punctum

literatūras un filozofijas žurnāls

Ja reiz ziemas naktī ceļinieks

Italo Kalvīno

07/11/2019

 

Italo Kalvīno (Italo Calvino, 1923–1985) darbiem raksturīga pārsteidzoša dažādība un mainība: neoreālistiski stāsti un romāni jaunības gados, pakāpeniska attālināšanās no sociālajām un politiskajām tēmām, tad pievēršanās filosofiski iekrāsotai fantastikai, kam seko aizraušanās ar strukturālismu un semiotiku. Kalvīno interesējas par ars combinatoria, biedrojas ar franču avangardistu – matemātiķu un literātu – OuLiPo grupu un arvien vairāk matemātisku kombināciju rotaļu ievieš arī savos tekstos. Pie šī kombinatorikas posma ir piederīgs gan īsais romāns Neredzamās pilsētas (1972), kuru latviski 2017. gadā izdeva apgāds Neputns, gan Ja reiz ziemas naktī ceļinieks, kuru nu piedāvā Jāņa Rozes apgāds.

Postmoderno metaromānu Ja reiz ziemas naktī ceļinieks (1979) veido desmit atšķirīgā stilistikā rakstītu romānu sākumi, savukārt tos kopā sasaista divpadsmit nodaļas, kurās darbojas Lasītājs, kas izmisīgi un veltīgi cenšas tikt pie katra iesāktā romāna turpinājuma. Ja reiz ziemas naktī ceļinieks ir spēle ar dažādiem stāstniecības trikiem, 20. gadsimta romāna tipu mozaīka, autora, lasītāja un tulkotāja attiecību analīze, pārdomas par literatūras lomu un vietu dažādās sabiedriskajās iekārtās un vēstījums par mīlestību pret grāmatām, bet Italo Kalvīno pats reiz kādā preses konferencē šo darbu ir definējis pavisam vienkārši: „Šis ir romāns par baudu lasīt romānus.”

Tulkotāja

 

VIII 

 

No Sailasa Flanerija dienasgrāmatas

 

Uz kāda šalē terases lejāk ielejā ir jauna sieviete, kas, atlaidusies zvilnī, lasa. Katru dienu, pirms ķeros pie darba, es kādu brīdi vēroju viņu ar tālskati. Šejienes dzidrais, smalkais gaiss, šķiet, man ļauj viņas nekustīgajā stāvā samanīt zīmes no tās neredzamās kustības, kas ir lasīšana, – to, kā slīd skatiens un elpa, un vēl jo vairāk to, kā cauri viņai virzās vārdi, kā tie plūst vai apstājas, strauji brāžas uz priekšu, vilcinās un iepauzē, to, kā uzmanība saspringst un atslābst, kā griežas atpakaļ, kā izvijas lasīšanas ceļš, kas liekas vienveidīgs, bet patiesībā ir mainīgs un šķēršļu pilns.

Cik gadus es vairs nespēju pievērsties vienkārši lasīšanai bez jebkādiem blakus nodomiem vai mērķiem? Cik gadus vairs nespēju ļauties citu sarakstītām grāmatām, nekādi nesaistot tās ar visu, kas jāraksta man pašam? Pagriežos un redzu rakstāmgaldu, kas mani gaida, rakstāmmašīnu ar ievietotu lapu, nodaļu, kas iesākama. Kopš esmu kļuvis par rakstīšanas katordznieku, lasīšanas bauda man ir zudusi. Tam, ar ko es nodarbojos, galīgais mērķis ir dvēseles stāvoklis, kuru izbauda mana tālskata lēcu uztvertā sieviete zvilnī, un tas ir dvēseles stāvoklis, kas man pašam ir liegts.

