punctum

literatūras un filozofijas žurnāls

Memento libros!

Ilva Skulte

04/11/2019

 

Par Latvijas Nacionālās bibliotēkas izstādi Neredzamā bibliotēka (līdz 2020. gada 1. martam LNB 1. stāvā, kuratori Kristīne Zaļuma, Inga Surgunte, Pauls Bankovskis, māksliniece Dace Džeriņa)

 

Grāmatu kultūra cilvēces vēsturē nostiprina acs primaritāti citu jutekļu vidū un vizuāli uztvertās informācijas nozīmīgumu zināšanu veidošanā, tādēļ interesanti, ka Latvijas Nacionālās bibliotēkas simtgades priekšlikums ir izstāde Neredzamā bibliotēka, kas, pirmkārt, piedāvā skatītājiem iepazīties ar līdz šim nepieejamiem fondiem, otrkārt, no jauna atklāj mūsu zemes vācbaltu kultūrslāņa īpatnību un traģisko „izgaišanu” pagājušā gadu simteņa sākumā, kā arī, treškārt, iesaista citas jutekļu sistēmas un komunikācijas kanālus grāmatas un bibliotēkas fenomena pieredzēšanā. Liela daļa ekspozīcijas visai mūsdienīgā veidā caur citiem uztveres ceļiem un darbību kopām modina asociācijas un attīsta iztēli, lai savdabīgi, dziļāk un daudzveidīgāk, nekā ierasts, izprastu pašu bibliotēku kā tādu – jēdzienu, funkcijas, tradīcijas, prakses, kas ar to saistās. Tad arī top skaidrs, ka bibliotēka dažādos veidos nevis dod iespēju ieraudzīt, bet noglabā – slēpj (no izzaudēšanas un iznīcināšanas), un fascinējošākais šajā atziņā ir fakts, ka tas notiek vienā un tajā pašā aktā.

Foto: Kristians Luhaers, Latvijas Nacionālā bibliotēka

 

Tātad pirmā versija par neredzamo bibliotēkā – aiz sava veida saskarnes – plauktiem un katalogu ierakstiem – slēpjas arī parastam apmeklētājam nepieejamu grāmatu fondi. Izstādes ekspozīcijas pamatu veido vairāku vēsturisku publisko un privāto bibliotēku materiāli, kas nonākuši Nacionālās bibliotēkas glabāšanā. Pētījumu par tiem veikusi Kristīne Zaļuma, un tā rezultātā tapušais izdevums Neredzamā bibliotēka. Latvijas Nacionālās bibliotēkas 14 vēsturiskās kolekcijas kalpo gan kā izstādes katalogs, gan kā patstāvīgs bagātīgi ilustrēts iespieddarbs, kura tapšanā ieguldīto darbu var novērtēt, tikai lasot un iedziļinoties. Kopumā viss aplūkojamais senāko bibliotēku krājums sadalīts divās daļās – publiskās un privātās bibliotēkas. Pārstāvēto publisko bibliotēku vidū ir slavenā Academia Petrina, kā arī Rīgas liceja, Rīgas vēstures un senatnes pētītāju biedrības, Cēsu dzimtenes pētīšanas biedrības un Kurzemes un Vidzemes bruņniecības bibliotēka. Ekspozīcijā mēģināts uzsvērt to kārtošanas un sistematizācijas darbu un biedrību (bibliotēku) nozīmi sabiedriskajā dzīvē. Aprakstā vērts pievērst uzmanību modernitātes pakāpeniskai ienākšanai, kas bibliotēkai nozīmē stingru loģiku katalogu veidošanā un tādu kā industriālu pieeju – tādēļ izvietotās kartotēkas kastītes lieku reizi atgādina, ka pieaugošais grāmatu skaits ne tikai sagādā rūpes to īpašniekiem, bet arī liek strukturēt, vadīt un kvantificēt lasāmo, kas šķietami taču prasa kaut ko pavisam citu – ilgstošu neierobežojamu individuālu brīvību, iedziļināšanos, nozīmes meklējumus un iztēli. Savukārt privātajai bibliotēkai katrai ir īpašs individuāls stāsts: tās ir bibliotēkas, kas kādreiz bijušas iekārtotas dažādu dzimtu bibliofilu mājvietās – dažādās lauku muižās un pilīs (Braslavā, Iecavā, Lizdēnos, Mazstraupē, Pelčos, Popē, Varakļānos un Zaļeniekos). Tur, tagad arvien pamestākajos Latvijas laukos, izrādās, mājas miers, laiks un bibliotēkas bijušas cilvēkiem, kas savu profesionālo darbību izvērsuši un ievērojami savā jomā bijuši pavisam citur – Krievijā, Eiropā un citviet pasaulē. Veidojas pavisam cita (neredzama) karte, kurā dzīvesceļu tīkli visai cieši saslēdz kopā plašu teritoriju tālu aiz Latvijas robežām. Tā, piemēram, Lizdēnu muižas īpašnieks Haralds von Loudons (1876–1959) bijis Vācijā un Krievijā pazīstams ornitologs, kas publicējis vairāk nekā 100 zinātnisku rakstu, mineralogs, publicists un literāts Mihals Borhs (1753–1810/11) no Varakļānu muižas bijis īpaši ieredzēts Polijas karaļa Staņislava Augusta Poņatovska galmā, bet Iecavas muižas kompleksa attīstītājs, pirmais Kurzemes gubernators Pēteris fon Pālens (1745–1826) 1801. gadā vadīja sazvērestību pret Pāvilu I. Dzimtu stāsti, ko caurvij apgaismes ideāli un mīlestība pret literatūru, zinātni un mākslu, izstādē un grāmatā izzīmēti ar īpašu rūpīgumu un radošu iedvesmu.

