punctum

literatūras un filozofijas žurnāls

Visas grāmatas vienā aukliņā

Rīta Jalonena

25/11/2019

 

Somu rakstniece Rīta Jalonena (Riitta Jalonen) rudens sākumā viesojās Rīgā, lai pastāstītu par savu grāmatu Skaidrums (no somu valodas tulkojusi Maima Grīnberga; Jāņa Rozes apgāds). Tās tapšanu iedvesmojusi jaunzēlandiešu rakstnieces Dženetas Freimas (Janet Frame, 1924–2004) dzīves smagais posms, kad nepareizi noteiktas diagnozes dēļ viņa daudzus gadus bija spiesta pavadīt psihiatriskajās slimnīcās. Pēc iznākšanas Somijā šis romāns tika izvirzīts vairākām prestižām balvām, un arī Latvijā kritiķi to nodēvējuši par vienu no spēcīgākajiem līdz šim 2019. iznākušajiem tulkotajiem darbiem. Grāmatā fascinējoši spēcīgi tiek aprakstīta valoda, kurā dzīvo Jalonenas varone, no vienas puses, parādot distancēšanos no realitātes, no otras – valodai kļūstot par viņas glābiņu grūti izprotamajā pasaulē un varonei gūstot atbrīvošanos rakstīšanas procesā. Skaidruma lasītāji neuzzina, ko viņa raksta, bet gūst nepārprotamu skaidrību par to, kāpēc rakstīšana var būt svarīgāka par dzīvi.

Rītas Jalonenas darbi tulkoti nu jau 16 valodās. Viņa sarakstījusi 12 romānus un astoņas grāmatas bērniem.

Laura Brokāne

 

Grāmatas Skaidrums iedvesmas avots ir rakstnieces Dženetas Freimas dzīvesstāsts. Kā to sev atklājāt? Kas jūs tajā fascinēja vai satricināja?

1994. gadā es biju Jaunzēlandē, dienu pirms aizbraukšanas aizgāju uz grāmatu veikalu, lūdzu darbiniecēm, lai viņas iesaka kādu vietējo autoru. Pārdevēja man ieteica tieši Dženetas Freimas autobiogrāfiju un romānu Owls Do Cry. Es tās vedu uz Somiju lidmašīnas salonā un patiesībā nezināju, ka turu klēpī grāmatas, kas man vēlāk sniegs iedvesmu. Angļu valoda, ko lieto Dženeta Freima, ir ļoti sarežģīta. Manas angļu valodas prasmes nav tik labas. Es diezgan daudzus gadus ik pa laikam pašķirstīju viņas autobiogrāfiju, palasot pa kādam gabaliņam. Patiesībā vairāk nekā 20 gadu. Kad sāku gatavoties grāmatas rakstīšanai, nekad nezinu, par ko tā būs. Man ir tukšs piezīmju blociņš, pildspalva, tad es rakstu un pati brīnos ahā, šoreiz tātad būs rakstnieces stāsts. Savā ziņā es atgriezos pie sava debijas darba Eņģeļa naktis, kas iznāca 1990. gadā pirms es aizbraucu uz Jaunzēlandi. Grāmatā galvenā varone ir pusaugu meitene, kura ar savu ļoti smago dzīvi tiek galā rakstot. Šis temats manī dzīvo gadiem ilgi, un vēlreiz tas formu ieguva grāmatā Skaidrums. Un kāpēc tieši Dženeta Freima… Jo viņas dzīvesstāsts ir tik neaptverams, un viņa tika ar to galā rakstīdama. Viņas autobiogrāfija man iedeva ceļa stabus – Jaunzēlande, Eivisa, Londona, Andora. Par laimi, es biju bijusi Andorā. Man bija sajūta, ka starp šiem ceļa stabiem ir novilkta aukla, kas ir mana dzīve – es kā rakstniece. Bet patiesībā šī aukla ir manī. Lai to uzrakstītu, vajadzēja dzīves pieredzi. Šeit, protams, dzīves pieredzes ir mazāk. (Rāda uz savu grāmatu Eņģeļa naktisL. B.) Nē, nevar teikt, ka nav dzīves pieredzes, bet, lai neapzinātais paceltos virspusē, ir vajadzīgs laiks. Daudz jāraksta. Reizēm man šķiet, ka katram cilvēkam ir sava upe, kuras dibenā ir akmeņi, un nav viegli tos pacelt un apskatīt, tam ir vajadzīgs darbs un savas dzīves saprašana. Akmens ir tev ļoti uzticīgs, tas nepamet, tas nemitīgi kaut kur tevī rīvējas. Ja par to ir uzrakstīts, ir brīdis miera. Un tad nāk nākamā grāmata. Un tagad man jau ir jauna grāmata, iznākusi pēc Skaidruma.

