punctum

literatūras un filozofijas žurnāls

Vienkāršāk būs parādīt un izstāstīt klātienē

Anda Baklāne

11/11/2019

 

Raksts tapis Latvijas Nacionālās bibliotēkas sērijā par lasīšanas paradumiem, lasītāju dzīvesstāstiem un grāmatu likteņiem Latvijas teritorijā no 13. līdz 21. gadsimtam.

 

Jāatceras, ka viduslaiku sabiedrībās lielākā daļa savstarpējās komunikācijas un rakstītās informācijas pārneses notika mutiski [..]. Lielākā daļa cilvēku tolaik grāmatās rakstīto nevis izlasīja paši, bet dzirdēja nolasītu priekšā – dievkalpojumā, maltītes laikā Vācu ordeņa pilī vai klosterī, svinībās kādā ģildē vai brālībā.

Gustavs Strenga, Meklējot lasītājus (klausītājus)1

 

Kad pirms daudziem gadiem pirmo reizi sastapos ar franču filosofa Žaka Deridā idejām, pārsteidza, kāpēc Deridā tik lielu nozīmi piešķir tam, ko Rietumu filosofi domājuši par runu un rakstību. Runātais vārds vēsturiski esot ticis saistīts ar klātbūtni, elpu, dvēseli, patiesības pirmavotu, kamēr rakstība uzskatīta tikai par atsvešinājumu, papildinājumu, mākslīgu runas atveidojumu. Šis runas un rakstības pretstatījums turklāt iederoties plašākā domāšanas paradigmā, kurā ierasts jēdzienus skatīt kā duālus pretstatus – viena pretstata puse tiek uzskatīta par labāku, cēlāku, kamēr otra ir atvedināta no pirmās, neīstāka, raupjāka, sliktāka. Tādi pretstati bijuši ne vien runa un rakstība, bet arī gars un matērija, dvēsele un miesa, prāts un jūtas, iekšējais un ārējais, vīrišķais un sievišķais. Deridā uzsver, ka runātā vārda attiecības ar kādu metafizisku patiesības pirmavotu ir apšaubāmas, – realitātē visa valoda, ikviens izteiktais vai uzrakstītais vārds jau rašanās brīdī ir valodas likumiem pakļauta kādas patiesības reprezentācija, nevis patiesība pati, tāpēc intelektuāli godīgi būtu atzīt, ka visa komunikācija ir „jau-rakstība”.2

Saistībā ar runas un rakstības diskusiju īpaši zīmīgs ir Deridā Platona dialoga Faidrs lasījums.3 Šajā Platona darbā filosofs Sokrats un kāds jauns cilvēks, vārdā Faidrs, diskutē par mīlestības būtību, dvēselēm un runu rakstīšanu.4 Viņi spriež par to, kāpēc uzrakstītas runas vērtējamas zemāk par runātām runām, un Sokrats pastāsta ēģiptiešu leģendu par to, kā dievs Teuts demonstrējis valdniekam Tamūnam jaunu izgudrojumu – burtus –, kas varētu padarīt ēģiptiešus gudrākus un uzlabot viņu atmiņu. Valdnieks dāvanu tomēr noraida, sakot, ka tā ir ne vien bezjēdzīga, bet pat kaitīga, jo nevis uzlabos atmiņu, bet radīs aizmāršību; cilvēki uzticēsies rakstītajam, nevis domās paši, un kļūs tikai šķietami gudri, nevis gudri. Deridā sīkāk analizē šo mītu, parādot arī, kā rakstības kultūras un mutvārdu kultūras sadursmē iezīmējas pāreja no mītiskas domāšanas pie filosofiskas un zinātniskas domāšanas Senajā Grieķijā. 5. un 4. gs. p. m. ē. tapušie Platona dialogi ir sava laikmeta paradigmas maiņas liecība. Tie ir rakstiski filosofiski sacerējumi, kuros fiksēta mutvārdu kultūras forma – filosofija –, kas reiz tika praktizēta sarunājoties.

