punctum

literatūras un filozofijas žurnāls

Sūfiji un vistiņas

Harijs Vagrants

14/11/2019

 

Galata Mevlevihanesi Müzesi – tā blakus staltam, bet neuzbāzīgam arkveida ieejas portālam (tas šonakt aizdarīts ar tumšiem, smagnējiem vijumiem, pinumiem un pumpuriņiem apgreznotiem dzelzs vārtiem) vēsta balti zaļā kvadrātformas plāksnē ieslodzīti burti. Šis trīspadsmitā gadsimta Mevlevi sūfiju ordenim veltītais muzejs atrodas tieši aiz İstiklal ielas dienvidu ass tālākā punkta. Tas ir, vietā, kur tik pārpildītā un dinamiskā Stambulas dižiela negaidīti pārtop teju uz pusi šaurākā un ievērojami omulīgākā ielā ar nosaukumu Galip Dede Caddesi.

Saprotams, neesmu te nonācis gluži nejauši. Ceļabrālis mani šurp ir atvedis pavisam apzināti, klausot savai pieredzes bagātā pasaules klaidoņa intuīcijai. Viņaprāt, Galip Dede Caddesi ir neskaitāmas reizes piemērotāka ielu muzicēšanai par dinamisko, bez mitas trokšņaino un cilvēkiem līdz malām piepildīto İstiklal. Vadoties no savas ielu mākslinieka pieredzes, nevaru viņam nepiekrist.

Pirmkārt, nami.

Abpus Galip Dede Caddesi stāvošie divstāvīgie, trīsstāvīgie un četrstāvīgie nami ir ievērojami tuvāki cits citam nekā İstiklal ēkas – tas nozīmē, ka akustiski šī vieta ielu mūzikai ir ļoti pateicīga.

Otrkārt, cilvēki.

Ļaužu plūsma uz šīs ielas šķiet daudz pieradinātāka, mierīgāka un viendabīgāka. Ja İstiklal Caddesi ir vētrā bangojoša, sapaisusi jūra, tad tajā ietekošā Galip Dede Caddesi ir mierīga un līdzsvarota upe ar samērīgu straumes ātrumu.

Treškārt, ielas platums. Šī iela ir tikai nedaudz platāka par manu iemīļoto Šķūņu ielu Vecrīgā. Ne pārāk plata iela gandrīz vienmēr nozīmē, ka tavs muzikālais repertuārs pavisam noteikti sasniegs pilnīgi visus pa to pastaigājošos cilvēkus. Līdz ar to pastāv iespēja (vismaz potenciāli) nopelnīt lielāku daudzumu naudas

– Tālākais plāns tātad irrr sekojošs, Harrij… – Saša izrauj mani no profesionālajām pārdomām, tomēr tūliņ arī apraujas pusteikumā, izpūšot nevaldāmi sprogainu cigarillas dūmu mākuli. – …Tu pagaidām paliec šeit pat, pie Mevlevi orrrdeņa muzeja. Paliec un nekusties. Ne pa krrrreisi, ne pa labi, nedz uz prrriekšu, nedz arrrī atpakaļ. Spēlē santurrru, centies nopelnīt kādu lirrru. Bet galvenais – nekusties. Es tikmērrr aizklīdīšu līdz pārrris netālajām beķerrrejām, comprendes? To saimnieki vienu otrrru rrreizi mēdz akrrritumu urrrnās atstāt pa dienu nepārrrdotos konditorrrejas izstrrrādājumus. To viņi darrra aiz labas sirrrds, šādā veidā palīdzot izdzīvot Stambulas nabadzīgākajiem iedzīvotājiem. Bet tu piemini manus vārrrdus. Paliec šeit. Stambula irrr lielāka gan parrr Maskavu, gan parrr Londonu. Ja tu šonakt kaut kurrr sadomāsi aizklīst, būs liela noņemšanās, līdz mēs atkal viens otrrru atrrradīsim. Buen?