 

Kāpēc šī tēma jums ir tik būtiska? Vai pati esat gājusi cauri tādai pieredzei, kurā rakstīšana bijis glābiņš?

Deviņpadsmit gadu vecumā es sanatorijā ārstējos no tuberkulozes. Aizbraucu uz turieni ar rakstāmmašīnu vienā rokā, otrā padusē man bija mazs spilventiņš. Es pirmo gadu studēju universitātē. Parasti rakstu ar roku, un rakstāmmašīna man tur bija savā ziņā kā zīme par ārpasauli. Šī pieredze pilnīgi noteikti ir ietekmējusi to, ka esmu uzrakstījusi, piemēram, šo grāmatu. Mana pieredze, protams, ir citāda nekā Dženetai Freimai, bet jaunam cilvēkam arī tā bija satricinoša, tevi it kā pavelk sāņus no ierastās dzīves. Man ir autobiogrāfiska grāmata Slimības iemesls, kurā izmantoti fragmenti no manas sarakstes ar vīru, rakstnieku Olli Jalonenu, no sanatorijas laika. Tie palīdzēja atcerēties un saprast. Un līdzīgi ir Skaidrumā. Viņas pieredze patiešām ir neprātīga un briesmīga. Man, protams, bija daudz vieglāk. Bet tomēr arī manā paštēlā kaut kas sašūpojās. Patiesībā visās grāmatās, ko rakstu, es vienmēr meklēju kādu savu attēlu. Šajā gadījumā to kā spogulī parāda cita rakstniece. Notiek mijiedarbība, kaut arī mūsu pieredzes ir pilnīgi atšķirīgas. Domāju, ja viņa nebūtu rakstījusi, tad pilnīgi noteikti nebūtu izdzīvojusi. Arī man rakstīšana ir ārkārtīgi svarīga. Šai grāmatai vajadzētu izstarot cerību, cerību uz dzīvi. Un te maza ilustrācija, cik ātri manā galvā viss notiek. Somijas lielākajā avīzē Helsingin Sanomat reiz bija liels raksts Jaunzēlandes retie putni. Es to pamanīju, dzerot rīta kafiju. Kad ieraudzīju putna kakapo attēlu, es to izrāvu un tūlīt skrēju rakstīt, jo sapratu, ka tas ir labs simbols. Apdraudēts putns. Man viss saslēdzās kopā – arī Dženeta Freima ir apdraudēta, un rakstīšana ir apdraudēta. Šādas situācijas man ir diezgan tipiskas. Bija vajadzīgs pavisam niecīgs impulss, un galu galā Skaidrumā ir pat nodaļa ar nosaukumu Kakapo. Tā es rakstu visas grāmatas, un tā ir diezgan smaga intensitāte, pārbaudījums arī ķermenim. Taču pagaidām esmu izdzīvojusi. Brīdī, kad rakstu, atrodos pavisam citur.

 

Kamēr stāsts tiek izstāstīts?

Vai pabeigta kāda aina, ko tajā brīdī rakstu. Un tad nav iespējams domāt par ergonomiju… Man ārsti ir teikuši, ka rakstot ir jāsēž ergonomiski pareizā pozā, bet rakstīšanas brīdī es nespēju par to domāt.

 

Esat teikusi, ka rakstīšanas laikā arī spēcīgi pieslēdzat savas emocijas.

