no horizonta līdz horizontam
attīrīti no nezālēm
un koku pasargāti no vēja
no rezervuāriem piegādāja ūdeni
novāca rīsus auzas un plašajās ielejās banānus
ar kapli apsēja auglīgo zemi
ar akmeņiem mala graudus
un uz augstiem smilšu kalniem cepa plāceņus
uz oposumu ādām zīmēja kartes
zeme būs dāsna
grūtos laikos pietiks pārtikas
visām piecsimt saimēm
salda un maiga maize
kāpuri olas un zivis
cienīga maltīte baroja visus
nereti izglāba
kolonistu pētnieku ekspedīcijas
kas maldījās pa svešo briesmīgo kontinentu
nepamanot laukkopības kultūras
dziedinošo pilnību
austrālijas aborigēni
līdzenumu blīvajā gruntī kur agrāk bij jūra
dziļās kalnu raktuvēs ieguva opālus
viņi dāvāja
dārgakmeņus tālājiem draugiem un draudzenēm
kas ierodas ciemos no Centaura Alfas un Sīriusa
stiepjas iežu vaļņi
augsti kā daudzstāvu nami
šai saules izdedzinātā zemē
kuru izēdušas govis un buļļi aitas auni
ko atveda neprātīgie iekarotāji
šie sausie vaļņi –
vai vienīgā liecība
par bojā gājušo
tikpat kā uz visiem laikiem
zudušo
nevainojamo
civilizāciju

 

Vadims Kaļiņins (Taizeme)

 

***

Puisēns, vārdā Igors, ir mundrs un kustīgs bērns,
Bet blakus viņa brālis Vovočka guļ nekustīgi uz mutes.
Puisēns, vārdā Igors, pieskaras brāļa galvai:
– Vai tu esi dzīvs, manu mīļo brālīt?
Ko guli kā baļķis?
Taču brālis neatbild, viņa plaukstas nozilējušas
Un šausmīga, melna peļķe milzt ap viņa galvu.
Volodja lieliski mācījās, aizgūtnēm lasīja dadaistus,
Viņa mīļākais varonis bija jautrais drošsirdis Evarists Galuā.
Tagad viņs nekustīgi guļ. Viņu nogalināja šāviens no aizmugures,
Un brālis Igors zīmē kaķēnu ar viņa asinīm.

 

***

10 no rīta. No Ērkšķainā ne miņas,
Martinovs Goļikovam taisa minetu,
Pulverītis atlicis vien diviem celiņiem,
Sniegs stindzina kājas, melns no ieročiem.
Aiz sienas – stepe. Sešpadsmito dienu putenis.
Stāsta, ka aiz šīs stepes ir mazs ukraiņu bordelis –
Apsnigusi būdiņa, kur spilgtas šalles logiem priekšā,
Tvīksmas Oļesjas, Gaļas, Oksanas iekšā.
Ja putnam pa spēkam līdz stepes vidum skriet,
Tad cilvēkam neaiziet, sapņo un ciet.
Velc puskažoku, ausauni sien,
Ej laukā, kur balta un salta diena.
Līci klāj pirmais ledus. Salā sūrst acis.
No tās puses komisārs lūr pie binokļa placis.

 

***

Reiz mūsu Kungs Jēzus
Ēda aprikozes.
Un, ak tavu bēdu, netālu lapsa joza,
Un draugu kompānija ar dūci
Šķērda mežacūci,
Jaunais senāta sūtnis,
Nebīstot dievu, gulēja ar grēcīgo vietvalža sievu.
Kukainis ēda zāli, kukaini ēda putns.
Gans ēda sieru, un muša ēda sieru.
Jūdiešu zemi no balkona
Vēroja cariene tumīga.

Būdā filozofs ēda tukšas pupas, kuras
Aizdzēra ar vīnu, bet drusku
Tālāk tuksneša dūmakā
Feneks stiepa beigtu čūsku.
Pret debesu akrilu spīdīgo
Sviedraini matroži vilka buras,
Un, tiesājot aprikozes,
Glābējs neteica neko.
Zaru mudžeklī
Ziedi lēni sārtoja,
Ap Glābēju,
Kā ūpji blisinoties,
Apustuļi mēmi sēdēja.
Un tu, lasītāj, arī paklusēt proties…

 

Grigorijs Geļuta (Japāna)

 

***

izžuvis kā zariņš vai sērkociņš no bada
uzrauj pret sienu par liesmu taps
ver pēdiņas vaļā lūk atnāca bēda
nestāvi kā stabs
itin kā loto spēlēji tu
un pakāsi svētajam garam
saliekts ragā mēnesis garām
lai kā to nosauktu
tā ir izgāšanās
zemei cauri – kurmju alās
kur kaunapulki ganās
bet virs vjetnamiešu sapiera
skārda zvaigzne sārta
akla nikna asa staro priekšā
iekšā – prieks patiess
nez kā man to vaļā dabūt
bet iespējai jābūt
skaties

 

***

mums šķiet –
kauls ir ciets
bet kad tas metālu satiek
metas sāņus un metālam ceļu dod
tā tērauda upe starp baltām klintīm aiztek
pirms pagrieziena pārdomās iegrimstot
lai smalkās zīmes kā kareivji ierindā sastājas
un no tālās zemes uzvaras maršā pie tevis iet
lai mirušais dzīvajam aijā žūžū dzied
un dzīvais mierīgi zelta sapņos kavējas
lai austiņā irdz meldiņš par zirdziņiem pļavām un sauli
apkūst sveces melnē burti balo kauli
iešņāp ar griezni un viss
būs jāmostas lai cik saldi biji iemidzis

 

***

Un vēl ceļojums izgāja pēc maizītes lai zustu
Bezgala rindās nostāvot septiņus gadus
Taimeris uzstādīts deglis gruzd
Liesmiņa uz gaismu virzās pa vadu
Tur kāds ar pilošu sveci iet
Sibīrijas šahtu dzīlēs šaujampulvera pagrabā artilērijas noliktavā
Atlicis vēl mazliet
Lai atrastu cilvēku sevī pirms visi dosies nāvē
Tā bezmērķīgi no viena punkta uz otru steidz kuģi un nakts autobusi
Lidmašīnas un vakara vilcieni
Mēs apkārt zemei sevi kā ap pirkstu aptinuši
Kas tu par vadzvaigzni?
Lai tagad tavu miegu kā pērli lapsa
Starp zobiem žmiedz
Pasaka, pastāsti sevi peldi tiec krastā
Kas līdzīgs jūras aplaizītam upurnazim
Spied uz jūtām starta pogas aizmiegtām acīm
Lai varavīksnes loki aizripo laukā sarkā
Kas izsenis aizliegts lai atļauts viss
Kā zīlīti augstajās debesīs
Sevi sargā.

 

No krievu valodas atdzejojis Einārs Pelšs

  1. Klusēšana (ivrits).  (atpakaļ uz rakstu)

Dalies ar šo rakstu