punctum

literatūras un filozofijas žurnāls

Pārvērtējot holokaustu

Kaspars Zellis

12/11/2019

 

Par Timotija Snaidera grāmatu Melnā zeme. Holokausts kā vēsture un brīdinājums (no angļu valodas tulkojusi Ieva Lešinska; Jumava, 2019)

 

Timotija Snaidera grāmatas Melnā zeme. Holokausts kā vēsture un brīdinājums iznākšana latviešu valodā ir vērā ņemams notikums. Vispirms jau tāpēc, ka apkopojoša rakstura darbu par holokaustu latviešu valodā nav bijis. Jāatzīst, ka arī pasaules historiogrāfijā, neskatoties uz it kā lielo tēmas popularitāti un iznākušo pētījumu kaudzēm, šādu darbu nav daudz. Pētnieki lielākoties ir koncentrējušies uz dažādu holokausta aspektu noskaidrošanu, ko ierobežo gan tematiskās, gan arī ģeogrāfiskās un hronoloģiskās robežas. Kā atzīmēja Zigmunds Baumans, iespējams rakņāties vēl līdz šim neskartos arhīvos un dienasgrāmatās, papildinot jau tā milzīgo bibliotēku ar epizodēm, kas ataino pašu mērķtiecīgāko, sistemātisko, cītīgāko un visaptverošāko masu slepkavību cilvēces vēsturē, bet tas tikai palielina faktu daudzumu, bet pašu procesu nepadara skaidrāku.1

Snaiders savā grāmatā neatklāj jaunus avotus, viņš strādā ar jau publicētajiem avotiem un pētījumiem, par savu mērķi izvirzot tieši holokausta saprašanu un domājot par to, ko autors pats apzīmē kā „brīdinājumu”, par to, „kas no Hitlera laikmeta palicis mūsu prātā un dzīvē”.2 Tās ir tēmas, ko vēsturnieki parasti neskar, sekojot senajam Leopolda fon Rankes diktētajam vēstures uzdevumam – vēsturi atklāt wie es eigentlich gewesen,3 savukārt šāda veida interpretācijas atstājot filozofiem un sociologiem.

Savā recenzijā es negribētu analizēt to, cik pilnīgi Snaideram izdevies atklāt ebreju katastrofas vēsturi. Par holokausta norisēm atsevišķos Eiropas reģionos ir sarakstīts daudz pētījumu. Nozīmīgākais ir tas, ko jaunu Melnā zeme sniedz gan ierindas lasītājam, gan pētniekam. Pirmkārt, tā ir pati holokausta koncepcija. Pēdējās desmitgadēs holokausta pētniecībā bija nostiprinājies t. s. Frankfurtes skolas aizsāktais diskurss, kas ebreju iznīcināšanu Otrā pasaules kara gados skatīja kā loģisku modernitātes, industrializācijas un birokratizācijas rezultātu, savdabīgu civilizācijas un valsts evolūcijas ēnas pusi. Snaiders nostājās arī pret Frīdriha Hajeka4 „labējiem” (sic!) sekotājiem, norādot, ka klasiskā liberālisma nostāja, ka valsts lomas pieaugums ved pie totalitārisma ar visām no tā izejošajām sekām, nevar būt pamatota, jo Hajeka dzimtenē Austrijā „ebreju apspiešana sākas nevis tāpēc, ka valsts pieņēmās spēkā, bet gan tāpēc, ka tā 1938. gadā sabruka”.5

Snaidera grāmata mums mēģina pierādīt ko citu – holokausta intensitāte vistiešākajā veidā bija atkarīga no politiski administratīvās sistēmas, likumības un valstisko institūciju sagraušanas. Lai pierādītu sava koncepta patiesumu, autors salīdzina ebreju iznīcināšanas intensitāti Eiropas okupētajās un Vācijas sabiedrotajās valstīs, norādot, ka valstīs, kas saglabāja valstiskuma institūcijas, ebreju iznīcināšana nenotika tik strauji kā teritorijās, kur valstiskums bija iznīcināts pilnībā, – kā Polijā, Baltijā, Ukrainā. Snaiders norāda, ka pieņēmums par Vāciju kā visvarenu valsti ir stereotips, jo „tiem ebrejiem, kam bija Vācijas pilsonība, bija daudz lielākas iespējas izdzīvot nekā tiem ebrejiem, kas bija pilsoņi vāciešu sagrautajās valstīs”.6 Loģika un pamatojums šiem apgalvojumiem ir, bet vai visumā paviršie mēģinājumi diskutēt ar iepriekšējo gadu diskursīvajām praksēm (vai drīzāk tās noliegt) varētu novest pie holokausta paradigmu nomaiņas – to rādīs Snaidera vēlme attīstīt savu konceptu un viņa aizsākto domu iespaids uz historiogrāfiju.