Man vispār rakstīšanas sākuma punkts ir emocijas, kāda sajūta. Vienreiz gan es nospriedu, ka kārtīgam rakstniekam ir jāizveido plāns uz A4 lapas. Rakstot romānu Mīlestības atmiņas, biju uzzīmējusi māju un uzrakstījusi kaut kādus atslēgvārdus, teiksim, „ugunsgrēks”, bet tad sapratu, ka ne… Mēs ar vīru glabājam visas saņemto vēstuļu aploksnes, tās mētājas visās malās, lai būtu pa rokai, kad vajag kaut ko pierakstīt. Rakstīšana man neprasa atļauju, man nav režīma – tagad rakstīšu, teiksim, no vienpadsmitiem līdz divpadsmitiem. Es mēdzu redzēt dažādas vīzijas, attēlus. Pieņemsim, ka tas attēls ir kā ezers, un man ir jānonāk tā pašā vidū. Bet, lai nokļūtu vidū, vīzija, ezera spogulis, protams, saplīst gabalos. Vidū atrodoties, ir ilgi jāklusē un jākoncentrējas, un tad, ezera virsmai nomierinoties, attēls atgriežas. Tāda ir mana rakstīšana. Un tur ir tā emocija. Var gadīties, ka pats rakstīšanas process liek parādīties šiem attēliem. Ļoti bieži ir tā: ja zinu, ka tam, ko rakstu, grāmatā būs ļoti svarīga nozīme, es par to uz kādu laiku aizmirstu. Tie ir mani apslēptie dārgumi. Un, kad pēc pāris nedēļām šādu dārgumu paskatos, izrādās, ka teksts ir pilnīgi gatavs. Labākajā gadījumā to pat vairs nevajag rediģēt.

Visās manās grāmatās ir vietas, kas ir saistītas ar vietām citās manās grāmatās. Brīdī, kad rakstīju, tas bija vienkārši spēcīgs teksts, bet tagad, kļūstot vecākai, saprotu, kāpēc tas tur ir. Piemēram, manā debijas grāmatā ir aina, kā bērnunamā no smilškastes tiek aizvests puika. Ilgu laiku es tam nekādu nozīmi nepiešķīru. Bet vēlākā romānā Kam tu piederi? es rakstu par pieņemtu bērnu, kurš mūsu ģimenē nodzīvoja piecus gadus un kuru arī aizveda prom no smilškastes. Tāpēc grāmatas, ko rakstu, man ir interesantas, tajās ir lietas, kuras, ļoti iespējams, rakstot vēl nesaprotu… Tikai pēc kāda laika es sapratīšu, kas tas īsti ir bijis, uz kādu pieredzi atsaucas. Tas ir materiāls, kas mani ir uzbūvējis. Tur atrodas tas rakstnieks. Šajās grāmatās tā visa esmu es un mana dzīve.

 

Vai var teikt, ka tā gaišo skumju stīga ir raksturīga visiem jūsu darbiem?

„Gaišās skumjas” ir ļoti skaisti teikts. Manuprāt, zināms skumju stāvoklis rakstīšanai ir ļoti tipisks. Ja esi ārkārtīgi priecīgs, nemaz nespēj parakstīt. Savukārt gaišumu man ir vajadzējis vienmēr, kad rakstu par smagām lietām savā dzīvē. Piemēram, mīlestība. Mīlestība parādās Eņģeļa naktīs, kur galvenā varone rāda savam draugam, ko raksta, un mīlestība ir arī autobiogrāfiskajā grāmatā Slimības iemesls. Mīlestība ir gaisma. Un tad atkal nonākam pie Dženetas Freimas, kura iemīlējās Džonā. Mīlestībai, protams, ir milzīgs spēks, un tā ir universāla gaisma. Vai, piemēram, mana līdzjūtība pret Dženetu Freimu. Starp Somiju un Jaunzēlandi ir 17 000 kilometru. Bet šiem kilometriem nav nozīmes. Jo tā ir universāla sajūta. Mums visiem var būt tādas sajūtas pret kādu šajā pasaulē. Nav nekādu robežu.

