punctum

literatūras un filozofijas žurnāls

Laikam jau nevar pilnībā izbēgt no iztēles

Jānis Joņevs

02/12/2019

 

Jānis Joņevs ir viens no nedaudzajiem latviešu rakstniekiem, kura vārds un darbi ir pazīstami ne tikai literatūras interesentiem. Romāns Jelgava ’94 ne vien ieguva daudzas literatūras balvas, bet kļuva par šajā desmitgadē pirmo īsto latviešu literatūras kulta darbu, kas tika citēts un pārspriests visdažādākajās vidēs. Nākamajos gados Joņeva radošā darbība bija mazāk pamanāma, taču tagad Dienas grāmatā sagatavošanā ir jauns stāstu krājums. Svētdien, 8. decembrī, viņš arī piedalīsies festivāla “Prozas lasījumi” noslēguma pasākumā K. K. fon Stricka villā plkst. 18:00.

 Vilis Kasims

 

Tu jau vairākus gadus neesi bijis tik tuvu jaunas grāmatas iznākšanai. Kāda tagad ir tā sajūta?

Jāpadomā… Vispār jau es biju cerējis, ka tā sajūta būs gadu iepriekš, bet visu laiku vēl nav, vēl nav…

Katrā ziņā tā ir pozitīva sajūta, bet… Ir jau pārlietots Linča citāts – viņš teica, ka pēc filmas pabeigšanas ir tāda postkoitāla sajūta, kad īsti nezini, kur likties. Bet man liekas, ka romānu tu nobeidz ar lielāku pabeigtības sajūtu, jo tur tu esi lielu sižetu savedis kārtībā, bet stāstu krājumam var domāt – tur varētu vēl to ielikt, ja es ielikšu to šeit, tad tur varētu vēl to pamainīt. Tad vari sēdēt arī pie stāstu secības, domāt par to dienām ilgi. Tas ir patīkams process, jo nekas īsti nav jādara, var tikai bīdīt.

Tā pabeigtība visu laiku aizpeld projām. Biju domājis par vēl vismaz vienu stāstu, kuru vajadzētu uzrakstīt un kurš vienā variantā jau bija uzrakstīts. Tā īsti man tomēr tas nepatika, un es neesmu to ielicis, bet varbūt man tomēr ienāks prātā, kā viņu vajadzēja pabeigt.

Tas fināls tāds atvērts mētājas. Nav romāna cienīgu beigu sajūtas.

 

Tev nav jau apnicis runāt par laiku pēc Jelgavas?

Nav tā vareni patīkami par to runāt, jo nav jau ar ko palepoties. Labi, bija divas teātra izrādes, kas bija tāda inčīga pieredze. Bet tā es kontemplēju un skatos tūkstoš virzienos. Varbūt man pietrūkst fokusēšanās, bet arī pirms tam es nebiju nolēmis, ka strikti izvēlēšos to rakstnieka ceļu un tai noteikti jābūt tālākajai karjerai. Drīzāk gribēju uzrakstīt to vienu stāstu, ko gribēju izstāstīt, kaut grāmatā tas droši vien aizvirzījās kaut kā citādāk. Bet nu tāda nopietna nolūka… es nebiju tā domājis, ko darīšu pēc tam. Nebija tādas lielas apņemšanās kļūt par profesionālu rakstnieku. Bet tagad gribas kaut ko tomēr izšaut, un tad jau liekas, ka ir kaut kas, ko pastāstīt.

Daudz laika īstenībā pagājis. Bet es nevarētu teikt, ka visu šo laiku tā ļoti apņēmīgi rakstīju. Drīzāk nāca visādas idejas, bet nevarēju atrast neko tādu… Jaunība jau beigusies, to aprakstīju, kas ir nākamais lielais posms dzīvē, tas nav skaidrs.

 

Tātad tev ir bijuši kādi iesākti garāki gabali, kas nav nekur aizveduši?