21. gadsimta sākumā, kad daudz runāts par krīzi lasīšanas kultūrā, par cilvēku nevēlēšanos lasīt un no tās izrietošo lasītprasmes un rakstītprasmes pasliktināšanos, rakstības jautājums negaidīti atkal iznācis priekšplānā. Dažkārt tas pat ticis uztverts kā eksistenciāli būtisks jautājums, no kura atkarīgs, kas nākotnē notiks ar modernajām civilizācijām. Vai tās turpinās uzsākto zinātņu attīstības ceļu vai pieredzēs zināšanu eroziju, izglītības sistēmas sabrukumu? Vai norisināsies zinātņu – un īpaši no teksta tik atkarīgo humanitāro zinātņu – stagnācija un varas nonākšana arvien neaptēstāku un tuvredzīgāku līderu rokās? Vai nauda un vara drīz piederēs dažām globālām korporācijām un korumpētām valdībām, kas netraucēti manipulēs ar bezpalīdzīgām, no ekrāniem atkarīgām masām? Visbeidot, vai vidējā globālā temperatūra uz Zemes pārsniegs kritisko punktu – un tas viss gandrīz tikai tādēļ, ka kādā dienā bērni atteicās lasīt Kapteiņa Granta bērnus un Toma Sojera piedzīvojumus? Nevilšus jāatceras valdnieka Tamūna bažas par rakstītprasmes un lasītprasmes postošo ietekmi uz cilvēku gudrību. Pavisam skaidrs, šķiet, tikai viens – kaut kas atkal mainās.

 

Universitāte pie gludināmā dēļa

Vēl nesen, apceļot modernos analfabētus, bija normāli jokot, ka tādi lasa tikai komiksus un mācību stundās viņiem kaut ko var ieskaidrot tikai ar bilžu palīdzību. Sekojot šai loģikai, kultūra, kurā teksta vietā kā komunikācijas medijs arvien biežāk stājas attēls, būtu uzskatāma par mazāk intelektuālu. Jauno mediju kultūra nereti tiek uztverta kā attēla kultūra – 20. gadsimtā ar grāmatu sāk konkurēt kino, televīzija, videospēles, 21. gadsimtā tiem pievienojas multimodālais (tāds, kurā apvienojas teksts, grafika, foto, video, skaņa) tīmekļa saturs.

Šī gadsimta sākumā jauno mediju teorētiķis Ļevs Manovičs rakstīja: „Dators piepilda kino solījumu kļūt par vizuālu esperanto… Patiešām – šodien miljoniem datoru lietotāju sazinās cits ar citu ar kādas datora saskarnes starpniecību. Un, atšķirībā no kino, kur lielākā daļa „lietotāju” „saprot” kino valodu, bet tajā „nerunā” (t. i., nerada filmas), visi datoru lietotāji „runā” saskarnes valodā.”5 Tieši personālo datoru un mobilo ierīču ienākšana kultūrā rada iespējas vizuālos medijus ne vien patērēt, ļauties to iedarbībai, bet arvien vairāk aktīvi iekļauties satura radīšanā. Tomēr, lai arī varam piekrist Manovičam, ka vairums lietotāju prot veikt vienkāršas darbības, izmantojot datoru – piemēram, rakstīt un sūtīt ziņas, tostarp lietot grafiskus komunikācijas elementus un fotoattēlus, – tikai nedaudzi patiešām brīvi runā multimodalitātes valodās, prot apstrādāt attēlus, montēt video, radīt tīmekļa lapas, veidot infografikas vai animācijas. Multimodālas komunikācijas pasaulē radušies jauna veida analfabēti – grafiskā dizaina, video un skaņas apstrādes nemākuļi. Lai arī skolās audzēkņi arvien biežāk tiek aicināti savas zināšanas demonstrēt ar ne-tekstuālu vai multimodālu mediju palīdzību, atbilstošu prasmju apguvei pagaidām ne tuvu netiek veltīts tik daudz uzmanības kā rakstītā teksta gramatikas apguvei. Tomēr, šķiet, nemanāmi noticis tā, ka komunikācija ar attēlu starpniecību, salīdzinot ar tekstuālu komunikāciju, vairs netiek uzskatīta par primitīvāku – katrā ziņā ne vairumā gadījumu.