Tagad vēlos pieskarties autora vēlmei aktualizēt holokaustu. Uz vēstures pārnešanu šodienas sociālpolitiskajās reālijās var skatīties dažādi, gan sekojot Cicerona slavenajam izteikumam historia magistra vitae est,7 gan atzīstot, ka katrs process ir unikāls un cēloņu, norišu un seku veidā tas nekad pilnībā nevar būt dubultnieks kaut kam iepriekš notikušam. Vēlme atrast līdzības starp pagātnes un šodienas notikumiem savukārt vērtējama kā anahronisms. Melnā zeme sniedz izvērstu skaidrojumu, ka arī šodienas pasaulē izplatītais uzskats, ka diktatorisku režīmu sagrāve novedīs sabiedrību pie demokratizācijas, ir kļūda, jo tas parasti „bruģē ceļu” haosam, pilsoņu kariem, nemieriem, etniskajām un reliģiskajām tīrīšanām un terorisma nostiprināšanai. Ja nacistiskā Vācija sagrāva valstiskos institūtus, lai radītu apstākļus ebreju iznīcināšanai, tad valstu iznīcināšana bez ļaunprātīga nolūka tāpat noved pie uzskaitītajām nelaimēm. Saprotama ir Snaidera vēlme valstiskumu un likumus stādīt kā stabilitātes garantus, tomēr ir jāuzdod jautājums: vai Trešais reihs nebija tas, kas ar valsts institūciju un likumu palīdzību ebrejiem liedza pilsonību un uzsāka to diskrimināciju, vai valsts birokrātiskā mašinērija nebija tā, kura nodrošināja šo ebreju deportācijas un nogalināšanas? Vai holokausts būtu iespējams, ja rietumu valstis pret nacistiskās Vācijas politiku iestātos jau 30. gadu otrajā pusē?

Snaiders norāda, ka „mēs dzīvojam uz Hitlera planētas” un „mēs esam mainījušies mazāk, nekā mums šķiet”, jo mums patīk mūsu dzīves telpa, mēs fantazējam par valdību iznīcināšanu, nicinām zinātni un sapņojam par katastrofu.8 Viņš arī norāda, ka ekoloģiskās/klimatiskās pārmaiņas vai kādas citas kataklizmas var novest pie tā, lai atkal tiktu meklēti jauni grēkāži – vai tie būtu ebreji, homoseksuāļi vai arī musulmaņi. Kā īpašas draudu zonas, kurās bailes par vides izmaiņām var radīt neprognozējamas sekas, Snaiders min virkni Āfrikas reģionu, kā arī Ķīnu un Krieviju. Viņš raksta, ka „lielā mērā pateicoties Maskavai, valsts graušana un planētas ienaidnieka radīšana atgriezusies Eiropas modē”,9 ka Putina politika Ukrainā, kā arī galēji labējo spēku atbalstīšana Eiropā faktiski ir valsts graušanas tehnika. Lai par nākotni varētu domāt mierīgi, valstīm vajadzētu ieguldīt zinātnē, tādējādi nepieļaujot humānu katastrofu atkārtošanos, – „nepieciešams gūt iedvesmu no tā, kas ir saprātīgs, nevis no tā, kas izraisa lielāko rezonansi”.10

Nenoliedzami, Snaidera Melnā zeme iesāk jaunas diskursīvās prakses holokausta vēstures izpratnē; uzrakstīta vieglā un saprotamā formā, tā aicina domāt un vērtēt gan paša holokausta norises, gan arī tā mācību, jo „izprast holokaustu ir mūsu iespēja [..] saglabāt cilvēcību”.11

  1. Bauman Z. Modernity and Holocaust. Cornwall: Polity Press, 2008. P. 222.  (atpakaļ uz rakstu)
  2. Snaiders T. Melnā zeme. Holokausts kā vēsture un brīdinājums. Rīga: Jumava, 2019. 11. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
  3. Kā patiesībā noticis (vācu val.).  (atpakaļ uz rakstu)
  4. Frīdrihs Augusts fon Hajeks (1899–1992) – austriešu un britu liberālais ekonomists un filozofs.  (atpakaļ uz rakstu)
  5. Snaiders T. Melnā zeme. 340. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
  6. Snaiders T. Melnā zeme. 339. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
  7. Vēsture ir dzīves skolotāja (latīņu val.).  (atpakaļ uz rakstu)
  8. Snaiders T. Melnā zeme. 344. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
  9. Snaiders T. Melnā zeme. 335. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
  10. Snaiders T. Melnā zeme. 343. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
  11. Snaiders T. Melnā zeme. 344. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)

Dalies ar šo rakstu