punctum

literatūras un filozofijas žurnāls

Mājas solī

Danaja Sioziu

15/11/2019

 

Danaja Sioziu (1987) ir grieķu dzejniece, kas uzaugusi Karlsrūē, Vācijā, un Kardicā, Grieķijā. Viņas debijas dzejoļu krājuma Noderīgas bērnu rotaļas (Χρήσιμα παιδικά παιχνίδια, Αντίποδες, 2016) fokusā ir femīna, divās kopienās auguša cilvēka identitāte. “2017. gadā par krājumu saņēmusi Grieķijas Valsts balvu spilgtākās debijas kategorijā, Sioziu dzejoļi parādījušies arī Penguin publicētajā Grieķijas jauno dzejnieku antoloģijā Austerity Measures.

Atdzejotājs

 

Vaina

Mēs tātad esam dzeņu ģimene,
sūrs darbiņš mežos, pēcāk
mājās. Sienas skarbas –
un iekšā citu valodu nerunājam.

 

Saulriets

Tikko precējusies, Aleksandra, vīra prieks
un lepnums (putniņ, manu balodīt)
uzkāpa terasē
pakaļ vakardienas veļai.
Te pēkšņi izkārtās drēbes piepūtās
baložu horeogrāfijas
te saule pavēra acis
ieplūstot sarindoto jumta koru
starpā
apsudrabojot dienu
gluži tāda palika arī Aleksandra
kā saule kā putniņš
ar balto žaketi buru.

 

Mājas solī

Nepievērsa uzmanību
varbūt arī nesaprata
vienkārši turpināja griezt.
Asins pa likteņa līnijām
lēni plūda
izlietnē.
Viņas kaķis nemierīgs
pieskrēja klāt
bet viņa
uz īsu
acumirklīgu brīdi
ieraudzīja pati sevi
kaķa stiklainajās acīs,
svešu,
netīrā būrī ieslodzītu
griesti bez rīta zvaigznes
uz grīdas mazas vabolītes
izlietnē tumšs ezers
kurā mērcējas rokas
un tagad viņa staro vainagota ar
baltu, dezinficējošu sarmu:
viņa nodomā kaut šodien tiktu galā
vismaz ar traukiem.

 

Ziloņa atmiņa

Dzīvojamā istabā plešas mežs, mēs klusu traušam putekļus no sekcijas nelietotajām tējkannām, spodrinām dārgās sudrablietas. Gadu no gada zari paliek leknāki, zaļumi aug griezdamies, mums ir grūti tikt no viena punkta uz otru, esam sākuši marķēt ceļu, redzam arvien mazāk, runājam. Bet nav vajadzības. Tāpat tuvojas meža zvēri.

 

Bulta

Nāc rotaļāties. Tu pa vienai atpogāsi pogas, es par katru pastāstīšu tev pa sapnim. Kaila mana mugura, kā redzēsi, atgādina loku. Neuzvilktu. Kad sanāk, lūdzu, iztēs man bultu.

 

Plūdmaiņas

Vecā piejūras māja
vēl joprojām sāls iekonservēta nesagruvusi
pamatos plūdmaiņas atkāpjas atgriežas
vilni pa vilnim sajūtas
               no seniem un nezaudētiem gadiem.
Šīs lampas gaismā mamma izšuva,
viņas asaras izšķīda uz grīdas,
zem koka dēļiem cēlās jūras.
Krastā mēdza izskalot gliemežvākus, oļus un baļķus,
reizēm zem mēbelēm un gultām
atradām aļģu kaudzes,
tēvs tās svētdienās vārīja,
visa ģimene kopīgi ieturējās.
               Lūk, pa šīm kāpnēm vectēvs rāpās,
līdz nomira, un neviens tās neuzdrīkstējās kustināt.
Vēlāk vecmamma dziļi noskuma,
lielākoties palika gultā.
Cēlās tikai sestdienās,
izņēma no skapja veco līgavas tērpu,
uzvilka un gaidīdama stāvēja pie durvīm.

Tad labāk šo zemi, nekā
toreiz, kad jūra bija blakus.

Tad labāk šo vēju, rieteni,
labāk.

 

Baltie uzvar

Frau Vilma bieži mani pieskatīja. Viņa bija burve, jo ņēma baltus audeklus un pēc laiciņa tie vairs nebija balti, tie bija satraukuma pasauļu pilni. Kad darīju blēņas, viņa teica „sēdi mierā, citādi iesi ārā pa skursteni”, un man likās, ka viņa domā ko līdzīgu grieķu „ārā pa durvīm”. Turklāt man patika skursteņi, jo mans vectēvs bija ne tikai vectēvs, bet arī sīciņš. Viņš rāpās visādos milzīgos dūmeņos, kā man teica, simt piecdesmit metrus augstos, un apsolīja, ka iemācīs arī man. Visi strādāja rūpnīcās, taču tik drosmīgs bija tikai viņš. Viņš bija arī krietns, brīvdienās ņēma mani līdzi uz tuvējiem franču ciemiem, kur laboja mājas, jo tās bija koka mājas, un viņš bija namdaris, to viņš apguva, pirms sākās karš.

Frau Vilma nēsāja rokassprādzes un krāsoja gaišus matus, jo maza bija bijusi gaišmate un, šķiet, ilgojās pēc tiem laikiem. Es vēl nebiju pāri divdesmit kilogramiem, mani mati bija oranži, acis – zaļas. Todien, kad kravas mašīna atbrauca aizvest mantas, vectēva vairs nebija, „jo nepietiek nomirt, jānomirst īstajā brīdī”, tā viņš mums rakstīja. Bet Frau Vilma darīja to pašu, ko parasti, kad mani veda mājās. Taču ne jau apskāvieni vai bučas, nekā tāda. Viņa vien pateica, ka skumst, ka gribētu paturēt mani mūžam, taču viņa neuztraucas, jo nu man jāpaaugas. Ka es noteikti atgriezīšos, izstaigāšu visus ceļus un īstajā brīdī atgriezīšos. Tā notiek ar visiem, kurus mīlu, viņa teica, jo satiekas tikai tie, kuri tikušies iepriekš. Tad viņa ar roku pamāja gandrīz vai ardievas un atkal pavērās uz skursteņiem. Man pārskrēja drebuļi, lai gan bija vasara, un vasarā mēs vienmēr atgriezāmies Grieķijā.

 

No grieķu valodas atdzejojis Lauris Veips

Dalies ar šo rakstu