punctum

literatūras un filozofijas žurnāls

Sēnes, koki un cilvēki. Pētījums caur dizainu

Agata Šidlovska, Malgožata Gurovska

19/11/2019

 

Novembra sākumā Rīgā norisinājās jau sestā Latvian Literature rīkotā konference Conversations on Publishing & Design, kurā šoreiz uzstājās grāmatu izdevēji, ilustratori un dizaineri no Polijas. Viņu vidū bija arī dizaina pētniece un kuratore Agata Šidlovska (Agata Szydłowska) un māksliniece Malgožata Gurovska (Małgorzata Gurowska), kuras kopā ar arhitektu Mačeju Šudu (Maciej Siuda) izveidojušas dizaina projektu MYCOsystem, ar ko pārstāvēja Polijas paviljonu šogad Milānā notikušajā triennālē. Vēršot uzmanību uz sēņu, koku un cilvēku sadarbību, viņi vēlējušies parādīt cilvēka īsto vietu dabas procesos, jaukt ierastās robežas un rosināt pārdomas par tik aktuālo klimata krīzi.

Aija Cepliša

 

Kā tapa MYCOsystem un kas tas ir?

Malgožata: Mēs to speciāli veidojām triennālei, kas norisinājās Milānā no šī gada marta līdz septembrim. Šogad triennāles tēma bija Broken Nature: Design Takes on Human Survival. Kopā ar Malgožatu un arhitektu Mačeju Šudu izstrādājām šo projektu. Projekta pasūtītājs bija Ādama Mickēviča institūts.

Mēs sākām domāt par starpsugu attiecībām. Pirms pāris gadiem es aizsāku izstāžu cikla Zoepolis. Design for Plants and Animals veidošanu, kurā centos pievērst uzmanību pastāvošajam antropocentrismam, cilvēkam kā visu lietu mēram. Es pamanīju, ka, pievēršot uzmanību citām sugām un augiem, esmu izlaidusi sēnes. Tās nekur netika pieminētas vai apskatītas. Taču tā ir vesela karaļvalsts, vesela sēņu pasaule! Sākām veikt izpēti, lai vairāk uzzinātu par tām.

Mēs sākām domāt par starpsugu attiecībām. Pirms pāris gadiem es aizsāku izstāžu cikla Zoepolis. Design for Plants and Animals veidošanu, kurā centos pievērst uzmanību pastāvošajam antropocentrismam, cilvēkam kā visu lietu mēram. Es pamanīju, ka, pievēršot uzmanību citām sugām un augiem, esmu izlaidusi sēnes. Tās nekur netika pieminētas vai apskatītas. Taču tā ir vesela karaļvalsts, vesela sēņu pasaule! Sākām veikt izpēti, lai vairāk uzzinātu par tām.

Agata: Izlasīju antropoloģes Annas Tsingas (Anna Tsing) grāmatu The Mushroom at the End of the World, kurā viņa atklāja dažādus interesantus faktus par sēnēm. Piemēram, britu kolonisti brauca savos ceļojumos koka kuģos, vienā no galamērķiem, iespējams, Indijā, kāds sēnīšu paveids iekļuva kuģa dēļos un sāka sadalīt koksni. Mums patika ideja, ka mazs un teju neredzams organisms spēja cīnīties ar kolonizāciju, jo britu flotei tas sagādāja ne mazums problēmu, kad „ceļotājs” pārņēma visu kuģi.

Malgožata: Taču mūsdienās šādas sēnes ir aizmirstas, neievērotas, arī nezināmas. Ja nejauši izvēlētam cilvēkam palūgsiet, lai pastāsta par sēnēm, ļoti iespējams, ka viņš varēs pastāstīt tikai par ēdamajām vai neēdamajām meža sēnēm. Cilvēkiem bieži ir bail no sēnēm. Indīgās meža sēnes, pelējuma sēne, dažas slimības izraisa sēnīte…

Agata: Jā, vai nu sēnes var ēst, vai no tām jābaidās. Kad mēs sākām savu izpētes darbu, uzzinājām, ka sēnes itin viegli var pārņemt koksni un to pārstrādāt, bet tās arī ir nepieciešamas, lai radītu jaunus kokus. Sēnes fenomenālā veidā palīdz kokiem, īstenībā sadarbība ir abpusēja. Sēņu un augu simbioze tiek saukta par mikorizu  –  sēne ar augu apmainās barības vielām.