Koncentrējoties uz elektronisko mediju sniegtajām vizualizācijas iespējām, šķiet, kādu laiku nepamanījām, ka jaunie mediji aktualizē vēl kādu komunikācijas modalitāti – skaņu. Jau 20. gadsimtā cilvēka ikdienā ienāk daudz klausāma, pārraidīta satura – telefonsarunas, radio un televīzijas pārraides, mūzikas un filmu ieraksti. Tomēr, šķiet, tieši līdz ar personālo mobilo ierīču un ātra interneta ieviešanu skaidrāk iezīmējas parādība, ko mācītājs, filosofs un literatūrzinātnieks Valters Ongs 20. gadsimta 70. gados nodēvēja par sekundāro oralitāti (secondary orality) jeb otrās pakāpes mutvārdu kultūru.6) Pirmā – sākotnējā – mutvārdu kultūra sabiedrībās pastāv, pirms informācijas nodošanai un saglabāšanai plaši sāk izmantot rakstību. Pāreja no mutvārdu kultūras uz rakstības kultūru nekad nav kosmētiska pārmaiņa – rakstības tehnoloģiju iespaidā daudzkārt paplašinās valodas iespējas (rakstības kultūrās apritē ir simtiem reižu lielāks vārdu skaits nekā mutvārdu kultūrās), mainās cilvēku domāšanas formas, zināšanu uzkrāšanas un tālāk nodošanas prakses un sabiedrības struktūras.

Atceros, kaut kur lasīju: kad pirms simt gadiem sāka raidīt radio, tika pareģots, ka tas padarīs nevajadzīgas universitātes un bibliotēkas. Zināšanas turpmāk varēs translēt attālināti, turklāt neierobežoti lielam cilvēku skaitam. Radio tolaik šo fantāziju nepiepildīja, taču, iespējams, esam tam mazliet tuvāk šodien, kad saturu varam brīvāk izvēlēties un atskaņot jebkurā laikā. Tīmeklī atrodami universitāšu lekciju ieraksti, audiogrāmatas, raidījumi, intervijas, izglītojoši videodarbi par fiziku, matemātiku un literatūru, kulinārijas, šūšanas un kokapstrādes pamācības, padomi, kā tikt galā ar lauztu sirdi vai blaktīm. Tiesa, pašu populārāko7 un visvairāk pelnošo8 YouTube satura veidotāju vidū atrodami galvenokārt cilvēki, kas auditorijas priekšā aizraujoši spēlē datorspēles, smīdina un rāda sporta trikus, demonstrē, kā pareizi uzklāt kosmētiku, vai izmēģina bērnu rotaļlietas – proti, tas ir saturs, kas paģēr lūkošanos ekrānā. Tomēr lielu daļu materiālu var klausīties, īpaši neskatoties – braucot mašīnā, sportojot vai gludinot veļu. 19. gadsimta beigās kādas zemnieku meitenes problēma varēja būt nepieciešamība darīt monotonu darbu, lai arī labāk būtu gribējies lasīt grāmatas. Tagad ikviens var uzlikt austiņas un aust, vērpt, izšūt, adīt, vienlaikus klausoties jaunāko Juvala Harari grāmatu un laiku pa laikam noskatoties arī kādu adīšanas video.

Bez šaubām, pamatoti var jautāt, vai jaunie klausīšanās un skatīšanās ieradumi zināšanu apguves sistēmu sabiedrībā bagātina, grauj vai nekā īpaši neietekmē. No vienas puses, literatūras pētnieks vairāk uzzina par evolucionāro bioloģiju un atkritumu pārstrādi, no otras puses – pa to laiku guļ nelasīti jaunākie romāni. Pat disciplinēta un apzinīga cilvēka dzīvi informācijas pārbagātība apgrūtina ar papildu kognitīvu slodzi, nemaz nerunājot par postījumiem, kādus fragmentētais un haotiskais informācijas fons var ienest nelīdzsvarota, slinka un zinātkāra cilvēka ikdienā.

 

Runātāji

Par to, ka multimodālās komunikācijas uzplaukuma laikmetā runas aspektam ir ļoti būtiska nozīme, liecina tendence senāk rakstībai paredzēto vietu aizpildīt ar runātu saturu. Skolās sacerējumu vietā jāuzstājas ar runām, literatūras stundām uz papēžiem min teātra mākslas stundas, ziņu portālos teksta interviju vietā ir videointervijas, blogu vietā tiek filmēti vlogi, konferences tiek translētas tiešraidē vai ierakstītas, nereti turpmākai lietošanai saglabājot vien skaņu.