Katru dienu, pirms ķeros pie darba, es vēroju sievieti zvilnī: saku sev, ka tai nedabiskajai piepūlei, kurai sevi pakļauju rakstot, rezultātā ir jākļūst par šīs lasītājas elpu, par lasīšanas procesu, kas pārvērties dabiskā norisē, par straumi, kas nes teikumus un pienes tos klāt viņas uzmanības filtram, kur tie uz mirkli apstājas, līdz, prāta uzsūkti, aizriņķo domritē un nozūd, pārvērzdamies par viņas iekšējiem rēgiem, par to, kas viņā ir vispersonīgākais un neizpaužamākais.

 

Reizēm mani pārņem absurda vēlme: kaut teikums, kuru grasos rakstīt, būtu tas pats, kuru sieviete šai pašā mirklī lasa. Šī doma mani suģestē tik ļoti, ka noticu, ka tā ir patiesība: steidzīgi rakstu teikumu, pieceļos, eju pie loga, notēmēju tālskati, lai pārbaudītu, kā mans teikums iespaidojis viņas skatienu, lūpu līniju, cigareti, ko viņa aizdedz, auguma kustības uz zviļņa, kājas, kas sakrustojas vai izstiepjas.

Reizēm man šķiet, ka attālums starp manu rakstīšanu un viņas lasīšanu ir nepārvarams, ka jebkas, ko rakstu, ir apzīmogots kā samākslots un nederīgs: ja tas, ko es rakstu, parādītos uz viņas lasītās lappuses nopulētās virsmas, atskanētu griezīga skripstoņa, kā velkot ar nagu pa stiklu, un viņa šausmās aizsviestu grāmatu tālu prom.

Reizēm nonāku pie pārliecības, ka sieviete lasa manu īsteno grāmatu, to, kuru man jau sen būtu vajadzējis uzrakstīt, bet kuru uzrakstīt es nekad nespēšu, un ka tā grāmata ir tur, vārds aiz vārda, redzu to sava tālskata galā, taču nevaru salasīt, kas tajā rakstīts, nevaru izdibināt, ko ir sarakstījis tas es, kāds neesmu pratis un nekad nepratīšu būt. Un ir veltīgi sēsties atpakaļ pie rakstāmgalda, censties uzminēt, nokopēt to īsteno grāmatu, ko viņa lasa: lai arī ko es rakstītu, viss būs falšs un viltots salīdzinājumā ar manu īsteno grāmatu, kuru, izņemot viņu, neviens cits nekad neizlasīs.

 

Un ja nu tieši tāpat, kā es vēroju viņu lasām, viņa pavērstu tālskati pret mani un vērotu, kā es rakstu? Pie rakstāmgalda sēžu ar muguru pret logu, un, lūk, aiz sevis es jūtu aci, kas iesūc teikumu straumi, aizvada stāstu virzienos, kam nespēju izsekot. Lasītāji ir mani vampīri. Jūtu lasītāju pūli, kas snaikstās un lūr man pār plecu, un pievāc vārdus, tikko tie nolaidušies uz papīra. Nespēju rakstīt, ja uz mani kāds skatās: tad es jūtu, ka tas, ko rakstu, vairs nepieder man. Es gribētu nozust, atstāt viņu kāri gaidošajām acīm tikai rakstāmmašīnā iesprausto lapu un varbūt vēl vienīgi pirkstus, kas rībina taustiņus.

 

Cik labi es rakstītu, ja manis nemaz nebūtu! Ja starp balto lapu un mutuļojošajiem vārdiem un stāstiem, kas iemanto formu un pagaist, pirms kāds paguvis tos pierakstīt, nenostātos tā traucējošā starpsiena, kas ir mana persona! Stils, gaume, personīgā filosofija, subjektivitāte, kultūras bagāža, viss pieredzētais, psihes īpatnības, talants, amata triki – visi elementi, kas panāk to, ka manis rakstītais ir atpazīstams kā manis rakstīts, man šķiet sprosts, kurš ierobežo manas iespējas. Ja es būtu tikai roka, nocirsta roka, kas satvērusi pildspalvu un raksta… Kurš šo roku kustinātu? Anonīmais pūlis? Laikmeta gars? Kolektīvā bezapziņa? Nezinu. Ne jau tāpēc, lai kļūtu ruporu kaut kam definējamam, es vēlos sevi izdzēst. Tikai tāpēc, lai tālāk nodotu uzrakstāmo, kas gaida, kad taps uzrakstīts, un izstāstītu izstāstāmo, ko neviens nestāsta.