Malgožata: Sēnes palīdz arī kokiem. Šis fenomens tiek saukts par wood wide web – sēnes caur koka saknēm palīdz tiem savstarpēji komunicēt, dalīties resursos un informācijā. Un tā ir simbioze, kurā atkal labumu gūst gan sēnes, gan koki. Mikologi saka, ka sēnes ir sadarbības meistari, kas apbrīnojami māk sastrādāties. Tas viss mūs ļoti iedvesmoja. Vai mēs kā cilvēki varam sadarboties ar sēnēm?

Agata: Un mēs uzdevām sev jautājumu, ko dizaineram nozīmē šīs sēņu un koku attiecības. Polijā ir ļoti attīstīta kokrūpniecība, daudzas mūsu dizaina lietas tiek gatavotas no koka. Un mums radās ideja – ja mēs gribam sadarboties ar citām dzīvām būtnēm, tad mums tas jādara uz vienlīdzības principa. Bez dominances. Sadarboties un spert soli atpakaļ, pazaudēt kontroli pār produktiem, ko radām. Tāpēc mēs izdomājām, ka gribam radīt projektu, kas atspoguļo cilvēka, sēņu un koku sadarbību. Koki un sēnes jau sadarbojas, mēs, cilvēki, protams, cērtam kokus, lai iegūtu kokmateriālu savam labumam. Bet mēs varētu sevi transformēt par koksnes īslaicīgu lietotāju, kurš pēc tam to atgriež atpakaļ dabā, kur sēnes to pilnībā pārstrādātu. Šādi mēs sadarbojamies ar kokiem un sēnēm, nevis nostādām sevi dominējošā pozīcijā. Ar to mēs arī pievērstu uzmanību vides ilgtspējai un starpsugu sadarbības spējai. Tur ir ļoti daudz slāņu. Mums labpatīk to saukt par pētījumu caur dizainu.

 

Kāds bija projekta galvenais mērķis?

Malgožata: Parādīt, kā radīt priekšmetus, kas ir viegli kompostējami un ko sēnes var apēst. Tas nemaz nav tik grūti. Tīra koksne dabā sadalās ļoti labi, bet, ja tu to nokrāso, pārklāj ar laku, tad sēnes to vairs neiekāro. Tāpēc instalācijā izmantojām tīru koku, arī visus vizuālos materiālus drukājām uz nebalināta otrreizējās pārstrādes papīra. Un visinteresantākais – mums vajadzēja nopūlēties, lai atrastu vietu, kur katalogu sašūtu, jo negribējām izmantot līmi. Arī no Milānas saņēmām prasību, ka koka detaļas jāpārklāj ar ugunsdrošu substanci. Taču atteicāmies, jo tā ir ķīmija. Veidojot šo projektu, redzējām šo absurdu, ka daudz vieglāk ir nolakot, nokrāsot, salīmēt, nevis domāt par vides ilgtspēju. Mūsu instalācija Milānā bija izteikti ekoloģiska, koksni neapstrādājām ar ķīmiju, skrūves izmantosim vēlreiz, viss ir pārstrādājams un bioloģiski sadalīsies.

Agata: Tāpēc es to saucu par pētījumu caur dizainu. Mūs iedvesmoja antropologs Tims Ingolds (Tim Ingold), kurš vērš uzmanību uz nošķīrumu starp materiālu un materiālismu. Viņam ir brīnišķīga eseja Materiāli pret materiālismu (Materials against Materiality), kurā viņš raksta, ka mēs, cilvēki, gribam izmantot materiālus, kuri ir pabeigti, galīgi un kuru veidošanu esam 100% kontrolējuši. Materiālisms ir daudz elastīgāks, vitālāks, mums ar to jāsadarbojas, jāpielāgojas. Tas mainās, plūst, ir dzīvs. Savā projektā mēs negribējām koksni izmantot kā materiālu – šeit griežam, šeit skrūvējam, un tas tāds paliek uz mūžiem, bet darboties citādāk.