Jo vairāk klausāma satura mūsu ikdienā, jo niansētāk, jūtīgāk to uztveram, lielāku vērtību piešķiram runas mākslai – prasmei noturēt klausītāja uzmanību, izskaidrot un pārliecināt. Tiek sagaidīts, ka profesors, kurš ielūgts uzstāties konferencē, nelasīs savu runu no lapas vai vismaz radīs iespaidu, ka to nedara. Gudrs runātājs pārlieku nepaļausies arī uz savu slīdrādi, nežestikulēs ekrāna virzienā, sakot „kā redzat” un neko daudz nepaskaidrojot, jo var gadīties, ka no pēdējām rindām sīko druku redzēt nevar, var gadīties, ka zālē ir neredzīgs cilvēks vai gluži vienkārši – runa tiek ierakstīta kā klausāms materiāls. Konferenču sērijas TED runas,9 šķiet, uzskatāmas par runu teikšanas labās prakses piemēru – tās tiek rūpīgi gatavotas un tiek nevis lasītas no lapas vai monitora, bet runātas no galvas. TED runātāji nemēdz novirzīties no tēmas un minstināties, taču īsti izcilas ir tās runas, kuras izklausās nevis kā teicami iegaumēts uzrakstīts teksts, bet kā spontāns vēstījums, kas top uzstāšanās brīdī.

Lai arī varētu rasties iespaids, ka TED nevainojamās runas vai runas, kuras prezidenti televīzijā lasa no ekrānšpikeriem, ir publiskās runas ideāls, tas nebūt nav standarts, pēc kura tiecas tūkstošiem video un audioraidījumu veidotāju YouTube un citās platformās. Lai arī runātāji visdrīzāk rūpīgi gatavo savus raidījumus, vairums apzināti necenšas izklausīties tā, it kā „runātu no grāmatas”.10 Samontētā materiālā ar nolūku tiek iekļauta pārteikšanās un iestrēgšana, tiek atkārtoti vārdi un frāzes, tiek lietotas klišejas un formulas, vairākas reizes pēc kārtas tiek pārformulēta iepriekš jau izteikta doma, labprāt tiek izmantota pazemināta leksika un joki.11 Neatkarīgi no tā, vai YouTube slavenība runā par savu „novājēšanas ceļojumu” vai kvantu fiziku, tiek pieņemti runātās valodas spēles noteikumi, kas, no vienas puses, liek izmantot nabadzīgāku vārdu krājumu un vienkāršākas teikuma struktūras, nekā tas būtu iespējams rakstītā tekstā, no otras puses, mudina vairāk izmantot stāstu stāstīšanas tehnikas un retoriskus paņēmienus, kas piešķir sacītajam lielāku pārliecināšanas spēku. Vēstījuma semantisko piesātinājumu palīdz veidot intonācija, skatiens, mīmika, kosmētika, apģērbs, runātāja personība kopumā. Runājoša cilvēka seja tuvplānā ir fascinējoša, no tās grūti novērst acis, bet patīkama pazīstama balss notur uzmanību pat tad, ja vēstījuma saturs ir pagalam margināls.

Interneta podraidījumu un videokanālu kultūrā blakus spēļu un fitnesa industrijai uzplaukusi arī jauna intelektuālo slavenību paaudze. Tādas figūras kā Slavojs Žižeks, Džordans Pītersons, Juvals Harari, „četri ateisma jātnieki” – Ričards Dokinss, Sems Hariss, Kristofers Hičenss, Daniels Denets – un viņu oponenti, Mets Dilehantijs, Lorenss Krauss, Nīls Degrass Taisons un daudzi citi visdrīzāk sasniedz vairāk ausu nekā televīzijas raidījumi, kuros 20. gadsimtā piedalījās filosofijas superzvaigznes Rolāns Barts un Mišels Fuko. Lielākā daļa šo intelektuāļu sarakstījuši arī vairākas grāmatas, taču viņu ideju ietekme noteikti nebūtu tik liela, ja klausītājiem nebūtu iespējas desmitiem reižu dzirdēt domu izvērsumu un skaidrojumu dažādās lekcijās, diskusijās un intervijās. Publiskās runas situācija pieprasa izcili precīzu, viegli saprotamu un emocionāli iedarbīgu domas formulējumu; atkārtošana palīdz idejas noslīpēt un padarīt viegli iegaumējamas. Īsi sakot, filosofijas un zinātnes popularitātei „vieglās” mutvārdu valodas lietošana nākusi tikai par labu. Sūtot sveicienus divarpus tūkstošu gadu senajai sokratiskajai metodei, sistemātiski tiek praktizēta pat majeutiskā „ielu epistemoloģija”, kuras adepti sarunājas ar nejauši uz ielas sastaptiem cilvēkiem un aicina viņus domāt par to, kam tie tic, kāpēc uzskata, ka kaut kas ir patiess, un citiem izziņas jautājumiem.12