Varbūt sieviete, kuru vēroju tālskatī, zina, kas man būtu jāraksta, vai arī nezina, jo tieši no manis gaida, ka uzrakstīšu to, ko viņa nezina; taču pavisam skaidri viņa zina un apzinās savas gaidas, to tukšumu, ko maniem vārdiem pienāktos aizpildīt.

 

Reizēm par rakstāmās grāmatas vielu domāju kā par kaut ko jau pastāvošu: jau izdomātas domas, jau izrunāti dialogi, jau notikuši notikumi, redzētas vietas un apstākļi; grāmatai nevajadzētu būt nekam citam kā nerakstītās pasaules ekvivalentam, kas iztulkots rakstībā. Citreiz atkal, šķiet, apzinos, ka rakstāmā grāmata un jau pastāvošās lietas var vienīgi cita citu itin kā savstarpēji papildināt: grāmatai vajadzētu kļūt par nerakstītās pasaules rakstīto alternatīvu; grāmatas vielai vajadzētu būt tam, kas neeksistē un nevarēs eksistēt citādi kā vienīgi uzrakstīts, bet ko tomēr vēl neuzrakstītu kā tukšumu savā nepilnīgumā neskaidri apjauš viss eksistējošais.

Redzu, ka tā vai citādi turpinu riņķot ap domu par savstarpējo atkarību, kas pastāv starp nerakstīto pasauli un grāmatu, ko man vajadzētu uzrakstīt. Tieši tāpēc rakstīšana man izskatās pēc tik smagas operācijas, ka tās svars mani nospiež. Pielieku aci pie tālskata un pavēršu to pret lasītāju. Starp viņas acīm un lapu aizlido balts tauriņš. Lai arī ko viņa lasītu, tauriņš tagad neapšaubāmi ir nolaupījis viņas uzmanību. Nerakstītā pasaule ir kulminējusi tai tauriņā. Rezultātam, uz kuru man jātiecas, jābūt kaut kam precīzam, koncentrētam, vieglam.

 

Skatoties uz sievieti zvilnī, sajutu vajadzību rakstīt „no dabas”, proti, rakstīt nevis viņu pašu, bet viņas lasīšanu, rakstīt jebko, bet paturot prātā, ka tam visam ir jāiziet caur viņas lasāmvielu.

Tagad, skatoties uz tauriņu, kurš nolaižas uz manas grāmatas, es gribētu rakstīt „no dabas”, paturot prātā tauriņu. Piemēram, uzrakstīt briesmīgu noziegumu, bet tā, lai tas kaut kādā veidā „līdzinātos” tauriņam, būtu viegls un smalks kā tauriņš.

Es varētu arī aprakstīt tauriņu, bet paturot domās drausmīgu nozieguma ainu, tā, lai tauriņš kļūtu par kaut ko biedējošu.

 

Stāsta iecere. Divi rakstnieki, kas dzīvo katrs savā šalē, kuri atrodas ielejas pretējās nogāzēs, viens otru novēro. Viens no viņiem ir paradis rakstīt no rīta, otrs – pēcpusdienās. Gan rītos, gan pēcpusdienās tas rakstnieks, kurš tajā laikā neraksta, pavērš savu tālskati pret to, kurš raksta.