Tad Saša, vēl uzspējis man sazvērnieciski piemiegt ar aci, ieslīd vienā no Galatas kvartāla neskaitāmajām līkumotajām sānieliņām, un tā es šeit palieku viens. Nu, ne jau tik ļoti viens, ka uzreiz būtu balsī jāvaimanā un jāmetas tumšu domu domāšanā (turklāt ar mani ir vienmēr uzticamais mūzikas instruments santurs – tam pavisam noteikti piemīt dvēsele, varbūt pat dižāka par viena otra cilvēka dvēseli –, tādēļ kaut kādā ziņā mēs tomēr esam divi), tomēr pietiekami viens, lai pēkšņi ļoti skaidri apjaustu, ka man kabatā ir tikai mazliet vairāk par četrdesmit eiro, mans kuņģis joprojām uzvedas tā, it kā nesen būtu pārcietis nevaldāmu savvaļas ugunsgrēku, es smirdu un neesmu mazgājies trīs dienas, turklāt atrodos vairāk vai mazāk trīs tūkstošu kilometru attālumā no Rīgas.

Un tikai tagad patiešām, patiešām skaidri atskāršu, ka, pie visiem velniem, svēto mammīt, es – Harijs, vienkāršs čalis no Pārdaugavas – esmu no Baltijas ellē ratā atstopējis līdz monumentālajai, leģendārajai, fantastiskajai, cauri gadu simtiem un arī tūkstošiem Rietumu un Austrumu krustcelēs stāvošajai Senpilsētai.

Nudien, man šonakt ir par ko palauzīt galvu.

Tomēr no domām pie darbiem, Harij. Prātošana tevi šonakt nekādi nepabaros.

Es beidzot saņemos spēlēšanai.

Tukšo, daudz par daudz piedzīvojušo santura čeholu nolieku tieši sev priekšā, tad sakrustotām kājām nosēžos zem Mevlevi sūfiju muzeja vertikāli iestieptajiem, augšmalā graciozi izliektajiem logiem un novietoju mūzikas instrumentu uz ceļiem. Tiklīdz agro nakti ievibrē pirmie santura stīgu akordi, noreaģē arī garāmgājēji: viņi saausās, nedaudz pagausina soli un pieklusina savas čalas.

Daži ģērbjas tradicionālāk nekā citi; vienas otras daiļā dzimuma pārstāves matus nosedz neuzkrītoši lakatiņi vai vieglas, gaisīgas šalles. To augumu no atslēgkaulu bedrītēm līdz apakšdelmu locītavām un gurniem slēpj brīvi garroku krekli, bet kāju ikrus līdz pat potītēm aptver vienkrāsaini svārki vai tīklotiem ornamentiem izšūtas salvar bikses. Tāpat arī stiprais dzimums: vairāku mani vērojošu turku vīriešu plecīgos stāvus līdz pat ceļu locītavām sedz gari, vienkrāsaini krekli.

Citi šonakt klātesošie vīrieši un sievietes apģērba ziņā nekādā ziņā neatpaliek no eiropiešiem. T-krekli, džinsi, rāvējslēdžotas kapučjakas, šorti, kleitas, sandales, dažādu populāru zīmolu sporta apavi un spīdīgas rokassomiņas…

Savā ziņā ļoti kaleidoskopiska pieredze.

Pamīšus ar labo un kreiso roku pārskrienu pāri lejupslīdošai mi, re-bemol, do un si sešpadsmitdaļnošu frāzei. Šo spēlēšanas paņēmienu esmu apguvis pavisam nesen, un, ko tur liegties, man pašam tas šķiet gan vizuāli, gan skaniski ļoti iespaidīgs.

Sūfiju svētajiem gan jau ietu pie sirds mana muzicēšana pie viņu muzeja. Tieši sūfiji taču ir tie, kas uzskata, ka mūzika ir vistiešākais un patiesākais ceļš pie Visaugstākā. Allāha. Dieva.

Laikam bada ietekmē pat es spēju kļūt īstenticīgs.

Lukturu gaismā manas plaukstas izplūst, līdz gandrīz pilnībā zaudē savas aprises. Arī mezrab koka vālītes pašlaik atgādina vien divus izplūdušus gaismas fotonu kūlīšus. Šonakt mana elēģiskā improvizācija skan harmoniskajā mi minorā – arābu, turku un arī grieķu mūzikā pēc skanējuma līdzīga toņkārta tiek dēvēta par makam nihavend –, tādēļ ceru, ka maniem šīvakara klausītājiem tā būs viegli uztverama.