ASV prezidents Donalds Tramps ieguvis reputāciju kā cilvēks, kurš nevēlas un, iespējams, arī nespēj daudz lasīt13 un labprāt runā, brīvi improvizējot. Dažkārt Trampa runas ir iespaidīgas, citu reizi – nesakarīgas, taču vienmēr tekošas. Kā liecina novērojumi,14 Tramps lielākoties lieto vienzilbīgus vārdus un tikai pavisam nedaudzus vārdus, kuriem ir vairāk nekā divas zilbes. Teikumi ir īsi un vienkārši, un daži retoriski paņēmieni teiktajam liek izklausīties pārliecinoši, ja vien klausītājs kopumā ir gatavs Trampam noticēt. Trampa piederību mutvārdu tradīcijai apliecina arī, piemēram, viņa paradums piešķirt saviem oponentiem dažādas palamas (Crooked Hillary, Low Energy Jeb, Shifty Schiff u. c.):15 novērots, ka pastāvīgu epitetu pievienošana vārdiem izplatīta folklorā, kur ozols nereti nav vienkārši ozols, bet „kuplais ozols”, kareivis nav vienkārši kareivis, bet „brašais kareivis”, princese nav vienkārši princese, bet „daiļā princese” utt.

Iespējams, šāda prezidenta ievēlēšana nebūtu iespējama kultūrā, kurā rakstītajam vārdam ir augsts prestižs, – tad nebūtu pieņemams ne pārāk „prastais” runas stils, ne atklātais antiintelektuālisms un erudīcijas trūkums. Varbūt ir kāds patiesības grauds domā, ka kultūra, kurā atdzimst oratora māksla un mutvārdu filosofija, varētu atgriezties arī pie citām pirmsrakstības laikmeta domāšanas formām un senākiem priekšstatiem par to, kā drīkst izklausīties valdnieki.

 

Domāšana bez grāmatām

Domājot par mutvārdu un rakstības kultūru atšķirībām, protams, nav runa tikai par to, ka vienā gadījumā cilvēki vairāk runā, bet otrā – vairāk raksta. Ilgstoši un sistemātiski izmantojot rakstību, tā mainījusi cilvēku domāšanas veidu, tādējādi, ilgstoši un sistemātiski rakstību neizmantojot vai kombinējot ar citām modalitātēm, domāšana varētu mainīties atkal. Komunikācijas vēstures pētniecība nākotnes prognozēšanā mums var palīdzēt tikai nedaudz, jo arī tad, ja attīstītās sabiedrības pārtrauktu lasīt un rakstīt, izmantojot alfabētu, tās neatgrieztos vairāku simtu vai tūkstošu gadu senā vēsturē – pārāk daudz citu faktoru var mainīt šī vienādojuma rezultātu. Tomēr neliels ieskats mutvārdu un rakstības kultūru salīdzinājumā ir pārdomu vērts.

Pētnieki izvirzījuši pieņēmumu, ka tieši rakstības iespaidā nostiprinās prasmes domāt abstrakti, vispārināt, veidot kategoriju hierarhijas, skaidrot parādības secīgi un analītiski.16 Rakstībā attīstās sarežģītākas gramatiskās formas, jo teksts ir atrauts no saziņas situācijas un visi konteksti pilnībā jāspēj konstruēt ar teksta līdzekļiem. Vienlaikus notiek atteikšanās no atkārtojumiem, izpušķojumiem un „liekiem” vārdiem, kas dzīvajā runā palīdz veidot runas ritmu un aizpilda pauzes.