Viens no viņiem ir ražīgs autors, otrs – mūždien radošās mokās. Radošo grūtību nomocītais rakstnieks skatās, kā ražīgais lappusi pēc lappuses piepilda ar vienmērīgām rindām un kā manuskripts izaug par kārtīgu lapu kaudzi. Drīz grāmata būs pabeigta, un tas noteikti būs jauns bestsellers, – nomocītais rakstnieks domā ar zināmu nicinājumu, bet vienlaikus arī ar skaudību. Ražīgo rakstnieku viņš neuzskata par neko vairāk kā veiklu amatnieku, kurš, izdabājot publikas gaumei, citu pēc cita štancē stipri vienveidīgus romānus; tomēr nomocītais rakstnieks nespēj pārvarēt arī spēcīgu skaudību pret šo vīru, kurš sevi izpauž tik metodiski un pašpaļāvīgi. Un tā nav tikai skaudība, tā ir arī apbrīna, jā, neviltota apbrīna: tajā, kā šis cilvēks visu savu enerģiju iegulda rakstīšanā, noteikti ir saredzams dāsnums, ticība iespējai sazināties un saprasties, pārliecība, ka viņš citiem sniedz tieši to, ko citi no viņa gaida, un rakstot viņš nelauza galvu ar introvertām problēmām. Radošo grūtību mocītais rakstnieks būtu gatavs atdot nezin ko, lai tikai varētu līdzināties ražīgajam rakstniekam; viņš gribētu to ņemt par paraugu; tagad viņa karstākā vēlēšanās ir kļūt tādam kā ražīgais rakstnieks.

Ražīgais rakstnieks vēro nomocīto rakstnieku, skatās, kā tas apsēžas pie rakstāmgalda, grauž nagus, kasās, saplēš lapu, pieceļas un aiziet uz virtuvi uztaisīt kafiju, tad uzliet melno un pēc tam kumelīšu tēju, pēc tam lasa Helderlīna dzejoli (lai gan ir skaidrs, ka Helderlīnam nav nekāda sakara ar to, ko viņš raksta), pārraksta jau uzrakstītu lappusi un tad to visu nosvītro rindu pa rindai, piezvana uz ķīmisko tīrītavu (lai gan jau bija teikts, ka zilās bikses nebūs gatavas agrāk par ceturtdienu), tad raksta piezīmes, kas tagad nav vajadzīgas, bet vēlāk varbūt noderēs, pēc tam enciklopēdijā uzšķir un pēta šķirkli par Tasmaniju (lai gan ir skaidrs, ka gabalā, kuru viņš raksta, Tasmanija netiek pat pieminēta), saplēš divas lapas, uzliek Ravēla plati. Ražīgajam rakstniekam nekad nav patikuši radošo moku nomocītā rakstnieka darbi; tos lasot, viņam vienmēr šķiet, ka tūdaļ izdosies uztvert kaut ko izšķirīgu, taču izšķirīgais izslīd no rokām un pāri paliek tikai apjukums un neērtības sajūta. Taču tagad, vērojot, kā tas raksta, viņš jūt, ka šis cilvēks cīnās ar kaut ko tumšu un noslēpumainu, ar mudžekli, ar ceļu, kas jāizcērt, kaut arī nav zināms, uz kurieni tas vedīs; reizēm šķiet, ka viņš to redz staigājam pa tukšumā nostieptu virvi, un tad viņu pārņem patiesa apbrīna. Ne tikai apbrīna, arī skaudība: jo viņš jūt, cik ierobežots un virspusīgs ir paša darbs salīdzinājumā ar to, ko meklē radošo moku pārņemtais rakstnieks.

Lejāk ielejā uz kāda šalē terases jauna sieviete sauļojas, lasīdama grāmatu. Abi rakstnieki viņu vēro ar tālskati. „Kā viņa ir aizrāvusies! Aizturējusi elpu! Cik drudžainām kustībām pāršķir lappuses!” domā nomocītais rakstnieks. „Skaidrs, ka viņa lasa kaut ko iespaidīgu, tādu kā ražīgā rakstnieka romāni!” – „Kā viņa ir aizrāvusies! Vaibsti pārvērtušies kā meditācijas laikā, it kā viņa redzētu atklājamies noslēpumainu patiesību!” domā ražīgais rakstnieks. „Skaidrs, ka viņa lasa ar apslēptām nozīmēm piesātinātu grāmatu, tādu kā radošo moku nomocītā rakstnieka darbi!”