Jā, es vienubrīd skaitīju, ka man datorā bija… labi, dokumenti bija atvērti vairāk, bet vismaz trīspadsmit projekti bija tādi, kas man likās interesanti. Bet skaidrs, ka trīspadsmit reizē nevar pabeigt nekādā veidā. Tagad esmu nosacīti pabeidzis to krājumu, bet es domāju, ka tas vēl varētu mainīties, tur varētu kaut ko noņemt nost un kaut ko pielikt klāt, jo īstenībā to stāstu ir vairāk. Bet nu, jā, šeit ir viens vadmotīvs, ko es ceru, ka tas tur ir un būs saskatāms lasītājam. Ir citi stāsti, kas varbūt neiekļaujas tajā vadmotīvā, bet tagad es jau ar kaut ko citu cīnos. Tas ir vairāk tāds non-fiction.

Tāda liela mētāšanās, ģēnija dīkdienība – kaut kur dzirdēts teiciens, kas man ļoti patika, ko patīkami atcerēties, kad valsties uz dīvāna. Tas laiks nav bijis ļoti rezultatīvs, bet es esmu visu kaut ko domājis un rakstījis, un atmetis… Tāda iekšēja ņemšanās ir notikusi.

 

Kāda tagad ir tava ikdiena?

Tagad ir jau divi gadi vai, nu, pusotrs noteikti, kopš aizgāju no biroja darba. Tagad es nodarbojos ar tādu… kā Divpadsmit krēslos teica, inteliģenta dzīvesveidu. Tas ir, tā īsti neko nedaru. Nu, it kā jau es cenšos. Kaut kādā starpposmā tagad esmu.

Agrāk es vispār nevarēju iztēloties, kā tas var būt – neiet uz darbu katru dienu –, kā tas vispār notiks bez šīs dzīves organizācijas, bet adaptācija bija kādu trīs dienu jautājums. Un tad es jau biju aizmirsis, kā tas ir – no rīta celties un iet. Dabiskais instinkts ir celties bez modinātāja.

 

Tad ar stāstu krājumu tu tagad esi vairāk vai mazāk ticis galā?

Jā, jā, tur ir saredzams gals. Man šķiet, ka kaut kādā brīdī ir jāpasaka „viss”, jo tā jau var ņemties neierobežotu laiku. Īsti apmierināts nebūsi nekad, tas ir nesasniedzami. Kaut kādā brīdī ir jāizdara beigšanas rituāls.

Ar tiem stāstiem es gribēju uztaisīt kaut ko tīri no iztēles materiāla. Jelgava bija balstīta kaut kādās atmiņās – savās vai citu atmiņās –, kaut kādā subjektīvā skatā, bet tomēr realitātē. Tagad es gribēju izmēģināt, vai varu izdomāt stāstiņu, izstāstīt tādu sižetu, kas kaut kā sapinas un atrisinās. Centos ielikt kaut kādu kopēju motīvu visos stāstos. Tāpat kā Jelgavā es mēģināju ielikt visādus sižeta mikropagriezienus, kas, man šķiet, ir pat pārāk noslēpti un palikuši neredzami. Arī tagad man šķiet, vai tik es neesmu tur pārāk saslēpis visādus mājienus. Bet vēl jau redaktore ies pāri, un varbūt nekas nepaliks.

Lielais vadmotīvs ir par sapņiem. Cilvēki kaut ko ļoti vēlas, tad viņi to saņem kaut kādā negaidītā veidā un rodas jautājums, ko tad īstenībā viņi ir gribējuši, vai cilvēks patiesībā zina, ko viņš grib. Tāda drusku gaisīga tēma. Es nezinu, ceru, kas šis nav spoileris, varbūt jāaizplīvuro vēl.

Nu jā, es kaut kad tam vadmotīvam pieķēros, un tad man tas vienkārši sāka katrā notikumā rēgoties. Aizbraucu kopā ar Noru Ikstenu uz Ungāriju, tur bija pasākumi. Viņa jau pirmajā dienā saka, ka negrib iet uz tiem otrās dienas pasākumiem, bet jāiet jau ir. Bet tad viņa saindējas ar zivīm un visu otro dienu pavada drudzī vemdama. Un es nodomāju, lūk, tieši tas notiek – negribēji iet un arī netiec, tikai tas notiek kaut kā ne gluži tā, kā viņai pašai būtu gribējies.

Tad man visos notikumos rēgojās tas vadmotīvs, un tā es dažus savācu. Protams, es centos, lai viņi ir dažādi. Nezinu, cik tas viss ir nolasāms…

 

Kā tev šķiet, visi tavi stāsti iekļaujas kaut kādā vienā universā?