Pirmsrakstības cilvēks nedomā abstrakti, piemēram, ģeometriskas figūras tiek identificētas ar priekšmetu nosaukumiem. Tā vietā, lai runātu par apļiem un kvadrātiem,  aplis var tikt nosaukts par šķīvi, sietu vai mēnesi, kvadrāts – par spoguli, durvīm vai māju.17 Grupējot priekšmetus kategorijās, nerakstošais cilvēks apvienos lietas nevis pēc formālās loģikas principiem, bet balstoties praksē. Āmurs, zāģis, cirvis un baļķis tiks uzskatīti par vienas kategorijas piemēriem, nenošķirot darbarīkus un būvmateriālus kā dažādus priekšmetu veidus. Tāpat nerakstošajam cilvēkam pašsaprotama nav secināšana, izmantojot siloģismu. Kādam intervējamajam pētnieks jautā: „Tālu ziemeļos visi lāči ir balti; Novaja Zemļa ir tālu ziemeļos – kādā krāsā tur ir lāči?” Intervējamais atbild: „Nezinu, esmu redzējis vienīgi melnu lāci, nekad neesmu redzējis citus…”18 Ar neizpratni tiek uztverti tādi jautājumi kā „Izskaidro man, kas ir koks!” („Kāpēc lai es to darītu? Visi zina, kas ir koks!”).

Tas nenozīmē, ka nerakstošais cilvēks ir muļķis, viņš lieliski saprot cēloņu un seku attiecības un orientējas savas dzīves pasaulē. Sabiedrības pirms rakstības nav dabas bērni, kuru izglītības sistēma aprobežojas ar medību meistarklasēm un izklaidējošo leģendu stāstīšanu pie ugunskura. Lai nodrošinātu eksistenci, kopienām nepieciešamas izsmeļošas zināšanas par klimatu, kalendāru, augiem, dzīvniekiem, nāvi, auglību un dzimšanu, medībām, dažādu priekšmetu un būvju izgatavošanu, kulināriju, ģenealoģiju, medicīnu, ģeogrāfiju, navigāciju, morāles normām, rituāliem un daudzām citām lietām. Lai nodrošinātu šo zināšanu pārnesi, tiek izmantotas rūpīgi koptas valodas tehnoloģijas – dažādi stāstījuma žanri un tehnikas, poētiskie paņēmieni, ritms, metrs, aliterācija, asonanse, atkārtojums, kā arī rituāls, deja, priekšmetiski atmiņas palīglīdzekļi.

Pētnieku vidū nav vienprātības par to, cik ilgi mutvārdu kultūrā nemainīta var tikt saglabāta vēsturiska informācija. Šķiet, valdošais viedoklis postulē, ka runas medijs vēstījumu no paaudzes paaudzē nemitīgi izmaina un vēstures fakti bez rakstības palīdzības var saglabāties kopienas atmiņā tikai pārsimt gadu. Taču ir pamats domāt, ka atsevišķas informācijas vienības tiek saglabātas pat tūkstoš gadu garumā.19

Interesanti, ka daži teorētiķi digitālās kultūras uzplaukumā saskatījuši nevis tehnokrātisku vēl lielāku attālināšanos no mutvārdu tradīcijas, bet tieši pretēji – tuvināšanos. Turklāt tuvināšanās var nebūt saistīta ar runātās valodas popularitātes pieaugumu. Piemēram, Džons Folijs apgalvo, ka mutvārdu kultūrai un interneta kultūrai ir daudz kopīga.20 Ja tradicionāls teksts ir sastindzis, lineārs un ierobežots, tam ir noteikts sākuma un beigu punkts, tad tīmeklī mums ir darīšana ar tīklojumu, kurā varam brīvi izvēlēties virzienu, kur doties tālāk. Teksta kultūrā liela nozīme ir autorībai un ar to saistītajiem piekļuves ierobežojumiem, savukārt tīmeklī (tāpat kā mutvārdu tradīcijā) kultūras līdzradīšanā aicināts iesaistīties ikviens, zināšanas tiek radītas kopīgi un autorībai ir mazāka nozīme. Ja teksta kultūrā svarīgs ir precīzs atkārtojums, kāda cita autora citēšana, tad tīmeklī atkārtojumi rodas tur, kur ir tie dabīgi iederas, un tiem var būt interpretējošs raksturs – kā džeza mūzikai (vai tautasdziesmai).