Te tad ir otrā versija par neredzamo bibliotēku – krājums uz āru parāda to, ko paredz tā veidotāju ieviestā diskursa kārtība, kas balstās sava laika kultūrā, institūcijās un ideoloģijā(s) (jebšu noslēpj to, ko šī diskursa kārtība neakceptē). Kad kāds iepriekšējais „kultūrslānis” iziet drastisku pārstrukturizāciju, tad saistībā ar citām vērtībām, normām, citu loģiku un paradumiem tas zaudē identitāti, sairst citādi organizētās struktūrvienībās, pazūd skatam un tikai arheoloģiska vai ģenealoģiska skrupulozitāte ļauj no jauna to atklāt kā vienību. Izstādes ierobežotajā telpā izdevies ne tikai saprātīgi sadalīt, strukturēt un izklāstīt apjomīgu informāciju, arī attēlus un objektus, kas saistīti ar senajām vācbaltiešu dzimtu bibliotēkām, bet arī uzburt atmosfēru, kas atgādina par aizgājušo laikmetu cilvēku un grāmatu savstarpējām attiecībām – par lasītkāri un grāmatu mīlestību, par īpašo, sakārtoto vidi, kuras kopšanai bijušas nepieciešamas cilvēku rūpes, laiks un izdoma. Vienā no telpām apmeklētājs tiek lūgts apsēsties pie galda un citu pēc citas atvērt tur novietotās kastes un grāmatas, reizē noklausoties lauku muižnieku ģimeņu bibliotēku stāstus. Tiem ir dažādi aizsākumi (un laiki, kad šie stāsti aizsākas), bet diezgan tipisks noslēgums: 1918.–1920. gada vēsturiskie notikumi – karš, cīņas, jaunas valsts izveide, lielinieku noraidošā attieksme pret pagātnes mantojuma saglabāšanu. Daļa aprakstīto bibliotēku iet bojā, citas nonāk dažādās vietās, tostarp LNB. Tā sabiedriski politiskie notikumi, kas sekmē muižu un biedrību bibliotēku kultūras bojāeju, ir par pamatu jaunai attīstībai – tai skaitā jaunas bibliotēkas tapšanai, kuras simtgadi atzīmējam tieši šogad; šī bibliotēka savā ziņā ir pamatprotokols mūsu tagadējai kultūrai un identitātei.

Foto: Kristians Luhaers, Latvijas Nacionālā bibliotēka

 

Trešā versija – citādi sajūtamais. Ierasts, ka vēsturi mūsu iztēlē veido redzamās lietas un stāsti, tomēr jutekliskās uztveres nepastarpinātībā ir daudzveidīgāki signāli, kas veido pilnīgāku ainu. Grāmatas smarža, svars, masa, lapu švīkstoņa un ādas vāka pieskāriens, lasīšanai paredzētās mēbeles, apkures sistēma, ēkas plānojums, apgaismojuma veids savienojumā ar pārdomātu stāstu un simulētu darbību vidi ir grāmatniecības vēstures sastāvdaļas ne mazāk kā iekodētais un iespiestais teksts. Šo virzību uz jutekliskās daudzveidības respektēšanu LNB izstāžu veidotāji aizsākuši jau savās iepriekš veidotajās izstādēs, kā arī pastāvīgajā ekspozīcijā Grāmata Latvijā. Skaidrs, ka tas prasa gan vairāk resursu, gan radošas izdomas, gan arī ļoti koncentrētu izstādes mērķu un konceptuālā fokusa apzināšanos. Izstādes Neredzamā bibliotēka dizainā tas izdevies teicami – jebkurš elements ir pārdomātā vietā un, lai arī katrs iegūst vairāk nozīmju dažādos lasījumu veidos, kopumā visi elementi ietilpst lakoniskā shēmā un „ielasās” apmeklētāja pieredzē. No viņa gaidītās ķermeniskās darbības, uztvērumi un izjūtas atgādina viņam kaut ko pazīstamu – bibliotēku.

Tā nu kopumā jāatzīst, ka izstādes koncepcija, paņēmieni, tehnikas un scenāriji, neskatoties uz redzamā noliegšanu, ļauj labāk saskatīt bibliotēku. Tiesa gan, tā ir sava veida abstraktā, iztēlotā bibliotēka (varbūt mūsu kultūras kodā liktā Gaismas pils?), ko daudzi kopš bērnības nēsā sev līdzi kā gandrīz aizmirstu sapni vai… noslēpumu.

Dalies ar šo rakstu