punctum

literatūras un filozofijas žurnāls

Skaistums pēc Aušvicas

Vilis Kasims

06/11/2019

 

Par Žaumes Kabrē romānu Es atzīstos (no katalāņu valodas tulkojusi Dace Meiere; Mansards, 2019)

Es atzīstos ir skaists romāns. Neraugoties uz daudzajām tajā aprakstītajām sāpēm un nežēlībām – Otro pasaules karu, holokaustu, vējā palaistu mīlestību un vecāku sajātām smadzenēm –, gandrīz ikvienu no grāmatas 900 lappusēm var droši lasīt un pārlasīt brīžos, kad dzīvē prasās kaut ko vienkārši skaistu. Un tieši tā, manuprāt, ir arī romāna atslēga. Lai cik ārprātīgu ļaunumu cilvēkiem spēj nodarīt „mmaucīgā dzīve” un cilvēki paši, saka Žaume Kabrē, mūsu un pasaules radītais skaistums tāpēc ir tikai vēl jo smeldzīgāks.

Lielā mērā par šo sajūtu jāpateicas teksta muzikalitātei, kas autoram, nepārprotami, ir ļoti svarīga1 un latviskajā izdevumā ir klātesoša ne mazāk kā oriģinālā. Ne velti romāna sižeta nosacītajā centrā ir Lorenco Storioni 18. gadsimtā darinātā vijole un ar to saistītie dzīvesceļu pagriezieni. Tajos netrūkst arī melodramatisku sakritību, pārlieku spilgti iezīmētu tēlu un citādas lasītāja sirds stīgu raustīšanas, kas reizēm liek neticīgi pašūpot galvu. Neko daudz tas baudījumam gan netraucē un dažādu t. s. „žanra literatūras” āķu izmantošana ir bieži sastopams gājiens lasītāja piesaistīšanai arī neizsmeļami dziļās grāmatās, tomēr lielākos augstumus Es atzīstos sasniedz nevis šādos paātrinājumos, bet gan daudz rimtākajā pamatplūdumā, kad stāsts pievēršas pakāpeniskām, dziļākām pārmaiņām romāna tēlu iekšienē.

Galvenais no tēliem ir Adriā Ardevuls – nežēlīgi stingra senlietu tirgotāja uzaudzināts valodu brīnumbērns, kura dzīvei mēs izsekojam visā tās garumā. Viņa bērnības vērojumiem, jaunības dumpinieciskumam, cīņai ar mīlestības rēgiem un tēva traģiskā likteņa izsekošanas mēģinājumiem. Un mīlestībai uz mūziku, kas tomēr negūst apmierinošu piepildījumu. „Manas pakļaušanās spējas,” raksta Adriā, atsaukdamies uz „mātes nepielūdzamo aizbildnību”, „bija padarījušas mani par mehāniski labu vijolnieku, kuram trūkst dvēseles” (215. lpp.). Citādi ir ar viņa labāko draugu Bernatu, kurš savos labākajos brīžos gan spēj no storioni vijoles izvilināt visu tajā ieslēpto potenciālo sajūtu gammu, taču kārtīgas mākslinieciskās apsēstības trūkums tā arī neļauj viņam kļūt par neko vairāk kā vienkārši labu vijolnieku – un viduvēju rakstnieku.

Bet nu atpakaļ pie vijoles. Tiešām apbrīnojami izveidota mūzikas instrumenta, kuram ir viens vienīgs uzdevums – radīt apburoši skaistu skanējumu. Un tomēr – vai tālab? – tās dēļ romānā tiek regulāri izlietas asinis un atklājas cilvēku rakstura ļaunākās puses. Sevišķi spēcīgi tas notiek biežajās vēsturiskajās atkāpes, kurās stāstnieku iešūpo seni manuskripti un romāna tēlu dzimtas pieredze. Tajās lasām par reliģiju kā vienlaikus glābiņu un nāves nesēju, un, jā, arī skaistuma un ļaunuma avotu. Te nacists kļūst par mūku, te prāvests sutanu nomaina pret šauteni, un beigās nav vairs īsti skaidrs, kurš ir kurš.

Bet varbūt visa pamatā ir tā kaislīgā, dziļi dvēselē degošā uguns, kas dažiem cilvēkiem regulāri pārvēršas ugunsgrēkā. Tāds mēdz izcelties Adriā sirdī, viņa draugu Bernatu parasti liekot mierā. Līdz brīdim, kad Bernats apliecina, kāpēc ir bijis spējīgs likt storioni vijolei dziedāt tā, kā tai pienāktos.