Šķirstot mūsdienu pedagoģijai veltītas grāmatas, vērojams optimisms un entuziasms par to, ka nākotnes izglītība varētu nebūt saistīta tikai ar tekstu lasīšanu un rakstīšanu, bet ar veselu senu un jaunu prasmju un pratību klāstu: „Izglītotība (literacy) ir estētiska, materiāla un multimodāla. Izglītotība ir ideoloģiska un kultūrā sakņota, un izglītošanās prakses nav fiksētas un statiskas, bet kompleksas, mainīgas un atkarīgas no identitātēm, vietas, laika, telpas, konteksta, kultūras un prakses.”21 Neprotu prognozēt, vai turpmāk ņemsim līdzi labāko no abām – rakstības un mutvārdu – kultūrām vai kļūsim tikai šķietami gudri. Kā filosofi pašdarbnieki varam minēt, ka kultūrā nostiprināsies tās prakses, kuras izrādīsies noderīgas, un izzudīs tās, kuras būs kļuvušas par apgrūtinājumu.

Bieži domāju – vajadzētu izveidot savu YouTube kanālu tūlīt pat. Galu galā daudz vienkāršāk būtu nevis rakstīt šo garo ziņu, bet pie jums aiziet un to visu vienkārši pateikt.

  1. https://www.punctummagazine.lv/2019/03/19/meklejot-lasitajus-klausitajus/  (atpakaļ uz rakstu)
  2. Sk., piem., Derrida J. De la grammatologie. Paris: Les Éditions de Minuit, 1967; L’Écriture et la différence. Paris: Seuil, 1967.  (atpakaļ uz rakstu)
  3. Derrida J. La dissémination. Paris: Seuil, 1972.  (atpakaļ uz rakstu)
  4. Platons. Dialogi un vēstules. Rīga: Zinātne, 1999.  (atpakaļ uz rakstu)
  5. Manovich L. The Language of New Media. Cambridge, MA, London: MIT, 2001. P. xv.  (atpakaļ uz rakstu)
  6. Ong W. J. Orality and Literacy: The Technologizing of the Word. London, New York: Routledge, 2002. (Pirmais izdevums: 1982.  (atpakaļ uz rakstu)
  7. https://www.businessinsider.com/most-popular-youtubers-with-most-subscribers-2018-2  (atpakaļ uz rakstu)
  8. https://www.businessinsider.com/highest-paid-youtube-stars-2018-12  (atpakaļ uz rakstu)
  9. https://www.ted.com/  (atpakaļ uz rakstu)
  10. https://skaties.lv/beztabu/interesanti/janis-krivens-podkasts-ir-ka-saruna-ar-comiem-bara-podkasts-kas-tas-par-zveru-meza/  (atpakaļ uz rakstu)
  11. Sk., piem., smaržu influenceres Demijas Rolingas (Demi Rawling) sižetus: https://www.youtube.com/watch?v=7ToCR_6DYbw  (atpakaļ uz rakstu)
  12. https://www.youtube.com/channel/UCocP40a_UvRkUAPLD5ezLIQ  (atpakaļ uz rakstu)
  13. https://www.theatlantic.com/politics/archive/2018/01/americas-first-post-text-president/549794/  (atpakaļ uz rakstu)
  14. https://www.youtube.com/watch?v=_aFo_BV-UzI&feature=youtu.be  (atpakaļ uz rakstu)
  15. https://en.wikipedia.org/wiki/List_of_nicknames_used_by_Donald_Trump  (atpakaļ uz rakstu)
  16. Ong W. J. Orality and Literacy: The Technologizing of the Word. P. 9.  (atpakaļ uz rakstu)
  17. Luria A. R. Cognitive Development: Its Cultural and Social Foundations. Cambridge, MA, London: Harvard University Press, 1976. Pp. 32–39.  (atpakaļ uz rakstu)
  18. Luria A. R. Cognitive Development: Its Cultural and Social Foundations. Pp. 108–109.  (atpakaļ uz rakstu)
  19. Kelly L. Knowledge and Power in Prehistoric Societies. Cambridge University Press, 2015. P. 17.  (atpakaļ uz rakstu)
  20. Foley J. M. Oral Tradition and the Internet: Pathways of the Mind. Urbana, Chicago, Springfield: University of Illinois Press, 2012.  (atpakaļ uz rakstu)
  21. The Routledge Handbook of Literacy Studies. Ed. by J. Rowsell, K. Pahl. London, New York: Routledge, 2015. P. 1.  (atpakaļ uz rakstu)

Dalies ar šo rakstu