punctum

literatūras un filozofijas žurnāls

Neaizmirst

Ilze Jansone

27/11/2019

 

Par Primo Levi grāmatu Atelpa (no itāļu valodas tulkojusi Dace Meiere; Neputns, 2019)

Itāļu ebreju ķīmiķim Primo Levi (1919–1987) paveicās – viņš bija starp izdzīvojušajiem, kurus 1945. gada 27. janvārī no Aušvicas atbrīvoja padomju karaspēks. Ar šo epizodi noslēdzas Levi grāmata Ja tas maz ir cilvēks (1947, latviski līdz šim diemžēl nav tulkota) un sākas Atelpa (1963). Atelpa vēsta par izdzīvojušo cilvēku absurdo mājupceļu, personīgās vēstures precizitātē atgādinot, ka Otrais pasaules karš nebūt nebeidzās vienā dienā – tā radītais haoss turpinājās vēl mēnešiem ilgi (un mūsu domāšanā, iespējams, turpinās vēl aizvien), arī teritorijās, kuras vācu karaspēks bija pametis. Grāmatas iekšlapās var aplūkot karti, kurā iezīmētais mājupceļš1 kopā ar Atelpas saturu ir tieša šā haosa liecība. Kas attiecas uz nometnē pārdzīvotā (domājot par to 21. gadsimtā, allaž gribas jautāt – kā kaut ko tādu cilvēkam vispār iespējams pārdzīvot?) radītajām sekām, grūti nepieminēt Levi nāvi 1987. gadā. Viņš mira no ievainojumiem, ko radīja kritiens lifta šahtā, un vēlāk sabiedrībā uzliesmoja diskusijas par to, vai Levi izdarījis pašnāvību vai tomēr tas bijis nelaimes gadījums.2

Protams, ja runājam par traumām, ko rada dzīve koncentrācijas nometnē, un veidiem, kā vispār iespējams lūkoties uz dzīvi pēc tam, klasisks darbs, uz kuru var norādīt, ir Viktora Frankla Izdzīvošanas māksla.  Akcenti Franklam un Levi, protams, ir atšķirīgi,3 taču viens gan abu atmiņām ir kopīgs, proti: „Mēs nodarbosimies nevis ar to, ko piedzīvojuši resp. zina stāstīt ilggadīgie kapo vai citi „prominentie” ieslodzītie, bet gan ar „nezināmā” ieslodzītā pasiju.”4

Levi pirmā grāmata Ja tas maz ir cilvēks ir rakstīta no šādas perspektīvas, un tāda tā saglabājusies arī Atelpā. Jāpiebilst gan, ka grāmatas virsraksts ir lielā mērā ironisks – atgriešanās mājās nav tāda, par kādu sapņojuši lēģerī ieslodzītie, barojot sevi ar cerību „uz taisnīgu un godīgu pasauli, kas brīnumainā kārtā atkal ir atjaunojusi savus dabiskos pamatus pēc mūžību ilgiem satricinājumiem, kļūdām, slaktiņiem, pēc visa tā laika, kuru pacietīgi bijām izcietuši” (30. lpp.). Protams, no otras puses, šis garais un sarežģītais ceļš patiešām ir atelpa pēc pārdzīvotā. Tomēr tajā tāpat nākas saskarties gan ar haosu, gan badu – jāpiebilst, ka Levi dažādās detaļās visai asprātīgi pretstata vācisko pedantiskumu un padomju armijas labvēlīgo paviršību un haosu. Vienu no grāmatas šķautnēm, akcentējot tieši „nezināmā” bijušā ieslodzītā likteni, veido dažādie izdzīvošanas un piemērošanās veidi (izcili spilgts tēls, kura attēlojums vai dzirkstī no Levi bagātā humora, ir, piemēram, grieķis Mordo Nahums). Kara pēdējo mēnešu haosu lieliski ilustrē arī Čēzares stāsts (59.–62. lpp.), jo īpaši par spaidu darbiem, kuros atbrīvotāju karaspēks nosūtīja atbrīvotos un par veseliem atzītos gūstekņus (jo „Polija bija zeme, kas sēro, vecļaužu un atraitņu zeme”  (61. lpp.) – kā daudzviet Eiropā, arī tajā trūka darbspējīgu vīriešu).

Taču Atelpu caurvij arī pārdzīvotā rēgs (ne velti ievadā es norādīju uz Levi pirmo grāmatu) – un tā ir grāmatas otrā šķautne. Būt atbrīvotam vispirms nozīmē iespēju uzzināt savu līdzgaitnieku, piemēram, sieviešu un bērnu, likteni (25. lpp), kā arī aizvien saskarties ar pārdzīvotā šausmām – un tā pa īstam nekad no tām vairs neatbrīvoties. Grāmatā ir arī daudz literāri precīzu detaļu par tiem, kurus vēsture holokausta laikā ir izdzēsusi. Viens no spēcīgākajiem stāstiem, kas lasītāju satricina līdz sirds dziļumiem, ir Levi atmiņas par Hurbineku (17–18. lpp.), no kura „nav atlicis nekas: viņš liecību sniedz caur šiem maniem vārdiem”. Tuvojoties mājām, no padomju karaspēka pārvaldības nonākot Rietumu pārziņā un zem kājām sajūtot Vācijas zemi, uz delma ietetovētais ieslodzītā numurs jo īpaši „sūrst kā brūce” (181. lpp.). Ne velti ieslodzīto stāstus, kas pilni ar žēlumu un cietsirdību, katrs savā veidā atšķirīgs un traģisks un sakņojas Norvēģijā, Itālijā, Alžīrijā, Ukrainā, grāmatā Vai tas maz ir cilvēks Levi raksturo kā tikpat vienkāršus un nesaprotamus kā tie, ko var atrast Bībelē. „Vai tad tie nav jaunas Bībeles stāsti?”5 viņš retoriski vaicā. Arī mājupceļa grāmata ir piesātināta ar šiem stāstiem un notikumiem, un tajos nudien var atrast biblisku vērienu, taču ticības elementu te aizvieto ironija, bet Vecās Derības Dievu soģi – laikmets.