Es nebrīnītos, ja kāds cits lasītājs Es atzīstos uztvertu kā dziļi pesimistisku darbu par to pašu „mmaucīgo dzīvi”. Sekodams Adriā (un mazākā mērā Bernatam), stāsts atkal un atkal parāda, kā šie abi tik ļoti inteliģentie, izglītotie un radošie cilvēki pamanās samaitāt dzīvi ne tikai sev, bet arī sev tuvajiem cilvēkiem. Ne velti Adriā savas dzīvesstāsta lapas (kuras mēs it kā lasām arī Es atzīstos) otrā pusē ir papildinājis ar traktātu par ļaunuma iedabu, kas romānā nav atrodams – ja nu vienīgi lasītājam to izdodas saskatīt starp rindiņām kā blāvas zīmes lappušu otrā pusē. Bet tad jau tikpat labi varētu pētīt arī savu atspulgu.

(Tieši šie ļaunuma un skaistuma izcelsmes patiesā avota meklējumi, manuprāt, ir romāna nospriegojuma pamatā. Atbildes, protams, nav – „ļaunums ir netverams un noslēpumains kā ticības pamati”, saka Adriā (811. lpp.). Bet tā klātbūtne romānam viennozīmīgi nāk par labu.)

Tomēr Kabrē nav no tiem autoriem, kas uzstājīgi mēģina bāzt lasītāja ģīmi pa savam noslīpētā spogulī. Tāpēc es atkārtošos – pamatu pamatos Es atzīstos ir vienkārši skaists stāsts par savdabīga, ārkārtīgi apdāvināta cilvēka dzīvi un attiecībām. Lasītāji Es atzīstos pirks un ieteiks citiem tāpēc, ka tas ir aizraujošs un sirdi aizgrābjošs stāsts, kurā autors parāda, kā šīs divas galējības – spēja uz ļaunumu un skaistumu – sadzīvo vienā priekšmetā, cilvēkā vai cilvēcības izpausmē. Iespējams, tāpēc Es atzīstos atstāj līdzīgu iespaidu kā klasiskie 19. gadsimta franču romāni, piemēram, Balzaka romantiski iekrāsotais protonaturālisms.

Šai ziņā tas arī ir vistuvāk vismaz vienam no katalāņu mūsdienu literatūras pamatstrāvojumiem. Nē, Es atzīstos tikpat kā nav niknuma par mūsdienu sociālo netaisnīgumu, tāpat kā tajā būtu jāpūlas atrast organizētās reliģijas kritiku, Spānijas Pilsoņu kara atbalsu vai ironiski atainotu ikdienas dzīves absurdumu. Taču mīlestība uz grodi veidotiem klasiskiem romāniem ar kādu mūsdienīgu literāru knifu Katalonijā nav mazāk spēcīga kā, piemēram, Francijā. Es atzīstos par mūsdienīgumu rūpējas ne vien daudzo vēsturisko laiku sapīšana vienotā stāstījumā, bet arī naratīva šķietamā apraušanās un lēkāšana no pirmās uz trešās personas stāstījumu (un atpakaļ), kas nereti notiek pat vienā teikumā. Pirmajā brīdī tas var likt apmulst un prātot, vai grāmatā nav ieviesies brāķis,2 taču pierast sanāk visnotaļ ātri, un tas palīdz iešūpot lasītāju savdabīgā ritmā un uztveres veidā. Tieši šādu skaidrojumu tam dod arī Kabrē Literatūras jēgā, un Es atzīstos šai stila kaprīzei ir arī vismaz daļējs sižetisks attaisnojums. Lai gan nevar teikt, ka šāda spēlēšanās romānam dod ļoti daudz, bez tās darbs tomēr šķistu mazliet pliekanāks.

Kabrē žonglēšana ar stāstītājiem un laikiem, protams, sagādā papildu darbu arī tulkotājam, jo sevišķi ņemot vērā katalāņu valodas nevienkāršo gramatiku, taču Dace Meiere ar to ir tikusi galā godam visā romāna garumā – un, ja runa ir par teju vai 900 lappusēm, tas galīgi nav maz. Vēl jo vairāk tāpēc, ka valodas skanējumam Es atzīstos ir izšķirīga nozīme. Arī romāna tēli, daudz jo daudz domādami par skaistuma cēloņiem, nekur tālāk par mūziku tā īsti netiek. Un Es atzīstos skan skaisti.

  1. 1999. gadā izdotajā grāmatā esejā El sentit de la ficció (Literatūras jēga) ir pat apakšnodaļa Vārdu un teikumu mūzika, kurā Kabrē raksta: „Uzskatu, ka valodas muzikalitāte nav jāatstāj tikai dzejniekiem vien. Arī prozaiķis var pārradīt tekstu par mūziku.”  (atpakaļ uz rakstu)
  2. Starp citu, Es atzīstos angļu izdevējs joprojām nīgrojas, ka savulaik nebija uzstājis uz skaidrāka nošķīruma ieviešanu starp dažādajiem stāstījuma veidiem.  (atpakaļ uz rakstu)

Dalies ar šo rakstu