Malgožata: Mums arī nevajag produktus, kas kalpos mūžīgi.

Agata: Mēs bijām atvērti un gatavi tam, ka mūsu radītais objekts mainīsies, mainīs krāsu, formu. Tas ir dzīvs, aktīvs, tas mainās.

Malgožata: Mūsu instalācijas daļa bija koka dēļi ar caurumiem, kuriem cilvēki varēja paiet apakšā. No augšas tas izskatījās pēc zvaigžņotām debesīm, bet no apakšās – pēc koka saknēm ar micēliju vai arī kukaiņu kodumu veidotiem caurumiem kokā.  

Kādas bija atsauksmes par MYCOsystem?

Agata: Ļoti labas. Mēs izstrādājām projektu, pievēršot uzmanību visām sīkajām detaļām. Viss bija ieturēts vienā stilā, koncepts bija saglabāts.

Malgožata: Tas mums visiem trijiem nav nekas jauns, mēs esam šajā koncepcijā strādājuši jau iepriekš. Es vienmēr esmu strādājusi projektos, kas ir saudzīgi videi un dabai. Tāpēc mēs arī strādājām kopā.

Agata: Drīzumā atklāsim nākamo izstādi, tā šoreiz būs veltīta kukaiņiem un augiem, kuri ir, bet mēs neko daudz par tiem nezinām. Ir augi, kuri mums, cilvēkiem, patīk, par kuriem rūpējamies, un ir augi, kas mums nepatīk, un mēs domājam, kā no tiem tikt vaļā.

 

Esam nodalījuši labie un sliktie augi, labie un ne tik labie kukaiņi.

Agata: Precīzi!

Malgožata: Mūsu projektā bija sienas zīmējums, kas attēloja cilvēka vietu dabas sistēmā. Viņš nebija centrā.

Agata: Cilvēks nav pats galvenais, cilvēks ir tikai daļa no lielā dabas mehānisma.

 

Cilvēka ego ir sāpīgi dzirdēt, ka viņš nav pasaules varenākais un svarīgākais.

Malgožata: Es nezinu, vai tas ir sāpīgi vai arī vienkārši mēs neesam pieraduši tā domāt. Tas ir ieradums, un tāpēc ir ļoti ērti tā uzskatīt.

Agata: Šobrīd ir lielākā klimata krīze, kāda jebkad ir bijusi, mums ir jāpārdomā, ka neesam pasaules centrā, ir jādomā, kā sadarbojamies ar citām sugām. Mēs gribējām, lai cilvēks, redzot mūsu darbu, saskata savu vietu šajā sistēmā. Tu redzi sevi līdzvērtīgās attiecībās ar citām sugām un dzīvniekiem. Mainām skatpunktu, un cilvēks vairs nav pasaules centrā.

Malgožata: Un šajā visā jāsaprot, ka viss ir saistīts un savstarpēji mijiedarbojas. Vienam dzīvam organismam koks ir barība un vide, citam – mājvieta, mums tas ir materiāls papīram. Pašam kokam tas ir ķermenis.

 

Projektam ir trīs autori: dizaina pētniece un pasniedzēja, māksliniece un arhitekts. Kā sadalījāt uzdevumus?

Malgožata: Mums katram ir savs darbības virziens, kurā izpausties. Interesanti, ka mēs esam trīs – Agata bija sēne, es – koks, bet Mačejs – cilvēks. Mēs gribējām pārliecināties, ka visi trīs varam sadarboties bez ierastās kārtības, bez hierarhijas.

Agata: Mums bija sadarbība ar mūziķi, kura ir no teātra vides. Viņa teica, ka, strādājot pie izrādes, lugas motīvs nosaka attiecības starp aktieriem. Piemēram, iestudējot Makbetu, attiecībās parādīsies agresija. Un viņa teica, ka, ja mēs izvēlējāmies veidot savas attiecības kā sēnēm, kokiem un cilvēkiem, tad arī mūsu sadarbība būs ar tādu noskaņu. Mēs trijatā izstrādājām konceptu, kopā izdomājām ideju, bet katrs strādāja savā specializācijā.