Radošo grūtību mocītā rakstnieka viskvēlākā vēlme ir, kaut viņu lasītu tā, kā lasa tā jaunā sieviete. Viņš sāk rakstīt romānu tā, kā iedomājas, ka to rakstītu ražīgais rakstnieks. Tikmēr ražīgā rakstnieka viskvēlākā vēlme ir, kaut viņu lasītu tā, kā lasa tā jaunā sieviete; viņš sāk rakstīt romānu tā, kā iedomājas, ka to rakstītu radošo grūtību mocītais rakstnieks.

Jauno sievieti uzrunā vispirms viens un pēc tam otrs rakstnieks. Abi viņai saka, ka vēlētos, lai viņa izlasa romānus, ko tie tikko uzrakstījuši.

Jaunā sieviete saņem divus manuskriptus. Pēc dažām dienām viņa uzaicina rakstniekus pie sevis uz mājām; tiem par pārsteigumu, abus reizē. – Kā saprast šo joku? – viņa tiem saka. – Jūs man iedevāt divus viena un tā paša romāna eksemplārus!

Vai arī:

Jaunā sieviete manuskriptus sajauc. Ražīgajam viņa atdot nomocītā romānu, kas sarakstīts ražīgā manierē, bet nomocītajam – ražīgā romānu, kas sarakstīts nomocītā manierē. Abi, redzot savu darbu viltojumus, reaģē ļoti emocionāli un no jauna atgūst īsto iedvesmu un stilu.

Vai arī:

Vēja brāzma izpluina un sajauc abus manuskriptus. Lasītāja cenšas salikt to lapas kopā. Sanāk viens vienīgs brīnišķīgi skaists romāns, kuru kritiķi nezina, kam piedēvēt. Tas ir romāns, kādu vienmēr sapņojis uzrakstīt gan ražīgais, gan nomocītais rakstnieks.

Vai arī:

Jaunā sieviete vienmēr kaislīgi lasījusi ražīgā darbus un nav varējusi ciest radošo grūtību mocīto rakstnieku. Lasīdama ražīgā rakstnieka jauno romānu, viņa atzīst to par neīstu un saprot, ka viss, ko viņš rakstījis agrāk, arī bijis melīgs; toties, atceroties nomocītā rakstnieka darbus, tie viņai tagad šķiet brīnišķīgi, un viņa nepacietīgi grib lasīt tā jauno romānu. Taču lasot sieviete sastopas ar kaut ko pilnīgi citādu, nekā cerējusi, un pasūta pie velna arī viņu.

Vai arī:

Tas pats, tikai aizstāt „ražīgais” ar „nomocītais” un „nomocītais” ar „ražīgais”.

Vai arī:

Jaunā sieviete vienmēr kaislīgi lasījusi utt. ražīgo un necietusi nomocīto. Tagad, lasīdama ražīgā rakstnieka jauno romānu, viņa vispār nepamana, ka rakstības stilā kaut kas būtu mainījies; viņai romāns patīk, bet sajūsmu neizraisa. Savukārt nomocītā rakstnieka manuskripts viņai šķiet pliekans kā viss pārējais viņa rakstītais. Sieviete abiem rakstniekiem atbild ar vispārīgām frāzēm. Abi nonāk pie pārliecības, ka viņa droši vien nemaz nav īpaši vērīga lasītāja, un vairs neliekas par viņu ne zinis.

Vai arī:

Tas pats, tikai aizstāt utt.

 

Vienā grāmatā izlasīju, ka domas objektivitāti varot izpaust, lietojot darbības vārdu „domāt” trešajā personā, taču bezpersoniski: vajagot sacīt nevis „es domāju”, bet „domā”, līdzīgi kā saka „līst”. Visumā pastāv doma – šādu konstatējumu mums katru reizi vajadzētu izmantot par atspēriena punktu.