Grūti pateikt… Bet droši vien jā. To jau var skatīties no divām pusēm – vai nu tu nespēj izlauzties no savējā, vai arī spēj to saorganizēt. Bet jāsaprot, ka universā iekļaujas dažādas lietas. Vai manējais ir tik plašs, es nezinu. Bet es domāju, ka tam visam ir kopīgas iezīmes. Jā, bija taču viens stāsts iecerēts par to sapņu piepildīšanos, kuru es pat neuzsāku. Gribēju uzrakstīt, ka Spurs uzvar Čempionu līgā, bet nospriedu, ka tā būs slikta zīme.

 

Tu teici, ka doma ir par kaut ko dokumentālu, bet krājuma stāstiem tā droši vien ir lielākā atšķirība no Jelgavas, no tā, ar ko tevi visvairāk asociē, proti, gandrīz visi stāsti ir diezgan atrauti no ikdienas.

Es gribēju drusku – es vienubrīd rakstīju un nodomāju, hei, tagad ir beigušies metāla stāsti un sākušies biroja stāsti. (Smejas.) Tad es sabijos un domāju, kā tas ir, ka es vispār nevaru iztēloties neko, kas notiek ārpus biroja, un nospriedu, ka gribu mazliet izrauties no tā. Tāpat jau droši vien tie varoņi ir līdzīgi.

Es gribēju dažādot vidi un izrauties no ikdienišķības. Bet tad es gribēju kaut ko vēl fantastiskāku, tādus pavisam fantastiskus sižetus, kas pavisam citur aiznestu. Tad tas svārsts manā iztēlē aizkustējās tik tālu, ka es jau rakstot sāku ilgoties pēc kaut kā reāla. Tad likās, ka dzīvē notiek tādi neticami notikumi, ar kuriem iztēlei ir grūti sacensties, jo tai ir visādi ierobežojumi – lai viss būtu ticami un ētiski un tā. Realitātei nav tādu ierobežojumu.

Man liekas, arī mūsu sarunā jau atspoguļojas šīs te fokusēšanās problēmas, par ko es sūdzējos. Kā sāc ar vienu lietu ņemties, tā liekas – otrā upes pusē odu mazāk.

 

Tad viens no galvenajiem dzinuļiem tev ir, ka vajag sagribēt kaut ko rakstīt un aizrauties ar to?

Droši vien jā, bet es zinu, ka tā vēlme atnāk, kad ar to ņemies. Rakstīšanai vajag kaut kādu veiksmi. Var domāt, domāt, domāt, un nekas nenāks prātā, bet tad tu ej pa ielu – un ienāk prātā. Tad liekas, kāda visai tai sēdēšanai bija jēga, bet arī tā pēkšņā ideja, visticamāk, neatlidos, ja tu pirms tam neesi sēdējis un īdzis pie galda. Tā arī ar to sagribēšanos – ja domā un ņemas, tad var stāstus un sižetus apkārt ieraudzīt. Ja visu laiku domā par iedzeršanu, var saredzēt labus iemeslus iedzert.

Bet es droši vien meklēju kādus interesantus aspektus. Tādas spējas tā vienkārši sēsties un rakstīt… Nezinu, Tomass Manns droši vien tā spēja – viņš vienkārši sēdās un rakstīja. Tie sižeti viņam droši vien bija trīsdesmit uz priekšu.

Es negribēju rakstīt neko tādu, kas līdzinātos Jelgavas turpinājumam. Jāatzīst gan, ka dažās tumšās naktīs esmu pie tā atgriezies un uzrakstījis pa kādam īsam gabalam, kas principā ir tas. Tādi postjelgavas sacerējumi ir bijuši, jā.

 

Kāpēc negribēji atgriezties pie Jelgavas turpinājuma?

Tas liktos pārāk vienkārši, kaut varbūt nebūtu vienkārši. Jāpadomā. Bija tāda vēlme to nedarīt. Nevarētu teikt, ka tas ir izsmelts jautājums, bet mans vārds tur ir pateikts. Pēc tam, protams, sāc domāt, ka tur vēl daudz nepateikta, bet likās, ka jā, pietiek, es varētu kaut ko citu padomāt.

 

Cik svarīgi tev vispār ir, lai tevi neasociē tikai ar Jelgavu vai kādu noteikta veida rakstīšanu?