 

Caur specifisko valodu grāmatā tiek atspoguļots varones mentālais stāvoklis: no vienas puses, vārdi neprecīzi un plūdeni atspoguļo pasauli un šādi parādās atsvešinātība no realitātes, no otras – tieši šī „sava valoda” un rakstīšana kļūst par atbrīvojošu līdzekli un sniedz iespēju šajā pasaulē jēgpilni dzīvot. Kā konstruējāt šo pieeju?

Es nekad netieku no sevis vaļā, tā valoda vienkārši manī ir un dzīvo. Kad rakstu, es neko nevaru sev ne likt, ne uzspiest. Manī nav autoritātes, kas it kā teiktu tagad būs tā. Tā ir mana dabiskā valoda.

 

Vai, rakstot grāmatu Skaidrums, lasījāt arī citus tekstus par Freimu vai viņas dienasgrāmatas, skatījāties filmas par viņu?

Viņas autobiogrāfijā esmu pasvītrojusi ļoti daudz vietu. Tā ir sarakstīta Freimas ļoti sarežģītajā valodā, bet es tik un tā sapratu, ka grāmata ir brīnišķīga. Reiz pie manis ciemos atnāca somu māksliniece, kura ilustrējusi manas bērnu grāmatas, Kristīna Louhi, atnesa videokaseti ar Džeinas Kempiones filmu Angel At My Table un teica Rīta, tev tā ir jānoskatās. Tas notika kaut kad 90. gadu beigās, un es to uztvēru kā zīmi. Atkal pagāja gadi. Un tad Maikla Kinga sarakstītā biogrāfija, kuru pasūtīju no Amazon. Tad es jau biju sākusi intensīvi rakstīt. Kinga biogrāfijā es pārbaudīju faktus, datumus, vietas, kur viņa ir bijusi. Dženetas Freimas rakstītā biogrāfija ir rakstnieka rakstīta biogrāfija, un, manuprāt, rakstnieks nevar par sevi uzrakstīt dokumentālu grāmatu. Es, piemēram, nespēju rakstīt dienasgrāmatu. Bērnībā es daudz lasīju, un, protams, tolaik lasītajās grāmatās meitenītes rakstīja dienasgrāmatas. Tad es vecākiem lūdzu sagādāt man dienasgrāmatu. Man tā ir joprojām, bet pierakstītas ir trīs lappuses. Sāku rakstīt par to, kas tiešām notiek, bet vienubrīd tas kļuva par ko pilnīgi citu, un es sapratu, ka tā vairs nav dienasgrāmata. Jebkurš romāns atrodas kādu gabaliņu virs patiesības, tas nespēj nolaisties patiesības līmenī. Man vienmēr ir bijusi vajadzīga daiļliteratūras, fikcijas aizsardzība, jo sevišķi, rakstot par ļoti smagiem tematiem, piemēram, par pieņemto brāli grāmatā Kam tu piederi?. Mēs toreiz bijām Šveicē, rezidencē. Olli palika mājās rakstot, un es gāju pastaigāties kalnos. Man līdzi bija pildspalva un blociņš, bija diezgan auksts. Sēdēju uz soliņa, un teksts vienkārši sāka plūst. Es pārnācu un teicu tā, tagad tas sākas, es spēšu uzrakstīt par to notikumu. Tikai ārzemēs varēju pieķerties konkrētajam tematam, man vajadzēja būt prom un distancēties, lai spētu par to uzrakstīt. Es biju tālu, pasargāta no savas bērnības pilsētas, no vietas, kur tas notika.

Ja atgriežamies pie skumjām, prieks parādās brīdī, kad redzi grāmatas sākumu. Apmēram kā dzemdībās, kad parādās bērniņa galva. Man ir bērnu grāmatiņa ar ļoti garu nosaukumu Elizabete, lācītis un mazais brālis, kura nav, kas iznāca 1994. gadā. Savā ziņā tas jau tolaik bija mēģinājums uzrakstīt par mazo puiku no manas bērnības. Tādējādi visas manas grāmatas karājas vienā aukliņā. Es labprāt uzrakstītu kādu eseju par saviem romāniem, par to, kas ir tā aukla, bet man acīmredzot ir vēl drusciņ jānoveco. Izdevniecības redaktors reizēm smejas, ka literatūras pētniekiem būs daudz ko pētīt manā daiļradē. Es pat varētu dot norādes.