 

Kādi ir jūsu profesionālie ieguvumi no dalības šajā projektā?

Malgožata: Mēs visi pie projekta strādājām gadu. Lasījām, pētījām, tikāmies ar mikologiem. Tas bija interesanti un arī intensīvi.

Agata: Šī projekta izstrāde pierādīja pati sevi, jo tagad mēs esam iepazinušies ar grūtībām, ar ko nāksies saskarties, ja gribi radīt dizainu, domājot par vides ilgtspēju. Uzzinājām, kā strādā industrija, kādas ir iespējas. Ekodizains ir aktuāla lieta, katru nedēļu var lasīt ziņu pa jauniem materiāliem vai plastmasas pārstrādes paņēmienu. Tas ir apsveicami, taču, ja šajos projektos iedziļinās, tad saproti, ka to ideju autori grib izglābt pasauli. Tas nav slikti, bet mēs neizglābsim planētu, ja atradīsim jaunu materiālu plastmasas dakšiņām. Tas ir noderīgi, un to vajag darīt, taču mums ir jāmaina dzīvesveids. Mums ir jāpārskata mūsu attiecības ar materiāliem, kas mums pieejami, ar organismiem un pasauli. Un tad var sākt domāt par vides ilgtspējai piemērotu dizainu. Tāpēc man prieks, ka kāds mūsu ideju saprata un iedvesmosies no tās.

 

Vai jūs ticat, ka dizains var mainīt mūsu domāšanu?

Agata: Es nedomāju, ka dizains var mums palīdzēt. Es domāju, ka dizains ir liela daļa no šīs problēmas. Ja mēs mainīsim veidu, kā radām dizainu, tad varētu atrast problēmas risinājumu.

Malgožata: Es tiešām ticu, ka tādi projekti kā MYCOsystem var radīt pārmaiņas. Bet ne tikai dizains – māksla kopumā var ietekmēt. Tā ir reflektē, attēlo, tā pievērš uzmanību tēmai. Tas strādā.

Agata: Es vairāk runāju no utilitāra skatpunkta. Bioplastmasas lietošana nemainīs cilvēku uzvedību, taču uzvedību un domāšanas veidu mainīs veids, kā ražojam un lietojam lietas. Dizains ir problēma, nevis risinājums. Nepārprotiet, es strādāju ar dizainu, es mīlu dizainu. Un es redzu, ka tā ir daļa no lielas problēmas.

 

Vai līdzīgas vēsmas pamanījāt arī citos darbos triennālē?

Malgožata: Visa triennāle šogad bija fokusējusies uz netipisku dizainu. Tā drīzāk bija mākslas triennāle ar fokusu uz dizainu, jo tieši dizains bieži vien sniedz atbildes, kamēr māksla tikai uzdod jautājumus. Man patika, ka šajā pasākumā cilvēki varēja tās saņemt.

Agata: Tas ir tas, kam ir domāts avangards. Runājot par valodu, mēs savā projektā izmantojām citu valodu, lai runātu par citām sugām un starpsugu attiecībām. Es nesen lasīju interviju ar jaunu dizaineri, kura izmantoja baktēriju, lai radītu jaunu, 100% pārstrādājamu materiālu. Arī viņa neizmantoja dominances valodu, piemēram, viņa neteica: „Es izmantoju baktēriju, lai radītu to vai šo.” Tā vietā viņa teica: „Es strādāju ar baktēriju, lai radīto to un to.” Tas ir būtiski, jo jauna valoda var mainīt attiecības.

 

Vai varam teikt, ka jūsu projekts iekļāvies Polijas dizaina stilā?

Malgožata: Mūsu projekts bija bez robežām, bet šis jautājums tās uzliek. Mēs nedomājam par Poliju kā valsti, bet kā zemi. Poliska šajā projektā ir pati problēma.

Dalies ar šo rakstu