Man uz to grūti atbildēt, jo īsti nezinu, vai vispār gribu būt redzams. Dažreiz jau liekas, ka… Jā, piņķerīgs jautājums. Es agrāk domāju, ka vispār negribu būt pamanīts, bet kā tevi drusku pamana, tā cilvēks sapriecājas un grib vēl. Kaut kad ar Haņinu par to runājām – sīkākās lietās vari domāt, ka tev jau nav nekādu autoritāšu, un neviens cilvēks tev šeit nevar pateikt neko tādu izšķiroši svarīgu. Ar to tu noskaņo sevi, sagatavojies jebkāda veida kritikai, bet kā tevi drusku paslavē, tā tam tu neesi gatavs un uzreiz aizlido – ā, tas jau foršs džeks īstenībā, tas gan kaut ko saprot. Tāda mānija.

Bet vai es vēlētos tikt asociēts ar kaut kāda veida rakstīšanu… Tagad laikam tā ir, jo man ir tikai viena grāmata. Ja būs vēl viena, tad, jā, es gribētu, lai tā nepaliek pavisam nepamanīta.

Bet es jau nevaru pateikt, kāda ir tā mana rakstīšana. Tā joprojām ir meklējumos, es nevaru pateikt, kādai jābūt tai mana zīmola zīmei.

 

Tad tu vari sevi iztēloties rakstām ļoti dažādus darbus?

Jā, tikai pagaidām tas vēl tā pārāk lēni notiek. Man šķiet, ka man tās idejas nāk dažādos virzienos, bet vai tās līdz kaut kam nonāk… Varētu jau būt, ka skatītājiem no malas tas viss nešķiet tik dažāds. Bet tu teici, ka šie stāsti tev šķita atšķirīgi.

 

Jā, galvenais, ko tur varēja sajust no Jelgavas, ir kaut kāds ironisks skatījums uz pasauli. Arī valodas ziņā tur ir dažas tādas frāzes un teikumi, kurus cits, man šķiet, nebūtu varējis uzrakstīt.

Man šķiet, ka Jelgava daudziem šķiet ironiskāka, nekā tā patiesībā ir. Tā, protams, ir piņķerīga lieta. Kaut kādu gaišumu es cenšos saglabāt savā skatā uz dzīvi. Nerakstu par ļoti traģiskām lietām.

 

Tie stāsti no tava krājuma man šķiet pēdējos gados tuvākais tam noveļu virzienam, ko piekopa Ādamsons vai Ezeriņš…

Interesanti, jo Nikolā [Ozano], kurš arī to izlasīja un ir vienu stāstu iztulkojis, viņš par to stāstu teica, ka, viņaprāt, tas ir ļoti Ādamsona garā, un viņš ir tulkojis Ādamsona stāstus… Bet es Ādamsonu esmu pavisam minimāli lasījis.

No latviešu rakstniekiem Jaunsudrabiņš man laikam ir pats mīļākais rakstnieks, bet tā principā ir tikai Baltā grāmata, jo to pārējo daiļradi… bet es arī neesmu tā cītīgi mēģinājis izlasīt pēc iespējas vairāk no Jaunsudrabiņa. Esmu lasījis arī citas grāmatas, un Aija man liekas ļoti laba, bet principā es esmu vairāk vienas grāmatas fans.

Anšlavs Eglītis man patīk. Andris Puriņš man patīk, bet pirmā posma grāmatas. Viņš joprojām raksta ļoti ražīgi, bet tas, ko viņš raksta tagad, man galīgi nepatīk. Tur kaut kas ir noticis. Manuprāt, tās viņa grāmatas varētu rindot apgrieztā secībā, un tad liktos, ka šis iesācējs ir nonācis līdz tām labajām grāmatām, bet īstenībā ir otrādi.

 

Kas tevi vairāk uzrunā ārpus latviešiem?

No mūsdienu autoriem man vecais Velbeks šķiet okei. Bet viņš ir ļoti labs tajā brīdī, kad viņu lasi. Kad aizver grāmatu, tad varbūt nav tik ļoti pie tās jāatgriežas. Žans Ženē man ļoti patīk – tā izmisīgi sajūsminātā attieksme pret dzīvi. No tādiem stāstiem, kas dokumentālāki, tur ir tāds Patriks Deville.