 

Man jau ir intervijas nosaukums – Visas grāmatas vienā aukliņā.

Kā jau teicu, es redzu dažādas vīzijas. 90. gadu vidū man bija iznākušas pirmās grāmatas, un es piepeši ieraudzīju tādu kā plauktu, uz kura sēž pirmās grāmatas varone, nākamās grāmatas varone, trešās grāmatas varone… Viņas sēž un šūpo kājas. It kā gaida, kura tad būs nākamā. Tagad jau viņu ir ļoti daudz. Garā rindā sēž un šūpo kājas. Dženeta Freima, protams, ir goda vietā. Un pēc viņas tur apsēdusies manas pēdējās grāmatas varone Elizabete, tāds pats mana paštēla, mana pašportreta meklējums. Elizabete ir arī mans otrais vārds. Acīmredzot visās šajās grāmatās ir viena dvēsele.

 

Pašportrets veidojas arī jūsu grāmatās bērniem un jauniešiem?

Man ir bērnu grāmatu triloģija, kuras pirmā grāmata ir Meitene un kovārņu koks. Nākamā grāmata šajā triloģijā ir Es, mamma un tundras puķīte, un trešā grāmata ir Ziemeļblāzmas sniegs. Pirmā grāmata ir meitenes monologs, kurā viņa mēģina aptvert tēva nāvi. Otrajā grāmatā viņa kopā ar mammu brauc uz Lapzemi un Norvēģiju. Arī tās ir atbalsis no manas dzīves, jo pirmais telšu brauciens, kurā devos kopā ar mammu un tēti, bija tieši uz turieni. Grāmatā ir aina ar brūnu piena pudeli. Mana mamma tajā iesmēla ūdeni no Ziemeļu Ledus okeāna. 2005. gadā, kad manuskripts bija gatavs, mans tēvs bija uz nāves gultas. Viņš uz kādu laiku bija palaists mājās no slimnīcas. Es saņēmu salikumu no izdevniecības un gribēju viņam nolasīt, jo tas bija par mūsu ceļojumu. Mamma atnesa no virtuves to piena pudeli. Tā pēc ceļojuma nekad netika atvērta, taču apmēram puse ūdens bija iztvaikojusi. Man radās salīdzinājums ar dzīvi, kas vienkārši izgaist no savas tvertnes. Tas bija ļoti aizkustinošs brīdis. Es to stāstu tāpēc, ka arī visas bērniem domātās grāmatas es rakstu ar tieši tādu pašu spēku. Šī bērnu grāmatu triloģija noteikti ir sarakstīta tādā pašā intensitātē kā pārējās grāmatas. Es esmu cilvēks, kas nespēj veikt pasūtījuma darbus. Kādu laiku pēc pirmās grāmatas izdošanas man zvanīja no televīzijas un lūdza, vai es varētu uzrakstīt mazu pasaciņu, es viņiem atteicu. Un tajā brīdī, kad noliku klausuli, man piepeši atkal acu priekšā parādījās vīzija, un es atzvanīju būs! Lai vīzija rastos, vajadzēja tikai aptuveni divas minūtes, bet pēc tam es uzrakstīju trīsdesmit lappuses. Televīzijai gan iedevu prasīto mazo pasaciņu, jau zinot, ka tas būs kaut kas lielāks. Bija vajadzīgs kāds grūdiens no ārpuses, un viss aizgāja. Tā bija grāmata Elizabete, lācītis un mazais brālis, kura nav. Man bija vieglāk par viņu rakstīt kā par mirušu. Es varētu līdz pusnaktij stāstīt par to, ka katrā manā grāmatā ir ielikts kaut kas tāds, kas ir skāris mani.

 

Ko jūs sagaidāt no literatūras? Kas jums ir laba literatūra?

Man vajag, lai rodas sajūta, ka literatūra man ir pieskārusies. Žanram nav nozīmes… Neko sarežģītāku es nemācēšu pateikt.

 

Pateicamies par sadarbību tulkotājai Maimai Grīnbergai.

Dalies ar šo rakstu