Vai es kādreiz spēšu pateikt „šodien raksta”, līdzīgi kā saku „šodien līst” vai „šodien snieg”? Tikai tad, kad dabiski spēšu lietot vārdu „rakstīt” bezpersoniskā formā, varēšu cerēt, ka caur mani izpaudīsies kaut kas ne tik ierobežots kā atsevišķa cilvēka individualitāte.

Un kā ir ar vārdu „lasīt”? Vai varēs teikt „šodien lasa”, tāpat kā mēdz teikt, ka „šodien līst”? Ja tā padomā, lasīšana ir neizbēgami individuāls akts daudz lielākā mērā nekā rakstīšana. Pieņemot, ka rakstīšana un uzrakstītais spēj pārvarēt autora ierobežotību, turpmāka jēga uzrakstītajam piemitīs vienīgi tad, kad to lasīs kāda atsevišķa persona un tas plūdīs pa šīs personas domriti. Vienīgi iespēja tikt noteikta indivīda izlasītam pierāda, ka tas, kas ir uzrakstīts, ir daļa no rakstīšanas spēka, un tas ir spēks, kurš dibināts uz kaut kā tāda, kas sniedzas krietni tālāk par indivīdu. Visums izpaudīs pats sevi tik ilgi, kamēr vien kāds varēs apgalvot: „Es lasu, tātad tas raksta.”

Tā ir tā īpašā svētlaime, ko redzu parādāmies lasītājas sejā un kas man ir liegta.

 

Pie sienas iepretī manam galdam karājas man uzdāvināts plakāts. Tur redzams sunītis Snūpijs, kurš sēž pie rakstāmmašīnas, un komiksā burbulī lasāms teikums: „Bija tumša un vētraina nakts…” Katru reizi, kad šeit apsēžos, izlasu „Bija tumša un vētraina nakts…”, un man šķiet, ka šī incipit bezpersoniskums atver pāreju no vienas pasaules citā, no šejienes laika un telpas uz rakstītas lappuses laiku un telpu; jūtu pacilātību, ko izraisa iesākums, kuram varēs sekot neizsmeļami daudzi un visdažādākie turpinājumi; nonāku pie pārliecības, ka nav nekā labāka par konvencionālu sākumu, par tādu pirmo rindu, no kuras var sagaidīt visu un neko; un apzinos arī, ka tas neprātīgu iedomu pārņemtais suns nekad nespēs pirmajiem pieciem vārdiem pievienot nākamos piecus vai divpadsmit, nesagraujot burvību. Cerība uz vieglu iekļūšanu citā pasaulē ir iluzora: cilvēks metas rakstīt, skriedams pa priekšu laimei, ko sagādās lasīšana nākotnē, bet no baltā papīra rēgojas bezdibenīgs tukšums.

Kopš man acu priekšā karājas tas plakāts, vairs nespēju pabeigt nevienu lappusi. Vajadzētu tūlīt pat noplēst to nolādēto Snūpiju no sienas, taču nevaru saņemties; redzu to infantilo ķiņķēziņu kā simbolu manis paša stāvoklim, redzu kā brīdinājumu, kā izaicinājumu.

Romantiski romāniskais valdzinājums, kas tīrā formā sastopams daudzu romānu pirmās nodaļas pirmajos teikumos, drīz vien pagaist tālākajā stāstījumā: tas ir solījums par lasīšanas laiku, kas plešas mūsu priekšā un var uzņemt sevī visus iespējamos tālākos pavērsienus. Es gribētu prast uzrakstīt grāmatu, kas viscaur būtu tikai incipit, kas visā garumā saglabātu iesākuma potenciālu, gaidas, kurām vēl nav konkrēta objekta. Bet kā tamlīdzīgu grāmatu varētu uzbūvēt? Vai tā pārtrūktu līdz ar pirmo rindkopu? Vai ievadteikumi stieptos nebeidzami ilgi? Vai vienā sākumā būtu ieķīlēts atkal nākamais, līdzīgi kā Tūkstoš un vienā naktī?

 

No itāļu valodas tulkojusi Dace Meiere

Dalies ar šo rakstu