Stāsti, kā saka, laikam jau vispār ir tāds pazudis žanrs, lai gan Latvijā mēs pēdējā laikā tikai stāstus vien izdodam. Bet man tie stāstu paraugi iznāks vecāki. Nabokova stāsti man ļoti patīk, arī Mopasāns. Varbūt tie ir tādi vecāki paraugi, tāpēc tā vecmodīgāk sanāk. Vēl ir tāds brazīliešu rakstnieks, kuru sauc Rubems Fonseka. Kortasara stāsti man savulaik ļoti patika.

 

Izklausās, nav tā, ka tu lasītu ļoti šauri.

Jā, nav man tāda fokusa, arī šeit ir mētāšanās. Vēl man liekas, ka Murakami stāsti ir ļoti interesanti, bet es nekad neesmu nevienu lasījis, man visus ir stāstījusi Anete, mana draudzene. Man patīk, kā viņa tos stāsta, bet varbūt tāpēc man ir kaut kāda pavisam greiza attieksme pret to Murakami. Kad viņa tos izstāsta, man liekas ļoti interesanti. Es kaut kādas esejas esmu lasījis, bet īstajai viņa literatūrai neesmu pieķēries.

 

Tas varētu būt interesants žanrs – Anete atstāsta Murakami stāstus.

Laikam Pikaso teica – viņam bija tādas ļoti plašas zināšanas, un viņš varēja vārīties par visu kaut ko, par filozofiju un literatūru –, viņš teica, ka to visu ir iemācījies no saviem draugiem, kuru viņam bija ļoti daudz, un tie vienmēr pulcējās viņa mājās un tur vārījās. Viņš tikai tā esot to visu ieguvis. Nezinu, vai tiešām tas bija tikai tā, bet katrā ziņā viņam liels zināšanu avots bija šīs te sarunas ar draugiem.

 

Tavas zināšanas arī tā pastarpināti rodas?

Par Murakami jā. Pārējos, ko es minēju, es gan esmu puslīdz… Tas nav tikai tā!

 

Tu tagad gatavojies Prozas lasījumiem?

Es laikam divreiz esmu tajos piedalījies, kas nav diez ko daudz. Nevarētu teikt, ka man tas viss ļoti patīk. Man liekas, ka tagad es piekritu drīzāk tāpēc, ka varbūt ir jāpasaka, ka joprojām esmu šeit. Man tā proza vairāk šķiet lasīšanai, klusumam, kad cilvēks pats lasa, tad paceļ acis no grāmatas un apstājas, kad tā sagribas.

Protams, kaut kādos literatūras sākumos tā ir dzīvojusi tieši šādā veidā. Vispār man joprojām ļoti patīk tas žanrs, kad savācas draugi un stāsta savus neparastos piedzīvojumus. Bet Prozas lasījumos nav īsti tāda gaisotne. Varbūt tas būtu jāiztēlojas tā, ka tu sapulcējies ar draugiem pie ugunskura un visi stāsta savus baisos piedzīvojumus.

 

Jūs joprojām tā savācaties ar draugiem, lai pārrunātu baisos notikumus?

(Smejas.) Nekad jau nesavācas ar tādu mērķi. Bet ar to stāstīšanu dažreiz tā notiek. Jāatzīst, lielākoties tie ir stāsti no 20 gadu senas pagātnes. Laikam ar mums nekas vairs nenotiek – vai notiek nestāstāmas lietas.

Man mīļš žanrs, pie kā es arī gribētu pieķerties, ir šie stāsti, kurus atkārto, kurus esmu dzirdējis jau reizes desmit. Ir interesanti, kā viņi noslīpējas. Ir daži, kurus pirmo reizi esmu dzirdējis pirms desmit gadiem. Cik es atceros, galvenajās detaļās tie ir palikuši nemainīgi, un tas cilvēks katrreiz tos godīgi stāsta tāpat kā pirmo reizi. Bet ir daži, kurus jau otrajā vai trešajā reizē aiznes citur, un tad ir kaut kā interesantāk, trakāk.

Atkārtotie stāsti, jā, pie tiem es gribētu pieķerties. Bet kas tas vispār tāds būtu – esejas kaut kādas?

Dalies ar šo rakstu