Vienlaikus Atelpa, protams, ir arī visai neparasts ceļojuma stāsts jeb, kā sarunā ar Latvijas Radio 3 Klasika norādījusi Žaņa Lipkes memoriāla direktore Lolita Tomsone, „odiseja, kuru no mums neviens neizvēlētos”.6 Šī odiseja ietver ļoti daudz ko – vispirms jau ceļā sastaptos, tik raibos un atšķirīgos, dažādu tautu un profesiju līdzcilvēkus un vietējos, piespiedu pieturvietas, nometināšanas vietas, grotesku teātra uzvedumu, kara beigas, nemitīgu cīņu ar slimībām un blaktīm: „No mums visiem D’Agata bija vienīgais, kura ienaidnieks bija konkrēts klātesošs, taustāms, tāds, ar kuru var cīnīties, tāds, kuram var raidīt triecienu un kuru var izšķaidīt pa sienu” (90. lpp.). Odiseja ietver arī apkārtnes ainavas un maršrutus, kad zināms vien tas, ka vilciens turpmāk dosies tanī virzienā, kur vēl palikušas sliedes.

Kāds varētu jautāt – kāpēc tagad? Kāpēc vēl aizvien ir izmisīgi nepieciešams atgādināt par cilvēces katastrofu, ko izraisīja Otrais pasaules karš? Holokausts nav nekas pagājis, holokausts nav nekas tāds, par ko mēs „visu jau zinām”. Man šķiet, aizmirst, ka holokausts ir noticis, vai raudzīties uz to ar bezkaislīgas vēstures mācību grāmatas acīm (kas Levi sējumu, piemēram, varētu ietērpt teikumā: „No Aušvicas atbrīvotie itāļu ebreji tika nogādāti atpakaļ Itālijas teritorijā”) ir noziedzīgi. Pret personisko, ikdienišķo atbildību un arī pret vēsturisko atmiņu. Būs ļaudis, kas teiks: par holokaustu mēs jau tāpat esam uzzinājuši daudz, cilvēce nekad neko tādu vairs nepieļaus. Taču, piemēram, no Pirmā pasaules kara līdz Otrajam pagāja vien nieka 20 gadi. Zināšanas ir jābaro ar izpratni un empātiju, un tieši šīs fundamentālās bagātības piedāvā Levi Atelpa. Tieši, skaudri un tomēr ar humoru vēstot par „mazo cilvēku”, par „neredzamo” – un tajos laikos par šo cilvēku varēja kļūt jebkurš no mums –, par šā cilvēka izdzīvošanu, alkām pēc dzimtenes un neprātīgo cerību, ka elle reiz beigsies. Šī grāmata vēsta par atgriešanos mājās, kurās tevi nekad vairs nesapratīs, jo tu atgriezies citā pasaulē kā gluži cits cilvēks – tāpēc, ka neesi vairs drošs, vai ārpus lēģera ir vēl kāda īstenība.  Un šis ir tikai viens no iemesliem, kāpēc latviešu lasītājs patiešām var no sirds priecāties par iespēju iepazīt šo Levi grāmatu un, cerams, ar nepacietību gaidīt, kad dienasgaismu – cerams, tikpat lieliskā tulkojumā – ieraudzīs viņa skaudrā darba Vai tas maz ir cilvēks latviskojums.

  1. Turīnu Levi sasniedza 1945. gada oktobrī, ceļā šķērsojot Poliju, Baltkrieviju, Ukrainu, Rumāniju, Ungāriju, Austriju un Vāciju.  (atpakaļ uz rakstu)
  2. Nedomāju, ka būtu vērts nodarboties ar manipulācijām par šo jautājumu. Sīkāku apsvērumu izklāstu sk. Lieberg C., replied by Parks T. How did Primo Levi Die? New York Review. 2005. 5. nov. Pieejams: https://www.nybooks.com/articles/2015/12/17/how-did-he-primo-levi-exchange/, skatīts 15.11. 2019.  (atpakaļ uz rakstu)
  3. Ne velti Frankla grāmatai Izdzīvošanas māksla dots apakšvirsraksts Psihologs pārdzīvo koncentrācijas nometni – tā piedāvā vairāk retrospektīvu analīzi, vienlaikus gan nevairoties no tiešuma.  (atpakaļ uz rakstu)
  4. Frankls V. Izdzīvošanas māksla. Tulk. I. Šuvajevs. Rīga: Zvaigzne ABC, 2004. 22. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
  5. Levi P. If This Is a Man. Transl. by S. Woolf. New York: The Orion Press, 1959. P. 72.  (atpakaļ uz rakstu)
  6. Grāmatu stāsti, https://replay.lsm.lv/lv/ieraksts/lr/123628/levi-atelpa-mornstainovas-hana-un-korijas-neskaties-uz-mani.  (atpakaļ uz rakstu)

Dalies ar šo rakstu