Piepeši atģiedos, ka santura vientuļajām, tomēr pilnīgi pašpietiekamajām skaņām manā prātā gluži dabiski piepulcējusies vīzija ar vairākiem pretēji pulksteņrādītāja virzienam virpuļojošiem, garus baltus svārkus un gaiši brūnas konusveida cepures apvilkušiem Mevlevi ordeņa mistiķiem. Dažiem no tiem rokas sakrustotas uz krūtīm, it kā sargājot sava gara klusumu. Citiem tās tiecas augšup – taisni pretim visu laikmetu un zemju praviešiem un tam Vienam, par kuru ko pateikt tikpat labi nozīmē nepateikt neko.

Kad atpeldu atpakaļ pašreizējā mirkļa realitātē, atveru acis un samanu čeholā samestas divas desmitliru banknotes, kā arī vairākus pavisam sīkus kurušu rimbulīšus.

Automātiski pametu skatienu rokas pulkstenī un secinu, ka santuru spēlēju jau gandrīz divdesmit minūtes.

Tad manas apzinātības fokuss pārslēdzas no saziedotās naudas (kuras tomēr varētu būt vairāk – naudas vispār vienmēr varētu būt vairāk) uz kādu smalku, man tieši pretī stāvošu, melna auduma tunikā no galvas līdz kājām ietinušos sievietīti. Viņa stāv klusi, stingi, pilnīgi nekustīgi ierāvusies dziļi pretējās ēkas pirmā stāva ēnā aiz citiem šīsnakts staigātājiem. Atsegts ir tikai sejas ovāls, tās vaibsti attāluma dēļ nav saskatāmi. Man uzmācas nepārprotama pārliecība, ka tur, ēnās, viņa ir atradusies visu laiku, kopš es sāku šeit spēlēt, viņa vienkārši nav vēlējusies tikt pamanīta. Negaidīti sievietīte izpilda trīs straujus lēcienveida izklupienus, tad kā šķēps ieduras zemē apmēram piecu centimetru attālumā no mana santura čehola. Nonākusi laternas dāsni izgaismotajā zonā, sieviņa vairs nešķiet tik glūnīga un biedējoša kā iepriekš. Bezgala sena gan. Spuldzes gaismā lasot sīksīkās kaligrāfiskās grumbas viņas sejā, lēšu, ka manai visupirmajai īstajai Stambulas fanei varētu būt pat visi deviņdesmit gadi. Nemaz nav slikti, Harij! Par spīti tavai nepanesamajai smirdoņai, kādam tu tomēr neesi pavisam vienaldzīgs. Vai drīzāk – nav vienaldzīga tava mūzika.

Jo arī tā ir nepārprotama pārliecība – vienīgais, kas šai turku sieviņai šovakar pa īstam vajadzīgs, ir santura nostalģiskā, skumjā dziesma. Vismaz fiziski tantuks arī tagad ir sastindzis tāpat kā iepriekš, tomēr mākslīgās gaismas atsegtajās, stāvo vaigu un sirmo uzaču pakalniņu ieskautajās acīs es uztveru kāda pavisam dzīva stāsta atspulgu.

Tur ir gan kāda sen aizmirsta mīlestība, gan svabadas tāles un nozīmīgi dvēseliski pārdzīvojumi. Es veros viņā un turpinu spēlēt. Viņa lēnīgām plaukstām sakārto savu lakatu un turpina izliet pār mani savas dzīves esmi.

– Teşekkür ederim, arkadaş müzisyen! – pēc vismaz desmit minūšu ilgas klausīšanās večiņa mierinoši liegā balsī nomurmina, pirmo reizi šovakar samirkšķina acis (es pamanu, tās ir savilgušas) un iegremdē roku dziļi savas tunikas krokās. Kad roka atkal parādās atklātībā, tās plaukstā novietojusies neliela kartona kastīte.

Ar kreiso plaukstu stingri pieturēdama krustus, viņa pieliecas un uzmanīgi ieliek kastīti čeholā – blakus šovakar jau nopelnītajai naudai. Tad viņa pagriežas un ļoti nesteidzīgi tipina prom. Es turpinu spēlēt, līdz viņas apveids ir izgarojis naktī. Pametis nedrošu skatienu uz vienu un otru pusi, beidzot saņemos (šad tad dzīvē mani pārņem kautrīgums, un tad es mēdzu lietas darīt, kad citi to neredz) un atveru gaišo, kvadrātaino kastīti.

Gribi tici, gribi netici – tajā iekšā ir vismaz desmit cieši sablīvēti vistas girosa gabaliņi. Vēl silti un sulīgi.

Allāhs patiešām ir varens!

Dalies ar šo rakstu